Recenzija
26.05.2015

Nolādētais blasters

Komentē
0
Saglabā

Par Liepājas teātra izrādi "Mans blasters ir izlādējies", režisors: Konstantīns Bogomolovs

Dažas dienas pirms Vasarsvētkiem aizgājām uz teātri. Bija jauks, dūmakains trešdienas vakars, parkos sprāga pumpuri, čivināja čivuļi un ziedēja pašvaldības tulpes. Dzīvības sulas pludoja gan koku, gan cilvēku stumbros.

Tā bija Liepājas teātra viesizrāde mūsu Nacionālajā. Krievu režisora Konstantīna Bogomolova luga/izrāde "Mans blasters ir izlādējies" atstāja patiesi stipru iespaidu. Iespējams, jau pirms tam šur tur presē pamanīto pretrunīgo atsauksmju ietekmē [1] teātra zāle nebija stāvgrūdām pilna, tomēr skatītāju bija pietiekami, lai visu izrādes laiku būtu dzirdama neomulīga knosīšanās savās sēdvietās, krekšķināšana un pārsvarā nervoza vai nedroša iesmiešanās – tādas nepārprotami dzīvu, ne mirušu cilvēku izpausmes. Arī uz skatuves esošie aktieri bija dzīvi – vispirms, un īpaši izrādes sākumā, tas labi bija nolasāms viņu satraukumā, jo Liepājas teātrī iestudētais nu bija jāspēlē uz Nacionālā teātra lielās skatuves, turklāt nebija īsti paredzams, ko par izrādes saturu un formu varētu domāt droši vien tieši pie Nacionālā teātra repertuāra radusi publika. Kā liecināja dažs skaļš būkšķis, kāds no publikas savu attieksmi par nepilnu pusotru stundu garo izrādi uzskatīja par vajadzīgu izteikt, aizejot un skaļi aizcērtot durvis.

Arī to laikam jau var saprast – dzīviem cilvēkiem bieži vien ne visai patīk domāt par savu vai savu mīļoto cilvēku nāvi, kur nu vēl atļauties par to pajokot. Taču Bogomolova izrādē no nāves izvairīties nav iespējams. Tā ir visur, un varbūt pat visvairāk tā ir sajūtama ne jau uz skatuves notiekošajā, bet sev visapkārt – sēžot starp sev tik līdzīgajiem un mirstīgajiem skatītājiem.

Vienubrīd – pēc izrādes titulepizodes jeb skeča, kurā tiek apspēlēta ideja par to, ka dzīvību kosmosā meklēt būtu jāsūta ne jau suņi vai dzīvi cilvēki, bet gan mirušie, jo dzīvie dzīvos nepievelk, – uzvējo pat aizdomas, vai tikai viss uz skatuves notiekošais nav ainas tādā kā pēcnāves kosmiskajā kuģī. Izrādi veido daudzu dažādu šādu brīžiem ironisku, brīžiem absurdu etīžu jeb vairāk vai mazāk saistītu anekdošu virtene, un gandrīz katra aina sākas un beidzas ar iesaistīto aktieru ienākšanu pa skatuves dziļumā esošajām metāla durvīm un strauju, reizēm pat pārāk negaidītu aiziešanu pa tādām pašām durvīm skatuves kreisajā pusē. Telpas sienas, tāpat kā durvis, ir veidotas no spožām, nerūsējošā tērauda virsmu atgādinošām plāksnēm, raisot asociācijas gan ar zinātniskajā fantastikā noskatītiem kosmosa kuģu interjeriem, gan morgiem. Savukārt pie sienas esošais TV ekrāns, kurā dažbrīd kā daļa no kārtējās ainas parādās kāds "raidījums", ar skaņas un attēla nobīdi rada asociācijas ar ekrāniem, ko fantastikas filmās kosmosa ceļotāji mēdz izmantot saziņai ar tālumā uz Zemes palikušajiem.

No pārdomām par savu un citu nāvi, protams, var itin ērti atkratīties ar tādiem vispārinājumiem kā "visas grāmatas (filmas, izrādes u.c.) jau kaut kādā ziņā ir par nāvi", taču tas vien apliecina, ka atrast formu, kādā par nāvi jēdzīgi un emocionāli uzrunājoši sarunāties ar cilvēkiem, kas pieraduši pie kino, ziņu un spēļu tiražētām attālinātām nāvēm, ir gaužām sarežģīts uzdevums.

Vēl vienu reizi iestudēt ludziņu, kuras noslēgumā gandrīz visi ir pagalam, – teiksim, kādu "Hamletu" vai vēl kaut ko – īsti nebūs risinājums, jo, lai kas arī tiktu izdarīts ar veco labo Šekspīru, tas vienalga būs kārtējais visiem labi zināmās lugas uzvedums, ko varēs nolikt līdzās pārējiem līdz šim uzvestajiem, blakus visām nāvi atainojošajām kinofilmām, aktuālajiem ziņu sižetiem vai pat datorspēlēm. Par līdzīgu problēmu literatūras lauciņā nesen intervijā literatūras kritiķim Džeimsam Vudam izteicās arī šobrīd ar romānu ciklu "Mana cīņa" plašu ievērību guvušais norvēģu rakstnieks Kārls Ūve Kneusgors: "Pirms sāku rakstīt "Manu cīņu", man radās iespaids, ka romāni pasauli tiecas nevis atklāt, bet aizēnot, jo to forma romānu pēc romāna ir tik līdzīga. Tāpat ir ar filmām un uzmanību, kāda tiek pievērsta to vēstījuma struktūrai. Katrā ziņā ar vairumu filmu." [2] Arī es uzskatu, ka, mēģinot kaut ko pateikt, izstāstīt, ar saturu vien ir par maz un skatītājam vai lasītājam patiesi nozīmīgs rezultāts iegūstams, vienīgi ikreiz no jauna mēģinot atklāt arī satura pasniegšanas formu – pat ja runa būtu par kaut kādiem šķietami stingrās robežās ierāmētiem žanriem.

Bogomolova piedāvātais paņēmiens sarunām par nāvi ir it kā vienkāršs (noprotams gan, ka no aktieriem tas prasa ievērojamu psihisku un fizisku piepūli un koncentrēšanos). Lai kāds būtu katras konkrētās ainas saturs, tas nekā neatspoguļojas aktieru sejās, teksts tiek emocionāli distancēti deklamēts, radot iespaidu par nedzīviem cilvēkiem, kas visādos veidos mēģina attēlot dzīvos, bet sarunājoties – runā cits citam cauri un garām. Šīs aizdomas nostiprinās izrādes finālā (ja grasāties izrādi vēl tikai skatīties, šo teikumu līdz galam nelasiet), kad pēc pēdējās ainas skatuves strādnieki vienkārši sāk novākt dekorācijas, atskan aplausi, uz tradicionālo paklanīšanos tā arī neviens neierodas un pār skatītāju zāli nolaižas apmulsums un tukšums. Ticiet man, arī kad mūsu dzīve būs galā, mums neviens iespēju paklanīties nepiedāvās.

Tā vien šķiet, ka nāve atkal nāk modē, un ar to es nebūt nedomāju jau pieminētos nāves attēlojumus dažādos kultūras vai mediju produktos. Iespējams, tas notiek Rietumu sabiedrības novecošanās, dzimstības samazināšanās, dažādu atdzīvināšanas un pie dzīvības uzturēšanas metožu progresa un tradicionāli ar reliģiju saistītu sava laicīguma apzināšanās stratēģiju atmiršanas iespaidā. Nu jau, šķiet, nepaiet ne mēnesis, kad neiznāktu kāda nāvei un dzīves nogalei veltīta grāmata. Pēc publicista Kristofera Hičinsa paša aprakstītās un beigās zaudētās cīņas ar vēzi arvien izplatītāka kļūst nedziedināmi slimu personu pieredzes publiskošana. Iespējams, viens no labāk zināmajiem ir britu neirologa Olivera Saksa stāsts, jo par viņa ķermeni pārņēmušajām vēža metastāzēm viņš pavēstīja laikraksta "The New York Times" komentāru lapā publicētā esejā. [3] Šī paša laikraksta interneta vietnē izveidoto blogu "Gals" ("The End") [4] jauni, ar cilvēka mūža novakari saistīti raksti papildina gandrīz katru nedēļu, bet tik specifiskas grāmatas kā britu neiroķirurga, smadzeņu ķirurģijas pioniera Henrija Mārša atmiņas "Nenodari ļaunu" vai amerikāņu ārsta Atula Gavandes "Būt mirstīgam. Par medicīnu un to, kas beigu beigās svarīgs" kļūst par starptautiskiem bestselleriem.

Par blasteriem, kā zināms, dēvē iedomātajā zinātniskās fantastikas pasaulē plaši izmantotos staru ieročus – ar tādiem, piemēram, ir bruņoti "Galaktiskās impērijas" karavīri "Zvaigžņu karos". Ar kaut kādām iztēlotām nākotnes vai paralēlās tagadnes tehnoloģijām šie ieroči parasti ir apveltīti ar neizsīkstošas enerģijas rezervēm, tiem nav jāmaina aptveres, tiem nebeigsies patronas, tie nav jāpārlādē, un šaušana var turpināties, kamēr vien vēl ir dzīvs kāds, kurš šauj.

Cilvēkiem ir tīkami ikdienā sevi iztēloties kā šādus ar nebeidzamu un neizsīkstošu bateriju aprīkotus blasterus, kas dzīvos mūžīgi. Tā, protams, nav, un šo patiesību nekā neatcels pat trokšņaina aiziešana no teātra izrādes pirmajās 10–15 minūtēs, tā arī neuzzinot, ar ko tas viss beigsies. Bet beigsies – jūs jau paši zināt, kā.

[1] Vienā no atsauksmēm Liepājas teātra mājaslapā izrāde nodēvēta par "viena ar nāvi apsēsta režisora slimiem murgiem", bet turpat līdzās cita skatītāja raksta: "Blasters ir lieliska izrāde, īpaši tādam cilvēkam kā man – cilvēkiem, kuriem grūti pieņemt nāvi. Skatoties kļūst tā kā vieglāk."

[2] James Wood & Karl Ove Knausgaard, Writing My Struggle: An Exchange

[3] My Own Life: Oliver Sacks on Learning He Has Terminal Cancer

[4] The End (nytimes.com)

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!