Tikko kā bija pienācis 1969. gads. Puķu bērni Amerikas ielās svinēja dzīvi un mīlestību, taču arvien populārāki kļuvi dažādi okulti strāvojumi un, neizbēgami, tie ietekmēja arī mūziku. Tas varēja būt kāds tumšs naktsklubs Čikāgā vai Sandjego, kurā sanākušie ar interesi gaidīja kādas pavisam neparastas muzikālās apvienības koncertu. Maģija, sātanisms, dumpinieciskums… Un te jau viņi parādījās uz skatuves. Sveicinot sanākušos, gaisā pastiepās roka ar izstieptu rādītāju un mazo pirkstiņu – pēc gadiem šis žests kļūs par metālistu subkultūras pazīšanās zīmi visā pasaulē. Ozs Osborns uzsita pa stīgām, un sāka skanēt dziesma "Black Sabbath". Tai sekoja arī citas, kuru tēmas vijās ap okultismu, burvestībām un visu tumšo, kas cilvēka dabā. Ja jūs, lasot šīs rindas, jau paguvāt savā prātā uzzīmēt vienu no pasaules slavenākajiem rokmūziķiem, tad jāatzīmē, ka Ozijs Osborns tobrīd spēlēja apvienībā ar nosaukumu "Earth", kas pārtapa leģendārajā “Black Sabbath” tikai gada nogalē.
Lai arī iepriekš aprakstītā situācija ir tikai autores iztēles auglis, tomēr vīzija nekur tālu no realitātes nav aizklīdusi, un galvenie personāži šajā tumšajā etīdē ir protometāla grupa "Coven", kuras dibinātāja, vokāliste Džinksa Davsone (Jinx Dawson), tiek uzskatīta par tās muzikālās līnijas aizsācēju, ko pārņēma un par vispasaules trendu padarīja "Black Sabbath", "Iron Maiden" un "Judas Priest" un joprojām godam iznes tūkstošiem metālistu grupu visos kontinentos. Ieskaitot headbanging [1], bez kā mūsdienās nav iedomājams neviens metāla koncerts. Un pieminētais Ozs Ozborns nav tas čalis, kurš kaut kad vēlāk nokoda bezsamaņā esošam sikspārnim galvu, bet gan salīdzinoši miermīlīgs basģitārists. Tomēr "Coven" nepaveicās – viņu uz skatuves uzvestās sātaniskās mesas bija pārāk reālistiskas, kas nebija piedodams laikā, kad Ameriku pāršalca Mensona sektas paveiktās slepkavības, un pēc vairākiem publiskiem skandāliem "Coven" uz desmitgadēm nācās nozust pagrīdē. Tikmēr Ozija Osborna "Black Sabbath", ko sākotnēji kritiķi pat dēvēja par "britu atbildi "Coven"", sāka savu šokējošo uzvaras gājienu, uz ilgāku laiku kļūstot par žanra ikonām. Lai arī pirmā tomēr bija Džinksa, viņas "horns up" un viņas "Black Sabbath" [2].
Latvijā "metālisti", kopš sevi atceros, ir bijusi sabiedrības daļa, ko pārējie vai nu nesaprot, vai arī, visbiežāk – pārprot. Neba nu pati subkultūra bez vainas – izaicinoša uzvedība, tikpat izaicinošs tēls, ko nespēj reabilitēt pat pēdējo gadu laikā modes namu tik uzkrītošie centieni masu produkcijā ievazāt dzelkšņus, ādas apģērbu un cita veida atribūtus, kas tradicionāli vairāk tiek saistīti ar tādiem margināļiem kā panki vai metālmūzikas piekritēji. Un šajā pārprašanas tradīcijā lieliski arī iekļaujas viedoklis par sievietēm metālmūzikas scēnā, īpaši Latvijā. Ierosme šīm pārdomām radās pēc tepat, "Satori", publicētās festivāla "Zobens un lemess" recenzijas: tās spilgtākā sadaļa bija veltīta sievietēm metālā, kurš esot "izteikti maskulīns žanrs" un kurā "sievietēm, kas vēlas būt daļa no metāla kultūras, ir jāpieņem gan stereotipiski uzskati par sevi ("viņas jau ir tikai grūpijas / nāk tikai tādēļ, ka draugs atvilka / zina tikai vienu grupas dziesmu"), gan arī nereti sastopamais mizogīnisms, kas izpaužas atsevišķu grupu un žanru lirikā". Un, tā kā tuvākajā laikā gaidāmi vairāki pasākumi, kas vairāk vai mazāk sasaucas ar šo tēmu (sk. zemāk), pārdomas beidzot arī tika piefiksētas rakstiskā formā.
Lai arī sociālantropologi uzskata, ka viens no metālmūzikas iedvesmas avotiem ir pirmatnējie rituāli, kuru realizācija bieži vien bija tieši sieviešu pārziņā, uz pasaules metālmūzikas skatuves sievietes vienmēr bijušas mazākā skaitā. Tomēr jau kopš pirmsākumiem klātesošas jebkurā no žanriem. Neatkarīgi no tā, vai tiek runāts par tik agresīvu, verbāli asinskāru subžanru kā death metal vai reliģijas noliedzošo black metal, vai arī apcerīgo, uz iznīcību vērsto doom metal, katrā atradīsies muzikālas apvienības, kurās ir lielāks vai mazāks sieviešu īpatsvars. Tiesa, situācija bija nedaudz cita astoņdesmitajos gados, kad, lai iekarotu ar zeķbiksēs tērptajiem heavy metal bruņiniekiem aizņemto skatuvi, bija jāizvēlas arī pavisam netīri paņēmieni, taču tie atmaksājās – tā, piemēram, "Motörhead" laikabiedres no NWBHM [3] scēnas, "Girlschool", turpina savu vairāk nekā 35 gadus ilgušo karjeru vēl tagad.
Vai metāla grupās spēlējošo vidū ir lielāks vīriešu īpatsvars? Nenoliedzami. Vai metālmūzikā bieži tiek skartas tādas tēmas kā nāve, vardarbība un iekarošana? Protams. Vai metālmūzikas koncertos nospiedošais apmeklētāju vairākums ir vīrieši? Ne gluži. Vai metāls ir slēgtais džeku klubiņš, kurā sievietēm nav vietas? Nē. Pat neskatoties uz to, ka Ozijs Džinksai "nospēra" nosaukumu "Black Sabbath" un Ronijs Džeimss Dio – "radziņu" žestu un to, ka pāris desmitgažu jebkurā mūzikas žanrā, kas smagāks par disko, valdīja izteikts mačisms, lēdijas metāla skatuvi nav pametušas un mūsdienās uz tās ir pārstāvētas vēl kuplākā skaitā nekā jebkad iepriekš. Neatkarīgi no tā, vai izvēlējušās uz skatuves uzsvērt savu sievišķību, kas īpaši izteikts simfoniskā metāla (bieži vien nedaudz augstprātīgi saukta par "korsešu metāla") pārstāvēm, vai arī par prioritāti izvirzījušas virtuozitāti un kāpj uz skatuves tādās pašās kerzās kā džeki, sievietes smagajā mūzikā ir kļuvušas par pašsaprotamu parādību. Te gan uzreiz jāatzīmē, ka situācija Latvijā atšķiras no "vecās Eiropas", vēl jo vairāk no ASV, kur joprojām norit diskusijas par sieviešu nenovērtēto lomu metāla žanrā, izskan apgalvojumi, ka sieviešu metāla bandas netiekot aicinātas spēlēt festivālos un, pat ja kāds metāla žanram veltīts žurnāls reizi gadā veltī izdevumu tikai dāmām no smagā roka un metālmūzikas vides, tas esot tīrs mizogīnisms un objektifikācija.
Kā ir Latvijā? Šeit metāla scēna ir miniatūra, turklāt ar ne pārāk dziļām saknēm – par žanra pirmsākumiem var runāt tikai no apmēram astoņdesmitajiem gadiem, turklāt metālistu skaits vienmēr bijis salīdzinoši neliels, kas – likumsakarīgi – nekādi neveicina izslēgšanu no aprites tikai dzimumpazīmju dēļ. Par vienu no pirmajām smagajām "dāmu" grupām var uzskatīt apvienību "Šķembas", kas deviņdesmitajos uz brīdi uzplaiksnīja heavy rock žanrā, taču mūsdienās Latvijas metāls nav iedomājams bez sieviešu klātbūtnes, ne tikai klausītāju rindās. Vienas no jaudīgākajām pašmāju metāla grupām "Eschatos" vokāliste Kristiāna Kārkliņa pirms kāda laika ieguvusi Latvijas Metālmūzikas gada balvu par labāko vokālu (ja īpaši jāuzsver – abu dzimumu kategorijā), izteikti maskulīnajā heavy metal apvienībā "Rebel Riot" bungas enerģiski spēlē Kristīne Segliņa, metālmūzikas ekstrēmos vokālus skolo Māra Lisenko no "Ocularis Infernum", simfoniskā metāla grupā "Oceanpath" no pieciem mūziķiem četras ir sievietes (tostarp arī šo rindu autore), te sarakstu vēl varētu turpināt ar vēl citām apvienībām, kurās neatkarīgi no metāla smaguma pakāpes spēlē sievietes, taču, turpinot mūziķu uzskaitījumu pēc dzimuma, nupat sāk rasties zināms risks uzkāpt uz tās slidenās takas, kurā grupas performance tiek vērtēta pēc dekoltē dziļuma, nevis muzikālajām kvalitātēm. Te vietā būtu citēt somu simfoniskā metāla apvienības "Nightwish" vokālisti Floru Jansenu: "Ja sievietes turpinās uzsvērt, ka pastāv atšķirība starp sievietēm un vīriešiem metālmūzikā, tas nevedīs pie vienlīdzības – tas uzsvērs atšķirības. Kā esmu teikusi iepriekš, esmu meitene metālā, un vienīgais, kas mani padara atšķirīgu, – esmu lēdija, man ir krūtis un nav locekļa. Protams, ir arī citas atšķirības, taču vīriešu un sieviešu pasauļu nošķiršana – pat lietojot apzīmējumu "female fronted metal" [4] – nepasaka neko par mūziku, neko par dziedāšanu un tās kvalitātēm, un, man šķiet, ar to vispār vajadzētu sākt."
Visi interesenti diskusiju par sievietēm metālmūzikā aicināti turpināt 26. septembrī plkst. 19 krogā "Zobens un lemess", savukārt pārliecināties par to, ka dzimumam metālā nav nozīmes, varēs 29. septembrī klubā "Melnā piektdiena": tur uzstāsies zviedru melodiskā nāves metāla grupa "Arch Enemy", kurā vokālās partijas izpilda, protams, sieviete.
[1] Headbanging – sparīga galvas kratīšana mūzikas ritmā.
[2] Herron-Wheeler, A. Wicked Woman: Women in Metal from the 1960s to Now. Amazon Digital Services LLC: 2014.
[3] NWBHM – New Wave of British Heavy Metal
[4] Female fronted metal – plaši izplatīts apzīmējums metālmūzikas apvienībām ar sievietes vokālu, biežāk tiek izmantots attiecībā uz simfoniskā metāla grupām.
0