Dzeja
24.11.2017

Novembrim

Komentē
1


===

sazinies ar savu rokrakstu
tas sen gaida
jo vistumšākajos smieklos
iespīd klauna dvēseles stariņš
cērtot strauji un nesāpīgi
atdalīdams galvu no ķermeņa 
lai tu atkal paliktu bez vadības
visu caururbjošās elektrības (ja to var
tā definēt) vadīts
dreifētu cauri dzīves
un atmiņas pieturām mežam jūrai vēlreiz mežam
joprojām jūrai
kāpēc tev vienreiz neapstāties cilvēk
ja tu esi
dzīvībai nederīgs merkūrs
tad vismaz izliecies par saules aplaistītu pļavu
ar mēli noplūc dažu ziedu augumus
nevienam neredzot izspļauj
uzraksti garu veltījumu nakts un dienas sārtam
pasaki ardievas
novēli labu nakti
izkāp izkāpšanai neparedzētā pieturā
tikai nelieto durvis
jo tās nekad nepārstās aizvērties
kā tava vārdu mellenēm noziestā mute
no bērnības
līdz šim brīdim
(tikpat nedefinējamam)
sazinies taču pats ar sevi ja neproti citādi tad kārtējo reizi
pārstaigā mežus un jūras
pareizajā garlaicīgajā secībā
laikam sakrājies
laikam atriebīgs laika valsts pilsonis
tu pat neproti riņķot ap savas sistēmas melno
dažreiz ultravioleto zvaigzni
krīti kad apstājies
un celies lai kristu nekad pa īstam nenokrītot
un nepieceļoties
pats sev
piezvani
cilvēk


===

pilsētas dzīvnieki
atlauž televizoru krātiņus
un tiek brīvībā
no darba politikas lielveikalu dresētājiem
viņu dienas neviens nav skaitījis
uzskatot par necilvēkiem
pret ko nesalūst neviena pretenzija
un metafizika turpina savu bezbēdīgo uzvaras maršu
no kanāla uz kanālu
no dzīves pārlec nākamajā sprostā (ak)
balti ziedi birst pašķidrās tumsas okeānā
iezīmējot mēness atstarotājam ceļu
no oktobra līdz marta neizbēgamajai rītausmai
kalendārs nekad nejūtas īsti paēdis
un es mūžīgi izsalkušais
mazgājos nakts izvirpotajās peļķēs
pēc celsija pēc fārenheita pēc dažām skārdenēm miega
trīcot pēc nākamā norieta
gaidīdams aizbērtu tv kanālu
lai tiktu pāri
uz kādu iepriekš nepieejamu sirdi
paturēt to
savās ledus skulptūras gaiši zilajās plaukstās
izturēt rezonansi
neatkārtojamo vientulības sekundes ento daļu zini nav nulles
un nav arī bezgalības
sodrēji kaulos
nāc
izslēdz
nāc
iztīri
atkausē mūsu prātu
(ak) mūžbaltā ziema

===

tumsas orda ievāc nodevas
bezkaislīgi
kad staigāju pa naksnīgajām ielām
nedomājot cik kabatās vēl palicis gaišuma
nopūstu rudens grāmatu lappušu
saburzītu haotisku skaitļu aprakstītu
asinssarkanu un melnu dienasgrāmatu
guļamistabas nesaklātajās acīs
kad plakstus aizlaminē
kauliem pārvilktā epiderma un apokalipse
matēto ielu krāšņajos murgos
nelielajā
bet līdz galam nepiepildāmajā plecu somā
kura muguras nogāzē nenotur līdzsvaru
krīt klusuma okeāna mitrajā plaisā
velkot līdzi
kravas sastāvus un cisternu piektos riteņus
pa rūsas pasažieru apspļaudītajām sliedēm
un smejošos zālīti uz uzbēruma
kur kāds piramīdās sakārtojis miljards eiro
monētu
man atlicinātā mūža pīšļu un putekļu kontā
lai metāla riteņi nesaplacinātu šo bagātību
lai nekļūtu pārlieku plāna
kā materiālisma ilūzija
jo mans gars vairās no domas taisnstūriem
jo mana miesa
nevēlas piesaukt saules diskam apkvēpušu
oktobri
ar visuma centra melno caurumu
kas ievilks visu
kopā ar laiku un telpu spontānu algoritmu
tajā mugursomā
kuras eksistencei nav vērā ņemamas jēgas
kad es eju kopā ar savu kartona kastes ādu
kā iepakojumu bez satura
kā iespējamības aiznaglotu vēdlodziņu
kā kosmisko vibrāciju saplēsto glāzi
starp divu pasauļu varavīksnēm
krāsaino neaizsniedzamo
un melnbalto


===

tavas rokas ir saplēstas asiņainas māla krūzes
pirktas par sakrātajām uzlīmēm
kā kristāla vīna glāzes
viss kā parasti izrādās prastāks
arī tavas ar zilu marķieri izkrāsotās domas
silts piens plūst pa tiešo plaušās
smacējot un radot nepasvītrojamu labsajūtu
jo tavi bronhi sen vētru nolauzti zari
un metāla korpuss rūsas skarts diedelnieks
mazāk skābekļa
mazāk iznīcības kādam vārdam pavērtā lūpā
kad vēlies paust ko līdzīgu
mīlestībai
nevienam tikai dzimšanas nolādētai neesībai
rokas meklē savienojumus
ar citām rokām
lai nenoasiņotu vienas
lai paglābtos laika titānika katastrofā
kas atkārtojas katru mīļu dienu
bet tu jau esi pieradusi pie hipotermijas ziemā
baltajiem darbarīkiem
lietojot to ko neklājas lietot
lietojot acīs sasalušu lietu lietojot sniegu
lai atkausētu kapa ritmā pukstošo sirdi
un iedzertu malku
no vienas vai abām sasistajām tasēm
kosmoss ir tava vājība
dievs ir tavs palīgs lai aizmirstu visu ko nezini
bet velns tikai paņirdz
viņš zina
tava atmiņa perfekta nemirstība


===

dejas uguns miklajās liesmās
kur katrs dievs nepazīstot pārējos
griežas ap savu asi
laiku pa laikam nopūšot kādu lūguma satelītu
cilvēki ir paredzami
stāv tālāk no versmes
un sit uzplijīgos odus
personificējot tos ar nepatīkamo ko diena tiem
uzspiedusi
melnais kaķis sēž uz kanalizācijas lūkas celma
un pārcilā atmiņā
vienu no nākamām dzīvēm bet iespējams tikai
rītdienu
ar tās tukšajiem salmiem
un sirpjiem sekunžu ievācēju rokās
mēs esam čakli
jo nekas cits kā gaismas un tumsas darbi mums
nepieder
mēs ēdam dzeram
izkalpinām savas miesas
lai degtu vienu vienīgu liesmiņu ejot pa smieklu
pārogļoto grants ceļu
meklējot savu pirmajiem cilvēkiem
kaut kur pļavā (jeb ēdenes dārzā) izkritušo esību
bet šis gadsimts izmet savus tīklus
ievelk laivā dažādas zivis
krastā atdala derīgās no nederīgām un pacietīgi
sagaida jēzu
kurš izslēdz televizoru uzvelk āra drēbes
un nāk kādu pa pusei derīgo uz akmeņiem sautēt

===

koku domas lido pretī aukstākajām debesīm
kur mākoņi ir tikai sulaiņi
melnas pērles atsitas pret zemi
bezmērķīgi staigājot tu pats pret to atdauzi
savas un citu pēdas pret
klibo arī tava rocība
ar grābekļa zariem pirkstu vietā
grābt sev neko neatstājot citiem nevienu ēnu
pārogļojušos vārpu ko uzlasīt trūcīgajiem
tu jau nojaut ka runa ir par garīgo maizi kura
raida vārpām kā radītājām
skarbus nekautrīgus un izsmējīgus vārdus
bez bailēm no mūžīgas iznīcības
bez bailēm no iespējas atgriezties dzīvē
ledus krīta apvilktās kosmosa halucinācijās
no kuru oāzēm neizkļūt
jo tām (it kā) neesot ne gala ne malas varbūt
un smilšu pieturvietas rūsē tramvaji
melnās matērijas maigi glāstošajos vējos
kamēr tu paliec balts saglabā spitālību
albīnu saietu vietas
ar nogrieztām sniegbaltām mēlēm
lai nespētu pateikt nevienam ko nevajadzīgu
elektrība sit un pēc tam
silti noskūpsta tavu smadzeņu korpusu
rudens zāle ir mumificētas koku un kodeksu
lapas
pavasara
pieneņu dzeltenums un pūku helikopteri
kuri meklē bet neatrod nolaišanās placdarmus
vasaras
zili pelēka melīga atmosfēra
vairogs bez atpūtas tukšumam kas pirms viņas
daudz melna
pirms visa radītā varavīksnes kodola
gaismas nebūtība arī tā sintezēta no tumsas
tik dziļi iesūkusies tevī ka neviens eksorcists
to nekad kā iestigušu astronomu kuģi neizvilks
ar (patiesībā) sava bezspēka vīna glāzi un hostijas
pastilu un

tev jābeidz
jo viens jau atkal tuvojas
un tavas lūpas atveras no melnā cauruma izplūstot
melniem kūpošiem vārdiem
bet ausis ar pieredzes atslēgām aizslēgtas
tevi neapstādināt
tavi jautājumi un atbildes aizies līdz pasaules galam

===

mūsu nagiem pietrūkst cinka un tāpēc
mēs stāvam pie dzelzceļa sliedēm
gaidot apstājamies sastāvus no kara lauka
lai bez liekām ceremonijām
izkaisītu zārkus nesaliekamās mozaīkas zemē
no kuras tie ražoti
kad kādam dievam labpatika spēlēt ko puzlei līdzīgu
un kostu ar lapkriti apvienotiem zobiem
līdz tumši zilu asiņu upēm
plūstošām uz ikkatru melno jūru (mēness lūgtām)
un izdzīvotu gabalos saraustīto vietā aizvietojot nelaiķus
ar pagaidām dzīviem parazītiem acu ābolos
kamēr beidzot miegs atkāpsies mūžsenā ienaidnieka aizmugurē
un mēs sajutīsim cik pareizi rīkojamies
jo apgānīt mirušos
mums iemācīja izdzīvošana eiropas un āzijas džungļos
bet apgānīt sevi
mums pasniedza nāve fakultatīvajās lekcijās
(mēs spējām smieties sarauktām pierēm)
zem melnajām kapucēm paslēptajās lapegļu maskās
un pieredzes bagātos smaidos aiz lūpu virskārtas pie zīlīšu necaurduramās smaragdzaļās epidermas
laikā pieturā apstājas pirmais tramvajs
mēs iekāpjam aizbraukt un apciemot kaujās ieputināto depo
kaulainajai patīk prātu pazaudējusi mūzika
kuru epileptiski raustīdamies spēlē mūžamežu profesionāļi
manī nav vienaldzības tā savrupa kā slepenais mijkrēšļa algoritms
mani ieroču biedri atkāpjas
es nebīstos izvēlos pastāvēt līdzās
cerot un gaidot kad elektrības pavadīta nots apsvilinās
muti un dzerokļus pret manu nokaitēto plaukstas iekšpusi
aizviļņojot uz sliežu rūsas apsegtu pļavu
lai paliktu tikai apvainojusies pārmija


===

no izkaltušajām jumta spārēm izkūņojas debesis
prātā sajūk ierastā lietu kārtība
tava gulta griesti bet grīda nobalsināta
iedomājies vien divas dienas nav lijis
tad kas notiks tālāk
vai tuvāk kur vispār nenotiek nekas
nekad un joprojām
kāds atrod savu roku paceļ to pretī aizliegtajam
pārmetot gaismas krustu
ielūkojas ziemas sasaldētajā ezera sejā
izbijies pasviež to acīm nesasniedzamā attālumā

ak dievs
tu esi tik redzīgs
jo tavas debesis sausas tavas ausis aklas

iesāpas

zāles elpas metiena attālumā bet tu atkal aizturi

vienmēr un tagad

tukšas ir lietas kam nejaudā pieskarties

tukša ir stunda
līdz savus vārdus izkliedz minūtes

tukšas

līdz saliec pa vietām mirkļus


===

pilsētas sienas lēnām sakļaujas ap manu centrālo augumu
pārējās miesas kodola atbrīvošanu gaida ārpusē
(atbrīvošanu un atsvabināšanos)
kā viesus no bolderājas bet patiesībā
no austrijas
kā visu sanumurēto neprātu pasaulē melnā dublētu

rīgas ielās ganās svētās govis un plūc pilsoņu atkritumus
neviens tās neredz
izņemot mani no dzīvokļa skatu torņa
ar otrādi apvērstu teleskopu
veroties savā košajā mikrokosmosā
es dodu vārdus neskaitāmajām galaktikām
tomēr zinot
cik to ir
uz kurieni pārvietojas un pats galvenais
kāpēc

ar austriešiem slaucam kādu vientuļu kanonizēto ragulopu
izdzeram melnā piena ceļu
ar to mums šobrīd pilnīgi pietiek
pat vairāk
jo vienam no viņiem kļūst slikti
kamēr otrs iegrimst manas grūti uztveramās valodas
akacī
un es izslēdzu raidītāju
lai palīdzētu viņam izkļūt no nāves
ievelkošā skūpsta

pilsētas prese atslābina savu asinssarkano ķieģeļa tvērienu
un es atkal savienojos ar tiem
kuri nepacietīgi mīņājas nakts ārpusē
lai nepārkarstu iekūņojušies sala apmetņos

spilgti zied pēc trūdiem smaržo novembra laternu gaismas

Andris Ogriņš

Andris Ogriņš ir 1975. gadā Rīgā dzimis latviešu dzejnieks, piecu dzejoļu krājumu un vienas dzejprozas grāmatas autors (līdz šim pēdējais dzejoļu krājums "Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr" izdots 2021. ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!