Recenzija
10.03.2015

Paaudžu maiņa pārcelšanas nozarē

Komentē
0

Nāve Ģirta Šoļa sacerētajā un Ģertrūdes ielas teātrī iestudētajā marionešu izrādē "Pasaka par Veco Nāvi" izskatās itin piemīlīga. Smalkā seja zem cepures platajām malām pa gabalu atgādina čivavas suņuka ģīmīti. No gaišā, dzelteni rožainā 19. gadsimta salonu dāmas tērpa piedurknēm laukā spraucas trauslas un tricelīgas kaulu rociņas. Draudīgu akcentu Nāves gaisīgajam tēlam piešķir vien melnās, prožektoru gaismās auksti dzalkstījošās apaļās acis un lelles vadītāja Madara Zvaguļa tehniski pārveidotā un pastiprinātā zemā baritona balss.

Nāves dzīve

Ideja pastāstīt par tādu paradoksālu fenomenu kā Nāves dzīve – turklāt drūmus smieklus raisošā intonācijā – vismaz Latvijas apstākļos šķiet oriģināla. Melnā humora niša mūsu teātrī līdz šim bijusi stipri brīva (ja nu vienīgi Dž. Dž. Džilindžers reizumis mēģinājis tajā rosīties), savukārt Ģirtam Šolim prāts allaž nesies uz jokiem. Kopā ar domubiedriem dibinātās radošās apvienības "Umka.lv" objektu teātra projekti un "Dirty Deal Teatro" šova "Vectēvs" triloģija lieliski nodemonstrēja Ģirta Šoļa māku likt lietā komisma potences, kas piemīt masu kultūras klišejām un ikdienas realitātei ar visām tās drazām un mediju tēlu pārprodukciju, savukārt viņa maģistra studiju diplomdarba izrāde "Mirdzas Ķempes mīlestība" pavēra jaunu, no garlaikojoša svinīguma atbrīvotu skatu uz dzejnieces sarežģīto personību. Diemžēl neesmu redzējusi Ģirta Šoļa jaunākos iestudējumus "Dirty Deal Teatro" ("Dienas varonis") un Leļļu teātrī ("Emīls un Berlīnes zēni"), taču varu apgalvot, ka "Pasaka par Veco Nāvi" – šī brīža karstākā aktualitāte režisora radošajā biogrāfijā – pat ļoti labi piestāv viņa ironiskajai pasaules izjūtai. Atšķirībā no iepriekš minētajām izrādēm šoreiz uzmanība pievērsta nevis ikdienišķām sadzīves grimasēm, bet plašākām, varētu pat teikt, filozofiskām, sakarībām un pārspriedumiem par eksistenciālām tēmām, kuras, kā izrādās, gluži labi iespējams aplūkot arī no komiskā skatpunkta.

Dilemma

Par iestudējuma centrālo tēlu kļūst lelle vārdā Putnabērns. Saskaņā ar režisora veidoto scenāriju tieši viņu Nāve, pensijā aizejot, izraudzījusies par savu profesionālo pienākumu mantinieku. Mākslinieces Veltas Emīlijas Platupes darinātajām marionetēm piemīt grācija un izsmalcinātība, kas ar nāvi un iznīcību saistītos tēlus padara vizuāli vieglus un ēteriskus. Arī Putnabērns izskatās trausls un lolojams. Lellei ir apaļa galva, aizkustinoši ziņkārīga seja ar spalvu kumšķi virs pieres un pakaklē un tādas pašas antracīta acis kā Nāvei. Un sērīgi liriska tenora balss, ar kuru Putnabērnu apveltī lelles dzīvības avots – aktieris Aleksejs Geiko.

Stundu garās izrādes galveno konfliktu veido Putnabērna iekšējās šaubas – pieņemt vai nepieņemt Nāves piedāvājumu. Jauno amatu Putnabērns "šturmē" gluži kā Antiņš Stikla kalnu – pa vairākiem lāgiem –, katru reizi no jauna izcīnot cīņu pats ar sevi, līdz beidzot kapitulē un piekrīt pārņemt no Nāves – nē, ne jau nogalinātāja – pārcēlāja darbu. Putnabērns ir meistars savas rīcības attaisnošanā – eifēmisms ne tikai aizplīvuro netīkamo realitāti, bet arī kalpo kā atsauce uz mirušo dvēseļu pārcēlāju Haronu sengrieķu mitoloģijā. Savukārt mīts iezīmē uzvedības vadlīnijas, kurām arvien lemts atkārtoties. Patiesībā izrādes nosaukums "Pasaka par Veco Nāvi" skatītāju dezorientē, jo režisora un viņa komandas interesi saistījusi ne tik daudz Nāve un tās paguruma cēloņi, cik Putnabērna morālā stāja un liktenīgā izšķiršanās.

Kāpēc Putnabērns teica "jā"?

Šķiet, ka izrādei par labu būtu nākusi dramaturga līdzdalība, jo stāsta loģika vietām klibo un tēlos nolasāmās nozīmes mēdz nonākt savstarpējā pretrunā. It kā jau nevajadzētu skatītājam lauzīt galvu par to, kāpēc tieši Putnabērns un nevis kāda cita dzīva radība izraudzīta par Nāves mantinieci. Bet šis jautājums tomēr neliek mieru, tāpat kā vēlme noskaidrot, kas tas īsti ir par putnu. Tak ne jau zvirbulis, ja ēd peles, kuras izrādē ir krietnas baltas žurkas lielumā – citādi publikai grauzēji un manipulācijas ar tiem nebūs saredzamas. Nu, labi, lai būtu, teiksim, vanags vai kāds mākslinieciskas jaunrades iedvesmots nezināms plēsējs. Bet arī motivācija, kāpēc Putnabērns izšķiras pieņemt Nāves darba piedāvājumu, paliek miglā tīta. Vai tāpēc, ka Nāve viņam atteikuma gadījumā draud atņemt dzīvību? Vai tāpēc, ka Putnabērnam patīk nogalināt? Vai arī tāpēc, ka sabiedrībā valdošie morāles standarti ir tik vāji, ka tiem viegli pārkāpt pāri? Varbūt tāpēc, ka pasaule iekārtota tā, ka visam, kam ir sākums, ir arī beigas? Un tad nākas prātot, par ko īsti ir stāsts – par nepieciešamību pakļauties augstākām likumsakarībām, par kompromisu ar savu sirdsapziņu vai vēl ko citu.

Bet, par spīti sižetiskām un idejiskām neskaidrībām, stundu garā izrāde gan dod vielu vispārīgiem secinājumiem par marionešu teātra Latvijā tikpat kā neizmantotajām iespējām, gan arī ļauj priecāties par asprātīgiem vizuāliem atradumiem. Mūsdienu teātrī nāve, protams, vairs nav nekāds tabu temats, kā tas bija vēl divdesmitā gadsimta sākumā, kad Gordons Kreigs un citi teātra reformatori daudzu citu iemeslu starpā, kāpēc dot priekšroku lellei, nevis dzīvam aktierim, minēja iespēju parādīt uz skatuves to, kas ir pārāk intīms vai fizioloģisks, tostarp dzimšanu un nāvi. Tomēr marionetes arī šobrīd ir lielisks instruments, kā atsvešinātā un precīzā veidā parādīt cilvēka imitāciju un antropomorfizēt, proti, piešķirt cilvēciskas īpašības pārdabiskām būtnēm, dzīvniekiem un priekšmetiem.

Spēles ar cilvēkiem un lellēm

Spēlējoties ar cilvēka un lelles atšķirīgajiem mērogiem, izrādes veidotāji rada jaunas nozīmes. Lielā Nāve, kurai pakļauti visi, ir maza lellīte, un to aiz diedziņiem rausta neviens cits kā mirstīgais cilvēks. Aktieri no leļļu operatoriem apkalpotājiem kļūst par viņu likteņa lēmējiem. Šajā situācijā iespējams ieraudzīt pasaules kārtības apvērsumu, brīvības mirkli, kad cilvēks var vadīt to, kas patiesībā vada un nosaka viņa paša dzīvi. Ak, jā, Nāvei kā īstai sabiedrības dāmai ir arī mājas mīlulis – miniatūrs suns vārdā Kauliņš, kuram gan izrādes stāstā nav gluži nekādas lomas, ja neņem vērā to, ka tāds no sīkiem posmiem savērts un katru brīdi kaudzītē sakrist spējīgs radījums izskatās visai amizanti.

Trīs aktieri – Aleksejs Geiko, Kristians Kareļins un Madars Zvagulis –, ģērbušies viscaur melnā, ar mironīgi bāli grimētām sejām un melniem lokiem apvilktām acīm atgādina izvadītājus vai varbūt pirātus. Viņu kuģis ir melni drapēts cilindrs, novietots spēles laukuma vidū. No tā iznirst aktieri un lelles, reizēm viens cilindra segments tiek atvērts, atklājot iekšpusē iebūvētu mazu skatuvīti – tur savā puķaini iztapsētajā buduārā mājo Nāve.

Izrādes norises organizējot, izmantota gredzenveida kompozīcija. Notikumi sākas ar vētru – aktieri skaņu režisora Normunda Zālamana transformētās balsīs auro dziesmu par Nāvi, kura dejo jūras krastā, un plivina melni spīdīgu auduma gabalu. Auduma viļņos "sapinies" kāds burukuģis. Ar tādu pašu skatu izrāde beidzas, tikai šoreiz nogrimst nevis liela fregate, bet mazs kuģītis, un tā bojāeju pārrauga nevis Nāve, kurai veiksmīgi izdevies pensionēties, bet viņas mantinieks Putnabērns.

Divi uzdevumi

Starp šiem sākuma un beigu punktiem izkaisīta virkne norišu ar diviem pamatuzdevumiem – sniegt ieskatu Nāves ikdienas dzīves rutīnā un parādīt Putnabērna neviennozīmīgo attieksmi pret pasauli. Pirmais uzdevums tiek īstenots, liekot Nāvei vientuļi nīkt istabā uz dīvāna un kūpināt cigareti, ko viņa aizņemas, ja atmiņa neviļ, no augumā īpaši raženā Teicēja Kristiana Kareļina un, šarmanti tricinādama rociņas, kuras ir tievākas par cigareti, kādu brīdi ļauj tai kūpēt.

Savukārt, lai veiktu Putnabērna "garīgās struktūras" māksliniecisku analīzi, Teicēja stāstījums tiek papildināts ar skatiem, kuros Putnabērns sastopas ar savu potenciālo medījumu – peli – un saspringti mēģina saskaņot instinkta diktēto vēlmi mesties laupījumam virsū ar morālu apsvērumu raisītu žēlumu pret nabaga upuri. Aleksejs Geiko ar balss tembru, intonācijām un lelles bikli rūpīgo kustību partitūru liek Putnabērnā atdzīvoties arhetipam, ko Rainis, tiesa, citādā kontekstā, aprakstīja četrrindē par labdari, kurš, dzirdot grūtdienīšu raudas, "tūdaļ kabatā bāž roku/, izvelk savu – nēzdodziņu". Bet arhetips Putnabērnam un Labdarim viens un tas pats – liekulības arhetips.

Putnabērns neparko negrib mērkt knābi asinīs, elso un raustās žēluma lēkmē, bet galu galā tomēr ņemas plosīt laupījumu pēc tam, kad slepkavības akts veiksmīgi depersonalizēts, proti, peli nomaitājis bezemociju mehānisms – slazds. Tās tik tiešām ir asprātīgas epizodes, kurās Aleksejs Geiko eļļainā Putnabērna balstiņā pauž savas sirsnīgās jūtas pret upuriem, līdz viens no izvadītāju/pirātu puišiem, citkārt veikli, citkārt ne tik veikli, izvelk no kabatas slazdu, uzliek gabalu siera, lai pievilinātu peli, un... ilgi vairs nav jāgaida – slazds aizcērtas. Putnabērns izplūst nevaldāmās asarās, viņa diegā uzvērtā ķermeņa fragmenti aiz sirdēstiem, šķiet, izjuks un aizlidos katrs uz savu pusi, kamēr virs melnā cilindra noplivinās balta spārnota peļu eņģeļa figūriņa. Izrādes finālā, kad Putnabērns jau kļuvis par pilntiesīgu pārcēlāju uz viņsauli, viņa apaļā seja parādās virs vētrainajā jūrā grimstošās laivas un tā pati eļļainā balstiņa, kas izrunāja vārdu "pelīte", sirsnīgi un žēlabaini liek atskanēt vārdam "kuģītis".

Vizuāli efektīgi atrisinātas arī priekšspēles Nāves un Putnabērna diplomātisko sarunu raundiem. Lai abi varētu tikties krēslas zonā – pusceļā starp dzīvi un nāvi –, Putnabērnu ceļa uz skolu piemeklē smadzeņu satricinājums – Kristians Kareļins no kabatas izvelk atsvaru bumbu un iebelž putnam pa galvu. Pāri zāles griestiem sāk ņirbināties gaismu mākslinieka Rūdolfa Kugrēna noorganizētas krāsainas vibrējošas uguntiņas, tās savienojas dažādās konfigurācijās, sagriežas virmojošā gaismu "putenī" un atkal izzūd, kad Putnabērns nāk pie samaņas.

Izrāde droši vien liek aizdomāties arī par Nāvi, bet vairāk gan par cilvēka dabu, jo skaidrs, ka ne jau ainas no putnu dzīves Ģirtu Šoli un viņa radošo komandu primāri interesējušas. Varbūt šajā kabatas formāta uzvedumā ieraugāma arī atsaukšanās uz mūsdienu pasauli, kultūru un sabiedrību, kurā publiskajam tēlam, "iesaiņojumam" ir tik svarīga loma, it kā ar to pat nāves faktu varētu padarīt par iekārojamu preci.

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!