Foto: 1949. gada 25. marta deportāciju piemiņas pasākums 2019. gadā
 
Komentārs
01.04.2019

Paklupt uz līdzenas vietas

Komentē
2
Saglabā

Sākumā nepievērsu uzmanību ziņām žanrā "sociālajos tīklos ļaudis šūmējas", kad tās vēstīja par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu 25. martā deportāciju piemiņas pasākumā, jo līdzīgas atsauksmes valsts pirmās amatpersonas runas pavada diezgan bieži. Interesantāk kļuva, ieraugot tādus virsrakstus kā "Vējoņa runā kremlisks piesitiens?". Iepazinos ar runas tekstu un prognozēm atbilstoši konstatēju, ka kritiķi ignorē to Vējoņa sacītā daļu, kas viņiem nav parocīga (piemēram, aicinājumu "izcelt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt") vai interpretē to savdabīgi, kas, savukārt, ir visai neizbēgami.

Pavisam īsi – Vējonis aicināja neignorēt faktu par sadarbošanos ar okupācijas varu, un tam var tikai piekrist, bet… Patētiski izsakoties, neatbilstošāku vietu par represijās cietušo piemiņas pasākumu grūti atrast. Ja atļauts šāds salīdzinājums, mēs bērēs vai Mirušo piemiņas dienā taču neiztirzājam to, ka starp pieminamā cilvēka radiem ir bijuši baigie ķēmi, kas sabojājuši cilvēkam dzīvi un tamlīdzīgi – arī tad, ja tā ir taisnība. Tādā brīdī piemin aizgājēju (šajā gadījumā represēto) un punkts. Tāpat kā karavīru piemiņas pasākumā – ja nu izlemts to apmeklēt – būtu nevietā sākt iztirzāt, cik bezjēdzīgā nāvē viņi krituši, jo karš vienmēr ir bezjēdzīgs utt. Es varu iedomāties, ka Vējonim un viņa padomdevējiem likās, ka, uzsverot nepieciešamību runāt par okupantu līdzskrējējiem no vietējo vidus, viņš pastiprina runas nobeiguma aicinājumu – "ar ļaunumu nevar būt kompromisi". Problēma ir tā: ja kaut kas mūs "aizķer" kādas runas sākumā, tad tās beigas mēs jau interpretējam caur mūs "aizķērušā" fragmenta prizmu (tostarp ignorējam).

Tāpat jāpiezīmē, ka neapšaubāmi svarīgo tēmu par sadarbību ar okupācijas režīmu, manuprāt, vispār ir riskanti iztirzāt t.s. masu pasākumos. Ja Vējonis tēzi "represijas nevarētu īstenot tādā apmērā bez Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija uzsākuši aktīvu kolaboracionismu ar okupācijas režīmu" būtu izteicis, sacīsim, vēsturnieku vidē, sāktos normāli akadēmiski precizējumi tam, ko nozīmē "tādā apmērā" un "aktīvu". Tas klausītājam "no malas" varētu pat kļūt garlaicīgi, bet gala rezultātā, visticamāk, izskanētu viedokļi par skaitu (vietējās, tā teikt, izcelsmes komunistu, komjauniešu, iekšlietu sistēmas darbinieku utt.) un konkrētām sadarbības formām. Toties masu pasākumā jēdzieni "apmērs" un "aktīvi" neizbēgami tiek interpretēti tā, kā klausītājs tos ir sapratis, jo nav sagaidījis precizējošu skaidrojumu (un laikam taču pamatīgi noskaities). Vecā patiesība – šādu runu žanrs pieprasa vispārinošus apgalvojumus, savukārt tie var radīt problēmas.

Cita lieta, ka dusmīgā reakcija uz Vējoņa pausto liecina ne tikai par to, ka mums ir zināmas problēmas paškritiski vērtēt savu pagātni (kura nācija var ar tādu spēju lepoties?), bet arī par to, ka mēs vispār izteikumus par vēsturi uztveram savdabīgi. Man pašam ir gadījies no visnotaļ adekvātiem un pret Latviju labvēlīgi noskaņotiem ļaudīm dzirdēt apgalvojumus žanrā "latviešu sarkanie strēlnieki nosargāja Ļeņinu, paši nu 1940. gadā izbaudījāt sekas". Man jau šķiet, ka šādā izteikumā ietvertās cēloņsakarības aplamība ir tik pašsaprotama, ka nav vērts dusmoties. Diemžēl vairumā gadījumu mēs tomēr "pavelkamies" uz šādām no vēstures zinātnes viedokļa apšaubāmām "sakarībām".

Mazliet no citas sfēras – kad šogad Teoloģijas fakultātes priekšlasījumu sērijā kāda no runātājām pieminēja, ka daži garīdznieki Latvijā nacistiskās okupācijas gados glābuši ebrejus, bet, protams, labi būtu bijis, ja tādu būtu bijis vairāk, zālē kāds kungs uzvaroši jautāja: cik tad pareizticīgo mācītāju trīsdesmito gadu Padomju Savienībā glābuši latviešus? Es saikni neredzēju, bet kungs pilnīgi noteikti. Man grūti nosaukt okupācijas režīmu, kura ietvaros nebūtu bijis arī tādu vietējās sabiedrības cilvēku, kas ar režīmu sadarbojās. Vācijas okupētā Francijas daļa Otrā pasaules kara laikā, Japānas okupētā Ķīnas daļa un vēl daži desmiti piemēru. Un? Kādēļ jāmēģina no šiem faktiem sliktākajās kolektīvās vainas jēdziena tradīcijās izvirpināt kaut kādus secinājumus par visu šo sabiedrību un tās likteni tuvāko pāris gadu tūkstošu periodā? Vai, pareizāk sakot, kāpēc mēs paši, kā izskatās, ļaujamies šādām konstrukcijām?

Vēsturē ir laikmeti, notikumi, situācijas, kas ļoti noderīgas pašrefleksijai – kā es būtu rīkojies? Ar šādas pašrefleksijas starpniecību es labāk saprotu sevi un, jācer, iegūstu arī lielāku gatavību pavērsieniem dzīvē. Šis modelis attiecas arī uz tēmu par sadarbību ar okupācijas režīmu. Mani iedrošina to cilvēku piemērs, kuri nesadarbojās, savukārt to, kuri sadarbojās, gadījumi dara modrāku attiecībās ar uzspiestiem kompromisiem un šo kompromisu robežām. Savukārt tas, kāda ir bijusi sadarbošanās un nesadarbošanās proporcija, tas, cik liels skaits ir bijis kolaborantu, nu nekādi nav iemesls fatālistiskai "tādi jau mēs, latvieši, esam…" vaidēšanai.

No vienas puses, vairums no mums piekrītoši māj ar galvu izteikumam "katrā tautā ir dažādi cilvēki" (formulējums mīkstināts, jo šis tomēr ir medijam paredzēts teksts). No otras puses, mēs apskaišamies, kad mūs konfrontē ar "dažādības" sliktāko daļu. Tas nav tālredzīgi. Ja atsakāmies atzīt, ka daļa no mūsu kopienas padomju okupācijas periodā dažādu iemeslu dēļ ir uzskatījusi par iespējamu, kā smejies, auglīgi sadarboties ar režīmu, tad mēs līdz ar to deklarējam, ka mūsu kopienā šādu uz sev izdevīgu kompromisu orientētu cilvēku nav arī mūsdienās. Vai tiešām?

Manā skatījumā kolaborācija ir ne tik daudz – un te es Vējoņa formulējumiem nepiekrītu – vaina, cik mācība un tēma pašrefleksijai. Prezidents uzrunā pauda, ka "jauniešu nepilnīgās zināšanas jau tuvākajā nākotnē var apdraudēt deportāciju piemiņu". Diagnoze varētu būt pareiza, bet kādi ir cēloņi? Manā interpretācijā viens no tiem ir šāds: mēs jauniešus apzināti vai neapzināti mudinām vēsturi uztvert nevis kā ikvienam cilvēkam nozīmīgus jautājumus par indivīda attiecībām ar naidu, pūļa instinktu, gļēvumu, saņemšanos un nepadošanos, bet kā kolektīvas atbildības un vainas diskursus. Tas tā nestrādā.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!