Par izrādi "Vilcene"
Simona Orinska, visai nepārprotami attēlojot dzemdību situāciju un ilgumu, izbāž galvu cauri iegriezumam brūnā rupja auduma kartupeļu maisā. Tad otram maisam, no kura ar abām rokām izplēš sarkanu spalvu lēverus. Viņai ir kailas krūtis, darbība notiek pusotru soli no pirmās rindas, kur sēž arī padsmitgadīgs puika. Viņam nav garlaicīgi, drīzāk otrādi, tomēr vairākkārt nākas nodurt galvu, stingri sakrustot rokas uz krūtīm un skatīties caur pieri. Aina arī man liek mazliet nodurt galvu, jo ir no tām uzbāzīgi pietuvinātajām, zināmas paštīksmes pilnajām epizodēm, kuras man nereti Simonas darbos (īpaši viņas solo iznācienos) liekas vismulsinošākās. Lai arī izskan gana daudz kritikas, uz Simonas izrādēm publika tomēr nāk, turklāt tā ir visai atšķirīga no ierastās laikmetīgās dejas izrāžu publikas – bieži var sastapt daudz dažādu citu nozaru mākslinieku. Iemesls ir acīmredzams – radošajā komandā gandrīz vienmēr ir aktuāli un spilgti autori, kuri neierastā konteksta dēļ brīvi ļaujas eksperimentiem. Tāpēc uz Simonas Orinskas izrādēm vienmēr dodos ar interesi.
"Vilcene" sākas iespaidīgi – skaņu mākslinieki Platons Buravickis un Arvis Kantiševs rada jaudīgu, intriģējošu, pat draudīgu telpu. Video mākslinieki Raitis Vulfs un Sabīne Moore uz Smiļģa muzeja melnajām sienām audzē acis, kas nāk aizvien tuvāk un tuvāk, līdz apaug ar seju. Kā atzīst paši izrādes veidotāji, lai arī izstāžu zāles "Arsenāls" telpa (kur notika pirmizrāde), interjers un citi mākslas objekti bija aizraujoša izrādes norises vide, tomēr kopumā darbs jēgu daudz vairāk ieguvis ar Smiļģa gara atbalstu. Ierastās deju grīdas vietā Smiļģis arī sarūpējis vilkpelēku paklāju, kas telpai piešķir īpašu matētu kolorītu un liek māksliniecēm nobrāzt miesu pret sintētisko šķiedru. Līdzīgi kā citos Simonas Orinskas projektos mākslinieku komanda katrs caur savu izteiksmes mediju piedāvā vidi, kurā notiek cilvēka ķermeņa mistērija. Arī pašas dalībnieces vispirms dzirdam gaudojam aizdurvē, kamēr arēna vēl ir tukša. Katrs talantīgais mākslinieks met arēnā labāko un dziļāko, ko nodomājis par izrādes tēmu. Tad viss mazliet pieklust, atkāpjas, arēnā iespīd gaisma, pamazām lavās ārā sievietes-vilcenes un sāk izošņāt un iztaustīt telpu.
Situācija acumirklī mainās – distancētos audiālos un vizuālos tēlus pārņem un uzvar nepastarpināta cilvēka ķermeņa klātbūtne. Iespējams, tāpēc arī Simonas izrādēm ir sava publika – viņa un viņas kolēģi piedāvā savus fiziskos ķermeņus reālajā telpā un situācijā. Savukārt telpu un atmosfēru ļauj brīvi radīt citu nozaru māksliniekiem, kuri izpaužas caur starpniekmedijiem arī tad, ja runā par ķermeni. Tā ir dejas un kustību mākslas privilēģija – iespēja par iemiesotību, cilvēkbūšanu vēstīt caur pašu miesu. Izrādes sākums tik spilgti iezīmē kontrastu starp attēloto un pārkodēto ķermeni un reālu ķermenisko klātbūtni, ka gaidas par turpmākajiem izrādes notikumiem kļūst ļoti augstas. Gaidu fiziskās klātbūtnes kāpinājumu, gribu just vilceņu elpu pakausī un medījuma garšu mutē.
Pārliecinošā izrādes sākuma dēļ tālāk man nebūt neklājas tik labi. Notiek dažādas epizodes, bet kopumā vairs neko jaunu neuzzinu un nesajūtu. Ainas paliek pašas par sevi, neko īpašu nedodot izrādes vēstījumam, kurš grozās ap sievieti, tās izcelšanos no citas sievietes un tās sūtību/likteni/iespēju/neizbēgamību būt mātei. Nav īsti skaidrs, kāda ir autoru attieksme, tēma traktēta ļoti plaši. Dažādo izteiksmes līdzekļu pārblīvētības dēļ grūti arī saprast, kāds sievišķās dabas aspekts šķitis svarīgāks. Iespēja izmantot sākumā pieteikto ķermeņa klātbūtnes garšu tiek pazaudēta, ievedot dažādas lietas, simbolus, kas sajūtu piedzīvojuma vietā spiež šķetināt stāstu.
Par ko tad ir stāsts? Jau no iepriekš pieejamās informācijas to var gana skaidri iztēloties – par sievieti, tās divējādo, trejādo, daudzkāršo dabu. Par spriedzi starp to, kā izskatās viena sievišķības puse, un to, kādi spēki, it īpaši robežsituācijās, nosaka sievietes izvēles, rīcību un uzvedību. Ar savu sievišķo iemiesotību tieši dalās divas mākslinieces – Simona Orinska un Agnese Bordjukova. Viņu tikšanās arī ir visinteresantākā izrādes līnija. Trešā sieviete – Ieva Putniņa – parādās epizodiski un vairāk reprezentē ārišķīgo sievietes dabu (augstpapēžu kurpes, gari mati, skaista kleita, lielas krūtis, gājiens pa mēli/baznīcas eju). Ja Simona un Agnese ir maisos vai kailas, Ieva Putniņa ir noslēpusies melnā triko, tērpusies kleitā, ienes vilku pasaulē sarkanās kurpes vai arī parādās haute couture apavos, greznā tērpā un matos līdz zemei. Interesantas ir attiecības starp trim dažādām sievietēm, ķermeņiem, dejas pieredzēm un izpratnēm par skatuves esamību (Agnese Bordjukova ir profesionāla laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja, Simona Orinska apguvusi buto, bet ir bez formālas dejas izglītības, Ieva Putniņa studē glezniecību Mākslas akadēmijā un darbojas buto studijā). Īsti nav skaidrs, kāpēc Ieva Putniņa parādās tikai epizodiski, kamēr abas pārējās dejotājas uz skatuves ir visu laiku. Kāpēc viņu nav iespējams iepazīt tikpat daudz kā abas pārējās, kāpēc viņas nav trīs dažādas sievišķības variācijas? Kāpēc ierakstos, kurus gan ir pagrūti saklausīt, skan tikai divas sieviešu balsis (vēlāk uzzinu, ka tie ir Agneses un Simonas vecmāmiņu dzīvesstāsti)?
Aizraujošākās izrādes vietas ir Agneses un Simonas saspēle kontaktimprovizācijas mirkļos, kad iezīmējas raksturi un ķermeņa kontrole, līdz ar to atmosfēra no simboliski distancētas pēkšņi variējas uz sadzīvisku, asprātīgu, mainīgu, dodot tēmai un cilvēkiem krāsaināku traktējumu. Tomēr šīs garšīgās epizodes ir īsas. Lai arī lielā modes loma vilceņu dzīvē nešķiet īsti pamatota, gana asprātīga, kustīga un dzīva ir aina, kurā Agnese un Simona cīnās par pāri sarkanu augstpapēžu kurpju, kas savienotas ar auklu. Katra ir laimīga uzvilkt arī tikai vienu kurpi. Vājība uz modi turpinās, iekārojot otras dejotājas maisu, kuru viņas gluži kā netīšām viena otrai novelk un sāk to dažādos veidos piemērīt. Protams, ka mājās, spoguļa priekšā pucējoties, var arī būt kails, tāpēc šoreiz kailuma ienākšana ir visai organiska.
Pirms izdarīt dažus secinājumus par "Vilceni", sniegšu nelielu retrospekciju savā Simonas Orinskas darbu skatīšanās pieredzē. Pirmo reizi es viņu iepazinu 2008. gadā vērienīgajā multimākslinieces izrādē "Ceļu galos plīv acis". Toreiz vēl vārds "multimākslinieks" tika uztverts gandrīz kā lamuvārds, nu to gandrīz nelieto, tomēr katrs sevi cienošs mūsdienu skatuves mākslinieks reāli tāds ir. Kustību teātris Latvijā nav nekāds jaunums, tomēr ar Japānā dzimušo laikmetīgās dejas novirzienu buto sāka iepazīstināt tieši Simona Orinska, turklāt jau no paša sākuma buto sapludinot ar daudz ko citu. "Ceļu galos plīv acis" mani sakaitināja lielā vēriena, mazo zināšanu un netrenētās ķermeniskās kūņošanās dēļ. "Nakts svētās dejas", kas pēc diviem gadiem notika mazākā spēles laukumā sadarbībā ar interesantiem citu nozaru māksliniekiem, atstāja dziļāka kopdarba sajūtu, tāpēc izrāde palikusi atmiņā ar savdabīgiem vizuāliem risinājumiem un tēliem, kas ir kļuvuši par vienu no Simonas darbu spilgtākajām pazīmēm. Šī izrāde ļāva noticēt, ka viņai buto kļuvis par nopietnu darbības lauku, kurā notiek meklējumi, kā sapludināt Japānā dzimušo tradīciju ar plašāku tēlu un simbolu, tostarp arī latvisku, sistēmu un individuālu pasaules pieredzi. Toreiz pēc pozitīvās recenzijas Simona man jautāja, kas man ir mainījies, teicu, ka man nekas, – darbs ir mainījies. Tieši tā gadās māksliniekiem, kuri mēģina sevi atrast gana jaunās teritorijās – var sakaitināt un iepriecināt, sabaidīt un piesaistīt, radīt smējējus un apustuļus. Jebkurā gadījumā nespēja uzminēt, kas tevi sagaida, mākslas baudītājam ir kā svaiga medījuma garša vilka mutē.
"Vilceni" gaidīju ar interesi visvairāk tāpēc, ka sieviešu tēma pašreiz šķiet stipri aktuāla dejas un kustību teātra formās un Simonas 2014. gada "sieviešu izrāde" "Saudade" atstāja ļoti labu un tīru iespaidu. Tā šķita pat jauna ceļa sākums, kurā nav Simonas darbiem raksturīgo melni-balti-sarkano lielo dzīves mistēriju (dzimšana-nāve-seksualitāte) simbolu, kuri nereti atstāj banālu iespaidu, jo neko vairāk par savu klišejisko nozīmi nevēsta.
Arī šoreiz tieši košu un krāsainu lietu/simbolu (sarkanas kurpes, balti kamoli jeb piena dziedzeri, dzemdību asinis) iejaukšana potenciāli eleganti pelēcīgajā tēlā un sajūtā zināmā mērā sabojā izrādi. Nākas pārslēgties no vizuālas uz kinestētisku pieredzi un atkal atpakaļ, no domām par to, ko lietas simbolizē, uz ļaušanos ritmam un enerģijai, no dramaturģiski pārdomāta ritma uz bezlaika un arī ekshibicioniskām zonām (jau pieminētais Simonas dzemdību solo). Līdz ar to, lai arī detaļās var atrast daudz saistoša, kopums nogurdina, sadrumstalo. Rezultātā ir pa kripatiņai kustības un ķermeniskas mijiedarbības pieredzes, nedaudz no konkrētiem cilvēkstāstiem un mazliet par mūžīgajiem jautājumiem par dzīvību, kas turpinās par spīti visam.
"Vilcene" ir nevienmērīgs darbs, ir daudz lietu, aiz kā aizķerties, – sieviete-dzīvnieks, dzīves grūtības pieredzējušu sieviešu stāsti, kāre uz daiļo un grezno, fiziskās ķermeņa pieredzes, vienotība un vientulība utt. Paļaušanās uz aklo ģenialitāti, ja apkārt laba mākslinieku komanda, var arī attaisnoties. Instrukcija – pagaudojiet, kad gribas gaudot, – var radīt brīnumu. Var arī neradīt. Iespējams, to var risināt ar nedaudz racionālāku un pārdomātāku pieeju darbam. Pēc tam, protams, vajag izlikties, ka viss ir nejauši un iracionāli savienots, citādi zudīs maģija. Konstruētas maģijas apstākļos gaudos līdzi arī skatītājs un kailas krūtis neliks mulst, tāpat kā kaila seja taču neliek mulst par spīti tam, ka ir tāda cilvēka ķermeņa daļa.
0