Jo tuvāk brīdis, kad Saeimas deputāti vēlēs nākamo Valsts prezidentu, jo kuplāks nosaukto iespējamo kandidātu pulciņš un jo bezjēdzīgāki kritēriji, kādiem tad Latvijas pirmajai amatpersonai it kā vajadzētu atbilst.
"Prezidentam jābūt neatkarīgam no partijām."
Pirmkārt, Latvijā politisko partiju ideoloģijas un piekoptās politikas uzstādījumi ir tik izplūduši, ka, ciniski izsakoties, nav nemaz tik grūti no partijām distancēties. Otrkārt, prezidents var nebūt saistīts ar kādu reģistrētu politisku organizāciju, toties varbūt ir publikai pat neredzamām saiknēm saistīts ar atsevišķiem ietekmīgiem indivīdiem vai biznesa grupējumiem. Ar ko šāda saikne ir labāka vai mazāk bīstama? Treškārt, ja ņem vērā, ka Latvijā, par laimi, ir spēkā termiņu ierobežojumi, kas gan vispār būtu tik slikts apstāklī, ja Valsts prezidents ir noteikta politiskā spēka – ja vien netiek pārkāpta Satversme – ideju pārstāvis? Tur jau tā lieta, ka īsti nav ko pārstāvēt, ja vien par alfu un omegu neuzskata diezgan izplūduši definēto "ģeopolitisko orientāciju".
"Prezidentam jāspēj vienot nāciju."
Pirmkārt, pirms izvirzīt šādu tēzi, vajadzētu tikt skaidrībā, par ko mēs runājam – politisko vai etnisko nāciju. Otrkārt, "vienot" var mēģināt ap kādu konkrētu tēmu, nevis "vienot" vispār. Var censties vienot ap lielāku iecietību un solidaritāti, ap prezidenta piedāvātu versiju par vajadzību salāgošanu ar iespējām, ap kādu t.s. lielo ideju (piemēram, izglītības kvalitāte), tomēr, atklāti sakot, citu valstu pieredze liecina, ka visveiksmīgākā "vienošana" ir ap apdraudējumu un mobilizāciju plašā nozīmē. Jebkurā gadījumā, manuprāt, kritērija noteikšanā tiek jauktas kopā divas lietas. Politiķis var būt harizmātisks, bet vienlaikus tieši tāpēc viņš nav nekāds "visas nācijas tēvs/māte". Piemēram, Obama nepārprotami ir populārs un iedvesmojošs lielā ASV sabiedrības daļā. Un ne mazāka daļa viņu nevar ciest. Savukārt Merkeles piesardzīgums diez vai ļauj kancleri saukt par harizmātisku politiķi, tomēr, cik noprotams, pašā Vācijā ļoti daudzi viņu uztver kā nāciju vienojošu kompromisa meklētāju.
"Prezidentam jābūt pašpietiekamam, materiāli neatkarīgam."
Šis uzstādījums turpina burvīgo tēzi, ka politikā veicināma turīgu cilvēku darbība, jo "viņiem jau naudas pietiks – nezags". Pat atturoties no mizantropiskā apgalvojuma, ka "cilvēkam nekad nav gana", atliek paraudzīties kaut uz miljardieri Berluskoni Itālijā, kurš gana daudz laika premjera postenī pavadīja, aizstāvot savas biznesa intereses (mediji u.c.) un mēģinot tikt galā ar viņam izvirzītajām apsūdzībām. Vai bijušais Taizemes premjers un joprojām populārais miljardieris Taksins Šinavatra. Naudas cilvēkam kā spaļu, bet... Protams, ir gadījumi (piemēram, savulaik Blumbergs kā Ņujorkas mērs), kad amatpersonas personiskā turība pat ļauj viņam aplaimot elektorātu ar paša sirsniņai tuviem projektiem, kas finansēti no privātiem līdzekļiem, tomēr tie ir izņēmumi.
Savukārt, ja ar "pašpietiekamību" tiek saprasti sasniegumi profesionālajā jomā, kas teorētiski ļautu prezidentam pēc pilnvaru beigām atgriezties pie iepriekšējā rūpala, vai varat nosaukt daudz, piemēram, juristu starptautiskajā praksē, kuri pēc prezidēšanas atgriežas savā profesijā? Tāpat jau resgaļi braukā apkārt ar lekcijām, raksta memuārus un līdzīgi pelna naudiņu.
"Vislabāk būtu, ja prezidents nāktu no akadēmiskajām, zinātnes aprindām."
Mīlīgi. Kopš kura laika šīs "aprindas" (vismaz to "spices" sadaļā) ir mazāk paštaisnas, orientētas uz čomu būšanu un konjunktūrismu? Ir zinātnieki, un ir zinātnes funkcionāri, un, cik saprotams, nācijas sirdsapziņas meklēšana notiek starp pēdējiem. Līdzīgi ar t.s. radošajām aprindām, kur netrūkst ļaužu, kuri bez lielām sirdsapziņas grēmām īsteno principu "nespļaut akā, no kuras pašam jādzer". Princips ir mūžsens, tādēļ nav pasludināms par nepārprotamu grēku, tomēr kaut kā pretendēt uz nācijas Baltā tēva vai mātes statusu tā piekopšana arī īsti neļauj.
Labi, kritizēt visi mākam – kādi būtu mani priekšlikumi prezidenta kandidātu atlasē?
1) Lai nav problēmu ar nepieciešamo pielaižu saņemšanu.
2) Lai nav par viņu jākaunas, turklāt te pat nav runa par māku gludi izteikties. Rupji sakot – lai ir līdzsvarots attiecībās ar apreibinošām vielām, nav tendēts uz pliekanām asprātībām Berluskoni stilā, bet, ja kaut ko nezina, sliecas labāk paklusēt.
3) Latvijā kā parlamentārā valstī Valsts prezidenta pilnvaras ir salīdzinoši ierobežotas, toties viņam objektīvi ir salīdzinoši apskaužami plašas iespējas izteikties un tikt sadzirdētam. Līdz ar to zināma jēga ir uzstādījumā, ko šonedēļ intervijā LTV pauda kandidāts ar ļoti mazām izredzēm – Levits. Proti, pēc Levita domām, Valsts prezidenta darbs ir "intelektuāls darbs". Ja pareizi sapratu Levita domu, tas nenozīmē, ka prezidents katrā izdevīgā gadījumā uzstājas ar runām, lai demonstrētu, cik grāmatu viņš izlasījis vai cik skaitļu spēj atcerēties. Runa ir par to, ka šis cilvēks nevis atrod laiku intervijām "par visu un neko", bet darbojas kā domnīca viena (vai vairāku, ja piesaista padomniekus) cilvēka personā. Pat ja prezidenta teiktais – vienalga, par nodokļu sistēmas izmaiņām vai nepamatotiem tēriņiem – nematerializējas strauji pieņemta likumprojekta vai operatīvi atlaistas amatpersonas formā, viņš publiskajā dienas kārtībā var atļauties jautājumus, no kuriem atgaiņājas politiķi, interešu grupas vai arī masu mediji.
Starp citu, Bērziņam daži tādi jautājumi pavīdēja – neapspriežot to kvalitāti. Tomēr nu tie bija ārkārtīgi specifiski fokusēti (tranzīta un transporta sakari ar Centrālāzijas reģionu) vai arī nezināmi ārpus šaura loka (Latvijas ģeoloģisko resursu efektīvāka izmantošana).
Īsi sakot, Valsts prezidenta darbs būtu nevis vispārzināmu frāžu veiksmīga izrunāšana dažas reizes gadā, bet regulāra publiskās debašu telpas saturiska bagātināšana. Ja kandidāts ir vienkārši "labs cilvēks" vai solās būt "prezidents visiem", ar to nepietiek.
0