Raksti
01.07.2013

Opera, ko neviens nevar pieradināt

Komentē
0
Saglabā

Pēc "Reinas zelta" Rīgas Operas festivāla programmā sekoja "Valkīra", bet neilgi pirms "Valkīras" sākuma man blakus pie "Lukabukas" stenda nostājās kāda Amerikas latviete un teica, ka savas biļetes uz atlikušajām cikla izrādēm atdošot kādam par velti. Iepriekš jau biju dzirdējis, ka daži ārzemnieki sūdzoties par nacistiem uz skatuves "Reinas zelta" iestudējumā (turklāt šis ir vienīgais visā ciklā, kura režisors bija nevis Viesturs Kairišs, bet faktiski tikai tādiem pašiem ārzemniekiem zināmais Stēfans Herheims), taču šīs kundzes pretenzijas bija pret publiku: "Es varbūt esmu skarba, tā sakot, bet uzvesties ir jāprot. Būt starp viņiem nav izturams. Atteikšos no tām par velti." Jocīgi, jo festivāla publika, īpaši šī gada Vāgneram veltītā festivāla, bija izteikti atšķirīga no ikdienas nācējiem, kurus man te trīs gadu laikā nācies vērot. Lielākā daļa mūsu Nībelungu cikla auditorijas, man šķiet, bija tādi paši smalki ārzemnieki kā minētā kundze.

Iestāžu rīcībā varbūt ir cita statistika, bet mani apmeklētāja iespaidi rāda, ka Latvijas Nacionālā opera ir vienīgais teātris valstī (ja neskaita cirku), kura repertuārs ir vienlīdz ērts un saprotams gan latviešiem, gan krieviem, gan ārzemniekiem. Skaidrs, ka ir reizes, kad tas nav nedz ērts, nedz saprotams, bet publikas etniskās proporcijas tās būtiski neietekmē, turklāt mani ierasti plakātiskais nacionālais griezums šoreiz interesē mazāk, lai gan pie tā nāksies atgriezties, jo dažos publikas lokos un sekojoši arī repertuāra politikā šis motīvs ir aktuāls. Mani, opermīli-amatieri, kuru dažādas citas aizraušanās ir novedušas pie darba posteņa pašā operas priekšā, visvairāk interesē saprast savus dzinuļus, tāpēc piedodiet, ka tik kāri vēroju citus, kuri, cerams, varētu mani attaisnot ar tādu pašu kaisli.

Varētu sākt augstā stilā un teikt tāpat, kā teiktu daudzi –  ka visvairāk man patīk nevis specifiski opera vai balets, bet mūzika kopumā. Taču tā būtu puspatiesība, kas neko nepaskaidro. Opera ir margināls žanrs, un mani tajā pievelk arī glamūrs, manierīgums un samākslotība, kas šai mākslas formai tradicionāli piemīt, taču tajā kempa gaumes izpratnē, par ko reiz rakstīja Sūzena Sontāga, nevis kā statusa atribūts, jo kādu gan statusu man, nabagam, var piešķirt anonīms operas apmeklējums, neievērojot dreskodu (kas mūsu teātrī oficiāli nemaz nepastāv) un cerot uz brīvbiļeti vai neprestižajām brīvajām vietām kaut kur otrajā balkonā. (Varbūt tā sākumā minētā amerikāniete sēdēja blakus tādam kā man, lai gan mēs parasti esam, kaut aizgrābti, tomēr rātni un pazemīgi. Nē, viņu noteikti uztrauca kas cits.) Statusu apliecina ar naudu, ar mecenātismu opermākslas kā reprezentabla atribūta uzturēšanai, kas – lūdzu ievērot – atšķiras no jebkuras cenas maksāšanas par savas ekstravagantās gaumes apmierināšanu. Ar zināmu rūgtumu jau sen un daudz kur tiek rakstīts par operas kā žanra izkurtēšanu, par tās zvaigžņu kultu un ar to saistīto patērētāja kultūru, kas dominē pāri mākslas uzdevumiem, par laikmetīgām salīdzinoši diezgan ierobežotā operas kanona interpretācijām jeb radikālu sociālo mākslu pretēji tikpat spēcīgajam tradicionālistu priekšstatam par žanru kā templi ar tā negrozāmajiem rituāliem. Latvijas Nacionālā opera un tās publika šajā attieksmju spektrā neatpaliek no pasaules, taču, kā jau mazam teātrim, tam ir mēroga noteiktas lokālās īpatnības. Ir publika, kas nāk tikai uz pirmizrādēm vai slaveniem vārdiem neatkarīgi no izrādes satura vai iestudējuma koncepcijas. "Ha, Opolais mums nepiedāvājiet! Paldies Dievam, ka viņa no šejienes ir aizrotējusi pavisam," saka kāds pazinēju pāris, sirma kundze ar jaunu čali, varbūt dēlu, zem rokas. Vai arī: "Tikai ne Žagaru! [Ar to domājot visus, ne tikai viņa, laikmetīgos iestudējumus.] Cik var skatīties uz tām plikajām pakaļām!" Tā šujas sirmās kultūras darbinieces ar operas gājēju mūža stāžu. Bet es domāju, kura ir tā pirmā un vienīgā izrāde, kurā viņām gadījās tā pakaļa, pēc kuras visam modernajam strīpa pāri. Taču viņas nesmādē to jebkuru vienu izrādi reizi mēnesī, uz kuru senioriem piedāvā 50 procentu atlaidi. "Un kad būs bohēma pensionāriem? Un kad pensionāriem būs mīlas dzēriens?" Viņas prasa. Kurpretim neliela grupa tikpat sirmu somu tūristu pēc mūsu "Valkīras" apmeklējuma grib nopirkt izrādes plakātu un izplūst garā diskusijā – mani it kā iesaistot, bet tomēr nē – par to, cik no kailķermeņiem tajā ainā bija dzīvi cilvēki un cik – mulāžas.

Var arī saprast mūzikas profesionāļus un pieredzējušus pazinējus, kam nevar piesiet lepnību un izrādīšanos, bet kurus klasiskās operas ierindas repertuārs vairs neinteresē tā banalitātes dēļ un kuri vienu otru klasikas jauniestudējumu apmeklē tikai ap to saceltās ažiotāžas dēļ vai ar vēlmi dzirdēt kāda vēl neiepazīta talanta izpildījumu. Tomēr man lielākas jūtas ir pret vienu otru večuku, kas "Tosku" un "Turandotu" zina no galvas, var nosaukt un salīdzināt visus Rīgas Skarpijas kopš trīsdesmitajiem gadiem un gar operu diendienā nostaigā tikai tāpēc, lai sasveicinātos ar viņu gariem. Vai arī pret to mammīti, kas te nāk uz pilnīgi visiem baletiem. Tas ir, nevis uz katru no sezonas čaikovskiem, un tad uz "Kopēliju", "Bajadēru" un "Annu Kareņinu" arī, bet uz visiem! Ja "Riekstkodis" ap Ziemassvētkiem ir trīs dienas pēc kārtas, tad viņa nāk visas trīs dienas pēc kārtas, un pirms izrādes pienāk pie manis un palūdz atrast savā lielajā visu sezonas biļešu ķīpā attiecīgās dienas biļeti. Jo ir vājredzīga un nevar salasīt datumus. Vājredzīga, bet iet uz baletiem, par kuru labās redzamības biļetēm publika tā sitas. Bet dienās, kad nav baletu, viņa mēdz tāpat vien pasēdēt opernama tuvumā – kasēs, ja slikts laiks, vai ārā uz soliņa, ja labs. Neesmu viņu iztaujājis par šādas kaislības motīviem, lai nenonāktu sarežģītajā Dokumentālista jeb "atbildīgs par to, kuru pieradinājis" situācijā, bet gribētu. Vai tas vectētiņš bezpajumtnieks, kas ar visām savām polietilēna paunām piecreiz pēc kārtas tāpat vien pasēž operas priekšā, bet sestajā reizē ienāk un prasa [vienmēr tikai ciešamajā kārtā]: "Un vai tad šodien arī izrāde būšot? Un vai tad stāvvietas arī būšot? Un cik tad stāvvietas maksāšot?" Un nopērk arī, un iet ar visām pauniņām, jo kā tad nepārdos, ja nauda viņam ir un dreskoda operai nav.

Jā, publika dalās operas gājējos un baleta gājējos. Esmu vairāk pie pirmajiem, klasisko baletu vispār nesaprotu, neesmu iedziļinājies, bet esmu šad tad gājis uz laikmetīgajiem iestudējumiem, kas bieži ar izmantotās mūzikas materiālu tātad apmierina manu mūzikas kāri, bet ar horeogrāfiju it kā ietrāpa aktuālajos mākslas procesos. Šajā brīdī jāatgriežas pie nacionālā momenta; uz baletiem tiešām biežāk iet krievi, nevis latvieši. Un tieši uz klasiskajiem, turklāt asi uzbrūkot katram sīkākajam mēģinājumam kaut ko tur modernizēt. Šo tendenci man paskaidroja daži nejauši rietumnieki, kuri, ejot uz to pašu, slavēja tieši krievu baleta skolu – pašu labāko baletu pasaulē, kas, kā var secināt, pārklāj arī Rīgu. Nemainīgi mēnešiem uz priekšu izpārdoto "Gulbju ezeru" šībrīža iestudējumā un ar caralaika Petipā horeogrāfiju te rullēs jau divpadsmito sezonu. Tikai šajā sezonā pirmo reizi trīs gadu laikā pamanīju nobīdi šajā paradigmā, kad šie laikmetīgā baleta nīdēji pēkšņi metās uz "Otello". Kāds izglītotāks gājējs savus motīvus izskaidrotu slīpētāk, bet pārējiem piesēju to, ko viena tante skaļi pamatoja tā: "Gribas uz melno paskatīties [хочется на чорненкого посмотреть]," viņa teica. Jo "Otello" pirmajās izrādēs uzstājās melnādains dejotājs no Amerikas. No Avečkina, kurš citā, vēl neizpārdotā reizē arī dejoja to pašu lomu, turklāt labāk, viņas atteicās, tā vietā pajautājot, vai operas kase netirgo arī cirka biļetes.

Blakus dūdieviņiem, kas ikdienā grozās ap operu, tikai lai paelpotu tās mītisko gaisu, vai grūtdieņiem, kas uzmanības deficīta sāpēs grozās ap jebkuru publisku telpu pilsētā, ir arī regulārie, bet savā ziņā netipiskie Rīgas opernama apmeklētāji. Tādi kā tie, kurus satikām festivāla laikā, vai, piemēram, publika no Krievijas, kas šeit pavada garās Jaungada brīvdienas un kas bieži vīpsnā par "smieklīgajām" biļešu cenām, prasot vai zemā maksa nozīmē, ka gaidāms kāds štruntīgs iestudējums, un tajā pašā laikā paužot sašutumu ka blakus gandrīz vienmēr izpārdotajām izrādēm nepastāv normāls biļešu melnais tirgus. Par zemajām cenām sākumā vīpsnā arī rietumnieki, bet tad nereti žmiedzas arī to labo divdesmit un trīsdesmitlatīgo biļešu dēļ, komentējot, ka nav taču te nekāds "Metroplitēns" vai "La Skala" un ka normālajā pasaulē esot tāda un tāda kārtība. "Bet lai viņi pasaulē dara, kā grib," man reiz teica kāda cita opermīle ar brillēm ķēdītē: "Pie mums Rīgā ir savas tradīcijas, un, ja kādam nepatīk, lai nenāk."

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!