Foto: Unsplash.com
 
Redakcijas sleja
13.09.2019

Nokavēt septembri

Komentē
2
Saglabā

Šo tekstu rakstu, nevis sēžot birojā, bet gan mājās, gultā un vilnas jakā. Gaidu, kad atdzisīs tēja ar citronu, medu un ingveru, ko draugs šorīt atveda, jo esmu saaukstējies. Tas ir tieši tas, ar ko man saistās rudens sākums, – saaukstēšanās. Slimošana, protams, ir kaitinoša, tomēr nemelošu, ka jūtu arī atvieglojumu, ja gadās saslimt septembrī, jo tas ir labākais attaisnojums, lai paliktu mājās: tādas kā piespiedu bremzes, kas liek saprast, ka visu nevar un nevajag paspēt, pat ja notiek tik daudz un gribas visu.

Kad pirms septiņiem gadiem sāku studēt Rīgā un apjautu, cik daudz foršu kultūras pasākumu notiek septembrī, šo mēnesi gaidīju ne tikai ar zināmu saldsērību, ko piemin Elizabete un Henriks, bet arī ar aizrautību: jauns skolas gads, teātra sezonas sākums, Baltā nakts, Dzejas dienas, pat Kultūrkapitāla fonda konkurss un viss pārējais – papildiniet sarakstu pēc saviem ieskatiem. Pēdējos gados kultūras festivālu organizatori ir kļuvuši prātīgāki un vairākus notikumus pārvirzījuši uz citiem mēnešiem, tomēr pasākumu aizvien ir daudz.

Man nekad nav padevušies, bet vienmēr ir ļoti patikuši plānotāji. Un visvairāk man tie patīk tieši septembrī – agrāk allaž pārliecināju sevi, ka šoreiz nu gan visu darīšu kārtīgi, un septembra sākumā veltīju veselu vakaru, lai blociņā rūpīgi ierakstītu jauno lekciju sarakstu un kultūras pasākumus, uz kuriem noteikti gribu paspēt. Manis saplānotais grafiks vienmēr bija par biezu, stresa par daudz, un rezultātā aizgāju tikai uz dažiem vai vispār ne uz vienu no iecerētajiem pasākumiem, tādēļ izvairījos satikt paziņas, jo zināju, ka sarunas iegrozīsies ap visu to foršo, ko biju palaidis garām. Es pārdzīvoju un jutu vainu par nokavēto. Pat ja izdevās izbēgt no saaukstēšanās, es saķēru FOMO (fear of missing out) jeb bailes palaist kaut ko garām. Un bailes, kā zināms, mēdz paralizēt un izolēt. Tas nav labs veids, kā sākt septembri.

Ar laiku atmetu nejēdzīgo ideju ieviest plānotāju, iet uz visiem pasākumiem un atbrīvojos arī no FOMO. Šajā septembrī pagaidām esmu palaidis garām pilnīgi visus kultūras notikumus, atskaitot vienīgi tos, kuru organizēšanā kā jaunais "Satori" darbinieks pats esmu piedalījies. Es ar to nelepojos, bet arī nepārdzīvoju, jo septembris vēl ir tikai pusē, visu nevar un nevajag paspēt. Turklāt man šķiet, ka uz pasākumu reizēm ir vērts iet tikai tad, ja ir laiks un vēlme būt klātesošam, nevis risināt galvā vienādojumus par to, kā izdarīt kaut ko citu, piemēram, tikt galā ar jaunajiem darba pienākumiem – kā šīs slejas rakstīšanu.

Laikam tas, ko gribēju teikt, ir – ja septembrī gadās saslimt vai kaut ko nokavēt, nevajag pārdzīvot, bet ieturēt pauzi. Uz mūsu pasākumiem gan nāciet, labi?

P.S. Man nesaprotamu iemeslu dēļ kāds trešdienu ir nodēvējis par mazo piektdienu, un es zinu – tas ir bezgaumīgi, bet rakstot man ienāca prātā, ka varbūt jāizmanto šī iespēja un septembris patvaļīgi jāpārsauc par mazo janvāri. Septembris taču arī ir sākums.

Tēmas

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!