Redzējumi
27.02.2005

Novērošana

Komentē
0

„Parasta, ikdienišķa novērošana jāatšķir no zinātniskas novērošanas. Parastai novērošanai raksturīgs organizācijas, plānveidības trūkums; pēc būtības tā ir neorganizētu un haotisku gadījuma iespaidu apkopojums bez noteikta mērķa.”

(Socioloģisko pētījumu metodoloģija, metodika un tehnika, 99.lpp.)

Novēroju es regulāri, taču bez zināma mērķa, tātad nezinātniski. Man ir jānokļūst, pieņemsim, LU Vēstures un Filozofijas fakultātē, kas, kā zināms, atrodas virs „Saktas”. Pirmais novērošanas objekts, izejot no dzīvokļa, ir durvju kliņķis. Izgājis pagalmā es novēroju laika apstākļus, pretējo māju, tās arhitektonisko formu un krāsu. Pie vārtiem es vēlreiz novēroju rokturi, šoreiz vārtu rokturi. Izgājis uz ielas es paceļu galvu un sāku novērot lielas lietas: mājas otrā ielas pusē, liepas, trolejbusus un mašīnas. Pēc simt piecdesmit metriem nonāku pie Avotu un Ģertrūdes ielas krustojuma. Šeit novēroju luksofora signālus, divstāvu māju uz stūra, kas ar jumta slīpumu piekļāvusies sešstāvu mājai, veikalu makšķerniekiem „Ēsma”. Ejot līdz Lāčplēša ielai, es novēroju mašīnu rindu Avotu ielas labajā pusē, jo tā ir vienvirziena iela, un vēroju Avotu-Lāčplēša ielas krustojumu. Šajā vietā būtu vērts nedaudz pārtraukt mūsu stāstījumu, un pastāstīt vairāk par apkārtējo vidi: labajā ielas pusē ir pārtikas veikals, bet kreisajā pusē divi pārtikas veikali, virsū es tiem neskatos, bet ievēroju, tātad tomēr sava veida, varbūt perifērā, novērošana. Avotu ielai posmā no Lāčplēša līdz Čaka ielai piemīt īpašība būt liektai, kas paceļ tās vērtību no ainaviskā viedokļa, jo zināms, ka gari, vienmuļi posmi nomācoši iedarbojas uz cilvēka uztveri. Un šeit novēroju: piecstāvu mūra apbūvi, pārsvarā 20. gadsimta sākums, un divstāvu koka apbūvi, laiks nezināms, ielas labajā pusē (skatoties braukšanas virzienā) novietotas automašīnas, māju pirmajos stāvos iekārtojušies omulīgi veikaliņi, kas pārsvarā tirgo trikotāžas preces, tai skaitā grūtniecēm, tai skaitā aizkarus, tai skaitā austrumu preces. Paeju garām jūgendstila mājai ar kolonnām abpus ieejas durvīm, kuras balsta dekoratīvu erkeru otrajā stāvā, novēroju suņu frizētavu, krēslu salonu, vēl nepabeigtu itāļu kafijas kafejnīcu, pārtikas veikalu „Avots”. Bet, jāsaka, pārtikas veikalam „Avots” daudz laika neatliek, jo acīm paveras Avotu ielas krustojums ar Čaka ielu, un es novēroju braucošās mašīnas uz Čaka ielas. No Avotu līdz Dzirnavu ielai novēroju pasta nodaļu, Upīša pasāžu, Pērses ielas sākotni, bijušā kinoteātra „Palladium” ieeju. Šajā posmā, šķērsojot Čaka (jeb Marijas) ielu, iespējams arī, pēc vēlēšanās, novērot Čaka (jeb Marijas) ielu līdz Stacijas pulkstenim, vai arī Čaka ielu, daudz maz skaidri līdz krustojumam ar Matīsa ielu; gadījumā ja satiksme to atļauj. Šajā vietā būtu vērts nedaudz pārtraukt mūsu stāstījumu un atcerēties visas Čaka ielas pieturas, kurās es kādreiz, kaut kādos apstākļos esmu gaidījis trolejbusu (kā zināms, autobusi uz Čaka ielas nepietur). Un tad nogriežos uz Dzirnavu ielas, kuras kreisajā pusē novēroju slīpi novietotas automašīnas, valūtas maiņas kantori, bet labajā pusē Salmu krogu un divu vīriešu reklāmu. Bet kreisajā pusē atrodas automašīnu stāvvieta un veikals makšķerniekiem (kā redzams, tad šis rajons ir īpaši labvēlīgs makšķerēšanas inventāra tirgošanai). Pārvarot blakus autostāvvietu, novēroju pelēkas krāsas divstāvu apbūvi, savukārt, ik reizi, paejot zem arkas, kas ved uz Berga bazāru, novēroju patīkamas sajūtas, ko rada mājīgais pārsegums virs galvas un klusais pagalmiņš starp ēkām. Izgājis Berga viesnīcas priekšpagalmā, novēroju kastaņkoku un fonā kafejnīcu Andalūzijas Suns. Rudenī sakritušos kastaņus izbraukāja pagalmā stāvošie takši, un uz pelēcīgajām akmens plāksnēm palika tumši traipi. Ziemas vakaros kastaņa zaros spīd dzeltenas lampiņas. Nu, tālāk jau es novēroju aptuveni to pašu, ko var novērot ikviens, kas reiz bijis Andalūzijas Sunī: skats pa Elizabetes ielu ar viesnīcas „Latvija” siluetu dibenplānā, un tad novēroju diagonālo celiņu Vērmaņdārzā, lielo riekstkoku pie ceļu krustojuma, un tā tālāk.

Un tagad, to visu pārlasot, man nākas konstatēt, ka tas ir bezjēdzīgi, pagalam bezjēdzīgi: man nākas konstatēt, ka, šādi novērojot, es, kā personība, sen vairs nebagātinos, un ir jāmeklē risinājums. Un risinājums ir šoferis, - cilvēkam ir vajadzīgs šoferis. Lai viņš varētu netraucēti, zinātniski domāt. Bagātinot sevi un citus.

Haralds Matulis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!