Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: Viljams Varbijs (Unsplash)
Komentē
1
Saglabā

Man – un ne man vienīgajam – nav skaidrs, kas šodien notiks ar Eiropu. Kaut ko konkrētu, iespējams, uzzināsim dienas gaitā, varbūt – tuvāko nedēļu vai mēnešu laikā. Taču neatkarīgi no tā, ko izlems britu politiķi, viss šis process jau tagad ir radījis daudz rūpju un pārdomu.

Pāris mēnešus pēc tam, kad man palika 18, pirmo reizi aizlidoju uz Londonu. Kopš tā laika bijusi iespēja tur komandējumu un citu iemeslu dēļ viesoties visai bieži, un pēdējie ceļojumi vairs nav raisījuši nekādas piedzīvojuma izjūtas vai jaunus atklājumus. Atceros, ka tajā pirmajā reizē lidmašīnas biļetes nopirkām īpaši izdevīgi, vairāki mani draugi tur tobrīd studēja, un tas viss kopā izmaksāja tikpat, cik, piemēram, jauns mētelis. Un toreiz gan es piedzīvoju kultūršoku. Biju pārsteigts par to, cik neticami viegls un īss ir ceļš, par to, cik daudz tur dzīvīgu un krāšņu vietu, par to, cik brīvi var justies uz ielas, jo apkārt ir bari ar visdažādākajiem cilvēkiem, kuru vidū neviens tev nepievērš īpašu uzmanību – neatkarīgi no tā, kā tu izskaties vai ko tu savā nodabā dari. Par spīti stereotipam par konservatīvajiem britiem, es pēkšņi piedzīvoju spilgtu un pārsteidzošu brīvības izjūtu, kuru manā prātā vienmēr ilustrēja man tik mīļie video ar Deividu Boviju vai "Queen" septiņdesmitajos.

Ļoti gribētos ticēt, ka šī brīvība tomēr nezudīs. Kamēr bažīgi vērojam notikumu attīstību procesos, ko pašiem ietekmēt nav iespējams, viena no izvēlēm, kas var uzlabot noskaņojumu, ir mākslas piedāvātais eskeipisms. Šajā sakarā mēdzu būt naivs – man piemīt tieksme glorificēt to, kas iepaticies, lai gan apzinos, ka tas var būt arī bīstami. Tāda īpašība, šķiet, man piemitusi vienmēr, katrā ziņā nevaru atcerēties konkrētu brīdi, kad šī tieksme pēkšņi sāktos. Taču vēlāk sapratu attaisnojumu vai drīzāk skaidrojumu šai automātiskajai rīcībai – sarunas par mākslu var būt interesantākas, ja emocijas ir sakāpinātas. Lielāka intensitāte līdz ar to arī priekam un smiekliem. Laika gaitā šāda veida glorifikāciju esmu sācis izmantot kā tādu mehānisku izvēles iespēju.

Un, lūk, pēdējo nedēļu laikā savā kultūras eskeipismā esmu atradis pāris "pašus vislabākos" jaunumus un notikumus gan literatūrā, gan mūzikā. Svena Kuzmina romāns "Hohma", Aivara Madra dzejas krājums "Zonas", nupat publicētais Rvīna Vardes stāsts un aprīļa sākumā gaidāmais "Xiu Xiu" koncerts Rīgā man silda sirdi gluži kā pusaudzībā – laikā, kad iepazīšanās ar katru jaunu mākslas darbu bija tik spilgta, ka vēlāk nekad vairs to nevar atkārtot. Un iespēja šādi meklēt vislabāko, galu galā, arī ir pašsaprotama brīvības sastāvdaļa. Tāpat kā nu jau labu laiku pašsaprotama ir bijusi arī spēja ātri, lēti un viegli nokļūt līdz Londonai. Bet šodien mēs atkal pārliecināmies par to, ka pašsaprotamais mainās.

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks un interneta žurnāla "Satori.lv" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!