Kultūra
24.02.2014

Olimpiskajam sportam veltīts mūžs

Komentē
2
Saglabā

No sērijas "Trakie vīri"

 

Par profesionālu sportistu sevi nekad neesmu uzskatījis. Un tomēr visādi sporta veidi manā dzīvē allaž spēlējuši lielu lomu. Tāpat simpātisks man bijis sports kā dažādu man tuvu ideju kopums. Taisnīgums, sacensības gars, tiešums – tās visas ir cilvēciskas īpašības, kas īpaši spoži izceļas tieši sportā, un sporta disciplīnas itin labi palīdz šīs cilvēku ikdienā tik noderīgās rakstura iezīmes izkopt un pilnveidot.

Ja agrā bērnībā tās vienkārši bija kustības brīvā dabā, skraidīšana pa pagalmu un lauku, skolas gados es jau iepazinu īstos sporta sacensību veidus. Sākumā tā bija pašsaprotama aizraušanās ar futbolu, taču drīz pēc tam nāca arī sarežģītākas sporta jomas – vispirms volejbols, tad airēšana. Volejbola spēle tajos laikos vēl ievērojami atšķīrās no šī paša sporta izpratnes mūsdienas. Mūsu junioru komandā, kas izcīnīja ne vienu vien uzvaru, medaļu un čempiona titulu, spēlētāji pārsvarā bija pamaza auguma un pat ducīgi. Taisni tādi kā es.

Un tad, kā jau minēju, airēšana. Atmiņā kā šodien redzu tos agros rītus uz Lielupes, kad vēl samiegojušies sēdāmies pie airiem un spēcīgiem vēzieniem īrāmies vispirms pret straumi un pēc tam atpakaļ. Tajā laikā Lielupē vēl arvien bija itin dzīva liellaivu satiksme, un miglas laikā allaž vajadzēja ieklausīties, vai aiz upes līkuma netuvojas kāds no šiem garajiem, ar smilti piekrautajiem kuģiem.

Atšķirībā no volejbola, nekādus lielus panākumus airēšanā es gan neguvu. Biju stūrmanis, un nu jau pēc tik daudziem gadiem varu atklāt, ka mani no komandas vienkārši izēda. Nekādu rūgtumu es, protams, neizjūtu. Drīz pēc tam, kad jau biju prom, uzzināju, ka manā vietā nācis paša trenera dēls. Ja neņem vērā īslaicīgu aizraušanos ar burāšanas sportu vasarās (man ir daži Ķīšezera sacensību piemiņas vimpeļi un uzņēmumi) un ledus burāšanu ziemā, kā arī epizodisku līdzdalību peldēšanas sacīkstēs, ar šo arī manām attiecībām ar ūdens sporta veidiem tika pielikts punkts.

Vēl varētu pieminēt ieguldījumu pirmajos telpu hokeja mačos mūsu republikā, aptuveni pusgadu ilgušu un ceļgala traumas pārtrauktu līdzdalību handbola komandā, kā arī centienus paukošanu padarīt par visām paaudzēm pieejamu masu sportu.

Pēc aspirantūras sāku darbu institūtā, un aktīvo sportošanu nācās pamest novārtā. Saprotams, dzīvo interesi par sportu es nepazaudēju nekad, taču tagad tā atrada jaunu satvaru un piepildījumu. Bez liekas kautrības varu apgalvot, ka pa šiem gadiem esmu kļuvis par vienu no erudītākajiem sporta teorētiķiem mūsu republikā, un reizēm ir patiešām skumji, ka vismaz līdz šim pielietojums manām zināšanām ir atradies tik reti.

Viens tāds gadījums bija 1987. gadā, kad aizrakstīju vēstuli sporta komentētājam Gunāram Jēkabsonam un aizrādīju par kļūdu, kas tika pieļauta tolaik populārajā sporta pārraidē "Arēna". Radio ēterā tika maldīgi apgalvots, ka Bena Džonsona treneris Čārlijs Frānsiss bijis Kanādas čempions sprintā 1970., 1972. un 1973. gadā, lai gan viņš, protams, par savas valsts čempionu kļuva 1970., 1971. un 1973. gadā. Ja neņem vērā vēl pāris šādas veiksmīgas sadarbības piemērus, pārsvarā tomēr savas zināšanas esmu krājis un sistematizējis bez lielām ambīcijām, nelolojot cerības kādudien ar tām nopelnīt lielu atzinību vai naudu.

Gadu gaitā esmu savācis apjomīgu sportam veltītu arhīvu. Sākotnēji tā pamatu veidoja laikraksta "Sovetskij sport" komplekti, taču pamazām vien arvien lielāku vērību esmu veltījis paša veiktiem pierakstiem, eksperimentiem ar savu ķermeni, pārdomām, analīzei. Manā rīcībā ir detalizēti un sistematizēti rezultātu pieraksti visās nozīmīgākajās disciplīnās gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs, sākot no nelaimīgās olimpiādes Minhenē 1972. gadā. Tāpat esmu fiksējis rezultātus nozīmīgāko disciplīnu pasaules čempionātos un dažādās olimpiskajai kustībai alternatīvās sacensībās – piemēram, padomju spartakiādēs. Šis skrupulozais darbs, kas iegūlis neskaitāmās rūtiņu kladēs un avīžu izgriezumu mapēs, prasījis daudzas pie radiouztvērēja aizvadītas negulētas naktis.

Lai nerastos maldīgs priekšstats par mani kā pasīvu, dīvānā sēdošu sporta līdzjutēju, jāpaskaidro, ka manu darbošanos vistiešākajā veidā iespaidojuši ārējie apstākļi, visvairāk, protams – padomju politiskā iekārta, jo saprotamu iemeslu dēļ man nebija ne mazāko izredžu tikt uz ārzemēm un Olimpiskās spēles skatīt klātienē.

Taču, kolīdz šāda iespēja sāka iezīmēties un dzelzs priekškars krita, es posos ceļā. Sākot no Barselonas spēlēm 1992. gadā, esmu apmeklējis četras vasaras un trīs ziemas Olimpiskās spēles, to starplaikā cenšoties iekrāt šim dārgajam pasākumam nepieciešamās summas. Mana rocība nav diez ko lieka, tāpēc savos braucienos jau kopš 90. gadu sākuma ievēroju maksimālu taupību. Liekot lietā rūpīgu plānošanu, no visiem šiem braucieniem esmu atgriezies pat ar nelielu budžeta pārpalikumu. Sākuma gados ievērojams atvieglojums bija arī iespēja uz rietumvalstīm izvest un turienes iedzīvotājiem ar uzviju tirgot mūsu lētās cigaretes un degvīnu.

Protams, mani ceļošanas ieradumi nederēs kuram katram. Tie ir visai spartiski – ar dzīvošanu teltī, nereti – pilsētu apstādījumos. Provīziju, cik vien tas iespējams, ņemu līdzi no mājām, neapgrūtinu sevi ar liekiem garderobes piederumiem u.tml.

Iespējams, nonākšana pasaules sporta apritē kļuva par pamudinājumu arī pašam atgriezties pie aktīvas sportošanos. Sāku ar pavisam nelielām distancēm, bet nu jau divus gadus esmu veicis pusmaratonu. Ja vien viss ritēs pēc plāna, nākamajā gadā vajadzētu saņemties lielajam maratonam.

Taču nevēlējos stāstīt par sevi. Viss šis garais ievads bija nepieciešams vien tāpēc, lai jūs saprastu, ka manai interesei par sportu – un jo īpaši olimpiskajiem sporta veidiem – ir zināms pamats. Turklāt to neveido tikai sporta sacensību apmeklējumi vai sekošana līdzi sporta dzīvei TV un radio, bet arī paša pieredze, padziļināta visdažādākās informācijas analīze un nopietna literatūras izpēte.

Iesākumā ne velti pieminēju mūsu volejbola komandas dalībnieku miesas būvi, kas ievērojami atšķīrās no mūsdienu spēlētāju auguma parametriem. Arī Benu Džonsonu piesaucu tīšuprāt. Kā zināms, šis atlēts savus izcilos sprinta rezultātus bija sasniedzis ar dopinga palīdzību, un pēc tam, kad šis kaunpilnais fakts tika atklāts, viņam atņēma gan medaļas, gan čempiona titulus.

20. gadsimta laikā sports un olimpiskās disciplīnas ir ievērojami mainījušās. Daudzās no tām faktiski jau ir tikušas sasniegtas cilvēcisko iespēju robežas, un tad nekas cits neatliek, kā izmainīt attiecīgā sporta noteikumus, kā tas, piemēram, darīts šķēpmešanā, ieviešot jauna veida šķēpus, vai censties apmānīt tiesnešus ar neatļautu medikamentu un treniņu paņēmienu izmantošanu. Daudzos sporta veidos vairs nenorisinās sacensība veiklībā, ātrumā vai godaprātā, bet gan viltībā un izdomas spējā.

Taču cilvēka iespējam nav robežu. Lielisks piemērs ir gan vieglatlēti no Āfrikas kontinenta, kuri ar katru gadu burtiski kļūst arvien ātrāki un ātrāki, gan parastajās Olimpiskajās spēles nu jau vairākkārt startējušie invalīdi, kam vēl pavisam nesen bija lemts piedalīties varbūt vienīgi paralimpiskajās sacensībās.

To visu vērojot jau vairākus gadu desmitus, esmu nonācis pie secinājuma, ka būtu jāpārskata olimpisko sporta disciplīnu saraksts. Pašos pirmsākumos, vēl antīkajā periodā, Olimpiskajās spēlēs pārstāvētie sporta veidi atspoguļoja ar kara mākslu vai izdzīvošanu saistītas cilvēciskās vajadzības – atlēti sacentās skriešanā, lēkšanā, cīņas sportā un ieroču lietošanas veiklībā. Rudimentārā formā atskaņas no šiem laikiem ir saglabājušās arī daudzās mūslaiku olimpiskajās disciplīnās, taču vēlos īpaši uzsvērt – tās ir tikai atskaņas un atmiņas, kaut kas līdzīgs zivs žaunu vai astes aizmetņiem, kas īsu laiku redzami pat pie cilvēka embrijiem noteiktā to attīstības stadijā.

Tajā pašā laikā, ja palūkojamies dabā, daudzi dzīvnieki, putni un zivis cilvēku savā izveicībā un iemaņās vairākkārt pārspēj. Un es nerunāju par tādām specifiskām prasmēm kā lidošana vai niršana zem ūdens, aizturot elpu, bet par tik šķietami ierastām spējām kā skriešana, lēkšana, reakcijas ātrums. Un te nu mēs nonākam pie pašas galvenās daudzu olimpisko sporta veidu problēmas. Pat ja šajās disciplīnās tiek izkoptas kādas no šķietami dabiskajām prasmēm (augstlēkšanā un tāllēkšanā – lēciens, skriešanas disciplīnā – kāju veiklība un izturība u.tml.), kaut kādu vēsturisku apstākļu sakritības iespaidā šīs disciplīnas ir kļuvušas pārāk pašpietiekamas. Būtībā tās jau tagad ir nonākušas strupceļā. Dopinga skandāli tam ir tikai viens apliecinājums.

Un tāpēc es jau vairākus gadus strādāju pie jauniem lēkšanas, skriešanas un kombinētajiem sporta veidiem, kas spētu Olimpiskajās spēlēs atjaunot patiesu sacensības garu un lepnumu par cilvēku gribas un ķermeņa spējām.

Ieskatam piedāvāju trīs jaunas disciplīnas, par kuru iekļaušanu Olimpisko spēļu programmā būtu jāsāk domāt jau vistuvākajā laikā.

 

1. Četrpunktu lēciens no vietas

Doma par šo sporta veidu dzima, iedvesmojoties no dzīvnieku un kukaiņu pasaules. Disciplīnas mērķis ir popularizēt un attīstīt cilvēku sugai faktiski zudušās spējas no vietas pašu spēkiem pārvarēt ievērojamus attālumus, kas vairākkārt pārsniedz pašu ķermeņa izmērus.

Palūk, piemēram, mans kaķis bez lielām grūtībām ar vienu atspērienu spēj pārvarēt attālumu, kas reizēm piecas vai pat desmit reizes pārsniedz tā ķermeņa garumu. Putns ar vienu spārnu vēzienu reizēm aizlido vēl tālāk. Sienāzis savā atsperīgajā lēcienā pieveic attālumu, kas, ja vien ko līdzīgu spētu cilvēks, varētu sasniegt pat vairākus kilometrus. Protams, mūsu atlēti iesākumā šādiem rezultātiem vēl nebūs gatavi, taču, kā liecina citu sporta veidu vēsture, sportistu rezultāti arvien uzlabojas un jau dažu desmitu gadu laikā ievērojami pārsniedz pat vispārdrošākās pagātnes prognozes.

Četrpunktu lēciena pamatinventārs ir īpaša četrpunktu atspēriena trapece. Tas ir stacionāri nostiprināts slīps metāla rāmis ar zemāk novietotu horizontālu atbalsta stieni atlēta kājām un augstāk novietotu satvēriena stieni rokām.

Starta pozīcijā atlēts ieņem vietu uz horizontālā atbalsta stieņa, ar rokām satverot satvēriena stieni. Pēc starta signāla, atgrūžoties ar kājām, kā arī vienlaikus pievelkoties un atgrūžoties ar rokām, atlēts veic lēcienu uz priekšu – pāri trapecei.

Sporta veids apvieno labākās tāllēkšanas, augstlēkšanas, svarcelšanas, lodes grūšanas un mākslas vingrošanas tradīcijas. Visas kustības šajā sporta veidā ir dabiskas, sastopamas arī dzīvnieku pasaulē.

Novērtējot rezultātu, tiek ņemts vērā ne vien lēciena attālums, bet arī izpildījuma tīrība – atraušanās no trapeces, lidojums un piezemēšanās.

 

2. Sinhronā skriešana

Atceros, pirms kāda laika internetos lielu piekrišanu izpelnījās video, kurā bija nofilmēts virs kāda Skotijas ezera lidojošs putnu bars. Pareizāk gan laikam būtu bijis lietot vārdu "mākonis", jo tas bija viens no tiem gadījumiem, kad liels skaits putnu kā pēc noslēpumainas un ikvienam bara dalībniekam dzirdamas komandas spēji un apbrīnojamā saskaņā maina lidojuma virzienu, ceļas un krīt kā liels dzīvu būtņu vilnis. Zinātnieki apgalvo, ka tas nemaz neesot sarežģīti – katrs atsevišķais putns uzraugot savu novietojumu pret pārējiem, kā arī lidojuma kopējo virzienu, un, tikai kopā ņemot, rodoties sarežģītas un apbrīnojami saskaņotas darbības iespaids. Līdzīgi tas notiekot gan pie zivju bariem okeānos, gan skudrām un bitēm. Taču mēs, cilvēki, šādas spējas esam zaudējuši – vai varbūt pat nekad neesam vīžojuši pienācīgi izkopt.

Sinhronā peldēšana bija gaužām neveikls un formāls mēģinājums šos principus iedzīvināt arī sporta dzīvē. Taču fakts, ka šī disciplīna no modes izgāja tikpat strauji kā lambada un tai līdzīgas dejas-viendienītes, pats par sevi ir sinhronās peldēšanas ierosinātāju un atbalstītāju netālredzības apliecinājums. Sinhrono peldēšanu nekad neesmu uzskatījis par īstu sporta veidu, bet drīzāk par ko radniecīgu soļošanai, daiļslidošanai, mākslas vingrošanai un citām disciplīnām ar pārlieku subjektīviem vērtēšanas kritērijiem. Sportā rezultātiem jābūt objektīvi izmērāmiem, novērtējamiem un salīdzināmiem.

Sinhronās skriešanas pamatā, kā jau var noprast, ir jau minētie dabas norišu vērojumi un kāda atmiņu aina, ko man vairākkārt pārstāstījis tēvs. Kad 1940. gadā Latvijā bija ienācis padomju karaspēks, viņu kā militārpersonu bija pārsteigusi šīs armijas soļošanas maniere. Kareivju rindas cita aiz citas soļojušas tikt tuvu, ka aizmugurējiem savu soli nācies spert bezmaz vai pa priekšu ejošo šekumā. Šādai soļošanai gan bijusi arī sava priekšrocība – zaldātiņi it nekā nav varējuši nojaukt soli, jo kļūdīšanās nozīmētu spērienus pa vairāk vai mazāk jūtīgām vietām, klupšanu un krišanu.

Domāju, nu jau nav grūti uzminēt sinhronās skriešanas ideju. Tas ir komandu sporta veids, līdzīgs stafetes skrējienam. Komandā varētu būt kādi četri atlēti, kas visi startē vienlaikus, sastājušies cieši viens aiz otra. Skrējienā būtisks ir ne vien ātrums, kas, saprotams, lielā mērā nosaka rezultātu, bet arī atlētu spēja skriet vienotā ritmā un kopīgā solī. Izjaukts solis nozīmē ne vien zaudētas sekunžu simtdaļas, bet arī soda punktus. Komandas saliedētība te ir tikpat svarīga kā airēšanas sportā vai stafešu disciplīnās, un tikpat nozīmīga ir stratēģiskā pieeja, izlemjot, kurš sportists piemērotāks priekšskrējēja pozīcijai, kuri skries pa vidu un kurš vissekmīgāk savu komandu "stums" kā noslēdzošais jeb pēdējais posms.

 

3. Pasīvā līšana

Kā jau rakstīju iepriekš, sporta veidos pārsvarā tiek izkopts mūsu ātrums, trenēta veiklība, veicināta fiziskā izturība. Tomēr dzīvnieku pasaule mums rāda priekšzīmi arī ar tādām īpašībām kā pacietība, rakstura stingrība un savaldība. Asinskārs plēsējs stundām ilgi var pacietīgi gaidīt pie citu dzīvnieku iecienītas veldzēšanās vietas, lai īstajā mirklī liktu lietā savus asos zobus un nagus. Tāpat tas spējīgs bez mazākā troksnīša un zāles sakustēšanās lavīties tuvāk un tuvāk savam medījumam, līdz pēdējam vairs nav itin nekādu izglābšanās izredžu. Cilvēks gadu tūkstošu gaitā šīs iemaņas ir pazaudējis. Pasīvā līšana ir sporta veids, kas mudina pie tām atgriezties un tās izkopt.

Šīs disciplīnas atdzimšana nebūtu iespējama bez dažādu tehnoloģisku izgudrojumu parādīšanās, un pats svarīgākais no tiem, protams, ir ārkārtīgi smalki kustību uztvērēji jeb sensori – visplašāk tie, kā zināms, tiek pielietoti apsardzē un signalizācijā.

Sporta veida ideja ir vienkārša. Pēc starta signāla atlētam ir maksimāli ātri jāpārvar noteikts attālums, vienlaikus izvairoties ar savām kustībām iedarbināt kustību uztvērējus, jo trīsreiz konstatēta kustība nozīmētu tūlītēju diskvalifikāciju.

Citiem vārdiem sakot, sportistam ir jāsteidzas tā, it kā viņš nemaz nekustētos, jāskrien tā, itin kā viņš stāvētu uz vietas. Un ticiet man, vārdi "līdējs" un "pielīšana" jau itin drīz pazaudētu savu negatīvo nozīmi.

 

###

Šie trīs aprakstītie ir tikai daži no jaunajiem sporta veidiem, kuru iekļaušanu Olimpisko spēļu programmā vēlētos ierosināt jau vistuvākajā laikā. Centieni spēļu programmu uzlabot un papildināt ir tikpat seni kā pašas spēles, tomēr ar jaunu sporta veidu ieviešanu līdz šim ir gājis kā pa celmiem.

Lai atceramies kaut vai smieklīgo ideju Olimpiskajās spēlēs iekļaut sacensības virves vilkšanā, kas, pēc maniem ieskatiem, ir šauri sektantisks sporta veids, kura vieta ir vienīgi gadatirgos un korporatīvos sarīkojumos. Lai pieminām laimīgā kārtā īslaicīgo pārliecību, ka olimpiskajā programmā ir vieta arī ampelībam ar skrituļdēli. Tad jau tiklab spēlēs varētu sākt sacensties arī latviešu un igauņu nacionālajā sportā – mūsu nācijām tik tuvajā novusā. Un varu godīgi atzīties, ka vēl arvien nesaprotu, kā līdz spēļu programmai varējis nokļūt tāds "sports" kā kērlings, ja krievu "gorodki" un mūsu pašu "sunīši" par nopietnām disciplīnām līdz šim nav atzīti.

Un tāpēc rosinātu savos spriedumos un ierosinājumos nepaļauties emocijām un sentimentāliem priekšstatiem, bet pievērsties šim jautājumam tīri zinātniski, balstoties nopietnos dzīvās dabas pētījumos un izpratnē par vērtīgām fiziskajām un garīgajām īpašībām, kuras būtu jālolo un jāizkopj. Jo zināms taču, ka tikai veselā miesā mājo vesels gars.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!