x x x
lūk, dzeltē koks
un blakus nedzeltē.
ir rudens.
divi koki
sagadījušies.
es esmu skatītājs.
un man ir nomirt lemts,
un gadalaiki pofig,
ies, kā ies.
ar Dievu, dzimtene,
es neesmu tavs dēls,
vien iereibis
un apsāpējies tēls.
man pietiek domu,
kā lai izvairos? –
es tevi rodu
jūtu izdedžos.
tas viss ir nieki.
simtreiz nodrāzts stāsts.
ja dramatizē,
sacītu, ka lāsts.
vēl vienu dienu
jāpadzīvojas.
vēl vienu dienu.
vismaz, lai izskatās.
x x x
(iz "Maskačkas variācijām")
Lai svētais Antons vai Kazaņas dievmāte
stāv tev klāt.
Nakts melnumā ej pa kapiem
satiec bālganu rēgu
Sergejs Žoltoks vai Oļegs Zolotovs
viens pīpis.
Tālāk.
atduries
tausties
tumsa kā milzīga, melna seja.
Dieva snīpis.
Latvijas laukos
lūk. vieta. iespējams – apdzīvota.
bet uz pieturas
pa busa logu
nosaukums izlasāms nevaid –
vai aizkrāsots, aizpūsts vai
nav tur nekad arī bijis – kas zina.
es redzu te kapu kalniņu lapkritī – košs.
es domāju, kā lai to izteic, kā lai notur vai
kā lai te piesaistās –
bet, padomājot ciešāk –
ja vaicās, vai esmu gatavs –
kaut vai papētīt, pagūglēt, iegaumēt novadu šo –
mana atbilde būs īsa un vienkārša –
nē.
x x x
ir nokritis no gaisa dzīves brīnums
man tieši rokās –
kā tas gadījies? –
un tad es skatos:
pēkšņi izslīdējis
un neskaitāmās lauskās sasities
ar Dieva ziņu?
jeb varbūt bez tās?
nu, bitīt matos,
dankš, un sasitās
es esmu bešā
stāvu, stulbi skatos,
man kāju pirkstu starpās zāle aug
un tikai viens ir mierinājums –
tāds, par ko es zinu –
ka viņa nosaukums
ir īsais vārdiņš "nav"
2016
x x x
"nu, taču apskauj mani!" –
kāpēc tu tā saki? –
ir mani savlaik daudzas apskāvušas
un laimīgu starp viņām sen vairs nav
tas ir tavs naivums, tava nevainība
un varbūt kaut kas viegli raganīgs?
es, protams, tevi apskāvu
jo tādiem vārdiem klausa
aiz manas dzīvības
pa kluso nāve ausa –
un tā šai īsā mirklī sadūrās
vien tava žēlastība
mana nodevība
un priekškars, protams, tūlīt nolaidās
2016
4