Dieva Ozīrisa galva, 595-525 p.m.ē., Bruklinas muzejs B.C.E., Brooklyn Museum
 
Blogs
04.03.2019

Par bailēm un trīsām. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

"Katra semestra sākumā es saviem rakstītmākslas studentiem saku, ka viņi visi piedzīvos neveiksmi," nesen portālā "Literary Hub" publicētā esejā "Par Deivida Fostera Volesa apsēstību ar neveiksmēm" rakstīja Džordža Foksa universitātes pasniedzējs Raians Lakijs. "Tas ir jaudīgs apgalvojums – daži no studentiem mēdz ieķiķināties vai iespurgties, viņi acīmredzami jūtas neērti, bet pēc tam iestājas gandrīz pilnīgs klusums. Un tad es viņiem paskaidroju, ka ar neveiksmi es nebūt nedomāju štruntīgu atzīmi pārbaudes darbā un nespēju pēc tam piezvanīt uz mājām un to izstāstīt vecākiem (dažkārt šajā brīdī atskan vēl pa kādam neveiklam smieklam); es paskaidroju, ka rakstīšana vienmēr ir vingrināšanās neveiksmēs. Lielākā daļa lietu, kas ir vērtīgas, jēdzīgas vai piedāvā kaut ko patiesi nozīmīgu, top kā ilgstošu neveiksmju rezultāts. Uz tāfeles es uzzīmēju X un Y koordinātu plakni un tajā ievelku eksponenciālu līkni, kas labajā pusē tuvojas horizontālajai asij, nesasniedzot Y nulles vērtību. Un tad es saku: raugi, šī līnija laika gaitā arvien vairāk un vairāk pietuvosies horizontālajai asij, taču nekad ar to nesaskarsies. Tieši to, es uzskatu, nozīmē mācīšanās rakstīt."

Pēdējās dienās par līnijām, kuras nesaskaras vai nedrīkst saskarties, biju lasījis vēl kaut kur, taču labu brīdi nespēju atsaukt atmiņā, kur tieši. Tad attapu, ka tas bijis Donalda Entrima rakstā "Uz visurieni un nekurieni: Pašnāvnieka ceļojums", kas rubrikā "Personisks stāsts" bija publicēts jaunākajā žurnāla "The New Yorker" numurā. "Atceros, viņš [psihiatrs – P. B.] sēdēja pie sava galda. Viņš kaut ko uzskicēja uz papīra lapas. Tur bija attēlotas divas perpendikulāri sakrustotas līnijas, pa horizontālo pārvietojās viļņveida līkne. Tās līknes daļas, kas atradās zem horizontālās ass, viņš apzīmēja kā depresiju, bet daļas, kas atradās virs – kā trauksmi. Ārsts paskaidroja, ka benzodiazepīni var saasināt depresiju, bet tajā pašā laikā mazināt trauksmi un ka man, kā šķiet, trauksme piemīt krietni vien lielākā mērā nekā depresija, un būtu nepieciešams atrast kaut jel kādu vidusceļu."

Manuprāt, rakstīšana ir gan izvairīšanās no neveiksmēm par mata tiesu (kā pirmajā piemērā), gan žonglēšana starp aktīvu izmisumu un depresīvu sanīkumu (kā otrajā). Par veiksmi var runāt vien tad, kad šādi faķīra cienīgi triki ir izdevušies. Pats šai ziņā nebūt neesmu vienmēr sekmīgs.

Reiz papildus visiem ikdienas darbiem dzīves izmisuma mirklī sāku strādāt arī vietējā reklāmas industrijā, un potenciālās veiksminieku un neveiksminieku, optimistu un pesimistu attiecību līknes mani allaž mēdza iegāzt. Iespējamie pozitīvie notikumu attīstības scenāriji mani nespēja iedrošināt un pārliecināt, savukārt pats savus scenārijus allaž būvēju, balstoties pārliecībā, ka var notikt vissliktākais iespējamais. Brīdī, kad klientam bija jādemonstrē uzņēmuma jaunākā misija, vīzija vai rudens sezonas pārdošanas stratēģija, šāds drūms viedoklis nepavisam neizrādījās tas sekmīgākais.

 

###

Pirms pāris dienām manu grāmatu izdevēja Dace Sparāne-Freimane no apgāda "Dienas Grāmata" atsūtīja, šķiet, no žurnāla "SestDiena" pārfotografētu attēlu – tajā redzams patlaban plaši apspriestais prezidenta kandidāts Egils Levits lasām grāmatu. Sagadīšanās pēc grāmata ir mana – pirms vairākiem gadiem iznākusī Ata (Otto) Rolava biogrāfija "Viens ar Kantu". Tas man šķita amizants gadījums, un bildīti bez lielas domāšanas publicēju sociālajos tīklos.

Drīz vien izrādījās, ka padomāt tomēr būtu vajadzējis, jo komentāros ātri vien saņēmu izsmējīgus aizrādījumus bezmaz par jauna vadoņa kulta veidošanu. Pa acu galam biju manījis, ka esot notikusi kolektīvas Levita atbalsta vēstules sacerēšana un parakstīšana, taču nepievērsu šim faktam lielu vērību. Uzskatu, ka prezidenti demokrātiskās valstīs nebūtu jāizraugās ar kolektīvu vēstuļu starpniecību, un interesants šis attēls man šķita pavisam citā kontekstā. Levita kandidatūra prezidenta amatam tiek apspriesta jau gadiem – vismaz brīžos, kad tiek meklēts nākamais prezidents. Un visu šo laiku viņš tā arī palicis apspriesta kandidāta statusā. Rolavs savu mūžu veltīja Imanuela Kanta darbu tulkošanai, taču no visa veikuma dzīves laikā viņš paguva izdot vienīgi “Tīrā prāta kritiku” – un arī pats savā apgādā, par saviem līdzekļiem. Pēc Rolava nāves viņa manuskripti nonāca bibliotēkā un daudzus gadus tā arī palika nenovērtēti – līdz brīdim, kad tos "atklāja" kāds centīgs students. Nepietiekami novērtēts prezidenta kandidāts lasa grāmatu par dzīves laikā nenovērtētu tulkotāju – manuprāt, visai interesanta sakritība.

 

###

Atmiņā palikusi radio pārraide no Ilmāra Blumberga izstādes "Es nemiršu" Arsenālā. Ilmārs neredzamos viesus izvadāja savu darbu pasaulē, kuras mieru laiku pa laikam iztraucēja spalgi un ļaunu vēstoši attāli trokšņi. Blumbergs uz tiem reaģēja dramatiski sakāpinātā mierā, vien nosakot: "No sienas ir nokritis kāds darbs." Arvien biežāk viņa gleznojumos lietotais stroncija dzeltenais bija kā vēl viens nelaimes priekšvēstnesis, un izstādes nosaukumā liktais apgalvojums tomēr izrādījās maldinošs.

Ilmārs bija būtisks kafejnīcas "Osiris" "vēstnesis". Pat tajos brīžos, kad viņa tur nebija, viņa klātbūtne bija jūtama – kaut vai pie sienām sakarinātajos apgleznotajos šķīvīšos. Nu jau kādu laiku Blumbergu "Osirisā" vairs nesastapt, bet tagad viņam piebiedrojies arī kafejnīcas dibinātājs Andrejs Žagars. Lai gan daudzi Andreju atcerēsies kā operas direktoru un režisoru, paradoksālā kārtā par ilgmūžīgāko un laika gaitā nemainīgāko viņa pasākumu ir izrādījies tieši "Osiris". Par būtisku Rīgas kafejnīcu un restorānu kultūras iezīmi ir kļuvusi nepastāvība, nepārtraukta mainība un tradīciju trūkums. Tādu iestāžu, kas darbotos desmit vai vēl vairāk gadu, ir gaužām maz. Sorosa fonda pakājē 1994. gadā (fonds kādreiz atradās otrajā stāvā virs kafejnīcas) dzimušais "Osiris" ir apbrīnojams izņēmums. Nebūtībā ir aizgājis turpat līdzās bijušais ārzemju grāmatu veikals "Aperto libro" un daudzas citas brīnišķīgām atmiņām apvītas vietas, taču "Osirisā" turpina pulcēties nu jau trešā vai varbūt pat ceturtā apmeklētāju paaudze. Jācer, ka tādā garā tas turpināsies vēl ilgi.

 

###

Rietumsidnejas universitātes Humanitāro un komunikācijas zinātņu fakultātes asociētais profesors Kriss Flemings esejā "Akadēmiskais modīgums" (oriģinālajā nosaukumā lietots pagrūti tulkojamais apzīmējums "cool"), kas publicēta izdevumā "Sydney Review of Books", pievērš uzmanību kādam interesantam intelektuālās dzīves aspektam, proti – uznākošām un pārejošām modēm, kas mainās gandrīz tāpat kā sezonas apģērbu kolekcijas uz veikalu pakaramajiem.

"Darbu pie savas doktora disertācijas Sidnejas universitātē es sāku 1996. gadā un biju pietiekami stulbs, lai kādā no semināriem pieminētu Frankfurtes skolas teorētiķus Teodoru Adorno un Maksu Horkheimeru," viņš raksta. "Taisnību sakot, es par viņiem neko daudz nezināju, taču man patika, kā skan viņu vārdi, un iedomājos, ka varētu izpelnīties apkārtējo cieņu ar to vien, ka spēju tos izrunāt. Kā izrādījās, mazāk apkaunojoši būtu nopirsties. Tikai vēlāk uzzināju: lai arī Adorno un Horkheimers semināros tika pieminēti, konteksts, kādā tas tika darīts, bija aptuveni tāds pats, kādā bērnu ballītēs dienasgaismā tiek izvilkta "pinjata" [dauzāma lelle, kuru sasitot bērni iegūst tajā paslēptas mantiņas – P. B.] – viņi bija bezpersoniski, klusējoši upuri, kurus varēja dauzīt pēc sirds patikas. Tas viss tika darīts tā brīža vadošās reliģijas vārdā, kuru sauca par "kultūras studijām". Tajā dienā pār mani sāka aust apjausma, kas izkristalizējās vien pēc daudziem gadiem, – modīgums humanitārajās zinātnēs nemaz tik ļoti neatšķiras no modīguma citās kultūras dzīves jomās, vai tas būtu plankings, fotogrāfijas, kurās divi hotdogi atgādina kājas, ēdiena pasniegšana burciņās vai romāni, kuru galvenais tēls ir kāda pilsēta."

Domājams, modes strāvojumi novērojami arī Latvijas kultūrtelpā, tie gan parasti pieskaņoti apaļām jubilejām – lūk, piemēram, patlaban modē ir Monta Kroma, citugad tas bija Ojārs Vācietis vai Rainis, un tā viļņiem vien, viļņiem vien.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!