Kadrs no Reksa Ingrama filmas "Četri Apokalipses jātnieki", 1921
 
Redzējumi
04.08.2016

Nokratītais televizors

Komentē
3
Saglabā

"Viss norāda, ka ar Eiropu ir cauri", "Trešais pasaules karš ir sācies, un tas turpinās", "Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces", "Brīdis, kad varējām glābt Eiropu, ir nokavēts" – tie ir tikai daži virsraksti, kas pazib acu priekšā, kad internetā pameklē pēdējo pāris gadu laikā dažādos plašsaziņas līdzekļos publicētas intervijas ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesoru Leonu Gabriēlu Taivānu.

Skološanās vidusskolā 20. gadsimta 80.–90. gadu mijā bija visai neparasts piedzīvojums. Mācībspēku prātos bieži vien valdīja vēl lielāks ķīselis nekā tajās galvās, kas jau bija izskolotas vai vēl tikai bija skolojamas, jo vai gan citādi, piemēram, varētu attaisnot latviešu valodas un literatūras stundas, kurās skolotāja saviem audzēkņiem pilnā nopietnībā klāstīja Cionas gudro protokolos apslēptas "patiesības" un pamācīja, ka ebrejus savā vidū vislabāk pazīt pēc acu plakstiņiem, bet abortus veikušas sievietes pēc – dubultzoda? Godīgi sakot, to visu tagad atceroties, kļūst pat baisi no atskārtas, ka daudz kas no šī postpadomiski čekistiskā sviesta vēl arvien kā tādas mirušas aļģes un jūras mēsli turpina uzpeldēt un skaloties gar mūsu apziņas telpas krastiem un nogulsnēties te atsevišķu partiju ideoloģiskajos pamatos, te rūpēs par sabiedrības tikumību, te sazvērestību pilnās pārliecībās, kā pasaulē viss iekārtots patiesībā, un vēl visur kur.

Televizoru remonta meistari bērnībā mūsu mājās bija bieži viesi. Tas sākās pēc tam, kad ierīci ar melnbaltu ekrānu vecāki nomainīja pret krāsu televizoru. Saskaņā ar tolaik izplatītu, bet, kā šķiet, zinātniski neapstiprinātu un nevienā lietošanas instrukcijā nedokumentētu zināšanu krāsu televizora spēja ekrāna trīs pamatkrāsās – sarkanā, zaļā un zilā – atveidot maksimāli reālistisku attēlu bija jākoriģē pēc ikvienas televizora pārvietošanas reizes. Vārdu sakot, televizoram bija nepieciešama gandrīz tikpat smalka skaņošana kā koncertflīģelim. Atlika vien aparātu pārnest no viena istabas kakta uz citu, nedaudz sašūpot, un jau atkal bija jāsauc meistars (nē, tas noteikti nebija viens no nākamajiem mūsu valsts prezidentiem, lai gan droši vien tolaik viņš darīja aptuveni to pašu), kas noskrūvēja televizora aizmugures sienu, darbojās ar voltmetru, oscilogrāfu un lodāmuru, pūta un svīda, un nopūlējās, lai pārraides "Kinokamera skatās pasaulē", "Panorāma" un "Globuss" būtu maksimāli pietuvinātas vismaz ar cilvēka aprobežotajiem redzokļiem tveramajai gaismas spektra īstenībai.

Kā jau reiz šepat biju pieminējis, Leona Taivāna uzskatus pirmoreiz iepazinu tieši pieminētajā juceklīgi trauksmainajā laikā. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā viņš lasīja reliģiju vēsturei veltītas lekcijas, par kuru caurviju motīvu kļuva bieža atsaukšanās uz Kloda Levī Strosa strukturālo antropoloģiju, ieceltu kristietības gaismā (nebija jau tā, ka visi mācībspēki spiestu uz Rēriha mācību, Zentas Mauriņas garīgumu vai mums visiem un viņai mīļā Konstantīna Raudives spiritismu – valdīja, tā teikt, pilnīgs uzskatu plurālisms). Vienā no šīm lekcijām tad nu profesors Taivāns arī izstāstīja līdzību par pasaules radīšanu – vai gan, sametot vienā maisā visas nepieciešamās detaļas un maisu pamatīgi kratot, mēs varētu cerēt, ka radīsies krāsu televizors? Un kā tad ar lielo sprādzienu, evolūcijas teoriju un citām nejaušībām? Nu, jūs paši saprotat, turklāt reiz jau esmu šo atstāstījis.

Taču aizmirsīsim uz brīdi krāsu televizorus, to meistarīgos remontētājus, no remontētājiem līdz prezidentiem izkārpījušos pensionārus un visus pārējos televīzijas skatītājus, jo vēl pirms televizoru kratītājiem, regulētājiem un regulatoriem kaut kas līdzīgs jau labi sen bijis sastopams arī latviešu folklorā. Jūs taču atceraties to mūjābeli, kurš mēdza klaigāt: "Slīkstu, slīkstu!", lai gan patiesībā nebija iegremdējies ūdenī dziļāk par ceļiem? Vai to, kurš it ka "piedūriena pēc" mēdza saukt: "Vilks aitās, vilks aitās"? Garamantās ietverto mācību, visticamāk, var uzminēt pat tad, ja nav gadījies iet skolā vai palasīt obligāto literatūru – no tā vien, ka tu kaut ko vienā laidā atkārto, atkārtotais nekļūst par patiesību, un tieši tāpēc pēc pārāk biežas atkārtošanās tevi jau itin drīz apkārtējie pārstāj uztvert par pilnu. Bet brīdī, kad nudien vilks ir ķēries pie aitām vai slīcējs sācis iet dibenā, visiem apkārtējiem ir vienkārši nospļauties.

Profesors Leons Gabriēls Taivāns (un mēs visi) savā galvā var perināt tādus uzskatus un teorijas, kādas vien katram mums tīk, – pret to man itin nekas nav iebilstams, jo kādas gan blēņas ik dienas nemēdz iešauties prātā. Tā teikt, kolīdz prāts kļūst dīks, velns jau turpat vien apkārt zogas un visādi rotaļājas.

Taču daudz neomulīgāk kļūst brīdī, kad šādas dīkumā dzimušas domas atkal un atkal ir gatavi iemūžināt un pavairot visi mums pieejamie plašsaziņas līdzekļi. Jo, pārlūkojot virsrakstus, kuros vēl arvien ir klātesoša anahroniskā Semjuela Hantingtona pravietotā civilizāciju sadursme un Frensisa Fukujamas sludinātā "vēstures gala" klātbūtne, tā vien šķiet, ka interneta portālu, laikrakstu un žurnālu rakstītājiem un redaktoriem, tāpat kā visa viņu saražotā lasītājiem, vislielākā vēlēšanās un bauda ir noticēt vissliktākajiem no ārpuses nākušu spēku, pesteļu, arābu, cilvēkēdāju, mežoņu, velnu, pederastu, vegānu, svaigēdāju, sēņotāju, motociklistu, apokalipses jātnieku, krievu, igauņu, leišu un visu pārējo nestajiem ļaunu vēstošajiem scenārijiem.

Taču atgriezīsimies pie televizora. Kā jau tas gadījies ne reizi vien, mani vecāki atkal pārkārto dzīvokli, sekciju pārvieto no vienas istabas sienas pie citas, televizors ir nonācis citā kaktā. Tas, protams, ir sakratīts. Iespējams, attēls tā ekrānā vairs īsti neataino realitāti. Taču vai tiešām būtu vērts mēģināt to kratīt, labot, regulēt vai pat pārveidot, lai atkal ieraudzītu kaut kādas jau reiz bijušas realitātes atspulgu? Jo viss, ko vien labākajā gadījumā droši vien varētu iegūt, būtu kaut kāda attālināta "vintage" sajūta. Lai gan var jau būt, ka tieši "vintage" ir jaunākais apokalipses sinonīms.

"Tikmēr profesors Taivāns vēlreiz uzsver, ka mēs šobrīd esam liecinieki kārtējam impērijas sabrukumam," lasu ziņās. "Taivāns uzskata, ka teroristiem likt pretī demokrātiju nav prātīgi – vēsture ir pierādījusi, ka nežēlībai jāliek pretī nežēlība." Un nav grūti iztēloties, ka šajā pašā brīdī Jēzus kopā ar saviem 12 sekotājiem nodibina paramilitāru grupējumu, ar asiņainiem teroraktiem izvairās no nāves pie krusta, bet miermīlīgais un pacifistiski noskaņotais Jūda izmisumā ir spiests pakārties kokā, kas savā alternatīvajā pasaules skatījumā nav spējīgs izturēt pat šādu slogu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!