Ilustrācija Franca Kafkas stāstam "Pārvērtības"
 
Pētījumi
10.06.2016

Pa Gregora Zamzas takām

Komentē
1
Saglabā

Idilliskā un no dabas haotiski entropiskajām skavām ar sviedriem vaigā atkarotā mežainā ainavā lasot Krišjāņa Zeļģa dzeju krājumu "Zvēri" (Rīga: "Neputns", 2016), bija grūti atkauties no domām par turpat vēl pirms nedēļas vai divām novērotu ainu: viens no visai neregulāri mums līdzi uz laukiem atvestajiem pilsētas kaķiem dumjā ziņkārībā uzglūnēja dīķa viņā krastā ar savām gaitām aizņemtai, spēku samēra ziņā daudzkārt pārākai un potenciāli liktenīgai meža lapsai.

Bet lai nu paliek lapsa, jo Zeļģis raksta, piemēram, tā:

"platforma mežā
no kuras šaut uz lētticīgiem dzīvniekiem
kas nāk pieēsties bez maksas
tumsā visādas acis var redzēt kā spīd
bet mēs jau nenācām šaut tikai paskatīties
zvēri gan to nezina un kustina būdu
nāciet lejā tie sauc
un draud pārsist mums galvas
ar sakaltušu rudzumaizi
man ir bail
bet saprotu tas ir skaistums
kas nevar būt iegūstams viegli."

Taču es negrasījos rakstīt par dzeju, bet par zvēriem. Pieminēto kaķi sauc Boriss, un ar šo zvēram iedoto cilvēka vārdu saistīta kāda amizanta leģenda. Dažus gadus pēc tam, kad kaķis pie vārda jau bija ticis (un draugiem ne reizi vien bijām spiesti nez kāpēc taisnoties, ka tas nebūt nav tikai "krievu vārds", jo kur tad vēl Boriss Džonsons un kas tik vēl ne), pievērsu uzmanību japāņu eksperimentālā metāla grupas "Boris" tobrīd jaunākajam albumam "Noise". Gan uz albuma Japānas, gan starptautiskajam tirgum paredzētās apvāka versijas bija attēlots kaķis. Un uz abiem attēliem tas šķita aizdomīgi līdzīgs mūsu Borisam – netitulētam Burmas šķirnes eksemplāram. Kaut kas šajā acīmredzamajā nejaušībā šķita intriģējošs, un sāku meklēt kaut jelkādu šādas sagadīšanās izskaidrojumu. Tad arī uzzināju, ka japāņi savas grupas nosaukumu ir patapinājuši no amerikāņu grupas "Melvins" 1991. gadā izdotajā albumā "Bullhead" iekļautās dziesmas "Boris". Tās teksts pirmajā lasījumā vai klausījumā varētu šķist, maigi sakot, visai noslēpumains:

"Boris likes a lot of little things to kick
Mix every single one that he could ever need
Boris feed
Let friend, spoon, friend, stone, lie
Let's make/take, let's feel wanted
Taken up and take 'em tall
My shake, mines monkey paddle
Boris knows and Boris likes it all
It's like sin
[..]
See Boris has way of seein through my eyes
He touches in a fashion, a master of mime
Manipulatin me my arms and legs and spine
He's got you pawed
I'm sinkin told you wait, like a straight on Jew
Let 'em hum".

Kā pēcāk izlasīju kādā grupas "Melvins" daiļradei veltītā diskusiju foruma sarunā, šī gabala teksts ir samulsinājis arī ne vienu vien grupas fanu, taču vismaz vienam no viņiem bija izdevies nonākt līdz lietas būtībai. Pēc kāda koncerta saticis grupas solistu Bazu Osbornu, viņš bija pieprasījis paskaidrojumus. Izrādījās, ka Osbornam, rakstot dziesmas tekstu, nekas noslēpumains, garīgi nelīdzsvarots vai apokalipsi vēstošs nav bijis padomā. "Tā ir par manu kaķi," viņš bija atbildējis. Tikai neprasiet, kāpēc arī mūsējo sauc Boriss, jo pirms tam par šo stāstu man nebija ne jausmas, taču šis rakstiņš nebūs arī par vai priekš kaķiem, bet par mūsu vēlmi iejusties kaķu, sieviešu, vīriešu un vēl visādu citu radību kažociņos.

Viens no, manuprāt, spilgtākajiem, neveiksmīgākajiem un tomēr nozīmīgākajiem šādas iejušanās piemēriem ir pirms nu jau 101 gada pirmoreiz publicētais Prāgā dzīvojušā ebreju izcelsmes Austroungārijas impērijas kantorista un vācu valodā rakstošā rakstnieka Franca Kafkas stāsts "Pārvērtības" (jeb "Metamorfozes", ja gribam saglabāt atsauci uz kādreiz arī tepat Latvijā skolu latīņu valodas programmās obligāto Ovīdiju). Ja atceraties, stāstā tirdzniecības speciālists Gregors Zamza kādurīt pamodās savā gultā un atklāja, ka ir zaudējis savu cilvēcisko veidolu, toties iemantojis itin stingru hitīna čaulu, daudzas jaunas kājiņas un bailes no spilgtas gaismas, vārdu sakot – pārvērties par vaboli. Kaut kas šajā stāstā ir tik satraucošs, ka daudzi to piemin vēl šobaltdien, lai gan mudinājums sevi iztēloties putniņu, bitīšu un vēl visādu citu radību ādā ir bijis allaž ērts veids, kā mēģināt sev vai saviem bērniem izskaidrot pašas lielākās dzīves patiesības. (Te gan uzreiz iezīmējas kāda būtiska pretruna – ja Edgara Liepiņa dziesmiņās vai kāda cita jau sen mūžībā aizgājuša sludinātāja balsī paustas asprātības par kukaiņu vairošanās ieradumiem mēs esam gatavi uztvert kā noteiktu patiesību eifēmismus, insektu izmantošanu pārtikā sagremot būs gatavi nebūt ne visi. Vai tiešām tāpēc, ka vabole un Zamza ir tik vizuāli atšķirīgi?)

Bet labi, tas viss ir noticis jau krietni sen, taču tagad šķiet, ka vēlme iekļūt kādas citas dzīvības formas – vaboļa, kaķa, zivs vai pat liellopa – ādā jau ir kļuvusi par savdabīgu modi vai izmisīgu cīņu (un nē – atkal neuzminējāt, runa nav par Leonardo di Kaprio varoņa apņēmību paēsties jēlas bifeļa aknas vai ierāpties beigta zirga vēderā filmā "Izdzīvojušais"). Katrā ziņā tāds iespaids varētu rasties pēc vairākām salīdzinoši īsā laikā populārā presē atrodamām publikācijām vai pat šim jautājumam veltītām grāmatām.

Lūk, piemēram, pavisam nesen žurnālā "The New Yorker" tika publicēts visai apjomīgs raksts par mākslinieku Tomasu Tveitsu, kurš šobrīd pārsvarā ir nodarbināts ar domu, ka vēlētos kļūt par kazu (vai āzi). Savā apņēmībā "pārdzīvniekoties" mākslinieks izstaigājis garus dažnedažādu mēģinājumu, kļūdu, maldu un eksperimentu ceļus. Pirmo domu par pārtapšanu zilonī viņam nācies atmest, jo tas būtu prasījis jau smagnēju un valkājamu robotisku kostīmu veidošanu, ideja par gremotājdzīvniekiem līdzīga grāmatnieka uzstādīšanu savā barības traktā nav šķitusi īpaši droša citu apsvērumu pēc u.tml. Taču cilvēks cenšas. Un, kā jau pasen atpakaļ pierādīja krievu mākslinieks Oļegs Kuļiks, mēģināt iejusties dzīvnieka ādā var pat ar pavisam minimāliem līdzekļiem – nometot drēbes, publiski izkārnoties un kožot garāmgājējiem.

Taču pat šāda, šķietami ekstrēma prakse nevienam no mums patiesībā neļauj iejusties nedz suņa, nedz vaboļa, nedz Borisa ādā. Tieši to recenzijā par vairākām ar šo tēmu tuvāk vai tālāk saistītām grāmatām atgādina kritiķe Elizabete Kolberta recenzijā "Viņš centās kļūt par āpsi" (raksts pieejams tikai abonentiem), kas publicēta jaunākajā "The New York Review of Books" laidienā. Tajā viņa atgādina par 1974. gadā pirmoreiz publicēto filozofa Tomasa Neigela eseju "Kā ir būt sikspārnim?". Pēc viņas domām, Neigelu sikspārņi nepavisam nebija interesējuši (to vietā varētu būt arī kaķi, vaļi vai jebkuri citi zvēri), jo galvenais no viņa rakstītā izrietošais secinājums bijis vien tas, ka, lai gan mēs savā allaž no jauna izdomātajā pārākumā varam imitēt sikspārņa, āpša vai vēl kāda zvēra uzvedību, mēs šādā veidā itin nekā nespējam pietuvoties tam, kā šis zvērs "jūtas" jeb kā "būt par šo zvēru". Kuriozākais no viņas rakstā aplūkotajiem piemēriem ir Čārlza Fostera grāmata "Būt par zvēru jeb Piedzīvojumi, pārkāpjot sugu robežas" ("Metropolitan Books", 2016). Man nav gadījies lasīt daudz tādu recenziju, kurās kritiķe vai kritiķis aplūkojamā darba autora pasākumu nodēvē par "plānprātīgu" ("demented"), bet šis ir tieši šāds gadījums. Kopā ar dēlu smilšainā meža pakalnītē autors mēģina izrakt alu (drīzāk bedri), pārtikt no vabolēm un tārpiem, naktī vadīties tikai pēc ožas un iztēloties, kā ir būt āpsim; mirkstot upē un tērpies hidrā, viņš ne pārāk sekmīgi cenšas ielīst bebra ādā; bēgot no īpaši nolīgta medību suņa, viņš mežā cenšas notvert autentiskas brieža izjūtas u.tml. Viņam pašam un varbūt pat dēlam tā, iespējams, ir bijusi nozīmīga pieredze, dažs lasītājs varbūt tiks uzjautrināts vai vienkārši labi pavadīs laiku, taču man no visas šīs ņemšanās atmiņā iesprūda viens pārspriedums, proti – par to, ka faktiski nepārkāpjamas ir ne vien mums visapkārt mītošo sugu robežas, bet arī robežas, kas vienu cilvēku šķir no cita. Jo, ja tā nebūtu, vai gan nelielai pie varas esošai vīriešu grupiņai varētu ienākt prātā, ka viņiem ir pašsaprotamas tiesības kaut ko izlemt visu valstī dzīvojošo sieviešu vietā, bet kādai citai vīriešu saujiņai noticēt, ka Dievs stāv viņiem vistuvāk?

Cilvēka un visu pārējo dzīvo būtņu attiecību vēstures pamatā ir bijusi nepārtraukta pārākuma robežas pārbīdīšana un modificēšana. Tas ir pārākums pār visām citām Dieva radībām, sievieti, protams, ieskaitot, taču pamazām vien, kaut ko arvien vairāk uzzinot par šī paša Dieva radīto (vai kā citādi radušos) pasauli, no šiem pārākumiem nekas daudz pāri vairs nepaliek. Jo palūk, pat zivis vairs nav stulbas un mēmas, un, ja tas ir tā, – pat teiciens, ka sievietei vīrietis ir nepieciešams tieši tāpat kā zivij velosipēds, vairs īsti nekam nav derīgs. Kāds to būdu kustina vienā laidā.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!