Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Attēlā - inkvizīcijas nežēlība
 
Blogs
17.12.2018

Par bezmiegu. No dienasgrāmatām

Komentē
1
Saglabā

Aizgāju gulēt ap pusnakti, no rīta pamodos ap pusdesmitiem, uztaisīju mums abiem kafiju, bet pēc tam, to pat nepagaršojis, ierāpos atpakaļ gultā. Kad pēc kāda laika pamodos, izrādījās, ka kopumā esmu nogulējis vienpadsmit ar pusi stundas. Kafija bija jau pavisam atdzisusi, bet pret to man nebija nekas iebilstams. Šis dzēriens man garšo arī auksts. Toties sajutos rosīgs un jaunu spēku pilns.

Vēsturiski gan gulēšana un rosība gandrīz visos laikos uzskatītas par nesavienojamiem, pat karojošiem pretstatiem. Rakstniece Zoje Hellere žurnālā "New Yorker" publicētā rakstā "Kāpēc mēs guļam. Un kāpēc bieži vien to nespējam" savas pārdomas sāk ar Bērtranda Rasela reiz sacīto, ka "ļaudis, kas guļ slikti, allaž ar šo faktu mēdz lepoties". Neatkarīgi no tā, vai pārāk īsa atpūtas laika cēlonis ir miega traucējumi vai pašu griba, kārtīga neizgulēšanās tiek pielīdzināta savdabīgam varoņdarbam. Pirmoreiz ar šādu izpratni par neizgulēšanos sastapos, kad biju iestājies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un sāku mācības Rīgā. Par savdabīgu produktivitātes normu bija kļuvusi visu darbu atlikšana un novilcināšana līdz pēdējai naktij pirms skatēm. Īstais darbs sākās vien tad, kad vairs nebija iespējams neko atlikt, un, kā likums, tas bija saistīts ar negulētu nakti. Vai nu audzināšanas, vai iedzimtības iespaidā man šāda pieeja bija sveša, un no skolas darbiem nekas netika paveikts uz miega rēķina. Lai gan var jau būt, ka biju pārāk gļēvs un netalantīgs.

"Mūsdienu miega evaņģēlisti lielu tiesu laika raizējas par sabiedrības attieksmi pret miegu," raksta Hellere. "Un, protams, ka viņus uztrauc visvisādas lietas – pārāk daudz gaismas, LED gaismas, nikotīns, kofeīns, centrālā apkure, alkohols, ņemšanās ar atkarību izraisošām tehnoloģijām, taču sabiedrības attieksme, kā šķiet, viņus nodarbina visvairāk. Pašos pamatos, viņi uzskata, mēs nerespektējam cilvēku nepieciešamību pēc atpūtas. Mēs vēl aizvien esam pārliecināti, ka pretēji visiem pieejamajiem pierādījumiem nepietiekama izgulēšanās padara mūs varonīgus un darbīgus, nevis dumjus un resnus."

Nākamais cēliens manas gulēšanas un neizgulēšanās vēsturē bija darbs laikrakstā "Diena". Iesākumā tie bija vērojumi no malas – daudzi autori savus rakstus mēdza rakstīt pa nakti, jo īpaši ja tā bija nakts pirms nolīgtā raksta nodošanas termiņa. Drīz vien šai negulēšanas kultūrai pievienojos arī es – tas notika brīdī, kad kļuvu par laikraksta elektroniskās versijas redaktoru. Neizgulēšanās it kā bija saistīta ar objektīvo realitāti – avīzes drukātās versijas nodošana tipogrāfijai nereti bija pirms pašas pusnakts un darbs pie interneta versijas varēja sākties vien tad, kad viss bija gatavs. Pavisam īpašas bija naktis pēc vēlēšanām vai kāda cita nozīmīga notikuma – tādos gadījumos darba stundas beidzās tikai uz rīta pusi.

Kad pēc gadiem vienpadsmit no darba "Dienā" mani atlaida, savā ziņā to uztvēru kā īsto naktīs negulētāju sazvērestību, jo pats savu negulēšanu vēl aizvien uzskatīju par ārēju apstākļu uzspiestu un tātad pretdabisku iejaukšanos manā privātajā dzīvē. Pēc īslaicīgas karjeras pāris darbos, kur nekāda naktīs negulēšana nebija nepieciešama, nonācu reklāmas aģentūrā, kur neizgulēšanās kults bija pacelts jaunā līmenī. Vienalga, vai tā bija ideju prezentācija īpašam klientam, vai piedāvājums kāda klienta izsludinātā ideju konkursā, darba stundas naktī netika skaitītas un negulētas naktis bieži vien plūstoši saauga ar nākamās dienas rīta cēlienu.

""Ja mēs nebeigsim dzīvot kolektīvos maldos par to, ka izdegšana ir cena, kas mums jāmaksā veiksmes vārdā, mēs tā arī nekad nespēsim miegam savā dzīvē atjaunot tam pienācīgo vietu," Arianna Hafingtone pirms pāris gadiem rakstīja savā padomu dižpārdoklī "Miega revolūcija". Iedvesmai viņa dalījās ar pašas izaugsmes stāstu. Pirms kāda laika arī viņa visai vienaldzīgi bija izturējusies pret nepieciešamību atvēlēt laiku atpūtai. Viņa bija uzskatījusi, ka tikt uz priekšu iespējams vienīgi nomodā. Viņa atmodās tikai pēc tam, kad pēc mēnešiem ilgušas pārpūles bija saļimusi pie sava rakstāmgalda un salauzusi vaiga kaulu."

No pastāvīga darba reklāmas aģentūrā es aizgāju nomodā, pie pilnas apziņas un pats pēc savas ierosmes. Un drīz vien izrādījās, ka darbs no mājām ir visai labi savienojams arī ar kārtīgu izgulēšanos. Tādai domai gan nebūtu piekritis slavenais negulētājs Vladimirs Nabokovs, kurš mēdza sūkstīties par "aptaurēto miega brālību": "Es tikai nespēju pierast pie katru nakti notiekošā saprāta, cilvēcības un ģenialitātes zuduma." "Iespējams, negulētāja pašapziņā te ir arī patiesas bailes no miegam piemītošās nebūšanas, neesamības," rakstīja Hellere.

 

###

Ar nebūšanu un neesamību cieši saistīta ziņa, kas parādījās žurnālā "Economist": gada laikā prognozētais vidējais dzīves ilgums ASV no 78,7 gadiem sarucis līdz 78,6. Lai gan sarukums nešķiet gana nopietns, aiz šiem skaitļiem slēpjas dažas satraucošas tendences. Viena no tām ir īpaši slikta gripas sezona un neliels Alcheimera slimības upuru skaita pieaugums. Otra tendence ir ievērojams pašnāvību un zāļu pārdozēšanas upuru daudzums. Pēc ASV Slimību kontroles centra datiem, abi pēdējie nāves iemesli statistikai uz 100 000 amerikāņu pievienojuši vēl 2,4 nelaimīgos. "Dati uzrāda tendenci, kuru ekonomisti Anna Keisa un Anguss Dītons tika nodēvējuši par "izmisuma nāvi" un kas, pēc viņu ieskatiem, saistīta ar Amerikas baltās strādnieku šķiras ekonomisko un sociālo norietu." Vēl satraucošāki šie skaitļi kļūst, palūkojoties ilgākā laika posmā. Tā, piemēram, 1999. gadā pašnāvību izdarīja 10,5 amerikāņi no 100 000. 2017. gadā tie jau bija 14. Šajā pašā laikā zāļu pārdozējušo skaits no 6,1 ir pieaudzis līdz 21,7.

 

###

Šāgada Prozas lasījumu izskaņas pasākums bija veltīts Saūda Arābijas žurnālistam, rakstniekam, blogerim un disidentam Džamalam Hašogi. Kā zināms, viņš bija iegājis Saūda Arābijas konsulāta ēkā Stambulā un laukā vairs neiznāca. Pamanīju, ka, laikam pēc šī notikuma kļūstot arvien garākam, ziņu raksti kļuva nevis detalizētāki, bet gluži pretēji – virspusīgāki un aptuvenāki. Liela tiesa sākotnēji publiskotās informācijas nāca no Turcijas speciālajiem dienestiem, kuru pārstāvjiem bija izdevies iegūt notikušā skaņu ierakstus. Tādējādi tapa zināms, ka Hašogi nāve nav bijis nekāds iepriekš neplānots nelaimes gadījums, gluži pretēji – tā bijusi labi izplānota slepkavība. Hašogi stāsts ir baisi pamācošs piemērs tam, kas notiek, kad kultūra saduras ar varu, kura ir apaugusi ar savas nesodāmības apziņu. Taču šajā stāstā netrūkst, ja tā var sacīt, dažādu apakšstāstu. Turcijas iegūtajos skaņu ierakstos esot bijušas dzirdamas slepkavu sarunas jau pēc žurnālista nogalināšanas. Starp runātājiem esot bijis īpaši no Saūda Arābijas atbraucis patologanatoms, kurš sniedzis padomus līķa sadalīšanā. Viens no padomiem esot bijis atbaidošā darba laikā klausīties mūziku – tā palīdzot pārvarēt nepatīkamās sajūtas. Un šis ir vēl viens kultūras un varas sadursmes gadījums, jo diez vai gribētos būt komponistam vai izpildītājmāksliniekam, kura darbi tiek izmantoti šādam nolūkam.

 

###

Par trauslo robežu, kas būšanu šķir no nebūšanas, mudina aizdomāties arī Stīvena Grīnblata raksts "Viss, kas nolādēts" laikrakstā "The New York Review of Books" – tas veltīts vēstures profesora Skota Dž. Brūsa sastādītajai "Apgāda "Penguin" elles grāmatai". Manuprāt, interesantākās grāmatas pasāžas ir nevis dažādie elles apraksti, bet gan piemēri, kuros aprādīts, ka daudzi cilvēki pasaulē dzīvojuši un dzīvo vispār bez priekšstata par šādu baisu vietu. Citstarp Brūss raksta: "Ebreji visu savu Bībeli sarakstīja, elli pat nepieminot. Viņiem bija vieta, saukta par šeolu, taču tas bija tumšs un kluss nostūris, kurā beigu galā nonāca visi mirušie – gan taisnie, gan grēcinieki. Seno laiku rabīniem debesu valstība bija vieta, kur varēja nodoties nepārtrauktām Toras studijām. Tās pretmets nebija nekāda spīdzinātava; tā drīzāk bija tik dziļš depresīvs stāvoklis, kurā nebija iespējams kaut vai tikai atvērt grāmatu."

Bez debesu un elles nošķīruma šajā pirmsziemassvētku laikā neiztiek arī nupat iznākusī Jolantas Pētersones tulkotā norvēģu reliģijas vēstures pētnieka Dāga Eisteina Ennšē "Nemirstības vēsture. No Jēzus augšāmcelšanās līdz zombijiem, antioksidantiem un ugunī ieliktiem bērniem" (Rīga, u. c., 2018). "Visas cilvēku esamības nemitīgās pārmaiņas, bezgalīgi daudzie sīkie pienākumi un neveiksmes, kas galu galā allaž beidzas ar nāvi, ir aizstātas ar statisku svētlaimi," Ennšē raksta par mirušo valstību kristīgajā izpratnē. "Viss mūsos un ap mums saglabājas nemainīgs. Vecuma ciešanas un mierinājums, ikdienas raizes un cerības, negaidīts izmisums un prieks – tā visa vietā nākusi mūžīga nenovecošana, mūžīga bezrūpība, mūžīga iepriekšparedzamība." Savukārt "[..] ar fiziskas nemirstības un mūžīga soda apvienojumu tradicionāli tiek piedraudēts tiem, kuri neiet īstās ticības ceļu. Atklāsmes grāmatā vēstīts, ka "bailīgajiem un neticīgajiem, negantniekiem, slepkavām un netikļiem, burvjiem un elku pielūdzējiem, un visiem meļiem būs daļa degošā uguns un sēra ezerā"." Grāmatā pieminēts arī Fredija Merkūrija dziedātais "Queen" ģitārista Braiena Meja dziesmā: "Who wants to live forever?" Un savā ziņā par nemirstību ir arī jaunā Fredijam Merkurijam veltītā biogrāfiskā filma "Bohēmista rapsodija", kur Merkūriju spoži atveido Ramijs Maleks.

Ļoti uzskatāmā veidā nošķīrumu debesīs un ellē var iepazīt arī jaunākajā "Satori" grāmatžurnālā. Tajā debesīs un ellē sašķirots gan saturs, gan žurnāla vāku noformējums – pusei tirāžas uz vāka ir atainota debesu valstība un pusei – elle.

 

###

Laimīgā kārtā valsts konsulātā pastrādātas slepkavības un līķa sadalīšana nav vienīgais šā gada konteksts, kādā jāpiemin mūzikas skaņas. Ja piekrītam tam, ka arī kino saturu nosaka visapkārt strāvojošās modes tendences, šogad modē patiesi bijušas filmas, kuru centrā likta mūzikas nozīme mūsu un mūziķu dzīvē. "Bohēmista rapsodiju" jau pieminēju, taču gandrīz katrs šīs filmas kritiķis vai aprakstītājs uzskata par vajadzīgu to salīdzināt ar vēl vienu muzikālo filmu – režisora un aktiera Bredlija Kūpera jaunāko un pēc skaita kino vēsturē jau ceturto versiju par tēmu "Zvaigzne ir dzimusi" (ar Lēdiju Gāgu galvenajā lomā). Mūzika kā caurviju tēma dzīvo arī filmas "Ida" poļu režisora Pāvela Pavļikovska jaunākajā veikumā "Aukstais karš". Bet tikmēr kinoteātros jau tiek reklamēta filma par Eltonu Džonu, un var droši paredzēt, ka arī tajā mūzikas netrūks.

Tad nu novēlu mums visiem Ziemassvētku dāvanu meklēšanas laiku aizvadīt kā brīnišķīgas mūzikas piepildītās debesīs, nevis kā ellē. Un labi izgulēties.

 

 

 

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!