Satoši Tadžiri (田尻智) bērnībā patika vākt kukaiņus. Viņu aizrāva, cik neparasti tie kustējās un izskatījās. Katrs kukainis bija kā jauns noslēpums, un, jo ilgāk viņš meklēja, jo vairāk tos atrada. Protams, viņš nebija vienīgais, tā bija populāra nodarbe to japāņu bērnu vidū, kuri dzīvoja pie dabas, taču Satoši mēdza izdomāt asprātīgus veidus, kā kukaiņus notvert, tādēļ viņam parasti to bija vairāk nekā pārējiem. Kad Satoši Tadžiri pieauga un kļuva par spēļu izstrādātāju, bērnības atmiņas kalpoja par iedvesmu spēlei, kuras galveno personāžu arī sauca Satoši un kurš ķēra neparastus radījumus, gluži kā reiz viņš pats. Iedzīvināt savas bērnības atmiņas spēlē Satoši Tadžiri pamudināja Japānas urbanizācija un tas, ka bērni daudz mazāk spēlējās laukā un vairāk laika pavadīja mājās. Pārnēsājamā "Nintendo" spēļu konsole "Game Boy" bija īpaši piemērota platforma Satoši Tadžiri iecerētajai spēlei, jo sevišķi tādēļ, ka tai bija iespēja ar vadu savienot divas konsoles, tā ļaujot mijiedarboties ar citiem spēlētājiem. Gan toreiz, gan arī vēlāk pokemonu spēles mudināja iet laukā no mājas un satikt citus spēlētājus.
Pokemonu sākotnējā slavas virsotnē, deviņdesmitajos, Latvijas auditorija īpaši nespēlēja pašas spēles, "Game Boy" konsole bija tikai retajam un nesalīdzināmi populārāka sistēma bija "Sega Genesis" un Ķīnā ražoti "Nintendo NES" kloni, kurus sarunvalodā sauca par "žilitoniem". Ar klasiskajām pokemonu spēlēm iepazinos tikai pavisam nesen, izmantojot "Android" paredzētos "Game Boy" emulatorus. Toties toreiz pieejami bija citi pēc spēles motīviem radīti produkti, tostarp latviski dublēts japāņu animācijas seriāls un kolekcionējamie žetoni, kurus savukārt sarunvalodā sauca par "fiškām". Pokemoni un mērķis notvert tos visus – kopā 151 – bija veiksmes formula, un viss ar tiem saistītais bija ļoti iecienīts. Neskatoties uz to, šķiet, neviens nevarēja paredzēt, kādu popularitāti iegūs viedtālruņu spēle "Pokémon GO", kas ir izraisījusi pēkšņu pokemonu trakuma atdzimšanu. Gluži kā deviņdesmitajos, pēdējo nedēļu laikā pokemoni atkal ir vispārējās sabiedrības un masu mediju uzmanības lokā.
Spēles, kurās centrālā loma ir daudzu spēlētāju sāncensīgai vai sadarbīgai mijiedarbībai, nav nekas jauns, ir daudz videospēļu, kuras mudina spēlētājus koordinēt savas darbības, reizēm izmantojot balss saziņu; arī es pats vairakkārt esmu bijis par liecinieku tam, kā regulāru tīmekļa spēlētāju vidū rodas draudzība. Lai arī joprojām dzīvs ir stereotips par datorspēļu entuziastiem kā noslēgtiem cilvēkiem, kas vispār nekomunicē ar citiem, spēlētāji bieži vien socializējas daudz vairāk nekā daži nespēlētāji. Tiesa, interneta draudzība ne vienmēr paredz, ka cilvēki bieži vai jebkad satiekas dzīvē, bet es nedomāju, ka šis apstāklis spēlētāju draudzību padara mazāk autentisku, jo sevišķi ar tik daudzpusīgiem komunikācijas kanāliem, kādi pastāv 21. gadsimtā.
Tomēr "Pokémon GO" piedāvā fundamentāli atšķirīgu daudzspēlētāju pieredzi. Līdzīgi kā kompānijas "Niantic" iepriekšējā spēlē "Ingress", par spēles laukumu tiek izmantota fiziskā pasaule un spēlētāja GPS koordinātas tajā. Lai arī spēles darbības tiek veiktas pārnēsājamas ierīces ekrānā, kur "Google Maps" līdzīgā kartē ievērojamām reālās dzīves vietām ir piešķirta jauna nozīme, spēlētāji, kuri kopīgi darbojas ar vienu spēles objektu, ir spiesti atrasties kopā arī fiziskajā pasaulē. Tas nozīmē, ka citus spēlētājus var redzēt, ar tiem var runāt un vispār būt kopā, un šī īstā klātbūtne ir daudz intensīvāka un satraucošāka par, piemēram, balss čatu, cilvēkiem esot tālu prom, katram pie savas ierīces. Ņemot vērā spēles specifiku un popularitāti, "Pokémon GO" ir ne tikai mobilo telefonu spēle, bet arī sociāls fenomens, kāds iepriekš nav pieredzēts.
Spēle tiek pasniegta kā veiksmīgs papildinātās realitātes (augmented reality) projekts, un daudzus cilvēkus tā sajūsmina – nākotne beidzot esot pienākusi, papildinātā realitāte tagad ir mūsu ikdienas daļa. Papildinātās realitātes princips ir atvasināts no virtuālās realitātes, kas, starp citu, tieši šobrīd kļūst par īstu patērētāju produktu ("HTC Vive", "Oculus Rift", "Google Cardboard", "PlayStation VR") un kas paredz risinājumus, kuros lietotājam tiek veidota pilnībā jauna mākslīga realitāte, noslēpjot vizuālos signālus no īstās pasaules. Ar papildināto realitāti tiek saprasti dažādi risinājumi, kas parasto cilvēka redzi vai dzirdi papildina ar digitāliem attēliem un skaņām, uzklājot tos pa virsu īstajai pasaulei tā, ka šķiet – šie digitālie signāli mijiedarbojas ar īsto pasauli un ir tās aktīva daļa.
Gluži kā klasiskajās pokemonu spēlēs, kas paredzētas pārnēsājamām "Nintendo" konsolēm, "Pokémon GO" pastāv divu veidu skati – skats uz pasauli no augšas un kaujas skats, kas ieslēdzas, satiekot svešu pokemonu. "Pokémon GO" gadījumā varētu teikt, ka spēlei piemīt papildinātās realitātes elementi, un tie ir divi, pa vienam katrā spēles skatā. Viens reālās dzīves objektiem spēles pasaulē piešķir jaunu nozīmi. Piemēram, īstās pasaules ūdenstornis vai baznīca "Pokémon GO" uz ekrāna redzamajā apkārtnes kartē ir pokezāle (pokegym), kurā var duelēties ar citiem pokemoniem. Mazākas nozīmes objekti ir pokepieturas (pokestop), kurās var iegūt pokebumbas vai citus priekšmetus, kā arī tās aktivizēt, lai pievilinātu savvaļas pokemonus. Atrašanās vieta "Pokémon GO" spēles kartē ar GPS ir sasaistīta ar atrašanās vietu īstajā pasaulē, tādēļ, lai nokļūtu pokezālē, ir patiešām jādodas uz noteikto objektu, kuram nu jau apziņā ir jauna, satraucoša nozīme. Papildu nozīmes nav zināmas nespēlētājiem, kas radīja īpašu atmosfēru jau "Niantic" iepriekšējā konspiratīvajā spēlē "Ingress", bet arī "Pokémon GO" šī privilēģija savā ziņā veido spēlētāju grupas identitāti. Jaunās nozīmes pilsētas objektiem kļūst vēl īstākas, nepārtraukti satiekot un redzot citus "Pokémon GO" spēlētājus, kuri arī acīmredzami uz šiem objektiem skatās citām acīm. Šis ticamības elements bija daudz mazāk izteikts "Ingress" – tikai tādēļ, ka tā nebija ne tuvu tik populāra un negadījās bieži nejauši satikt citus spēlētājus, tomēr tas ir svarīgs nosacījums, lai šādā izpildījumā īstā un mākslīgā pasaule patiešām saplūstu. Otrs papildinātās realitātes elements pirmajā brīdī varētu šķist esam tuvāk īstai papildinātajai realitātei nekā pirmais, tomēr pēc būtības ir daudz neinteresantāks. Proti, veicot pokemonu sagūstīšanu vai duelējoties ar citu pokemonu, tiek izmantots signāls no telefona kameras un ainavā ievietoti pokemoni. Tomēr šī funkcija ir diezgan virspusēja un vairāk kalpo kā āķis piemīlīgu un kuriozu attēlu radīšanai un vēlākai izplatīšanai sociālajos tīklos. Tā maz ietekmē spēles mehāniku, un, lai arī labi izskatās spēles ekrānšāviņos, nemaz nerada tādu iejušanās sajūtu, kā varētu gaidīt, daļēji tādēļ, ka īstā pokemonu meklēšana notiek virsskatā un kaujas skatā tie tiek vienkārši kosmētiski novietoti redzamā vietā, kā arī tādēļ, ka tā nav tehniski ideāla, tēli mēdz "peldēt" uz sāniem un nepaliek fiksētā vietā, kas ievērojami izjauc ilūziju. Tāpat šī funkcija pamatīgi noslogo telefonu, kas nenāk par labu jau tā tehniski nestabilajai spēlei. Augšējā labajā stūrī visu laiku ir slēdzis, ar kuru šo uzlabotās realitātes izstrādājumu var izslēgt, un pēc pāris izmēģinājuma reizēm es to arī izdarīju, tādā veidā nedaudz uzlabojot savu spēlēšanas pieredzi.
Spēles sākumā spēlētājs var izvēlēties vienu no trīs pokemoniem, tiem pašiem, kas bija pieejami pirmās pokemonu spēles sākumā: Bulbazauru (zāles tips), Čārmenderu (uguns tips) vai Skvērtlu (ūdens tips). Trīs sākuma pokemoni, divi spēles skati un citas mazākas detaļas liecina, ka "Pokémon GO" cenšas pretendēt uz iepriekšējo pokemonu spēļu mantinieces statusu, tomēr jāatzīst, ka jau pavisam drīz pēc spēles sākšanas biju vīlies, redzot, cik maz īstas spēlēšanas (gameplay) ir šajā spēlē. Pirms "Pokémon GO" izmēģināšanas nemaz nepieļāvu iespēju, ka tajā varētu nebūt parastās gājienos balstītās kaujas mehānikas: gan tādēļ, ka tā man šķita neatņemama jebkuras pokemonu spēles sastāvdaļa, gan arī tādēļ, ka tā būtu piemērota mobilajai spēlei un to nebūtu pārāk sarežģīti īstenot. Tā vietā spēlēšana šajā spēlē ir uzspiešana uz pokemona virsskatā, kas liek nokļūt kaujas skatā, kur savukārt ar velkošu kustību pokemona virzienā ir jāmet pokebumbas, līdz tas tiek sagūstīts. Galvenais mērķis ir cerība, ka kādreiz izdosies notvert 151 pokemonu. Bumbu mešana prasa zināmas iemaņas, tomēr īsti nebija tas, ko sagaidīju no pokemonu spēles. Pēc salīdzinoši ilgstošas un monotonas šo darbību "slīpēšanas", sasniedzot piekto līmeni, kļūst pieejamas pokezāles (pokegym), kurās notiek dueļi. Es pacietīgi krāju pieredzes punktus, lai redzētu atlikušās spēlēšanas iespējas, līdz man tas izdevās. Svinīgi devos uz tuvāko pokezāli, kur konstatēju, ka duelis norit ar minimālu spēlētāja iesaisti, kas sastāv no pretinieka pokemona spiešanas un sava pokemona vilkšanas, līdz viens no pokemoniem krīt. Līdz ar piektā līmeņa sasniegšanu var izvēlēties vienu no trīs komandām, kuras sacenšas par pokezāļu kontroli, tomēr šajā spēlē sāncensībai nav tik lielas nozīmes, kā tas bija "Ingress". Izredzes uzvarēt dueļos ir stiprākajiem pokemoniem, un pokemonus stiprākus var padarīt, dodot tiem speciālas konfektes, kuru savākšana prasa laiku. Protams, kā jau daudzas viedtālruņu spēles, "Pokémon GO" ir bezmaksas, bet daudzus svarīgus virtuālos priekšmetus, piemēram, pokemonu pievilinātājus, var iegādāties ar mikromaksājumiem. Tā ir pārbaudīta shēma, un "Pokémon GO" tās izstrādātājiem ir nopelnījusi ļoti daudz naudas.
Biju jau pamatīgi noguris no pieredzes punktu vākšanas, lai sasniegtu piekto līmeni, un tad, kad redzēju, kā notiek dueļi, man zuda motivācija turpināt spēli. Sapratu, ka spēle nav domāta man, un kopš tās reizes vairs neesmu to spēlējis. Tā vietā es vietnē "Instagram" dumpīgi dalījos ar attēlu, kurā redzams, ka, izmantojot emulatoru, uz planšetes spēlēju "Pokémon GO"ld. Papildus vienveidīgajai un seklajai spēles mehānikai sliktu iespaidu radīja arī spēles tehniskās problēmas – serveru pārslodze rada savienojuma pārtrūkumu, spēle prasa nesamērīgi daudz skaitļošanas un baterijas resursu, ir jāsastopas ar raustīšanos un iesalšanu, kopumā jārēķinās, ka, spēlējot ilgāku laiku, vairākkārt nāksies spēli pārstartēt. Iespējams, "Pokémon GO" uz mani atstātu daudz labāku iespaidu, ja es savulaik nebūtu spēlējis "Ingress", kas, veidojot šo spēli, būtībā ir izmantots otrreizējai pārstrādei. Arī "Ingress" apnika diezgan ātri, jo mani neinteresēja socializēšanās ar citiem spēlētājiem un viss, kas atlika, bija vienveidīga pieredzes punktu krāšana bez konkrēta mērķa.
Neskatoties uz objektīvajiem trūkumiem un to, ka pats vairs nevēlos spēlēt, es uzskatu, ka "Pokémon GO" ir laba parādība. Viduvēja vai pat slikta spēle, ja to vērtē izolēti no tās sociālā aspekta, bet noteikti laba parādība. Spēles ievērojamos trūkumus būtiski atsver tas, kā tā iedarbojas uz realitāti, proti, to, kā tā darbojas ārpus pašas spēles pasaules. Minimālistiska spēles mehānika visdrīzāk ir bijis apzināts izstrādātāju lēmums, lai spēlētāji tik daudz uzmanības neveltītu ekrānā notiekošajam un vairāk skatītos un dzīvotu ārpasaulē. Spēlē ir ārkārtīgi maz pamācību, un spēlētājam nav paskaidrotas dažādas būtiskas nianses. Tas rosina spēlētājus lūgt paskaidrojumus citiem pokepieturās satiktajiem cilvēkiem un līdz ar to būt atvērtākiem, draudzīgākiem un sociālākiem. Līdz ar paaugstināto plašsaziņas līdzekļu uzmanību "Pokémon GO" nenovēršami ir padarīta arī par pretrunīgi vērtētu parādību. Šķiet, tā ir dabiska reakcija – skeptiski uzlūkot jaunu un populāru lietu –, tomēr es atsakos skatīties uz "Pokémon GO" ar sarauktu pieri. Līdzīgi kā daudziem citiem, man jau sen ir apnikusi īdēšana par to, cik liels posts ir viedtālruņi, un es tiešām negribētu redzēt vēl kādu ironisku karikatūru, kurā viedtālruņu lietotāji tiek salīdzināti ar zombijiem, feisbuka vergiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Pokemonu spēles vienmēr tikušas veidotas tā, lai motivētu cilvēkus socializēties, iet ārā no mājas un satikt citus cilvēkus, un, lai arī "Pokémon GO" ir daudz seklāka spēles mehānika, tā iemieso šo pieeju tik ļoti kā neviena cita spēle pirms šīs. Aktivizētas pokepieturas pievilina pokemonus un arī citus cilvēkus, jo tās ir redzamas jau no attāluma. Pokepieturas var aktivizēt, izmantojot vērtīgu spēles priekšmetu, kura iegūšana prasa laika vai naudas resursus, tādēļ ir stimuls sadarboties un palīdzēt citiem ar pokemonu pievilināšanu. Cilvēki nespēlē "Pokémon GO", "kā zombiji blenžot ekrānā", – viņi sarunājas, smejas un joko kopā. Cilvēkiem, kuri satiekas pie pokepieturām, ir jau iepriekš zināma kopīga interese, un tas atraisa pat visnoslēgtākos cilvēkus. Nezinu, cik ilgi "Pokémon GO" spēs noturēt cilvēku uzmanību, bet no sirds ceru, ka šis ir precedents vēl līdzīgiem projektiem nākotnē. "Pokémon GO" ir viegla, nevainīga izklaide, kas dod prieku daudziem cilvēkiem, un, kad par to nākas lasīt ziņās, tas ir kā gaismas stars tumsā.
0