Par bērnu literātūru

Latviešu rakstnieka un dzejnieka Jāņa Poruka 

publikācija laikrakstā "Dienas Lapa" 1900. gadā

Par bērnu literātūru ir jau vairāk reižu ticis rakstīts, ka nu jau būtu pienācis laiks, kur par bērnu resp. jaunības rakstiem tiktu gādāts. Visvairāk par šo tematu laikam gan interesēsies skolotāji. Bet kāpēc gan ne arī citu arodu aizstāvji un par visām lietām paši bērnu vecāki? Ar vārdu sakot priekš šī jautājuma radīsies visiem interese, kuri darbojas, vismazākais jūt priekš vispārības labklājības.

Ir pazīstama lieta, ka vecāki un aizgādņi ir ļoti bieži pie savu bērnu nelaimes vainīgi. Bet nu ir jājautā, vai arī vecāku un aizgādņi ir vainīgi, ja tie ir nezinātāji? Nē, vainīgi ir tie, kuri zina ceļu uz labklājību un kuri to apslēpj. Mūsu jaunība tiek ārpus skolas, dzīves priekšskolā pavisam aplam vadīta. Izņemot dažas dzimtas, kur valda stingra disciplīna un kur sarunas un satiksme ar bērniem ir dabīgi piemērotas bērna prātam un spējai, mūsu bērni aiziet pavisam neziņā.

Rakstītājs pats pie sevis piedzīvojis, ka tas, ko viņš kā bērns būdams, praktiski mācījies, ir atnesis simtkārtīgus augļus, kamēr šādas tādas stabulītes, uz kurām tam dažkārt bij jāpūš nesaprotamas un svešas meldijas, ir viņu vēlāk dzīvē tikai pārsteigušas un tam vienīgi skādējušas. Ja nu mēs gribam gādāt par bērnu lietderīgu literātūru, tad vispirms mums ir jāievēro, ko mēs ar to gribam panākt: gādāt bērniem laika kavēkli? Daiļuma sajēguma attīstību? Sagādāt viņam vieglumu vēlākā praktiskā dzīvē? Pēc manām domām bērnam nekāda "laika kavēkļa" nevajaga! Bērnam fizioloģiskā darbība ir gandrīz tāda pat, kā pie pieaugušiem, daba dzen viņu uz to, lai viņš attīsta prātus, lai tas mācās priekšmetus pazīt, atzīt to būtību u.t.t. Daba jau tūliņ pēc bērna dzimšanas negādā vis par viņa laika kavēkli, bet tūliņ sūta tam gaismu pret acīm, kaut gan tās ir vēl nespējīgas redzēt resp. priekšmetus izšķirt. Daba vienmēr viņu darbina. Neviena vienīga acumirkļa tā nedod bērnam par laika kavēkli, un tomēr tāpēc vien bērns neiet bojā, viņš attīstās un izaug, ja tas padots cik necik normāliem dzīves apstākļiem un nav dzemdēts kā nīkulis. Bet neviens necērt dabai tādu pliķi, kā cilvēks. Cilvēks grib visu labāki izdarīt, arī cilvēkus audzināt. Tāpēc viņi arī tādi ir — gluži pēc cilvēciņa: tas gars ir spēcīgs, bet tā miesa ir vāja! Jau zīdāmiem bērniem pasniedz spēļu lietiņas, kurām priekš bērna nav ne mazākās nozīmes. Šādas tādas stīvas lelles, ar briesmīgi sārtiem vaigiem, uzlūko glāžu acīm ironiski nākamo pasaules pilsoni. Nedabīgi krāsotas taures, zirģeļi ar pakulu astēm, tas viss der bērnam vienīgi par laika kavēkli. Bērns pie tā visa nemācās it neko, neattīsta ne prāta, ne gara, tikai spēlējas, nevainīgi, nezinādams, kādas rūpes to vēlāku dzīvē apciemos. Vecāki briesmīgi bīstas no tā, ja bērns raud, un tie tam pasniedz pat dārgo kabatas pulksteni ar visu ķēdi, lai tas tik neraud. Bet bērna raudāšana nav tik briesmīga, kā viņa klusu ciešana, ja visapkārt ap to rēgojas muļķība un nezināšana. Laimīgs tas bērns, kurš jau agri iemācās lasīt un kura rokās nāk derīgas grāmatas. Viņš lasa grāmatas un salīdzina to saturu ar viņa apkārtējās dzīves saturu un taisa savus spriedumus. Jau agri mostas viņā apziņa, ka tam vajaga censties un darboties. Un vai! Ja tad vecāki viņu aptur, vai nevada pa dabīgiem, bērna dabai un raksturam piemērotiem ceļiem! Veselīgs bērns interesējas priekš visa, kas jau viņa prātam un saprašanai pieietams. Viņš pats cenšas vienīgi darboties. Bet te uz reiz parādās vecāki un audzinātāji ar saviem laika kavēkļiem un samaitā, vismazākais traucē viņu ar visādiem māņiem, nedabīgiem nobildējumiem, nebijušiem notikumiem un dogmām, kuru vērtību un labumu audzinātāji un vecāki paši nevar izskaidrot.

Un nu vēl tā sauktā bērnu literātūra! Labi, ja tā vēl attīsta veselīgus smieklus ar īpašu morāli, kā piem., pazīstamā vācu Buša "Makss un Morics", "Hans Hukebeins"" u.t.t. Bet kas tur par prātu, ja tie ir sarakstīti ar jēlu sentimentālitāti, kur autors mēģina apiet visas patiesības un rūgtumus, lai mazajam patiesības vietā pasniegtu pilnu kurvi ar rozēm, un prinči, eņģeļi, princeses mudž neskaitāmos pulkos. Un vēlāk, kad bērns jau tiktāļu paaudzis, kur tam pašam rodas spriedums par pasauli un dzīvi, tad tas nejauši jautā: Kāpēc tas viss man tika stāstīts? Tas bija laika kavēklis! Un katrs laika kavēklis, ja arī citādi tas ir nevainīgs, ir tomēr tādai būtei skādīgs, kuras daba un raksturs pagēr pastāvīgu darbību. Kā pēc meklēt daiļumus tādās kombinācijās, kuras dabā nav uzejamas? Kāpēc mēs stāstam par velniem un spokiem, ja tie patiesībā nenāk! Tamlīdzīgi fantāzijas augļi, sajūkot ar patiesību, rada bērna galvā virumu, kuru skādīgās sekas dažreiz visu mūžu paliek. Ar tādām aplamībām bērnu padara par tādu, ka tas nav "ne cepts, ne vārīts". Daiļuma pasaulē ir daudz, un tas viss stāv uz īstenības un patiesības pamata. Debess ir daiļa, daiļi ir meži un pļavas un arī dzīve ir daiļa! Tikai vajaga prast to visu saukt pareizā bērna apziņā. Katram ap rakstam nevajaga būt taisni zinātniskam, bet tam vajaga būt stingri radītam pēc dabas parauga, citādi tas var bērnam tikai skādēt. Ir ļoti ieteicami jūras braucēju ceļojumu apraksti, etnogrāfiskas ziņas, zināms, tikai tādi, uz kuru patiesību var paļauties. Milzīgā jūras čūska un visādi nezvēri, kurus melīgais matrozis domājas redzējis, saceļ gan bērnā interesi, bet caur to viņš arī pierod pie ļaunās īpašības, pārspīlēt vienu otru lietu.

Un stāstiņiem par bērnu nevainīgo satikšanos, par viņu sarunām, kuras iesākas ar: "Kā tev nu labi iet?" un beidzas ar "dzīvo sveiks!" arī maz vērtības, ja tie neattīsta bērna garšu dialogos vai plašākās sarunās, ja tie neasina asprātību un labāko izvēli starp labajiem. Arvien tā mēdz tēlot: viens zēns ir priekšzīmīgs, otrs ļauns kā pats velns! Dzīvē tas reti gadās, ka bērns radīts gluži vai ļaunam vien, ka tam trūkst krietnu jūtu un laba pamata. Vajadzētu izšķirt starp labajiem labākus, starp ļaunajiem ļaunākus, un tad vajadzētu tēlot tā, ka bērns atzīst, ka ļaunais bērns nav pie visa ļaunuma pats vainīgs, bet ka tomēr ir iespējams tādus labot u.t.t. Tā tad visai bērnu literātūrai vajadzētu būt problēma literātūrai un nevis ne vainīga laika kavēkļa literātūrai un līdzeklim, aizturēt bērnam acumirklī asaras, lai tam vēlāk viņas totiesu vairāk lītu.