Recenzija
02.02.2017

Orķestra "Rīga" zaļumballe

Komentē
9
Saglabā

"Trīs zvaigznes debesīs mums mirdz!" – ar šādu moto orķestris "Rīga" veido Latvijas simtgadei veltīto festivālu "Trīs zvaigznes", kas no šī gada novembra kļūšot par ikgadēju notikumu, bet jau tagad, gada sākumā, publikai tika piedāvāts festivāla ieskaņas koncerts "Laikiem pāri", kas 26. janvāra vakarā izskanēja Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē. Mani secinājumi par to, ko šajā vakarā dzirdēju un piedzīvoju, noteikti atšķirsies no tā, kā koncertu uztvēra lielākā publikas daļa: viņu aplausi un ovācijas pauda patiesu sajūsmu, kamēr es, neizpratnes un izmisuma pārņemta, skaitīju, cik skaņdarbu vēl atlicis līdz beigām. Bet par visu pēc kārtas.

Festivāla ideja, protams, ir apsveicama un ļauj noprast, ka valstij tik nozīmīgo svētku fakts vismaz uz pāris gadiem liks pievērst lielāku uzmanību mūzikai, ko latviešu komponisti radījuši pūtēju orķestrim, izceļot to kā īpašu vērtību. Arī šis koncerts, kā programmiņas pirmajā atvērumā raksta orķestra direktore, saistīts ar divām izcilām parādībām Latvijas vēsturē – pirmajā daļā "zvaigzne" ir Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF), kas muzikāli asociēta ar 20. gadsimta 20.–30. gadiem, bet otrajā – "Latvijas mūzikas fabrika" Raimonds Pauls, kā viņu nodēvēja vakara vadītājs Mārtiņš Brūveris. Programmas koncepts sākumā šķita visai interesants un zināmā mērā pat saistošs, tomēr realitāte izrādījās citāda. Pie vakara neizdošanās mērķtiecīgi tika sākts strādāt jau ar koncerta ievadu, dodot vārdu Rīgas domes priekšsēdētāja vietniekam Andrim Amerikam. Jā, tieši viņam, nevis orķestra direktorei vai diriģentam, kam par festivālu un koncertu noteikti būtu sakāms kaut kas profesionāli sakarīgāks. Amerika kungs gan nemaz nerunāja par mūziku vai kultūru, jo īsajā sev atvēlētajā laikā bija jāmin daži atslēgas vārdi, kas iespiedīsies zālē sēdošo atmiņā un paliks tur līdz jūnijam, kad dosimies pie vēlēšanu urnām. Tā nu tika izcelta saliedētība, jo tikai kopā varam veidot stipru valsti, un bērni, kas nākotnē Latvijā pieņems lēmumus, tāpēc tie jāaudzina par inteliģentiem cilvēkiem. Uzsvēršu, ka koncerts notika 26. janvārī, kas ir Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas diena, bet Andrim Amerikam kā Latvijas galvaspilsētas domes pārstāvim tas nešķita pieminēšanas vērts fakts, toties likās svarīgi visiem kopā nodziedāt valsts himnu. Ja tā, tad rodas jautājums, kāpēc orķestra "Rīga" koncertā pagājušā gada 4. maijā (kas vēsturiski tomēr ir nozīmīgāka diena) "Dievs, svētī Latviju" neizskanēja? Tāpat var uzdot mūžīgo jautājumu, vai kultūra ir atdalīta no politikas, bet, tuvojoties vēlēšanām, atbilde šķiet nepārprotama, tāpēc ierosinu orķestra "Rīga" Valentīndienas koncertā uzrunu teikt Andrim Amerikam un Nilam Ušakovam kopā, apliecinot saliedētību un saskaņu, koncertu "Brīvie putni solo lidojumā" iesākt ar domes oficiālo kaķu Kuzjas un Mura videosveicienu, bet pasākumā "Klusiņām jūra tek" vārdu dot Rīgas brīvostas pārstāvim... Atmetot ironiju, šo izgājienu var uztvert tikai kā prastu un lētu reklāmas triku, jo kaut kas tāds nekādā ziņā nav kultūras dzīves ikdiena – neesmu piedzīvojusi, ka, piemēram, kādā LNSO vai "Sinfonietta Rīga" festivālā vai koncertā vārds tiktu dots orķestra pārvaldītājiem, Kultūras ministrijas pārstāvjiem, tāpat viņi savu personu uz skatuves nereklamē ne operas, ne teātra pirmizrādēs. Bet katram jau sava izpratne par lietu pareizo kārtību.

Arī par profesionālam kolektīvam atbilstošu repertuāra izvēli katram, šķiet, ir savi uzskati, jo vakara pirmā daļa muzikālā ziņā atgādināja kāda attāla novada zaļumballi, nevis koncertu. Izskanēja dziesmas (patiešām grūti tos dēvēt par skaņdarbiem) "Skaista ir jaunība", "Es zinu, visi mani nievā", "Manu mazu mērkaķīti", "Šņāci, Minna", "Kad klētiņā dusēsi tu", "Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze", "Es gribu tavu foto", "Ak, kaut man Daliņa kājas būtu". Nav – patiešām NAV! – iespējams muzikālus atkritumus pārvērst dimantos! Aivars Krūmiņš un Emīls Zilberts centušies to darīt, veidojot veiksmīgus aranžējumus, bet šo repertuāru pārcelt mākslinieciski augstvērtīgā līmenī nespēja ne viņi, ne orķestris, ne solisti Dita Lūriņa un Mārtiņš Brūveris, ne vokālā grupa "Framest". Ameriks savā runā uzsvēra, ka jāaudzina inteliģenti bērni, bet vai viņš un pasākuma organizētāji tiešām domā, ka šādi koncerti veicina intelektuālu attīstību un spriestspēju? Tāpat neliekas ne loģiski, ne pareizi, ka mūziķi aptuveni piecpadsmit gadus katru dienu spodrina sava instrumenta spēles prasmes, iegūst bakalaura un/vai maģistra diplomu, turpina diendienā uzturēt savu profesionālo formu, lai spēlētu lauku kapelu repertuāru. Man pat grūti aptvert, ka šo mūziku valsts simtgadei veltītā koncertā iekļāvis tas pats cilvēks (visticamāk – mākslinieciskais vadītājs un diriģents Valdis Butāns), kas orķestra repertuāram izvēlējies Skota Makalistera opusu "Merkūrijs uz Mēness", kura koncertatskaņojums šogad nominēts Lielajai mūzikas balvai. Daudzveidība, protams, ir nepieciešama, bet šajā gadījumā tā ir divu diametrāli pretēju pasauļu sadursme. Ik rudeni valsts svētku laikā visā Latvijā notiek dažādi pasākumi ar līdzīgu muzikālo piedāvājumu, un – ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Tomēr ir liela atšķirība starp privātas koncertorganizācijas veidotiem notikumiem, kuru mērķis galvenokārt ir peļņa, un valsts vai pašvaldības dotēta profesionāla kolektīva darbību, kas tiek finansēta no iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem ar mērķi saglabāt kultūrvēsturiskas vērtības un attīstīt, pilnveidot kultūras vidi. Nez vai "Šņāci, Minna" un līdzīgas dziesmiņas varētu tikt klasificētas kā vērtība, kas jāsaglabā pāri laikiem, tomēr es labprāt uzklausītu argumentus, kas pierāda pretējo. Ja vien kāds šādus argumentus spēj atrast... Nosacīti patīkamākie mirkļi pirmajā daļā saistījās ar Emīla Dārziņa "Vēl tu rozes plūc" un nezināma autora meldiju "Miglā asaro logs" Daumanta Kalniņa atskaņojumā, kā arī Ilonas Bageles dziedāto Oskara Stroka "Es nevēlos dejot tango". Ja koncerta veidotāji būtu pieturējušies pie Dārziņam līdzvērtīgas stilistikas, meistarīgajiem aranžētājiem varētu pasūtināt, piemēram, Jāņa Mediņa svītu pārlikumu pūtēju orķestrim (1922 un 1925) vai kādas solodziesmas aranžējumu balsij un orķestrim, vai vēl kādu Vītola, Garūtas u.c. konkrētā laika komponistu darbu aranžējumus/pārlikumus, kas nebūtu orķestra un dziedātāju profesionalitātes un finanšu izniekošana.

Otrā daļa, kur skanēja Raimonda Paula mūzika, salīdzinoši šķita kā augstvērtīgākais mākslas sasniegums, tomēr, apmeklējot vairākus orķestra "Rīga" koncertus, nevar nepamanīt, ka latviešu estrādes lappuses viņiem pārsvarā asociējas tieši ar Maestro. Kultūras dzīves iekšienē sen zināms un pārbaudīts ir princips – ja programmā iekļauti Paula skaņdarbi un viņš pats aicināts pie klavierēm, skaidrs, ka jebkurš koncerts būs gandrīz izpārdots, bet vai "Rīgas" mākslinieciskā vadība ir informēta, ka Latvijā ir arī citi tautā mīlēti komponisti, kas radījuši melodiskas, muzikāli baudāmas dziesmas, piemēram, Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Juris Kulakovs, Mārtiņš Brauns? Neatceros nevienu šī orķestra koncertu, kur vesela koncerta daļa būtu veltīta kādam no manis nosauktajiem komponistiem. Bet paldies vismaz par to, ka šoreiz izskanēja tās Paula dziesmas, kas nav dzirdamas katrā otrajā koncertā: "Kāds trakais mani uzgleznos" Dināras Rudānes versijā, "Pusnakts balāde" Ilonas Bageles un Daumanta Kalniņa duetā un "Lai kas arī nenotiktu" (Rudāne un Kalniņš). Gaumes lieta, vai operdziedātāja Bagele ir atbilstošākā soliste neakadēmiskās mūzikas žanrā, bet tas šī vakara kontekstā izrādījās tikai sīkums. Dziesmu plejādē gribas izcelt Ditas Lūriņas dziedāto "Vai esi?", "Pajaco" Daumanta Kalniņa interpretācijā un instrumentālos opusus – mūziku no izrādes "Meža gulbji" un Oskara Petrauska saksofona solo skaņdarbā "Mersedesa". Par tiem un gandrīz visas otrās daļas aranžējumiem neviltotas uzslavas pelnījis Vilnis Šmīdbergs, kurš līdz sīkākajām niansēm iepazinis pūtēju orķestra iespējas un spējis radīt profesionāli interesantas un patīkamas skaņu gleznas. Līdz ar dziesmu "Pie pulksteņa, pie Laimas" beidzot sagaidīju koncerta beigas, kas, kā vienmēr šādos gadījumos, izvērtās par Raimonda Paula slavināšanu ar nebeidzamām ovācijām, un nez vai kāds vēl atcerējās, ka koncerta pamatideja tomēr bija Latvijas simtgades festivāla ieskandināšana.

Lai kaut nedaudz nomierinātu orķestra "Rīga" cienītājus un pastāvīgos klausītājus, godīgi jāatzīst, ka ne jau viss koncertā bija katastrofāli. Ināras Sluckas režija bija gaumīga un nesamākslota, bet viņas, Jāņa Skuteļa un Ilonas Breģes kopīgi veidotais scenārijs bija gan ar izglītojošu, gan izklaidējošu funkciju – pirmajā daļā to uz skatuves izspēlēja Mārtiņš Brūveris, sarunājoties ar senu VEF radioaparātu, kuram bija Skuteļa balss, bet otrajā daļā Raimonda Paula citātus par mūziku un dzīvi ar pašu Maestro apsprieda aktieris Egils Melbārdis. Tāpat nekas negatīvs nav sakāms par koncerta vizuālo noformējumu – askētiska un iederīga bija Aigara Ozoliņa veidotā scenogrāfija, ko papildināja Antas Priedītes video ar VEF dizaineres Zelmas Baboliņas reklāmas skicēm un kadriem no Paula dažādu laiku intervijām un dokumentālajām filmām. Arī orķestra kopējais skanējums bija pieklājīgā līmenī, lai gan, spēlējot ziņģes un valšus, būtu īpaši jāpacenšas, lai kļūdītos, kaut ko sajauktu vai nespētu nospēlēt. Patiesībā viss, izņemot konkrēto mūzikas materiālu, bija vairāk vai mazāk pieņemams un izdevies.

Atliek vien apcerēt pašlaik tik aktuālo frāzi – kā sagaidīsim un svinēsim savai valstij tik nozīmīgos svētkus? Izsaku cerību, ka neviens cits Latvijas profesionālais orķestris vai koris neiedomāsies savus veltījumus simtgadei ietērpt dziesmu "Skaista ir jaunība" vai "Kad klētiņā dusēsi tu" skaņās. Bet, ja orķestris "Rīga" tomēr uzskata, ka šīs ir tās svarīgās kultūrvēsturiskās vērtības, kas jāceļ gaismā un jāsaglabā, varbūt atbilstošāk to būtu darīt autentiskos zaļumballes apstākļos – visi būs tikai priecīgāki. Tas gan var novest pie situācijas, kad Latvijas iespējamo divsimtgadi atzīmēsim ar koncertiem, kur orķestrim aranžēts "Dueta Sandra" hits "Mazcenas mobilais" vai grupas "Tranzīts" šedevrs "Es nevaru būt balts". Muzikālo dimantu un atkritumu šķirošana ir mūsu pašu rokās!

P.S. Ja, izlasot recenziju, tomēr bēdājaties, ka neizdevās koncertu apmeklēt klātienē, neskumstiet – to filmēja Latvijas Televīzija, un sestdien, 4. februārī, ierakstu pārraidīs kanālā LTV1. Bet – esmu jūs brīdinājusi!

Anete Ašmane

Anete Ašmane studē klavierspēli un muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Regulāri veido raidījumus Latvijas Radio 3 "Klasika", publikācijas žurnālā "Mūzikas Saule" un citur.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!