Homērs. Britu muzeja īpašums
 
Redzējumi
18.05.2017

Nogalinātā vēsture

Komentē
1

"Diemžēl Otrā pasaules kara stāsts aizvien vairāk nonāk popkultūras varā datorspēles, komiksi, piedzīvojumu filmas, daudzas lietas, kuras aizrauj jauniešus un kurās vienmēr var sākt no sākuma jeb kā datorspēlē nospiest pogu "Restart" [sākt no jauna]. Vēsturē nav "Restart". Vēsture mums pasaka priekšā, ka tepat līdzās var rasties totalitāra un populistiska ideja, kas var noliegt jebkuras personības unikālo vērtību."

"Diemžēl Otrā pasaules kara stāsts aizvien vairāk nonāk popkultūras varā, pauž Kučinskis", LETA, 2017. gada 8. maijā

Pavisam nesen arī līdz Latvijas Televīzijai nonāca britu raidsabiedrībā BBC tapušais televīzijas seriāls "Karš un miers". Kā tika vēstīts šīm notikumam veltītajos aprakstos, četras nedēļas TV skatītāji varēs "sekot līdzi elpu aizraujošās biogrāfiskās drāmas "Karš un miers" spraigajiem notikumiem, kuros perfekti līdzsvarojusies drāma un vēsture, spriedze un emocijas, kaisle un humors". Kā īpaši gards kumoss skatītājiem Latvijā tika izlikta ziņa, ka filmas "skaņu celiņu teju vai pēdējā brīdī "izglābuši" Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji". Bet, ja vēl ar to nebija gana, TV pārraidītos angļu seriāla reklāmas klipus papildināja aizkadra teksts, kas mudināja pievērst uzmanību faktam, ka dažas seriāla ainas ir uzņemtas "mūsu pašu" Rundāles pilī. Stāsts par ceļu, kā Rundāles pils gadsimtu gaitā un cauri kolhozu laikiem ir transformējusies par būtisku daļu no mūsu nacionālā un vēl aizvien pret jebkādu greznību, lielāku turību un vispār pārākumu allaž aizdomīgā lepnuma, ir gana aizraujošs, taču šoreiz tā ir tikai sižetiska blakuslīnija.

"Kara un miera" serializāciju atminējos 8. maija vakarā, lasot mūsu Ministru prezidenta Māra Kučinska sacīto Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas pasākumā Salaspils memoriālā. It kā jau viss tur bija pareizi, piemēram: "Mums arvien mazāk paliek iespēju pajautāt pašiem kara dalībniekiem. Patiesās kara atmiņas un emocijas aiziet kopā ar notikumu aculieciniekiem. Kas paliek mums? Tas, kas ir kara dalībnieku pierakstītajās atmiņās, nāvei nolemto meiteņu dienasgrāmatās, tas, kas nofilmēts hronikās vai sarakstīts akadēmiskos rakstos un grāmatās." Taču tad sekoja iesākumā citētā pasāža par vēsturiska notikuma, šajā gadījumā – Otrā pasaules kara – nonākšanu "popkultūras varā", un noprotams, ka pēc Kučinska vai viņa uzrunas autoru domām nekas labs tas nav un nevar būt, jo traucē vēsturei mums kaut ko būtisku un pamācošu "pateikt priekšā".

Tāpat kā nu jau arvien mazāk paliek to, kas varētu kaut ko pastāstīt par piedalīšanos Otrajā pasaules karā, tagad dzīvojošajiem ļaudīm neaizsniedzamā tālumā atrodas arī visi, kas dzīvoja Ļeva Tolstoja romāna aptvertajā laika posmā. Tomēr, domājams, arī ne vienam vien no viņiem (ja vien viņi vispār piederēja pie romānus lasošas publikas) tikai ar pusgadsimta vai pat vēl mazāku noilgumu beletrizētie vēstures notikumi varēja likties neatbilstoši pašu pieredzei vai priekšstatiem. Domāju, kāds no 1812. gadā bezjēdzīgi nodedzināto Rīgas priekšpilsētu iedzīvotājiem vai tikpat absurdi būvētā un tā arī līdz galam nekad neuzceltā Daugavpils cietokšņa celtniekiem "Karu un mieru" lasītu pavisam citādāk nekā mūslaiku censonis, kas apņēmies apgūt krievu literatūras klasiku vai Vakareiropā mītošs literatūras profesors, kurš vaļasbrīžos salīdzina vairāku Tolstoja tulkojumu atšķirības. Kādām acīm BBC TV seriālu būtu skatījies vienā vai otrā pusē karojis, varbūt ievainots, bet tomēr izdzīvojis Borodinas kaujas veterāns vai jau uz nāves gultas Astapovas dzelzceļa stacijas priekšnieka dzīvoklī gulošais Ļevs Tolstojs, tagad atliek vien minēt, taču varam būt droši, ka viedokļi atšķirtos.

Vēsture nav tikai kara dalībnieku pierakstītas atmiņas, nāvei nolemtu meiteņu dienasgrāmatas, filmētas hronikas vai sarakstītais akadēmiskos rakstos un grāmatās. Vēsture ir arī stāsti, ko par pagātnē notikušo turpina stāstīt, atkārtot un varbūt pat izgudrot arī tad, kad pašu vēstures notikumu liecinieku vairs nav mūsu vidū. Datorspēle, komikss, piedzīvojumu filma, romāns vai mutvārdu eposs ir tikai stāsta forma, taču neatkarīgi no formas stāstam būs jēga vien tikmēr, kamēr kāds vispār to vēlēsies atcerēties un stāstīt, kāds cits uzklausīt, bet interesantākās vai svarīgākās vietas varbūt pat palūgt atkārtot, izstāstīt vēlreiz, patīt atpakaļ, pārvērst TV seriālā, restartēt, pārvērst par nozīmīgu savas valodas, domāšanas un dzīves daļu.

"Tēti, tēti (vai arī: "Homēr, Homēr!"), pastāsti vēlreiz par Trojas zirgu!"

Un tā nu tēvs (vai Homērs, un ne jau tas no animācijas filmām par Simpsonu ģimeni) jau kuro reizi Augusta Ģiezena tulkojumā var ķerties pie stāstīšanas: "[..] Cirstajā zirgā, kur mēs visi, krietnākie argiešu vīri, / Sēdējām slepu, lai nāvi un nicību trojiešiem nestu [..]"

Ikreiz, kad kaut kur traģiskiem vai īpaši nozīmīgiem vēstures notikumiem tiek pretstatītas tādas it kā populārajai kultūrai piedienīgas izpausmes kā komiksi, es allaž atminos pirmoreiz 1991. gadā iznākušo amerikāņu mākslinieka Arta Spīgelmana grāmatu "Pele jeb Izdzīvojušā stāsts". Arī man tās izraisītais pirmais iespaids bija visai spēcīgs – un ne tikai tāpēc, ka tas nejauši sakrita ar nonākšanu pirmo reizi ASV un pirmo ielūkošanos Ņujorkas grāmatnīcā "Strand", – šajā iespaidā dažādās proporcijās jaucās pārsteigums, apbrīns, skaudība un kaut kas līdzīgs vieglai panikai.

Grāmatas pamatā bija mākslinieka intervijas ar viņa tēvu Vladislavu jeb Vladeku Spīgelmanu, Polijas ebreju, kas, tāpat kā viņa māte Andžija, Otrā pasaules kara laikā bija ieslodzīts Aušvicas koncentrācijas nometnē. Abi Spīgelmana vecāki brīnumainā kārtā izdzīvoja, tomēr, kā tiek uzskatīts, holokausta pieredze bija viens no iemesliem, kāpēc Arta māte 1968. gadā izdarīja pašnāvību. Savu vecāku pārdzīvoto un Polijas ebreju baiso likteni Spīgelmans pārvērta grafiski izstāstītā melnbaltā stāstā jeb komiksā, kurā ebreji attēloti kā peles, nacisti kā kaķi, poļu kolaboracionisti kā cūkas, bet amerikāņu sabiedrotie – kā suņi. Pēc pirmās daļas sekoja grāmatas turpinājums, kopš tā laika grāmata iznākusi daudzos atkārtotos izdevumos un arī tulkojumos citās valodās – spītējot protestiem un neapmierinātībai, arī Polijā. Gan pirmā izdevuma iznākšanas brīdī, gan arī vēlāk Spīgelmana veikums izpelnījies vērtējumus, ko vienkāršības labad varētu nodēvēt par neviennozīmīgiem. Bija kritiķi, kas uzskatīja, ka par tik nopietnām tēmām kā holokausts komiksus, vēl jo vairāk tādus, kuros darbojas "zvēriņi", zīmēt nav piedienīgi; bija tādi, kas iebilda pret Spīgelmana ieviesto dzīvnieku sugu un tautību nošķīrumu un pretstatījumu, un, cik nu gadījās pamanīt un iegaumēt, bija vēl visādi. Līdzīgi kā toreiz, kad uz ekrāniem parādījās, Kannu festivāla balvu saņēma un ar vairākiem "Oskariem" tika novērtēta Roberto Benīni "komēdija" "Dzīve ir skaista" (1997).

Man gan lielākas ievērības vērts šķiet vairāku kritiķu rakstītais, ka Spīgelmana grāmatās tieši grafiski nosacītā, pat atsvešinātā, "karikatūriskā", šķietami absurdā un "komiski" nenopietnā forma holokausta necilvēcīgo, jebkādas jūtu un sajūtu robežas ignorējošo un it kā ar prātu neaptveramo brutalitāti ļauj aptvert krietni vien tiešāk, nesaudzīgāk un spēcīgāk nekā simts un viens tāda vai citāda reālisma un patosa pilnas nopietnības formā ievīstīts darbs. Starp citu, mēģinājums dramatisku pagātnes pieredzi izteikt komiksa formā ir arī viena no mūsu pašu rakstnieka Toma Kreicberga romāna "Lopu ekspresis" (2016) sižeta līnijām.

Kā vienu no nozīmīgākajiem iedvesmas avotiem Spīgelmans minējis flāmu mākslinieku Fransu Mazerēlu (1889–1972) un viņa kokgrebuma tehnikā veidotos "bezvārdu romānus" jeb sava veida protokomiksus. Šajā 20. gadsimta sākuma vācu ekspresionistu vidē dzimušajā un parasti visai kreisu ideju paušanai izmantotajā žanrā Mazerēls bija radījis vairākus desmitus grāmatu. Līdz šim man nebija ienācis prātā, taču kaut kādā ziņā šai izteiksmes formai vizuāli radniecīgi ir arī padomju laikā daudzkārt tiražētie un bērnībā bieži redzētie Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzītā Kārļa Buša melnbaltie grafikas darbiņi ar ainām no nometnē pieredzētā. Tikai tagad saprotu, ka pirmos un spēcīgākos iespaidus par tobrīd vēl nebūt neapjaustajām karā notikušajām šausmām es guvu nevis no tolaik pašsaprotami ideoloģiski iekrāsotajām kinofilmām, mācību grāmatām vai Salaspils memoriāla apmeklējuma, bet tieši no šīm mākslinieciski it kā naivajām, tomēr linolejā dziļi iegrieztajām ainām un to nosaukumiem, piemēram: "Mātēm atņem bērnus".

Vēsture nav tikai visām pārējām vienmērīgi pa vidu izkaisītas piemiņas dienas, pie karogiem piesienamas sēru lentītes vai par akadēmiskiem pētījumiem uzskatāmi raksti, tieši tāpat kā vēsture nav tikai kapi. Vēsture esam mēs paši un arī visi iespējamie veidi un formas, kā mēs par sevi un to, kas mums svarīgs, kādam gribam izstāstīt, parādīt vai likt kaut ko sajust. Vēsturi var stāstīt filmā, romānā, lugā, dziesmā, datorspēlē, kaut vai galda spēlē*. Un jābaidās ir ne jau no "popkultūras varas" vai pretrunīgiem vērtējumiem, bet no vēstures, par kuru vispār nevienam nav viedokļa vai arī viedoklis visiem ir viens un tas pats. Jo vēsture nav pieclatnieks, kuram, kā kādreiz mēdza sacīt, ir jāpatīk ikvienam. Lai gan nu jau arī paši pieclatnieki ir vēsture.


* Jā, kāpēc gan, piemēram, nevarētu būt galda spēle "Baltijas ceļš", kas, domājams, par aizraujošu kavēkli varētu kļūt visās trīs Baltijas valstīs: tās trīs spēlētājiem, kuriem attiecīgi kristu "lietuvieša", "latvieša" un "igauņa" kauliņi, citam citu apsteidzot, kavējot vai izzobojot, būtu jācenšas pirmajiem izveidot nepārtrauktu cilvēku ķēdi no savas valsts galvaspilsētas līdz robežai.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!