Kadrs no filmas "Dotais lielums: mana māte"
 
Kino
08.01.2018

Paaudžu rēķini

Komentē
2
Saglabā

Par Ievas Ozoliņas filmu "Dotais lielums: mana māte", 2017

"Dotais lielums: mana māte" ir dokumentālā kino režisores Ievas Ozoliņas otrā filma, un autore tajā turpina ciešā tuvinājumā šķetināt attiecības starp divām paaudzēm vai, precīzāk, nespēju šīs attiecības uzturēt. Režisores vārds latviešu dokumentālajā kino kļuva zināms ar filmu "Mans tēvs baņķieris", kas ieguva Lielo Kristapu kategorijā Labākā debija un izraisīja plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā; filmas titulbildē redzamais Boriss Osipovs bija palicis daudzu spilgtā un sāpīgā atmiņā kā aizbēgušais deviņdesmito gadu finanšu shēmotājs, kas ilgstoši bijis pazudis bez vēsts. Režisorei viņš ir vēl kaut kas – tēvs. Sekojot Interpola norādēm uz psihiatrisko klīniku Malaizijā, režisore uzmeklē un cenšas izprast cilvēku aiz baumām, atmiņām, prāta un ārprāta maskām. Notiekošo mērķtiecīgi fiksē kamera.

Filma "Dotais lielums: mana māte" turpina iesākto tēmu, šoreiz to fokusējot uz dēla un mātes attiecību dinamiku. Kā nosaukums apliecina, filma galvenokārt tiek vēstīta no dēla, topoša matemātikas doktora Raita, puses. Raitis ir nonācis dzīves krustcelēs – viņš jūt, ka pašreizējo dzīvi apgrūtina psiholoģiska rakstura slogi: traucējošas domas, runas defekts un destruktīvi rīcības modeļi, ko viņš saista ar pieaugšanas pārdzīvojumiem. Tiecoties atgūt varu pār savu likteni, Raitis cenšas pārveidot dzīves paradumus un izprast attiecības ar vienīgo klāt bijušo vecāku, māti, jo tajās saskata sava nemiera cēloni. Filmēšanas komanda pietuvināti vēro Raita dzīvi – rokas stiepiena attālumā gan no randiņa kafejnīcā, gan asaru pilna ģimenes strīda.

Lai gan filma tika pirmizrādīta Latvijā 4. janvārī, jau pagājušā gada novembra nogalē to pamanīja un novērtēja Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā, kura laureātu vidū iezīmējās tendence pārskatīt pagātnes atstātās sekas: septiņdesmit gadus neatslēgtas durvis dzīvoklī Belgradā, Sadama Huseina kareivju ieraktās mīnas, vecāku – bijušo VDK aģentu – izvairīgās sarunas ar bērniem un līdzīgus "ērmota mantojuma" motīvus. Ozoliņas filmā lasāmais stāsts par padomju laika audzināšanas un dzimumlomu sadalījuma sekām apliecināja izvēlētās tēmas piederību aktuālajiem meklējumiem dokumentālajā kino un ieguva balvu kategorijā par labāko režisora pirmo iespaidu. Komentējot filmu, žūrija atzīmēja, ka "[ā]rkārtīgi intīmais tuvums ar filmas varoņiem, ko režisore un operators spēj panākt, ir pārsteidzošs".

Filmas varoņu un kameras tuvums ir nudien ciešs – tik ciešs, ka to bieži ir ļoti neērti skatīties aiz nomācošas neveiklības un kauna sajūtas, aiz vajadzības filmu nopauzēt un ievilkt elpu vai pie sevis atkārtot: "Ei, ļaudis, piebremzējiet!" Neveiklības cēlonis nebūt nav personāžu paaugstinātā atklātības robeža – brīžos, kur atklātība ir saistīta ar patiesu lietu stāvokļa (subjektīvi patiesa, protams) apzināšanos, tā nolasās kā cilvēciska un aizkustinoša. Daudz lielāku neērtības sajūtu rada pārmērība personāžu atklātības pasniegšanā, apceres un vērojuma brīžu trūkums, neizsekojami pārlēcieni starp stāvokļiem attiecībās (tikko nesarunājās, tagad kopā svin Lieldienas, vai pa vidu ir laiks, vai pa vidu ir lēmums?). Skatītājam ir maz brīžu, kuros vērot cilvēkus ekrānā, censties uzminēt viņu domas vai redzēt un uzzināt, kā pamostas ieceres. Bieži ir sajūta, ka filmā tīši tiek uzturēta nerimstoša darbība, "jo kaut kam taču jānotiek". Tā vairākkārt izskatās pēc nospiedošas provokācijas – grūti gan teikt, vai to motivē filmēšanas grupas spiediens vai varoņu internalizētā atbildība kameras priekšā.

Sākotnēji filma saglabājusi šķietamu ambivalenci – katram ģimenes loceklim ir sava versija par notiekošo, savi iemesli justies cietušam, vajadzība izteikt pasaulei savu stāstu un meklēt mierinājumu vai vismaz atbalstošu uzsitienu pa plecu. Taču, stāsta centrā izvirzoties mātes un dēla konfliktam un eskalējoties notikumiem ap to, aizvainojums un distance starp abiem pieaug. Kamera no sākotnējā uzklausītāja arvien vairāk kļūst par vuāristisku vērotāju, par kārīgu drāmas patērētāju. Haotiskā filmas dramaturģija brīžiem ieslīd parakino zonā – purvainā teritorijā starp transgresīvu mākslu, "Youtube" provokāciju un šovu "Ekstrasensu cīņas".

Salīdzinoši maigākais piemērs ir epizodes ar gaišreģi. Jaunā dāma, kas sakās strādājam ar enerģijām, cenšas mācīt Raitim, kā prasmīgāk sarunāties ar cilvēkiem. Paklausīgi izpildījis dažus uzdevumus, Raitis kādu dienu – kurš to būtu domājis! – izvēlas neklausīties viņas ieteikumos, uz ko satriektā parapsiholoģe sāk kliegt, ka tiek grauta viņas profesionalitāte, draudēt klientam ar nieru sāpēm, aknu sāpēm un nožēlu pēc desmit gadiem.

Kādā citā brīdī nekustīga kamera (operators Mārcis Slavinskis) no stāvoša cilvēka rakursa vēro, kā Raitis un viņa deju partnere sēž uz gultas šaurā viesnīcas numuriņā. Zila televizora gaisma rotaļājas pa viņu sejām, abi, ierāvuši galvu plecos, malko sarkanvīnu un ar lielām mokām cenšas virzīt sarunu par haosa matemātisko un māksliniecisko spēku. Atskan guldzieni, norijot malku. Nervozi pirkstu uzsitieni pa glāzi. Čaukstošas operatora bikses, kad sarunas vidū kamera pienāk vēl soli tuvāk un operators pietupjas ceļos gultas priekšā. Kamera bez vārdiem pieprasa jaunus notikumus. Kamera grib redzēt! Visgrūtāk kartējamo teritoriju filma sasniedz fināla epizodē, kur paspilgtinās neērtības sajūta gan ap ārēji stimulēto Raita neatlaidību, gan ap operatora vērojošo klātbūtni. Kamera lēni un mokoši bīstamos apstākļos fiksē psiholoģisku un fizisku uzmācību, kas pāraug agresīvā uzbrukumā.

Filmas veidotāji šķietami "vēro" un "nenostājas neviena pusē", ja lūkojamies uz personāžiem filmā, taču viņi izdara citu, daudz būtiskāku izvēli, kas padara filmu ētiski strīdīgu: konflikts, nevis izpratne. Dokumentālisti apseko filmas varoņu dzīvi un aizrautīgi atrodas blakus tieši tajos brīžos, kur empātiju un risinājumus aizstāj uzbrukums un strīdi. Filmas fonā aizvirzās viss, kas varētu māti un dēlu vienot, piemēram, akadēmiskie izaicinājumi vai atmiņu pārspriešana. Paliek tikai pārmetumi un apvainojumi, kuriem skatītājam nav ne veselīgi, ne pārāk interesanti sekot līdzi.

Ievas Ozoliņas filma iekustina ļoti svarīgu tēmu, kas saskan ar pasaules dokumentālā kino centieniem pārskatīt pagātni, kuru daudzi baidās kustināt, bet kuras izvērtēšana ir nepieciešama šodienas dzīves daļa. Filma iezīmē Latvijā ļoti aktuālu tēmu par mātēm un dēliem, par sievietes lomu ģimenē, kur tā ilgstoši uzņēmusies dubultu slodzi, un bērniem, kas šādā modelī netiek vaļā no viņas spēcīgās ietekmes. Par vīriešu neesamību ģimenē, par dēlu apmulsumu, nezinot, kā apgūt spēju uzņemties atbildību un vadīt dzīvi labākajā sevis versijā. Taču veids, kādā filma šo tēmu risina, ved vienīgi uz tālāku problēmas eskalāciju. Vienīgā artava, ko šāda pieeja jautājumam dod, – tā ļauj skaidri ieskatīties diezgan daudzos veidos, kā sarežģīto paaudžu konfliktu risināšana noiet greizi. Diemžēl, kā romāna "Anna Kareņina" pirmās nodaļas sākumā raksta Ļevs Tolstojs: "Visas laimīgas ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā."

Ieva Viese-Vigula

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!