Kultūra
01.04.2015

Par "Britānikas" spožumu un postu

Komentē
0
Saglabā

Agra rīta klusumā un mierā, kad visa pilsēta vēl sastingusi rīta miglā, izpūšot rīta dūmu, aizdomājos par interesantām pārmaiņām, ko informācijas pasaulē piedzīvo tāds fenomens kā enciklopēdija, kā rezultātā strauji mainījies un turpina mainīties pats pierastais enciklopēdiju formāts kā tāds.

"Vikipēdija" kā populārākais cilvēku izmantotais resurss termina "enciklopēdija" (jaunlat. encyclopaedia; no sengr. ἐγκύκλιος, enkyklios + παιδεία, paideia – "visaptveroša apmācība") izcelsmi saista ar sengrieķu sofistu Hipiju no Elīdas (Ἱππίας ὁ Ἠλεῖος, ~460.–400. g.p.m.ē.), kurš visas zināšanas un prasmes kas nepieciešamas brīvam cilvēkam, apzīmējis ar vārdu "enciklopēdija", centies sistemātiski apkopot un tādā veidā mācīt. Par pirmo antīko enciklopēdiju it kā uzskatāma Katona Vecākā (234.–149. g.p.m.ē.) pamācības dēlam, kuras ietvertas vairākos sējumos, sistemātiski apkopojot un pārskatāmā veidā sakārtojot sava laika zināšanas par medicīnas, retorikas, tiesību, lauksaimniecības un militārajiem jautājumiem. Līdzīgā virzienā darbojās Marks Terencijs Varrons (116.–27. g.p.m.ē.), kura vispārējo zināšanu apkopojums "Brīvās mākslas" (Artes liberales) bija ietverts deviņās grāmatās. Plīnijs Vecākais (23.–79. g.) sarakstīja darbu "Dabas vēsture" (Naturālis historia) 37 grāmatās, kas sniedza sistemātiskas ziņas ģeogrāfijā, astronomijā, vēsturē, zooloģijā, botānikā un mineraloģijā. Visievērojamākais un pēdējais antīkās pasaules enciklopēdists bija Seviļas Isidors (560.–636. g.), kurš no agrāko autoru sarakstītā kompilēja vairākas zināmo zināšanu apkopojumus – to vidū bija 20 sējumu "Etimoloģijas" (Etymologiae), arī daudzsējumu darbs "Pirmsākumi" (Originēs). Tur bija sistematizētas visas tā laika zināšanas: sāka ar sengrieķu izglītības pamatiem (gramatiku, dialektiku, retoriku), tad sniedza latīņu "brīvās mākslas" (aritmētiku, ģeometriju, astronomiju, mūziku) un pēc tam aptvēra medicīnu, tieslietas, grāmatniecību, reliģiju, valodas, tautas, valstis, cilvēkus un dzīvniekus, kosmosu, celtniecību, mineraloģiju, zemkopību, militāros jautājumus, kuģniecību u.c. jautājumus, izklāstā apvienojot parādību aprakstu ar vārdu (terminu) analīzi. Arī viduslaikos sarakstīts visai liels enciklopēdiska rakstura sacerējumu apjoms, taču gandrīz to visu pamatā ir Seviļas Isidora darbi.

Klasisko mūsdienu enciklopēdiju modeli aizsāka XVIII gs. otrajā pusē pēc karaļa Luija XV (Louis XV) 1746. gada ieceres un rīkojuma Didro un Dalambēra vadītā autoru kolektīva veidotā "Enciklopēdija jeb Zinātņu, mākslu un amatu sistemātiska vārdnīca" (Encyclopédie ou Dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers). Sākotnēji gan tā esot plānota tikai kā 1728. gadā Londonā iznākušās E. Čembersa (Ephraim Chambers, ?–1740) divu sējumu "Ciklopēdijas" (Cyclopaedia: or, An Universal Dictionary of Arts and Sciences – viena no populārākajām apgaismības laika enciklopēdijām) Džona Milsa (John Mills, 1717–1794) īstenots tulkojums. Taču 1748. gadā karalis deva rīkojumu koncepcijas maiņai, atmetot tulkojuma ieceri, bet radot ko jaunu – tā tapa Francijas enciklopēdijas 17 teksta sējumi un 11 ilustrāciju sējumi. Netika slēpts, ka šādam vienkopus koncentrētam krājumam iecerēta liela loma etniski, reliģiski un kultūras ziņā visai raibās valsts centralizācijas un kultūras unifikācijas procesā. Kopš tā laika enciklopēdiju izdošana nonāca tiešā valsts varas interešu sfērā.

Tas aizsāka jaunu tendenci enciklopēdismā: ja antīkās un viduslaiku enciklopēdijas lielāko tiesu bija viena cilvēka veidoti tam pieejamo zināšanu apkopojumi, tad moderno enciklopēdiju veido autoru kolektīvs – ap Didro un Dalambēra izdevumu pulcējās visi tā laika Francijas intelektuāļi –, tas ir zinātnisks vai populārzinātnisks informācijas krājums, kas satur tematiski vai alfabēta secībā (vai abējādi) sistematizētu vispārējo zināšanu vai kādas zināšanu nozares terminus un jēdzienus skaidrojošu apkopojumu, ko veido īsi un kodolīgi raksti (t.s. šķirkļi), kurus parasti rakstījuši dažādi autori (katrs būdams speciālists savā jomā). Turklāt enciklopēdijas ieguva arī politisku nozīmi: tās veicina šo valodu lietojošo cilvēku pasaules uzskata un kultūratšķirību unifikāciju, kas bija svarīgi jaunajos laikos, veidojoties centralizētām un nacionālām valstīm. XX gs. sāka nošķirt universālās un nozaru enciklopēdijas, t.i., visaptverošās (viss iespējamais pamatzināšanu apkopojums) un šauri specifiskās (piemēram, vēstures, filozofijas, lauksaimniecības, bioloģijas, medicīnas u.tml.).

Taču pēdējās desmitgadēs enciklopēdijas pasaulē piedzīvo fundamentālas pārmaiņas, kuras visuzskatāmāk varam aplūkot, par piemēru ņemot klasisko un mums visiem zināmo  "Encyclopædia Britannica".

Vairāk nekā divus gadsimtus "Britānika" ir bijis visautoritatīvākais uzziņu avots angļvalodīgajā pasaulē. Kopš 1768. gada ir iznākušas jau 16 redakcijas, tām šķirkļus rakstījuši vai visi sava laika dižākie intelektuāļi, un šī solīdā izdevuma iegāde un ievietošana grāmatu plauktā bijusi vai katras cienījamas eiropiešu ģimenes prestiža jautājums. Savu popularitātes maksimumu "Britānika" sasniedza 80. gadu beigās, kad iznāca tās pēdējā versija, kuru mirklī, par spīti solīdajai cenai, kas bija mērāma tūkstošos, strauji izķēra pircēji un bibliotēkas. Šajā neviena neaptumšotajā spozmes brīdī "Encyclopædia Britannica Inc." saņēma sadarbības piedāvājumu no kompānijas "Microsoft", kuras mārketinga stratēģijas plānā ietilpa ideja par digitalizētu enciklopēdiju, kas kā papildinājums nāktu līdzi "Windows" operētājsistēmai un būtu ikkatra PC lietotāja rīcībā. Visnotaļ konservatīvajai enciklopēdijas vadībai piedāvājums nešķita ne interesants, ne perspektīvs, un tas tika noraidīts. Kungi sprieda savas izpratnes līmenī, kas ir enciklopēdija un kādai tai jābūt, nespējot iedomāties kardinālu pierasto formu maiņu, ka solīdu, uz papīra drukātu informāciju varētu nomainīt kaut kas datorā, kas šķita margināls modes untums. Un viņiem neko nevar pārmest, jo tas (nespēja iztēloties jauno formu potenciālu un laikus pamanīt izmaiņas apkārtējā sociumā) ir raksturīgi lielākajai daļai cilvēces.

Taču Bila Geitsa komanda negrasījās atmest savas ieceres tikai tāpēc, ka dažiem konservatīviem prātiem tās nebija pieņemamas. Piedāvājums tika pāradresēts izdevniecībai "Funk & Wangalls", kā rezultātā 1993. gadā sabiedrībai tika prezentēts CD ar digitālo enciklopēdiju "Microsoft Encarta". Kaut arī starta brīdī tajā bija tikai aptuveni 16 000 šķirkļu, kas nebūt nebija tik fundamentāli izstrādāti kā "Britānikā", tās ērtais interfeiss, mūsdienīgā informācija (papīra formāta enciklopēdijas veidošana ir tik ilgs process, ka, tai nonākot grāmatnīcu plauktos, lielākā daļa informācijas jau ir neglābjami novecojusi) multimediālie papildinājumi un pieejamība īsā laika posmā padarīja par tās lietotājiem lielāko daļu Rietumu puslodes skolēnu un studentu. "Britānikas" pārdošanas apjomi strauji samazinājās, un šī akadēmiskuma pīlāra pamati sāka šķobīties.

Redzot "Enkārtas" panākumus, "Britānika" reaģēja visai drīz: jau 1994. gadā internetā tika izveidots vortāls [1] www.eb.com, kurā bija izvietota pilna digitalizētā enciklopēdijas versija. Tādējādi "Britāniku" var uzskatīt par pirmo internetā ievietoto enciklopēdiju. Taču tas kādreiz varenā izdevuma norietu neapturēja: "Microsoft" arī tūdaļ izvietoja savu enciklopēdiju internetā, izveidojot www.encarta.msn.com. Lietošanas princips abām enciklopēdijām bija identisks: meklēšana notiek brīvpieejā, taču par atrastā šķirkļa pilnas versijas lasīšanu bija jāmaksā. PC kļūstot no ekskluzīvas ierīces par ikdienā lietojamu un lielākajai daļai sabiedrības pieejamu aprīkojumu, kā arī sākoties interneta attīstības bumam, "Britānikas" drukātās versijas pārdošanas apjomi samazinājās tik ļoti, ka 1995. gada nogalē izdevējs bija spiests izsludināt bankrotu, un tikai īpašnieku maiņa 1996. gada janvārī glāba seno izdevumu no pazušanas.

90. gadu otrajā pusē "Britānika" bija diezgan stabila, taču tikai pateicoties īpašnieka ieguldījumam. Drukātās versijas pārdošanas apjomi nenovēršami turpināja rukt, kaut izdevniecība atkal un atkal samazināja cenu, līdz uz brīdi tā nokritās pat līdz 1250 USD. Lietotājus drukātais izdevums interesēja aizvien mazāk – lasītāji jau bija pieraduši lietot digitālās datubāzes un meklēt informāciju internetā. Arī interneta versijas abonēšana, kuras cena nokritās līdz 5 USD mēnesī, nedeva cerētos rezultātus. Protams, turpināja izdot enciklopēdiju gan papīra, gan CD formātā, taču lielākā daļa lietotāju tomēr deva priekšroku bezmaksas informācijai internetā.

Lai glābtos no otrreizēja bankrota, "Britānikai" nācās meklēt jaunu risinājumu, un tā to atrada vispārējā internetizācijas bumā, kas pasaules tīmekli bija padarījis interesantu reklāmas devējiem. Tika izveidots meitas uzņēmums "Britannica.com Inc.", kurš pārņēma visus ar enciklopēdijas digitalizāciju saistītos projektus, un 1999. gada 19. oktobrī darbu sāka vortāls www.britannica.com, kurā interneta lietotājiem brīvpieejā bija izvietota pilna "Britānikas" versija. Bija pilnībā mainīts finansēšanas princips: tika atcelta novecojusī un neefektīvā lietošanas abonēšanas maksa, tās vietā peļņas gūšanu pārceļot no lietotāju uz reklāmas devēju pleciem (jo vairāk interneta vietnei apmeklētāju, jo augstāka maksa par reklāmas izvietošanu tajā).

Taču enciklopēdija, pat visautoritatīvākā, nav akadēmiska, jo dod tikai populārāko skaidrojumu un piemin zināmākās interpretācijas, taču ierobežotā apjoma dēļ nevar sniegt nopietnu analīzi un interpretāciju iespējas, t.i., tā ieskicē tēmu un var kalpot tikai kā pamats un virzienu norādītājs. Tāpēc šķirkļi veido tikai digitālās "Britānikas" kodolu. Bez tā enciklopēdija ietver sevī arī no internetsaišu katalogu ar redakcijas viedokļa labāko uzziņu vietnēm un informācijas resursiem internetā (aptver vairāk nekā 125 000 vietnes internetā), kā arī vairāk nekā 75 žurnālu (t. sk. "Time", "The Economist", "Esquire" u. c.) pilnu publikāciju apkopojumu.  Internetsaišu katalogam ir lieliski izstrādāta struktūra un anotācijas, tikpat rūpīgi atlasītas un anotētas ir arī publikācijas no periodikas.

Arī "Britānikas" digitālās versijas dizains ir izdevies: struktūra ir saprotama, pārskatāma, interfeiss ir ērts un intuitīvi saprotams. Meklētājam ir gan vienkāršā, gan paplašinātā versija. Turklāt meklētājs caurauž visas trīs enciklopēdijas pamatdaļas: šķirkļu bāzi, internetsaišu katalogu un publikāciju fondu. Tādējādi lietotājs var sākt ar sev nepieciešamā jēdziena satura un tēmas atrašanu un noskaidrošanu, turpinot tēmas plašāku apguvi, izmantojot gan publikācijas, gan par gana autoritatīvām atzītās vietnes pasaules tīmeklī. "Britānika" ietver arī iespēju, pateicoties hierarhiski sakārtotu "tagu" [2] sistēmai, iedziļināties interesējošajā tēmā, virzoties no kopīgā un atsevišķo, tajā pašā laikā saglabājot izvēles iespēju lietot šķirkļu bāzi, internetsaišu katalogu un publikāciju fondu kā pamatavotu.

Rezultāti pārspēja pat visoptimistiskākās prognozes. "Britānikas" brīvpieejas versijas apmeklētāju skaits bija tik milzīgs, ka jau nākamajā dienā izdevniecības serveri nespēja ar to tikt galā un darbu nācās pārtraukt, līdz tehniskais personāls spēja palielināt tehnikas jaudu. Enciklopēdijas izvietošana internetā brīvpieejā ļāva "Britānikai" ļoti īsā laika sprīdī strauji atkal apdzīt visus konkurentus.

Protams, arī tie nesnauda, piemēram, "Microsoft" rīkojās analoģiski un arī piešķīra "Enkārtai" brīvpieeju. Taču, tā kā tā bija nevis CD versijas kopija, bet drīzāk gan papildinājums, "Enkārta" nespēja sacensties ar "Britāniku" satura apjoma un kvalitātes ziņā. Turklāt "Enkārtas" popularitāti ievērojami nobremzēja tās pārlieku lielais inovatīvisms: aktīvā multimediālo failu izmantošana, kas atbilda tehnoloģiju straujajai attīstībai, ievērojami apsteidza vidusmēra lietotāja modemu caurlaides iespējas.

2010. gada "Britānikas" redakcija nu jau ietvēra sevī 32 sējumus ar 8500 fotogrāfijām un ilustrācijām, vairāk nekā 72 000 škirkļu, no kuriem daudzi ir "saspiestas" zinātniskas publikācijas. Digitālajā versijā lielākā daļa šķirkļu savā starpā saistīti ar hipersaitēm [3], daudzi papildināti arī ar videofailiem, un, pateicoties satura kvalitātei un uzticamībai, tā turpina būt viena no autoritatīvākajām un lietotākajām enciklopēdijām pasaulē. Protams, savu dzīvi turpina arī drukātā papīra versija – angļu valodā runājošo cilvēku ir pietiekami, lai būtu gana daudzi, kas spētu samaksāt aptuveni 3000 USD par sējumu komplektu, – taču nu jau tas vairāk interesē tikai nedaudzos bibliofilus, savukārt lielākā daļa lietotāju dod priekšroku brīvpieejas versijai internetā vai aptuveni 70 USD vērtajiem eksemplāriem CD vai DVD nesējos.

Arī "Britannica.com Inc." turpina piedzīvot pastāvīgas stratēģiskās izmaiņas. Sapratne, ka, specializējoties tikai uz papīra drukātas produkcijas veidošanu, digitālajā laikmetā nevar saglabāt līdera vietu, lika mainīt arī pašas izdevniecības struktūru un darbības principus. To nosakošo faktoru ir pietiekami daudz (piemēram, reklāmas cenu – tātad ienākumu – nepastāvīgums, samazinās ražošanas, loģistikas un uzglabāšanas izmaksas, taču pieaug IT nodrošinājuma izmaksas, tehnisko speciālistu un dizaineru skaits un izmaksas u.tml.), taču pamatiemesls ir viens: ja darbs pie iespieddarba paredz noslēgtu ciklu – projekts tiek pabeigts un tad drukāts, – darbs pie digitāla izdevuma ir pastāvīgs un nekad nebeidzas. Tas ļauj izdevumam nenovecot, kas ir drukāto izdevumu lielākais trūkums, taču arī prasa nerimstošu darbu.

Lūkojoties perspektīvā, šķiet, enciklopēdiju konkurences cīņa izplatīsies mobilo ierīču (planšetes, mobilie tālruņi u.tml.) sfērā, visai strauji attīstīsies lokālās (nacionālās, nozaru un tematiskās) enciklopēdijas, kuras aizpildīs to nišu, ko nespēj nosegt universālās enciklopēdijas. Turklāt digitālās iespējas ļaus tās reizē veidot kā nozaru enciklopēdijas un vienlaikus apvienot vienā universālā enciklopēdijā. Un var optimistiski spriest, ka šīs konkurences rezultātā tikai pieaugs produkta kvalitāte un pieejamība, t.i., ieguvējs būs lietotājs. Taču var arī pesimistiski šķendēties, ka dominēs lielvalstu finansētās megaenciklopēdijas, kas izspiedīs no aprites mazās lokālās enciklopēdijas – kuras orientētas valodās ar mazāku lietotāju skaitu –, attiecīgi uzspiežot savu pasaules skatījumu un traktējumu, jo kopš jaunajiem laikiem enciklopēdijas ir nesaraujami saistītas ar valsts varu kā tās kultūras unifikācijas nesējas.

Tāpēc, no vienas puses, žēl, ka mūsu pašu dievzemītē valdība ar nevaļīgu žestu 90. gadu otrajā pusē atteicās no Zviedrijas piedāvājuma pieņemt dāvanā Zviedrijas nacionālo enciklopēdiju – atliktu tikai noalgot tulku komandu, nozaru konsultantus un iztulkoto likt internetā un papildināt ar lokālu informāciju. Tā rezultātā šobrīd vienīgā kaut cik izmantojamā universālā enciklopēdija latviski vēl joprojām ir tā pati "Latvijas Padomju enciklopēdija", drukāta uz papīra 10 sējumos ar diviem papildsējumiem (ap 60 000 šķirkļu, 20 000 krāsainu un melnbaltu ilustrāciju, vairāk nekā 600 karšu), izdota laika posmā no 1981. līdz 1988. gadam. No humanitārajām zinātnēm tālu stāvošajiem tautas vadoņiem šķita, ka enciklopēdijām jābūt privātās uzņēmējdarbības lauciņā, nesaprotot, ka zemē ar tik mazu valodas lietotāju skaitu universālas enciklopēdijas veidošana un izdošana nekad nebūs peļņu nesoša, tātad neviens privātais uzņēmējs ar to nekrāmēsies. Mazliet labāka situācija varētu būt ar nozaru enciklopēdijām, taču arī tad izdošanas izdevīgums atkarīgs no nozares popularitātes, piemēram, medicīnas slimību enciklopēdija droši vien varētu tikt izdota arī par privātiem līdzekļiem, savukārt entomoloģijas vai ģeoloģijas enciklopēdijas noteikti ne. Pat lielvalstīs valsts vara spiesta atbalstīt šādas izdevniecības, jo citādi valsts paliktu bez universālajām enciklopēdijām.

No otras puses, cerīgas šķiet ziņas, ka beidzot ledus ir sakustējies. Latvijas Nacionālā bibliotēka nu ķērusies pie jaunas "Latvijas Nacionālās enciklopēdijas" veidošanas. Vai tā būs atgriešanās pagājušajam gadsimtam tradicionālajā uz papīra drukātas "Konversācijas vārdnīcas" reinkarnēšanas paradigmā (90. gadu sākumā to mēģināja pārizdot, taču projekts izgāzās: jau pēc pirmajām pārdesmit burtnīcām pārdošanas apjomi strauji samazinājās, līdz izdevniecībai nācās projektu apturēt) vai orientēšanās uz XXI gs. prasībām, rādīs laiks. Taču prieks, ka vidē, kur gandrīz vai vienīgā uzziņu vietne internetā latviski ir amatieru veidotā "Vikipēdija", vispār kaut kas šajā virzienā notiek.

 

[1] Vortāls (angl. web vortal) – interneta vietne, t.s. mājaslapa, kuras saturs šauri specializēts kādā vienā jomā, atšķirībā no t.s. portāla (angl. web portal), kura saturs un tēmas ir praktiski neierobežotas, sākot ar virtuālajiem medijiem un beidzot ar čatu "telpām" un attēlu galerijām.

[2] Tags (angl. tag) – kategorija, iezīme, ko pieliek rakstam digitālajā vidē, kas ļauj to vienlaikus uzturēt vairākās tematiskajās nodaļās.

[3] Hipersaite (angl. hyperlink) – šajā gadījumā digitālās enciklopēdijas tekstā "aktivizēts" vārds, uz kura uzspiežot  ar datorpeli atveras šķirklis, kurā izskaidrota šī vārda nozīme.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!