Blogs
07.05.2019

Pāķa monologs

Komentē
1
Saglabā

Laikā, kad strādāju reklāmas aģentūrā, saskāros ar pagalam greizu realitāti. Teiksim, uzradās padomju kolhozu paspārnē dzimuši alus ražotāji, kas vēlējās, lai par viņiem sacer gadsimtiem garu izcelsmes leģendu. Nekādi ierosinājumi zīmolu padarīt mūsdienīgu vai pat hipsterīgu netika pieņemti, bija nepieciešams tieši izdomāts vēsturiskums un gandrīz vai barokāls greznums. Tad nu arī centos, darīju, ko vien spēju, lai gan klusībā domāju, ka tas ir pāķisms. Jo arī pats esmu pāķis.

Reiz Siguldas un Rīgas vilcienā satiku blondu meiteni. Kādus gadus četrus, kamēr mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, braucu ar šo vilcienu šurpu turpu katru dienu. Bet tajā dienā, kad satiku blondo meiteni, vienīgo reizi Baltezera stacijā pamanīju zaļo vārnu. Meitenei bija tiem laikiem neparastas tīkliņzeķes. No viņas vērošanas vagona loga tumšā stikla atspīdumā pēc kāda laika nonācu meitenei līdzās. Tīkliņzeķes, kā šķiet, bija viņas īpašais triks – un es, kā jau pāķis, uz šo triku uzķēros. Mūsu kājas trīsvietīgajā vilciena sēdeklī gandrīz vai saskārās, un es no iedomātas laimes kusu vai laukā. Es biju pāķis.

Pirmoreiz Rīgā viens pats nonācu gadu trīspadsmit vai četrpadsmit vecumā. Pirms tam tur galvenokārt nokļuvu vecāku darba kolektīvu teātra izbraukumu reizēs. Atceros, ka pārpratuma pēc izcilo Ādolfa Šapiro izrādi "Trešās impērijas bailes un posts" Jaunatnes teātrī noskatījāmies pat divreiz. Autobusā, kas kā tāda gāzes kamera skāņi dvakoja pēc degvielas izplūdēm, gandrīz vienmēr bija jāvemj. Vecāki jau allaž priekšlaicīgi bija sarūpējuši papīra cukurtūtiņās ieslēptus polietilēna maisiņus. Teātris, cirks un pamatīgi pēc hlora smirdošais Rīgas peldbaseins man allaž nozīmēja vemšanu. Es biju pāķis, jo savā pirmajā patstāvīgajā Rīgas apmeklējuma reizē nespēju pat atrast ceļu no Doma laukuma līdz Svētā Pētera baznīcai.

Es uzaugu Siguldas tālākajā nomalē, kuru sauca par "Lauktehniku", jo tur atradās arī šis visādās jomās strādājošais uzņēmums. Tur strādāja mana mamma, sākumā grāmatvedībā, vēlāk katlumājā, bet mans tēvs darbojās kā plaša profila speciālists – sākumā būdams gaļas izcirtējs ēdnīcā un beigās puķu aplaistītājs kantorī. Tur es gāju astoņgadīgajā skolā, tur pa sporta laukumā ieraktām riepām spēlēju sunīšus "augstāk par zemi", un tur man pirmoreiz mūžā iepatikās kāda meitene. Savādā kārtā viņa atkal ir parādījusies manos "Facebook" draugos. Un tad sāku mācīties Rīgā. Kā jau pāķis.

Mācīšanās Rīgā bija saistīta ar loģistikas problēmām. Pirmais mācību gads Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā tradicionāli sākās ar kolhozu talku, kas notika Salaspils biešu laukos. Par nokļūšanu talkas vietā bija jārūpējas pašam, un tā nu man Siguldā iznāca celties labu brīdi pirms sešiem, minūtes divdesmit vai pusstundu iet līdz dzelzceļa stacijai, tad stundu un desmit minūtes braukt līdz Rīgai, Rīgas stacijā pārsēsties Salaspils vilcienā un nonākt līdz vietai, kur visu mūsu kursu sapulcinās un līdz biešu vagām nogādās autobuss. Tolaik mans tēvs jau bija devies pensijā un gandrīz pilnībā pārņēmis mājas soli – mammai, kā šķiet, tāpat visu mūžu gatavot nebija īpaši paticis. No rītiem viņš bija augšā pats pirmais, un ap manu celšanās laiku katru rītu pannā jau bija sacepti trekni kartupeļi ar olu. Kombinācijā ar agro mošanos šī diēta nepavisam nebija laba, un  vairākkārt man pāri ceļam pie Salaspils biešu lauka vajadzēja meklēt glābiņu no caurejas. Kā tādam pāķim.

"Vai tu esi no laukiem?" – tas bija viens no pirmajiem jautājumiem, ko man uzdeva kāda no jaunajām kursa biedrenēm, ar kuru kopā bietēm šķinām nost lapas. Nevērīgi vēzēdamies ar aso nazi, pirms mirkļa biju pārcirtis sava skolas biedra pirkstu – tā, ka bija redzams pārsteidzoši tīrs un balts kauls. Pilnīgs pāķis.

Bet es zinu sava pāķiskuma sākumu. Lai gan oficiāli skaitās, ka esmu dzimis lielpilsētā Cēsīs, un tā tas patiesi bija, savus pirmos četrus dzīves gadus pavadīju Līgatnē, Lejas Līgatnes papīrfabrikas ciematā. Ja man vispār ir izveidojies kāds priekšstats par attiecībām starp laiku un telpu, tas notika tieši tur. Jau kādu četru gadu vecumā pievērsu uzmanību tam, ka novakarēs pa Spriņģu kalnu augšup braucošo kravas auto motoru rūkoņa izklausās citādi nekā dienas vidū vai agri no rīta.

Māja, kurā tai laikā dzīvojām, nu jau daudzus gadus kā nodegusi. Tās vietā iepretī Līgatnes kultūras namam ir tāds kā neliels parciņš. Allaž tur nonākot un redzot bijušā dārza terases uz kalna nogāzes, pārņem milzu skumjas.

Pēdējos gados vecākus pie sevis Rojas mājā ir paņēmusi māsa. Tēvs arī 91 gada vecumā grib uzkāpt kokā un pielikt putnu būri, savukārt mammai šķiet, ka viss labākais ir palicis Siguldā vai varbūt vēl Līgatnē.

Dzīvi palicis atmiņā viens brauciens uz laukiem vidusskolas laikā. Bija stindzinoša ziema ar sarkanu mēnesi pie debesīm. Tas notika pie Ilzes, tā sauktās Melnās Ilzes, viņas laukos netālu no Alūksnes – kā šķita, pilnīgas nekurienes vidū, un man, pašam esot pāķim, likās, ka tie nu gan ir pāķi. Bet šajā nedēļas nogalē došos līdzīga attāluma ekspedīcijā un mēģināšu tālāk noskaidrot savas attiecības ar iekšējo pāķi sevī.

Lielai daļai pilsētnieku senči ir nākuši no laukiem. Tas sākās vēl 19. gadsimta vidū līdz ar pilnīgu dzimtbūšanas atcelšanu visā tagadējās Latvijas teritorijā, brīdī, kad laucinieki ieguva pārvietošanās brīvību un pilsētās sāka būvēt lielās rūpnīcas. Brīvlaistie zemnieki pa ceļiem un dzelzceļiem sāka plūst uz pilsētām, kļuva par strādniekiem, celtniekiem un pilsētu izaugsmei nepieciešamo citu profesiju pārstāvjiem. Nākamā paaudze jau sevi varēja saukt par pilntiesīgiem pilsētniekiem.

Arī es nu jau gadus 30 sevi uzskatu par pilsētnieku. Taču iekšējā balss neļauj aizmirst, no kurienes esmu nācis un kur ilgojos atgriezties. Tā man allaž atgādina, ka tomēr esmu pāķis.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!