Recenzija
17.09.2015

Nolemti dzīvei naidā

Komentē
0

Par Eķrema Eilisli romānu "Milzu sastrēgums", tulkojusi Maira Asare, izdevis apgāds "Dienas grāmata", 2015

Līdz šim par Azerbaidžānu zināju maz. Zināju, ka tā ir Kaukāza valsts, bijusī padomju republika, valsts galvaspilsēta Baku, pēc tur pabijušo paziņu nostāstiem, "esot skaista". Vēl zināju, ka azerbaidžāņiem ir sens naids ar armēņiem, lai gan nezināju, kāpēc. Eķrema Eilisli romāns "Milzu sastrēgums" bija iemesls un veids, kā par to uzzināt vairāk. Eilisli Azerbaidžānā ir ļoti pazīstams rakstnieks, vairākkārt apbalvots, tostarp ar valsts augstāko apbalvojumu. Par simpatizēšanu armēņiem šajā romānā kritis nežēlastībā, viņa darbs publiski un vienbalsīgi nosodīts parlamentā, goda nosaukumi un apbalvojumi atņemti, viņa darbi izņemti no skolu programmām, sieva un dēls atlaisti no darba. Taču, līdzīgi kā daudzos skandalozos un aizliegtos romānos, tajā nav nekā skandaloza un aizliedzama, tāpēc dramatiskās reakcijas no azerbaidžāņu valdības un tautas drīzāk raksturo tās naidīguma apmērus, nevis Eilisli darbu.

Romānu ir aizraujoši lasīt arī bez padziļinātām zināšanām par tajā aprakstītajiem notikumiem. Apzināti nolēmu faktu izpēti atstāt uz beigām, galu galā, ne jau fakti ir būtiski, bet cilvēks, un romāns piedāvā padziļinātu indivīda perspektīvu. Kurā gadā, cik cilvēku gāja bojā, kurš galināja kuru – tas viss šķiet otršķirīgi, ja saprotam, ka cilvēks visur ir vienāds: viņam sāp, viņš grib dzīvot, viņš ir upuris varas spēlēs. No malas un bez emocionālas piesaistes spriest vienmēr ir vienkāršāk, bet nav grūti arī pacensties iejusties viena vai otra ādā.

"Milzu sastrēgums" sastāv no trim daļām jeb vēstījumiem, kā tos dēvē autors. Varētu teikt, ka tie ir trīs nesaistīti stāsti, jo tos nevieno ne darbojošās personas, ne darbības vieta, literārā stilistika – tikai daļēji. Taču autoram ir bijis svarīgi tos apvienot un nosaukt par romānu, jo visus vēstījumus, lai cik dažādi tie būtu, vieno indivīda un varas attiecību tēma.

Pirmajā, ar nosaukumu "Jemena", vīrs cienījamos gados Sefali kavējas atmiņās par dzimto ciemu un dažādiem viņa garajā mūžā piedzīvotiem notikumiem, tostarp pārpratumu, kurā viņam tika inkriminēts bēgšanas mēģinājums no Padomju Azerbaidžānas uz Ameriku. Par to viņu atstādināja no profesora vietas institūtā. Stāstījumam piemīt cilvēka atmiņai raksturīgais nelineārais laiks. Mēs varam atcerēties vakar notikušo un pēc mirkļa atsaukt atmiņā desmit gadus vecus notikumus. Tādējādi mūsu atmiņās vakardiena ir vispirms un desmit gadus sena pagātne – pēc tam. Līdzīgi arī Eilisli apraksta Sefali dzīvi – notikumi, kurus šķir gadi, ir līdzās, un brīžiem pāreja starp tiem nav jūtama. Tāpat nav arī līdz galam skaidrs, vai bēgšanas mēģinājums tiešām bija īsts, pārprasts vai kāda safabricēts, lai ieriebtu Sefali. Šķiet, tas nav skaidrs ne tikai lasītājam, bet arī pašam profesoram. Savdabīgie vietvārdi, personvārdi un vispārējā sapņainā noskaņa atgādina Gabriela Garsijas Markesa unikālo stilu. Iespējams, Eilisli atainotās pasaules spilgtākā iezīme ir humora un absurda klātesamība viscaur, pat drūmākajās ainās. Tas nav humors, par kuru nāk smiekli, tā ir satīra, kas padziļina dramatisko un paspilgtina traģisko. Tāds tas ir raksturīgs visam romānam kopumā, arī nākamajām nodaļām.

Otrais vēstījums "Akmens sapņi" 2012. gadā tika publicēts žurnālā "Družba Narodov" krievu valodā. Tieši šī stāsta dēļ Aizerbaidžānas politiķi un iedzīvotāji novērsās no citkārt mīlētā un godinātā Eilisli. Tas ir mazāk satīrisks nekā pirmais un trešais stāsts, uz to fona nopietnāks un skumjāks. Tautā mīlētais, par ģeniālu aktieri uzskatītais Sadajs Sadigli nonāk slimnīcā gandrīz līdz nāvei piekauts par centieniem palīdzēt vecam armēnim, kuru bars azerbaidžāņu sita pilsētas laukumā Baku grautiņu laikā astoņdesmito gadu beigās. Stāsts sastāv – jau atkal – no darbojošos personu atmiņām. Ārsts, Sadigli draugs aktieris Nuvarišs Karabahli, sieva un vīratēvs satiekas pie piekautā gultas katrs ar savām raizēm un līdzpārdzīvojumiem par notikušo. Zīmīgi, arī šajā vēstījumā nozīmīgu lomu ieņem atmiņas par dzimto pusi, un šoreiz tā ir paša rakstnieka dzimtā pilsēta Eilisa. Tajā 1919. gadā, turku kareivju nežēlīgi noslaktēti, gāja bojā teju visi armēņu iedzīvotāji. Par empatizēšanu armēņiem šajā romānā Eilisā tika rīkotas protesta demonstrācijas ar plakātiem "Nāvi Eilisli" un "Eķrems – armēnis", dedzinātas grāmatas. Nejaušība arī nav Nuvariša Karabahli uzvārds – par Kalnu Karabahas teritoriju konflikts starp armēņiem un azerbaidžāņiem ilgst gandrīz simts gadu.

"Akmens sapņi" ir daudzpusīgs un dziļš darbs, kas rosina meklēt atbildes uz jautājumiem par cilvēka dabu, varaskāri, atriebības kāri. Kāpēc dažādu ideoloģiju cēlākie lozungi pārtop asins izliešanā? Kāpēc reliģija sēj tik daudz naida? Kā cilvēks var ienīst otru tikai viņa izcelsmes, tautības dēļ? Kāpēc indivīds pazaudē empātiju pret otru indivīdu un akli seko baram? "...tagad cilvēki pa pilsētu pārvietojās baros, pūļos. Un neierobežotas tiesības runāt kliegt un dziedāt slavas dziesmas bija vienīgi tiem, kuri pārvietojās baros un pūļos. It kā pilsētā neviens nebūtu pats par sevi. It kā kaut kur būtu uztaisīts desmitiem tūkstošu bezsirds un bezsmadzeņu radījumu, kam nebija ne Dieva, ne personības [..] un palaisti pilsētas ielās." (126. lpp.) Autors gan neizliekas, ka viņam uz šiem jautājumiem ir zināmas atbildes. Viņa attēlotie cilvēki tāpat kā visos laikos un visās vietās nemācās no pašu kļūdām, nemaz nerunājot par citu. Romāns pastiprina pēdējā laikā aizvien biežāk uzglūnošo domu, ka karš ir cilvēka dabā, tāpat kā vajadzība elpot un gulēt. Tiesa gan, tāda nav šī daiļdarba noskaņa, tā ir daudz gaišāka un cerīgāka. Bet, lasot to pašreizējo pasaules notikumu – Ukrainas, Sīrijas – kontekstā, kā arī zinot, ka par šo gaišo un cerīgo darbu Eilisli lasītāji viņam vēlēja nāvi, liekas – cilvēki ir nolemti dzīvei naidā.

Kādā aizkustinošā ainā autors, šķiet, gribējis rosināt domāt par sievišķīgāku un mātišķāku pasauli. Tādu sabiedrību, kurā rūpes vienam par otru nogludina atšķirības, kurā cilvēki atzīst savas kļūdas, aiz svešā spēj saskatīt vienojošo. Tajā piekautais aktieris atcerējās notikumu no bērnības, kad dzimtajā ciemā viena no divām tur dzīvojošajām armēnietēm publiski mazgāja galvu utainam bārenim, kuru skolā apsmēja par cepures nēsāšanu dienu un nakti. Tikai armēnietei Aikanušai ienāca prātā, ka cepuri zēns nēsāja, kaunoties no netīrās galvas, kuru neviens kopš viņa mātes nāves netika izmazgājis. Kamēr puikas spēlējās pagalmā, atnāca Aikanuša ar ziepēm un krūzi silta ūdens, noņēma zēnam cepuri, zem kuras, apkārtējiem par šausmām, atklājās utu pūznis, un publiski viņu nomazgāja.

"...tuvu un skaidri dzirdēja pagalmā saskrējušo sieviešu kliedzienus, kad vecā Aikanuša, izmazgājusi un ar zālēm saziedusi Džamala galvu, apsaitēja to ar marli.

– Sevi par musulmanietēm dēvē, bet pašām prāta nepietiek puikam galvu izmazgāt.

– Lūk, viņa to izmazgāja, un kas par to, ka nav musulmaniete. [..] Tu, Aikanuša, mīli Allāhu, kas par to, ka esi armēniete..." (152. lpp)

Interesanti, ka, izņemot dažu individuālu armēņu izcelsmes tēlu atainošanu pozitīvā gaismā, Eilisli nenodarbojas ar armēņu glorificēšanu vai azerbaidžāņu nosodīšanu, lai viņam varētu pārmest novēršanos no savas tautas. Viņš drīzāk attēlo, cik šis iedalījums ir nebūtisks, ka cilvēka vērtību nenosaka tas, vai viņš met krustu "kā armēnis" vai iet svētceļojumā uz Meku. "Tas bija dīvaini [..], Sadajs Sadigli, kura dzimtā nebija ne lāses armēņu asiņu [..] kopš zināma laika nesa sevī kādu bezvārda armēni. Tas ir, nenesa, bet slēpa. Reizē ar katru šajā milzīgajā pilsētā piekauto, apvainoto un nogalināto armēni viņā it kā tika piekauts, apvainots un nogalināts cilvēks." (161. lpp)

Arī trešajā stāstā "Milzu sastrēgums" ir būtiska atcerēšanās. Tajā kāds izdomātas valsts Allāhabādas funkcionārs Elbejs ir zaudējis Vadoņa uzticību un atbrīvots no darba pienākumiem, gadu gaitā iekrātās naudas un zelta. Viņš atceras, kā pie varas nonāca valsts vadītājs un kā pats kļuva par vienu no viņa pakalpiņiem. Šai vēstījumā autors dziļi atklāj varas un padotā attiecības, kas balstītas bailēs, turklāt abpusējās. Te var atpazīt ne vienu vien pagātnes un šodienas valsts pārvaldes modeli.

"Aiz bailēm no Raisa viņš turēja muti aiz atslēgas un pacieta tūkstošiem pazemojumu un apvainojumu. [..] Nemeklēja un arī neatrada sevī ceļu paša glābšanai, to vienīgo, pa kuru spētu bēgt. Un vēlāk daudzus gadus viņš nekādi nesaprata, kādēļ ar viņa dzīvi jau no paša sākuma izrīkojās svešs cilvēks, nevis viņš pats." (276. lpp)

"Aiz bailēm no viņa pat cirtainie kļūst plikpauraini, – tā slepus cits citam sacīja paši drosmīgākie. [..] Tiem drosmīgajiem varbūt tikai šķita, ka viņi kļūst par plikpauriem tieši tobrīd, bet īstenībā viņi tādi bija jau kopš pašas dzimšanas [..] [Viņiem] nebija lemts pat iedomāties, ka arī Raiss baidās no viņiem un tādēļ ir tik neganti cietsirdīgs un tāls no jebkādas morāles." (277. lpp)

Šī stāsta un visa romāna nosaukuma "Milzu sastrēgums" simbolisms atklājas pēdējās lappusēs. Tajās Vadonis ir pēkšņi mainījis savu ierasto dienas gaitu, un satiksmes ierobežojumi, kas radīti viņa ērtībām, pilsētā izveido milzu sastrēgumu. Tajā neviens netiek uz priekšu un laiku vada bezjēdzīgā stagnācijā. Kā jau visās valstīs, kuras kalpo par kāda varas uzurpatora privāto saimniecību.

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!