Redzējumi
18.07.2016

Pakļaušanās

Komentē
2
Saglabā

Naktī no ceturtdienas uz piektdienu pēc vairāku televīzijas kanālā "Netflix" veidotā, varas spēlēm sieviešu cietumā veltītā seriāla "Oranžais ir jaunais melnais" sēriju noskatīšanās miegs vēl nenāca, un tā nu turpināju lasīt jau tā visās malās dažnedažādi apspriesto franču rakstnieka Mišela Velbeka romānu "Pakļaušanās" (oriģinālnosaukums – "Soumission", no franču valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdots "Jāņa Rozes apgādā"). Kā jau tipisks vājas gribas un kārdinājumiem pakļauties gatavs cilvēciņš, lasīšanu es laiku pa laikam pārtraucu, ielūkojoties mobilajā tālrunī – kāds bija ielicis jaunu bildīti savā "Instagram" kontā, vēl kāds cits – šo to ierakstījis tviterī u.tml. Un tad, pa vidu šim visam, es pamanīju, ka pasaulē atkal jau kaut kas ir noticis. Faktam, ka iepriekšējā diena ir bijis 14. jūlijs un tātad Francijas nacionālie svētki – Bastīlijas ieņemšanas diena –, es pirms tam nudien nebiju pievērsis uzmanību.

To, kas šajā svētku naktī bija noticis Dienvidfrancijas pilsētā Nicā, nu jau var izlasīt pat ikvienā Latvijas ziņu portālā, taču tieši tobrīd man nudien kļuva neomulīgi. Kur vien lūkojos, it visi man zināmie un nopietnāk ņemamie ziņu portāli un laikrakstu interneta vietnes vēstīja par Nicu piemeklējušajām šausmām. Vienīgi Latvijas mediji (atvainojos – man riebjas šis vārds, varbūt būtu jāpakļaujas valodniekiem un jāsaka: plašsaziņas līdzekļi?) klusēja kā partizāni. Pirmajās lapās visu nakti rēgojās gurdena nozīmīguma ceturtdienas pēcpusdienas un vakara ziņas un mazumtirdzniecībā pieejamu pārtikas produktu reklāmas, un pat abas lielākās ziņu aģentūras tagadnes formā vēstīja vien vai nu to, kas jau bijis, vai arī to, kas vēl tikai kaut kad būs, taču tagadnē notiekošo miegā pat nenojauta.

Es zinu, miglainas un sapņiem līdzīgas bērnības atmiņas no vecuma, kad, visticamāk, cilvēks vēl nav iemācījies runāt, ir visai apšaubāms vēstures materiāls, tomēr visu savu mūžu vienu šādu atmiņu esmu uzskatījis par neatņemamu savas biogrāfijas daļu. Un proti – tā ir pamošanās pēc diendusas un atskārta, ka mājās, savā redeļu gultiņā, esmu atstāts viens pats. Jau vēlāk, pēc daudziem gadiem, mana mamma (kas šo konkrēto gadījumu pat neatceras) ir minējusi, ka, iespējams, tajā brīdī, domādama, ka es vēl kādu laiku gulēšu, ir aizskrējusi uz veikalu, taču tam vairs nav nekādas nozīmes. Sajūtu, ka visā pasaulē esmu palicis viens pats (sveiks, "Palle viens pats pasaulē"!), man vairs neatņemt.

Lūk, un līdzīga sajūta pamazām vien mani sāka pakļaut tajā naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Žurnālisti un dažnedažādi žurnālistu apdzīvoti plašsaziņas līdzekļi mūs ir pieradinājuši pie nepārtrauktas savas klātbūtnes sajūtas. Ja pie apvāršņa parādās melni dūmi, ja virzienā uz "Positivus" festivālu veidojas sastrēgumi, ja Barona ielu applūdina lietus ūdeņi, ja vīrietis pakļūst zem paša vadīta traktora, ja britu zinātnieki atklājuši, ka… (nav svarīgi, ko), ja ministrs kaut kur pārvieto savu skapi – es varu būt drošs, ka tūliņ pat uzradīsies kāds žurnālists vai žurnāliste, kas man steidzamības kārtā par to visu pavēstīs. Nu, tā man vismaz līdz šim bija šķitis. Savā vēlmē pakļauties ziņu varai es pat biju gatavs noticēt – ja nu piepeši sāktos grēku plūdi, virs pilsētas paceltos indes mākonis vai, diespas', valstī iebruktu ienaidnieks, ziņu portālos nekavējoties tiktu sāktas teksta tiešraides un es vismaz varētu sevi mierināt ar domu, ka zinu un saprotu, kas pasaulē notiek, apjaušu, kas man jādara un uz ko es drīkstu cerēt. Tā izrādījās ilūzija, un neko daudz vairs nespēja saglābt arī vienīgais ziņu portāls, kura darbinieki jau uz rīta pusi tomēr bija pamodušies (tas vienkārši man nekad nav šķitis uzticamākais ziņu avots).

Bet nākamajā dienā gan visi bija sprigani un moži. Tā, piemēram, kāda otršķirīga preses izdevuma žurnāliste populārā radio pārraidē steidza pamācīt Francijas drošības un kārtības sargāšanas iestādes. Pēc viņas ieskatiem, visiem kļūtu tikai labāk, ja arī Francijas pilsētās tāpat kā… (te viņa minēja kaut kādus piemērus, ko tūdaļ pat aizmirsu, taču Telaviva vai Jeruzaleme tā nebija) vienā laidā būtu redzamas bruņotas militāras patruļas. Kaut ko par pastāvošās varas vieglprātību un nespēju rūpēties par drošību un kontrolēt robežas bija uzskatījis par vajadzīgu paust arī kāds izbijis Francijas ministrs, un viņa teikto visu cauru dienu man nezināmu iemeslu dēļ atkal un atkal atkārtoja ikvienā Latvijas Radio ziņu izlaidumā (kādas, pie velna, robežas, ja noziedznieks noziegumu ir pastrādājis pats savā pilsētā?). Visas šīs runas bija brīnišķīgi pakļaušanās piemēri, jo pakļaušanās jau var arī nebūt burtiska pāriešana citā ticībā, kā tas notiek Velbeka romānā, – tā sākas brīdī, kad kaut kāda spiediena iespaidā tu esi gatavs atteikties no saviem tik pašsaprotamajiem ieradumiem, ērtībām, ikdienas.

Šajā ziņā man spilgtā atmiņā palikusi viena no pirmajām reizēm, kad nonācu Francijā. Pasākuma programmā bija arī svinīgs pasākums pie tā brīža Francijas prezidenta. Viss notika jau pēc 11. septembra, un šķita, ka tad jau nu gan viesi tiks pakļauti visvisādām šaušalīgām drošības procedūrām, bet – nekā. Apsardze pie pils ieejas pat nevīžoja pavaicāt, vai viesiem ir ielūgums, un, iespējams, tieši šis pasākums manā apziņā ir iegūlis kā piemērs tam, kā savas brīvības un tās vērtības apzināšanās izskatās iepretī iedomātai brīvībai, kurā no brīvības patiesībā tikpat kā nekā vairs nav atlicis. Vēl viens šīs brīvības apziņas piemērs bija francūžu apņemšanās pēc teroristu uzbrukumiem Parīzē turpināt savu ierasto dzīvesveidu, sēdēt āra kafejnīcās u.tml. – lai gan vai tad loģiskāk nebūtu tās visas slēgt un nekļūt par viegliem mērķiem kuram katram nākotnes ļaundarim?

Taču francūži un viņu brīvības izjūta laikam ir izņēmums, jo pat viņi laiku pa laikam ir spiesti pakļauties – kaut vai starptautiskajiem aviopārvadājumu drošības standartiem, kas kopš 20. gadsimta 70. gadiem – bet jo īpaši pēc 2001. gada 11. septembra – ir kļuvuši tikai stingrāki un stingrāki. Un man ir bail, ka pēc Nicā notikušajām šausmām šāda pakļaušanās varētu iet vēl plašumā – teiksim, kā arvien jaunas un obligātas drošības procedūras it visos masu pasākumos. Un vēl man ir bail, ka mēs ar savu vāji izteikto brīvības nepieciešamības apziņu, bet spēcīgo tieksmi pakļauties kaut kādu ārēju apdraudējumu iespaidā sevi būsim gatavi ierobežot visstingrāk – tā, itin kā vēlētos uzvarēt sevis pakļaušanas un ierobežošanas pasaules skaistumkonkursā. Un tad varēsim gulēt mierīgi, jo naktīs pilnīgi noteikti vairs nekas nenotiks.

P. S. Jau grasījos likt punktu, kad laikrakstā, kas sevi uzdod par vienu no vadošajiem tradicionālo jeb kristīgo (sauciet tās, kā vēlaties) vērtību aizstāvjiem, izlasīju daudzu bērnu grāmatu autora un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Arno Jundzes komentāru "Tiesības smirdēt". Tajā viņš šķietami nevainīgi rotaļājas ar domu par to, ka no noteiktiem sabiedrības slāņiem nākuši, "smirdoši", "bezjēdzīgi savas dzīves iznīcinātāji un slaktētāji atņem ārstu laiku un slimnīcas resursus brīdī, kad palīdzība varbūt vairāk vajadzīga kādam sirmam kungam vai kundzei". Manuprāt, lielisks savu vērtību aizmiršanas un nodošanas un pakļaušanās piemērs. Jo skaidrs taču, ka Marija Magdalēna smaržoja kā ziedošs rožu krūms, Lācars nebija aizmirsis ietriepties ar dezodorantu, bet lepras slimnieki būtu gaidītākie viesi kurā katrā burziņā.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!