Berlīnes kultūras karnevāls. Fotogrāfiju autors - Henriks Eliass Zēgners
 
Redakcijas sleja
19.07.2019

Nokavēt nav iespējams

Komentē
2

Nupat esam izdevuši "Satori Vasaras Avīzi" Nr.7. Izdevuma centrālā tēma ir Berlīne, tā caurvij septiņus rakstus, divas dzejas publikācijas un sarunas ar desmit dažādiem cilvēkiem. Izdevumu bez maksas iespējams saņemt Rīgas kultūrvietās un citur, taču šeit lasāma avīzi ievadošā redakcijas sleja.

Neatceros, kad pirmo reizi uzzināju kaut ko par Berlīni. Varbūt tie bija Zoo stacijas bērni vai Bovija "Heroes", varbūt melnbaltas bildes no laika, kad vēl nebiju dzimis. Pirmie informācijas fragmenti —  dusmīgi jauni cilvēki, spriedze, izmisums un mūzika, literatūra, "Einstürzende Neubauten" klipi būvlaukumos, panki, radikāļi, milzīgas, biedējošas ēkas. Un tad no citas puses —  Remarka grāmatas, karš, visas tās šausmas, mūris, tā krišana, rūpnīcas, vācu kvalitāte preču katalogā, "BMW" un "Audi". Pēc tam —  ziņas par slavenu grupu koncertiem Berlīnē, nostāsti par reiviem, brīvību, trakākajām ballītēm pasaulē, klubiem un stopēšanu. Saklausījies visādas leģendas, pirmo reizi Berlīnē tā arī nonācu —  stopējot cauri Vācijai.

Mūs pie Varšavas savāca noguris, izspūris vīrs, kas bezmiega maratonā atgriezās mājās no viesībām pie savas līgavas Ukrainā. Uz lielajiem autobāņiem viņš sāka migt ciet, mēs kliedzām: "ACHTUNG!", viņš atjēdzās un pēc brīža atkal sāka šņākuļot. Lai paliktu nomodā, uz pilnu skaļumu ieslēdza "Alphaville" —  "Summer in Berlin"; mēs baidījāmies par savu dzīvību un smējāmies. Ieradāmies galā ap pusnakti, satikām paziņas, viņi mūs kaut kur veda ar taksi, viss maksāja trīsreiz dārgāk, nekā bija ieplānots. No rīta devāmies tālāk, paspējām vien nopriecāties par metro stacijām, ko nekad nebijām redzējuši. Dažas nedēļas ceļojām pa Eiropu, tad, noguruma sakauti, kapitulējām, atgriezāmies Berlīnē un vairākas stundas klīdām, meklējot autobusu. Nu jau bijām gudrāki —  dzērienus pirkām kioskā, nevis bārā, nebija dārgi, garšoja lieliski, tipisks ieraksts ceļojuma žurnālā: "Noguruši, bet priecīgi."

Nākamie braucieni uz Berlīni —  ļoti dažādi. Pagāja apkaunojoši ilgs laiks, līdz man pielēca, ka nav nekāda centra un Brandenburgas vārti neko daudz nenozīmē. Mani sasniedza runas par Kreicbergu kā zemes centru. Lēnām mēģināju meklēt apsolīto. Pirmo reizi izkāpis no metro pareizajā pieturā, nevarēju saprast: kur tad starp visām miljons ēstuvēm, brangajām sievām, bērnu bariem un tirgotājiem ir apslēpta tā kultūras meka, tā brīvā Eiropa? Kur ir visi tie majestātiskie lokāli un iedvesma? Un tad soli pa solim šo to atradu —  džeza koncertu Gorlicera parka vidū otrdienas naktī, rūdītos skvoterus, brīnišķīgas kafejnīcas, bārus un parkus, sirreālos suvenīrus pie "Checkpoint Charlie" un milzīgās jaunceltnes. Tad vienubrīd sadusmojos, jo, lai kā arī meklētu, šķita, ka visas leģendas ir palikušas pagātnē un īstais laiks tomēr ir nokavēts. Aizgājis ar neīsto kompāniju uz tehnoklubu, nospriedu, ka kaut ko līdzīgu biju redzējis citur. Uzkrītoši daudzi no sastaptajiem runāja par Berlīnes bankrotu, nāvi un mazākām pilsētām kā jaunajiem kultūras centriem. Apvainojos uz Berlīni, bet nākamajā reizē, sēžot parkā labā kompānijā, visu rūgtumu aizmirsu.

Gatavojot šo avīzi un plānojot komandējumu, vislielāko interesi uzjundīja laiks uzreiz pēc mūra krišanas —  mēģinājumi tā izrauto plaisu atkal saaudzēt kopā. Centos kartē iezīmēt precīzu mūra maršrutu un tam sekot, bet man tas nekādi neizdevās. Vēsture nelīmējās kopā ar ielām, pa kurām cilvēki staigā tagad. Un vispār konkrēti plāni un maršruti ceļojumiem mēdz nākt par sliktu, jo tieši noklīšana un nejauši atradumi, manuprāt, vislabāk veido pilsētas pieredzi. Tā šajā vizītē pēc vairāku stundu klīšanas nokļuvām pie Tempelhofas lidlauka. Klajumā lēnām veidojas parks, bet lidostas ēkas tuvumā izvietotas konteineru mājas, kurās mitinās bēgļi. Tobrīd ir ļoti karsti un klusi, starp sterilajām, taisnās līnijās izvietotajām mītnēm redzami daži krāsaini bērnu velosipēdi, kāda sieviete izliek žāvēties veļu. Bērni klusi rotaļājas, liela ģimene sēž ēnā un skatās, kā vīrs gados lēnām pārvietojas, atbalstoties uz staiguļa. Bet pārsimt metru no viņu mājām sākas lauks, kas mutuļo dzīvībā —  kompānijas cep gaļu uz vienreizlietojamajiem griliem, skan mūzika, arābu ģimenes sēž blakus jauniem vācu studentiem, gaisā virmo smaržas un čalas. Ejot atpakaļ uz viesnīcu, neplānoti nokļūstam Berlīnes kultūras karnevālā, kur svin pilsētas dažādību. Runā, ka ielās bijis pusmiljons cilvēku, gluži kā šajā avīzē publicētajā Dāvja Kaņepes rakstā piesauktajos gājienos. No satiksmes atbrīvotā ielā virzās bezgalīgi gara cilvēku straume —  garām paiet kompānija no Portugāles, kompānija no Ķīnas, kompānija ar pusmūža vāciešiem, kas saģērbušies kā jūras radības, uzkrāsotām lūpām un augstpapēdenēs. Visi izskatās priecīgi.

Tās pašas dienas rītā, ejot intervēt Leriju Malinu, austiņās klausījos Boviju. Un domāju, cik tas tomēr ir muļķīgi —  mēģināt šādi dzīt pēdas, jo māksla var arī nerasties tur, kur to fiksē. Berlīnē ierakstītajām dziesmām melodijas un vārdi mēdz būt izdomāti citur. Bet šī pilsēta tiešām ir izcili piemērota neizskaidrojamajam mēģinājumam izdomāt kaut ko jaunu —  tam palīdz diennakts dzīve, viesmīlība un iecietība pret visiem. Turklāt jebkurā diennakts laikā var atrast siltu un draudzīgu vietu, nevis "Starbucks" vai "McDonald’s" bezdvēselisko plastmasu. Berlīnē dzimušās idejas labi spēj iedzīvoties arī citur. Tāpat kā "Heroes" ir skanējis austiņās vairākām paaudzēm Rīgā, Viļņā, Ņujorkā, Ļeņingradā, Rio un Tokijā, šīs pilsētas rakstītie un nerakstītie noteikumi, telpas un teritorijas spoguļojas tālu ārpus tās robežām. Viens pieturas punkts šajā braucienā bija bārs, kura apmeklējumi Jāni Veisu pārliecināja Rīgā atvērt Lāčplēša ielas "Chomsky". Aizgājām uz turieni —  bez izkārtnes, mazs, piesmēķēts, mīlīgs, blāvu lampu izgaismots ūķis, kura garlaikotajai bārmenei nav ne mazākās nojausmas par viņas ietekmi uz bijušo Rīgas kultūras epicentru. Jaunas pārliecības, pieredzes un iespaidi —  Berlīnē ir viegli uzzināt ko jaunu. Šobrīd klostera drupās līdz oktobrim Berlīnē apskatāmajā Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša izstādē —  par nemirstību un mīlestību. Bet šajā avīzē —  par cieņu pret citiem, par deju kā protestu, par Bauhaus vēsturi, par klaiņojumiem starp šiku un vienkāršību, par mūziku, par kino, par to, kāpēc citi iemainījuši dzīvi Latvijā pret četru miljonu cilvēku mutuli Vācijas galvaspilsētā, par burvīgu dzeju, dzīvokļu īri un citām Berlīnes atblāzmām Rīgā, mūsos pašos un citos.

Šī komandējuma pārsteidzošākais notikums bija slinka ekspedīcija pēc brokastīm svētdienas rītā —  laiski izdzērām vairākas kafijas pēc kārtas dažādos stūru kafūžos, piekožot lētas maizītes ar sieru un desu. Visas hipsteru vietas bija ciet, toties vaļā bija tie kafūži, kuros līdzās brokastīm var nopirkt arī litru piena, tualetes papīru, tamponus un veļas pulveri, —  aiz letes ir atslābušas pusmūža sievietes, bet pie pavirši sastiķētajiem āra galdiņiem sēž gan jaunie rietumu bagātnieki, gan enerģiskie turku puiši, gan veci onkuļi, kas bez steigas pļāpā. Berlīnes mūra uzspiesto nošķirtību pilnībā ir aizstājusi vienotība negaidītākajās kombinācijās —  gluži kā aiz spīta. Uzreiz pēc mūra krišanas rasisms un ksenofobija gan Berlīnē, gan citviet Vācijā uzliesmoja no jauna un notika daudzi uzbrukumi imigrantiem. Reakcija uz tiem bija iespaidīga —  sabiedrība saliedējās neticama apmēra protestos un demonstrācijās pret vardarbību. 1992. gada 6. decembrī Minhenē nolikt svecītes ielās izgāja 400 000 tūkstoši cilvēku. Citas pilsētas sekoja tās piemēram.

Tagad Berlīnē blakus sinagogai mierīgi sadzīvo feministu seksšops un panku klubs. Rīga uz tāda fona rādās neredzamiem, bet nojaušamiem šķēršļiem izraibināta. Es nevaru iedomāties kafejnīcu ar lētu, vienkāršu ēdienu un dzērieniem ne Zasulaukā, ne Purvciemā, ne klusajā centrā —  tādu, kur mierīgi uz platas ietves varētu sasēsties krievu un latviešu vecmāmiņas ar mazbērniem, noguruši studenti, mākslinieces, banku darbinieki t-kreklos, pusmūža geji un cilvēki pēc sporta zāles, —  vietu, kur gribētu piesēst patiešām jebkurš, kas iet garām. Tāda aina man tagad kādu brīdi būs Berlīnes simbols. Līdz ar to apjaušu, ka neko tomēr neesmu nokavējis, jo svarīgāka ir ideja, nevis vieta. Vienu kafejnīcu aizvērs, atvērs nākamo, likvidēs vienu klubu, parādīsies cits, izmetīs no viena skvota, atradīs jaunu. Un ideja par nesteidzīgu kopā sadzīvošanu, pieņemot visus, kas ir apkārt, nenoveco. Skatoties uz Rīgu, tāda ideja šķiet futūristiska. Ja Berlīne ir spējusi atkopties no iznīcības pēc kara, no īstas no man’s land līnijas pilsētas vidū un milzīga, melna punkta pasaules vēsturē, kāpēc gan arī mēs nevarētu pārvarēt nošķirtību?

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks, no 2019. līdz 2023. gadam bijis interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!