Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Ilmāra Blumberga ilustrācija Venedikta Jerofejeva grāmatai "Maskava - Gailīši"
 
Blogs
13.01.2019

Par atmošanos un apskaidrību. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Šorīt pamodos ap pieciem. Tāpat kā vakar. Atlikušo laiku līdz līšanai ārā no gultas aizvadīju savādā pusnomodā. Vai pusnomiedzī. Jebkura doma, kas šajā laikā aizzibēja prātā, bija it kā ar dubulto dibenu. Atvainojos, bet, ja vien esat pietiekami veci, varbūt jūs atceraties, ka padomju laika stāstos par Ļeņinu uz Rīgu viņš ceļoja ar koferīti, kuram bija ierīkots dubultais dibens: tukšajā tilpumā tika slēpti slepeni dokumenti, un žandarms bija iemanījies tādus koferīšu dubultos dibenus viens un divi atmaskot, pāris reizes koferītim pieklaudzinot ar pirkstu, bet tajā reizē, lai arī atklājis Ļeņina koferīša dubulto dibenu, viņš neko neizrādīja, jo slepenpolicijas plānos bija Ļeņinu izsekot, tomēr to visu atcerēties nepavisam nav obligāti. Tajā rītā es, piemēram, nez kāpēc paguvu nodomāt: tiem – es pat nezinu, kam un kāpēc, – jābūt Tomasa Manna "Budenbrokiem", bet tad – pēc dažu sekunžu vai minūšu intervāla sapratu: nē, tas būs bijis "Burvju kalns". Un tā vienā laidā. Līdz pamodos pavisam.

Iespējams, tas viss bija Ulda Tīrona iestudētās izrādes "Apmānītā" iespaidā. Līdz šim plašāk pazīstams kā žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors, filozofs un autors, Tīrons teātra publikai par pārsteigumu iestudējis jau vairākas izrādes – Platona "Mielastu" un "Pēdējo (vai "pēdējā" – P. B.) Ļeņina eglīti" Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī, ja vien var ticēt pilsētā klīstošām baumām, plānotu, iecerētu, bet nez kur pačibējušu un līdz publikai tā arī nenonākušu izrādi Rīgas Krievu drāmas teātrī.

Jaunajā Rīgas teātrī veidotais iestudējums (pirmizrāde ar publikas ovācijām notika 4. janvārī), kā zināms, tapis pēc Tomasa Manna tāda paša stāsta motīviem, tomēr nav balstīts vien rakstnieka literārajā tekstā, bet daudzos dažādos avotos, iespaidos un alūzijās – sākot jau no izrādes programmiņas vāka, kas iekārtots tā, it kā to ar savu roku būtu rakstījis Ilmārs Blumbergs (izrādes māksliniece, scenogrāfe un tērpu autore ir Anna Heinrihsone). Sagadīšanās pēc vēl nesen uzgāju Ilmāra Blumberga zīmētu piemiņas kartīti par godu Venedikta Jerofejeva prozas poēmas "Maskava-Gailīši" latviešu tulkojuma iznākšanai apgādā "Liepnieks & Rītups" 2007. gadā – atgādināšu, ka nejaušības pēc arī šī tulkojuma autors bija Uldis Tīrons. Uz kartītes mākslinieks attēlojis kokteiļa "Skūpsts bez mīlas (Inese Armanda)" recepti, gan pievienojot tai īstus cilvēka matus. Rokrakstu sakritība ir apbrīnojama.

Blumbergs Tīrona izrādē "parādās" vairākkārt – vismaz es viņu tur vairākkārt saskatīju. Viens, protams, ir hrestomātiskais lūdzēja siluets, kurā vienubrīd sastingst un uz sienas kā ēna paliek Toma Veličko uzraugs. Taču bez šī acīm redzamā mirkļa man šķita, ka Blumberga balsi saklausu arī aizvien tālāk skatuves dziļumos skanošajā uzrauga runāšanā, kad tas apmeklētājiem izrāda pili. Atmiņā uzreiz atausa Latvijas Radio pārraide par Ilmāra Blumberga pēdējo izstādi "Es nemiršu" mākslas muzejā "Arsenāls". Blumbergs, te pietuvodamies, te attālinādamies no mikrofona, pats vadāja radio žurnālisti pa plašajām izstādes telpām, un fonā atbalsojās aizdomīgi, varbūt pat ļaunu vēstoši trokšņi. Ierakstā iemūžinātais mudināja pievērst uzmanību skaņas kustības ātrumam – līdz brīdim, kad tu kaut ko patiešām dzirdi, kopš paša notikuma, atgadījuma ir pagājis kāds noteikts laiks. Ar šo parādību pirmoreiz sastapos vēl agrā bērnībā, novakarēs klausīdamies Līgatnē pa Spriņģu kalna ceļu augšup braucošo kravas auto motora skaņās. Gaiss bija dzidrs, dzirdēt varēja tālu, un rūkoņa bija saklausāma vēl ilgi pēc tam, kad mašīna jau bija aizbraukusi. Līdzīgi arī tās manas rīta domas, kaut kādas atmiņu driskas, kamēr nonāca līdz apziņai, jau bija pārvērtušās par kaut ko pavisam citu. Bet nu vismaz nonāca.

 

###

Par kaut kā nonākšanu pavisam citā vietā pēdējās dienās bija jādomā vēl kādā un nebūt ne tīkamā kontekstā.

"Vispirms es devos pie Marijas," grāmatā "Cilvēkglābējs Žanis Lipke" (Rīga: Zinātne, 2018) atceras holokaustā izdzīvojušais rīdzinieks Dāvids Fiškins. "Pēc tam tikos ar izdzīvojušajiem radiniekiem un paziņām. Es noīrēju kaut kādu istabu, atradu pie mātes paziņām, latviešiem, savas drēbes un mēbeles – sākumā viņi tās negribēja atdot, kamēr es neatvedu sev līdzi krievu no NKVD."

 

###

Citunakt sapnī redzēju dakšiņu un nazīti – nezinu, ko gan galda piederumi sapnī varētu nozīmēt. Ēdiens jau bija sagriezts un uzdurts, es liecos tuvāk dakšiņai, taču līdz mutei to tā arī nekad nedabūju. Kā tajās pasakās, kur pa bārdu tecēja, mutē netika.

Laikam viens no bēdīgākajiem gadījumiem ar literārajiem mantiniekiem ir stāsts par Džeimsa Džoisa mazdēlu Stīvenu Džoisu (1932). Sava vectēva veikuma sargāšanu viņš uztvēra ar tādu dedzību, ka bija iedzinis izmisumā tulkotājus, izdevējus un literatūrpētniekus visā plašā pasaulē. Viņa grēku saraksts bija garš – viņš bija draudējis ar tiesu darbiem Blūma dienas rīkotājiem Dublinā, iznīcinājis savas tantes vēstuļu krājumu, pieprasījis veikt labojumus jau izdotās grāmatās, aizliedzis Džoisa citātus izmantot akadēmiskos pētījumos un sastrādājis vēl visu ko. Kādam latviešu grāmatu apgādam uz lūgumu piešķirt tiesības izdot Džoisa darbus viņš bija atbildējis, ka tādiem, kas pat šādu lūguma vēstuli neprot uzrakstīt bez kļūdām, viņš ar vectēva darbiem krāmēties neļaus. Literārajās un Džoisa interesentu aprindās klīda pat nešpetnas runas, ka visa pasaule ar nepacietību gaidot Stīvena nāvi. Nesagaidīja, taču 2011. gada 13. janvārī visiem par lielu atvieglojumu beidzās Džoisa darbu autortiesību laiks un tie nonāca visas sabiedrības lietošanā. Varētu uzskatīt, ka Stīvena pūliņi bijuši velti, lai gan droši vien arī nedarbi būtu uzskatāmi par darbiem.

Stīvens Džoiss gan nav vienīgais dedzīgais mantinieks. Nesen lasīju par lorda Alfrēda Tenisona dēlu Halamu, kas tika nodēvēts par "savā ziņā tradicionālu literāro mantinieku". Pienākumu sargāt sava tēva vārdu un mantojumu viņš bija uztvēris tik nopietni, ka pēc divu biogrāfisku atmiņu sējumu pabeigšanas bija iznīcinājis daudzus no izmantotajiem avotiem – arī savas mātes Emīlijas dienasgrāmatu. Par viņa tēva juceklīgo uzaudzināšanu un vēlāko seksuālo aizraušanos ar Linkolnšīras kaimiņieni Rozu Beirimngu, kā arī par klejojumu laikā iegūtajiem šaubīgajiem draugiem dēla atmiņu grāmatā neka nebija, un vispār tur nebija "nekā, kas atšķirtos no Emīlijas Tenisones pašas pielūgsmes pilnās attieksmes pret savu vīru un ģimeni".

 

###

Uz galda, pie kura ikdienā mēdzu strādāt, man šobrīd stāv trīs medicīnas grāmatas, lai gan par medicīnas grāmatām abas tomēr var dēvēt visai nosacīti. Viena ir Valda Segliņa monogrāfija "Senās Ēģiptes medicīnas papirusi" (Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds, 2018). Grāmatas 700 lappusēs iekļauts vairāk nekā 1500 ārstniecības recepšu, padomi slimību noteikšanā un citas ar senās Ēģiptes medicīnu saistītas lietas. Tur, piemēram, var izlasīt: "Cits līdzeklis, lai noņemtu nervozitāti no galvas: ja vīra galva valstās (šūpojas, raustās), tad tas ir jādara, liekot savu roku uz viņa galvas, prasot viņam tā izjūtas (vai viņš jūt to). Tad tev ir jāgatavo viņam: soda, dārza balodene, sasmalcināta eļļā, medus, vasks; sagatavot viendabīgu masu, pielikt klāt to." (691)

Otrs izdevums ir apgādā "Zvaigzne ABC" pirmoreiz 2014. gadā iznākušais (atkārtots izdevums 2017. gadā) krājums "Ārstēšanās ar vīnu, degvīnu un kandžu" (sastādītājs Jānis Bērziņš). Grāmatā rodama šāda recepte pret bezmiegu: "100 g dzirkstelīšu lakstu, 0,5 l degvīna. Lakstus ieber stikla burkā, aplej ar degvīnu un atstāj ievilkties siltā, tumšā vietā 10 dienas, ik pa laikam saskalinot. Pēc tam izkāš. Lieto pa 1/2 ēdamkarotes 3 reizes dienā, uzdzerot pienu."

Trešā ir Arņa Rītupa grāmata "Sarunas ar filozofiem" (Rīga: Rīgas laiks, 2018). Savā ziņā arī tā ir par medicīnu, jo, piemēram, Ričardam Rortijam Rītups vaicā: "Kāpēc jūs neesat izdarījis pašnāvību?" Un Rortijs atbild: "Redziet, tā ir tāda lieta… tas ir tāds jautājums kā: kāpēc tu esi precējies tikai divreiz? Vai arī kāpēc tu neesi nopelnījis vairāk naudas? Kāpēc tu esi uzrakstījis tikai tik un tik grāmatu, nevis vairāk?Ja jūs man jautātu, kāpēc kādā sevišķi sliktā dzīves brīdī, kad gatavojos izdarīt pašnāvību, es to neizdarīju, tas būtu interesants jautājums."

Visas trīs grāmatas iezīmē apbrīnojami plašo vērienu un amplitūdu, ar kādu darbojas mūsu grāmatnieki – lai gan lasītāju skaits nebūt nav liels, šķiet, arvien mazāk kļūst tēmu, kam nebūtu veltīts vismaz kāds rūpīgi cietos vākos iesiets un labi nodrukāts izdevums.

Man nebija ne jausmas, kas ir dārza balodene (Atriplex hortensis), līdz internetā uzmeklēju, ka tā esot "balandu dzimtas lakstaugs. Vienmājnieks", Eiropā ar kultivēšanu nonācis no Āzijas un tad no dārziem izsprucis arī savā vaļā. Aiz loga lēnām pārslām sniga, un dzelzceļa malās vai dārzu tuvumā to uzmeklēt laikam gan nebija īstais laiks. Arī uz dzirkstelītēm (Dianthus deltoides L.) nevarēju paļauties, jo šie nelielie neļķu dzimtas augi, lai arī sastopami visā Latvijā un plašā teritorijā Eiropā, zied no jūnija līdz oktobrim, bet tagad savās pļavās ir pazuduši zem sniega un ledus. Nekas cits neatliks, kā vien gaidīt pavasari un vasaru. Nu jau vairs nav tālu.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!