Recenzija par dzīvo instalāciju "nogalināt BUTŌ X" Rīgas Mākslas telpā
Man ne pārāk patīk retrospekcijas. Vēl mazāk patīk, ja tās rīko paši mākslinieki un vēl ļoti jaunā vecumā. Vienlaikus es aizvien biežāk domāju par to, kā saglabāt ziņas par notikušo un kā to izdarīt bez nogalināšanas un glorificēšanas. Varbūt nevajag arhivēt, labāk lai likteni lemj dabīgā atlase. Tomēr "dabīgā atlase" mūsdienu kontekstā nozīmētu menedžmentu un sabiedriskās attiecības. Tāpēc ņemu savus vārdus atpakaļ – man ļoti patīk retrospekcijas, arī instalācija "nogalināt BUTŌ X", kas līdz 18. oktobrim skatāma Rīgas Mākslas telpā.
Arhīva tēma laikmetīgajā mākslā kļūst aizvien aktuālāka, jo īpaši Austrumu un Centrālās Eiropas reģionā. Gan tāpēc, ka pagājis laiks kopš tās vēstures, kuru pārvarot attīstījās arī tāda laikmetīgā deja, kādu redzam šodien. Gan tāpēc, ka viss tiešām ātri zūd, jo tik daudz nāk vietā. Gan tāpēc, ka tu esi tikai tad, ja esi labi pierakstīts un dokumentēts. Var jau cerēt uz kritiķiem un vēsturniekiem, bet, ja nav līdzekļu mākslai, tad kur nu vēl mākslas dokumentēšanai. Par visu jārūpējas pašam.
Spēju parūpēties par visu un organizēt notikumus tā, lai izskatās skaisti, pamatīgi un dziļi, es Simonā Orinskā apbrīnoju visvairāk. Nupat apgādā "Mansards" iznākusi grāmata "butō". Situācijā, kad par Latvijas laikmetīgo deju kopumā tā arī vēl nekas īsti nav publicēts, Latvijas buto tiek pierakstīts jau otro reizi – 2010. gadā iznāca mākslas albums "Nakts svētās dejas" ar Simonas Orinskas dzeju un Jāņa Deinata fotogrāfijām.
Instalācija "nogalināt BUTŌ X", kura trešdienās, sestdienās un svētdienās ir dzīvā instalācija (tas ir – tajā piedalās dejotāja), sola trīs lietas: atskatu uz Simonas Orinskas pēdējo desmit gadu daiļradi, ieskatu buto vēsturē un nesen citā saulē aizgājušā buto mākslinieka Ko Murabuši daiļradē, kā arī "Budas" nogalināšanu, lai dotos tālāk.
Simona Orinska par buto interesējas apmēram desmit gadus. Nereti manā uztverē sākums nav nekas, jādarbojas ilgi un pamatīgi, lai liktu rezultātu izstādē. Gluži aplami es mēdzu domāt. Daudzu mākslinieku pirmie un agrīnie darbi ir vienīgie īsti interesantie un tie, kas ieiet vēsturē. Varbūt taisnība ir izstādes moto: "Ja savā ceļā satiec Budu, nogalini to." Uz Simonas Orinskas attiecībām ar buto tieši tā arī var lūkoties – tikko viņa to atklāja un aizrāvās, tā uzreiz saka arī nogalināt. Tobrīd to gan nesauca par nogalināšanu, bet par sintēzi ar citām mākslām, ar baltu kodu utt., bet ideja ir skaidra – tas nekad nav bijis "īsts buto" (lai gan – kurš ņemsies pateikt, kas ir "īsts"?). Simonas Orinskas darbība nefunkcionē pēc principa – esi vispirms meistars kādā lietā un tad sāc apšaubīt. Apšaubi uzreiz! Te es varētu pārvērtēt visu savu kādreiz Simonas virzienā pausto kritiku par kvalitāti, skaidrību, pārāk lielu pašeksponēšanos, to, ka tas nav nekāds buto, utt. Tas varbūt arī ir bijis mērķis? Mērķis nav dziļums, mērķis ir saprast (šī ir mana lieta!), un, tikko to saprot, – sākt to nogalināt: daru visu ko, tikai ne to. Budisma nepieķeršanās.
Instalācijai Rīgas Mākslas telpas Intro zālē ir trīs daļas. Nelielā pirmā telpa ir ieeja, kur ir dzeja uz sienas, informācija par izstādi, spoguļi un baltas lilijas vāzē. Ej pa ceļu, satiec Budu, satiec sevi, nogalini un ej tālāk.
Tālāk ir centrālā telpa, kas veltīta Ko Murabuši piemiņai. Uz vienas sienas redzam buto meistaru kādā no viņa izrādēm, uz otras – Simonas darbu video, centrā uz podesta melnā kastītē – balta krīta kaudzīte, trīs saujas. Nu tas stāv neskarts, Ko Murabuši to vairs nevajag, Simona to vairs negrib. Telpā ir viena no "Ideognosis" grupas dejotājām melnā uzvalkā ar baltu liliju zobos. Viņa lēni ir telpā, ir savā pasaulē, bet gadās pa mirklim, kad viņas stāvā atbalsojas Ko Murabuši poza. Šī telpa vēl ir šaubu un atvadu vieta. Te katrs slaktē buto, iepazīst to labāk, atvadās vai arī satiek pirmo reizi. Gar sienām spilveni, pa kādam domīgam skatītājam. Nogalināt vai ne? Cilvēki, kas iet cauri telpai, dara to klusi, uz pirkstgaliem. Pieklājīga uzvedība izrādē jeb dzīvā instalācijā un kapos ir vienāda.
Telpas dziļumā ir ieeja "kapličā" – melnbalti vārti kā sēru karogs, aiz sienas kādi pieci televizori, kur apmeklētājs izvēlas un skatās izrādes vai mēģinājumus, vai vides akcijas. Arhīvs, domāju, ka teju vai pilnīgi viss, kas bijis pēdējos desmit gados, pa vidu arī pa kādam "īstā buto" video. Skatāmi gan Simonas Orinskas, gan Modra Tenisona darbi. Abi ir daļa no mazliet mitoloģiskās un simboliskās latviešu kustību teātra tradīcijas. Video daudz, katrā ierīcē mazliet atšķirīgi, visus nenoskatīt, bet lielāko daļu esmu redzējusi. Cilvēki pasēž diezgan ilgi, skatās gan savā, gan blakus sēdošā monitorā, tad dodas projām. Mirušais ir apstāvēts.
Atbildi uz to, kas ir buto, diezin vai šeit atrast. Nevajag, nogalini, pirms zini, kas ir buto. Instalācija liek domāt par kailumu un dzimumu jautājumiem. Vīrietis ar gurnautu un kailu ķermeņa augšdaļu, nav nekas "īpašs", pavisam kailas sievietes jau šķiet cits buto. Te varbūt pavīd tā seno baltu raganības tēma, ko palaikam var sajust Simonas Orinskas darbos. Viņas projekti vienmēr ir par sievieti un par melno, balto un sarkano. Dzimšanu un nāvi, šķīsto un tumšo. Arī uz izrādes plakāta apkārt balti krāsotajam Simonas Orinskas stīvi guļošajam kailajam ķermenim ir mazi bērniņi. Lielisks Jāņa Deinata foto.
Šajā instalācijā nav sarkanās krāsas. Tikai melns, balts un bēres. Kaisle dzisusi, asinis iztecējušas. Budas nogalināšanai kā sava ego pārvarēšanai neticu, viss ļoti centrējas ap pašu Simonu Orinsku – es un Ko Murabuši, es un mans ceļš, es un mans arhīvs, es un tas, kā man varbūt viss ir cauri ar buto.
Man patika instalācija, jo ir lieliski, ka atrodas brīdis, lai godinātu meistaru. Lieliski, ka atrodas brīdis atgādinājumam, ka Buda jānogalina, pirms tas kļuvis par mūsu Budu. Ceļš nekad nebeidzas. Lieliski, ka atrodas brīdis veidot arhīvu, nav vērts gaidīt, ka to darīs kāds cits. Vienā no videomateriāliem Jānis Rēdlihs stāv pie luksofora, šķiet, kaut kur "Saktas" rajonā, un apakšā ir uzraksts: "Dīvainība izglābs pasauli." Ticu, ka tā. Varbūt ar to arī pietiek. Gaumes lieta, kāda dīvainība kuram tuvāka. Nogalini visu, kas aizrauj, un ej tālāk.
2