Kino
08.02.2018

Nogalināšana bez svētuma

Komentē
0

Par Jorga Lantima filmu "Svētā brieža nogalināšana", 2017

Filma "Svētā brieža nogalināšana" ir jau ceturtā sadarbība starp rakstnieku Eftimisu Filipu un režisoru Jorgu Lantimu, un Kannu kinofestivālā abu grieķu kopīgi veidotais scenārijs saņēma augstāko balvu. Filipa un Lantima filmas nav tas kino, pie kura ērti atlaisties un ļaut, lai stāsts rāmi izvadā skatītāju aiz rokas. Darbu sižets gan notur intensīvu uzmanību, taču liela daļa ainu rada nevēlēšanos tajās uzkavēties ilgāk par mirkli – nemiera noskaņa, kas koķetē ar trilleru žanru, liecina par tuvumā esošiem draudiem, turklāt briesmas galvenokārt slēpjas nevis krūmos vai ap stūri, bet gan filmu personāžos pašos. Dialogi brīžiem rit nervozā pārcentībā, vārdi tiek izteikti gandrīz mehāniski – varoņiem vienmēr ir iemests stipri piedomāt pie kustībām un sacītā: mainīta vārdu nozīme ("Dogtooth"), slepens kods ("Omārs") vai aktierspēle aktierspēlē ("Alpi"). Rezultātā arī ikdienišķas darbības pavada iespaids, ka nedaudz spontānāka rīcība sašķobīs scenāriju personāžu prātā un neglābjami ietekmēs pasauli, kuru tie apdzīvo.

Tāpat kā "Oskaram" nominētajā "Omārā", Lantims arī šajā filmā galveno lomu uzticējis Kolinam Farelam. Farela atveidotais kardioķirurgs Stefans ir mūslaiku sabiedrības varonis – autoritāte medicīnas specialitātē, tēvs pārticīgā un saskanīgā ģimenē, atturībnieks un labdaris. Stīvena sievu, veiksmīgu oftalmoloģi un vienlaikus ģimenes aprūpētājas ideālu, spēlē Nikola Kidmena. Kidmenas tēlotā Anna slīd pa grezno privātmāju gracioza kā balerīna, un viņas pakļāvība vīram ieņem mazliet mulsinošu formu seksa rotaļā ar atslēgas vārdu "anestēzija" – tiek iedegtas lampas, viņa atguļas kaila un aizver acis, no vīra tuvības pat nesakustoties. Attiecībās ar citiem ģimenes locekļiem arī parādās ķermeņu medicīniskošana, kas neērtā virzienā pārkāpj ierastākas privātuma normas – piemēram, publiskā pasākumā tiek apspriestas meitas mēnešreizes.

Starp darbu slimnīcā un mājas dzīvi Stefans regulāri tiekas ar pusaudzi Martinu (Barijs Keogans), un šajās attiecībās neērtuma sajūtu vērš plašumā trauksmaina kinovaloda – jau kopš pirmajām ainām zēna tuvošanos pavada dramatiska mūzika un uzstājīgs vērojums. Kamera kā klejojoša dvēsele no augsta rakursa pārstaigā slimnīcas gaiteņus vai sēdoša cilvēka acu augstumā seko zēna ienākšanai ēstuvē – vērojošais, garais kadrs cieši pieķeras Stefanam kā pārāk ilgi neatrauts skatiens. Lai gan vārdos Stefans apliecina, ka sniedz Martinam atbalstošu plecu kopš tēva zaudējuma, kļūst arvien vieglāk nomanīt, ka viņš nav situācijas noteicējs tik lielā mērā, kā vēlētos. Pakāpeniski skatītājam atklājas nesakritības un meli ārsta teiktajā, noslēpumi ap notikumiem pirms trīs gadiem un impulsīvi lēmumi, kas izskatās pat pēc centieniem izpirkt vainu. Kopīgas pastaigas noslēgumā, izpūtis cigaretes dūmus, Stefans uzlūko Martinu un uzaicina zēnu iepazīties ar savu ģimeni. Tikšanās sākas ar ziediem un dāvanām, bet drīz neatgriezeniski pavērš notikumu gaitu; medicīniski tīrā un pārraugāmā dzīve lēnām kļūst par nesaprotamu un nekontrolējamu murgu.

Intervijā ar "The Globe and Mail" Lantims stāsta, ka darbojas ar ķermenisko, fizisko telpu, taču nepieprasot aktieriem sekot zināmam spēles paraugam – filmām raksturīgais atsvešinātais tēlojums izrietot no scenārija. Režisors gan uzsver pārliecību – lai parādītu īstenību, nav jākļūst naturālistam. Darbošanās pēc Lantima noteikumiem Farelam un Kidmenai ļauj parādīt stila meistarību, taču dažas no filmas iedarbīgākajām saspēlēm rodas starp Keogana Martinu un Refiju Kasidiju Stefana meitas Kimas lomā. Meitene izsaka apbrīnu zēna augumam, kad tas, pēc mazā brāļa aicinājuma, ir novilcis kreklu, lai parādītu padušu spalvas (padušu spalvas ir vēl viena no vairākkārt skartajām dīvaini ķermeniskajām sarunu tēmām filmā), un viņas skatiens šajā filmas brīdī visskaidrāk apliecina, ka aiz medicīniski objektivizējošās, šķietami bezkaislīgās saziņas darbojas plaša dziņu pasaule. Uz kontrasta būvēta arī nākamā aina, kurā meitene saulainā parkā, atspiedusies pret koku, nodzied Elijas Goldingas dziesmu "Burn", bez pavadījuma, bez komentāriem. Dziesmas aktīvie vārdi spilgti kontrastē ar dziedājuma rātno maigumu. Nākamā epizode ar meitenes dziedāšanu jau iezīmē vienu no dramatiskākajiem sižeta pavērsieniem – skanīgu korāļa dziedājumu pārtrauc pērkona dārdi un meitenes kritiens no podesta. Filmas "Svētā brieža nogalināšana" sižetam virzoties uz priekšu, personāži sāk rīkoties sev iepriekš neraksturīgos veidos, bet arī aktierspēles amplitūda arvien pieaug, atgādinot antīkās (vai varbūt pat klasiskās) traģēdijas aktieru valdītās emocijas līdz vērienīgai kulminācijai.

Kā sarunās par filmu jau daudzkārt minēts, briedis nosaukumā lasāms kā atsauce uz Eiripīda traģēdiju "Ifigēnija Aulidā" un tajā izmantoto mītu par Agamemnona meitu, kas tiek upurēta dievietei Artemīdai. Gatavojoties Trojas kaujai, Agamemnons ir netīši nogalinājis dievietei piederīgu svētu briedi, un Artemīda aiz dusmām apvērsusi vējus, tā ka kareivji vairs nevar kuģot uz Troju. Lai vēji atgrieztos un cīņa būtu iespējama, Agamemnonam jāupurē dievietei vecākā meita Ifigēnija. Ja viņš to neizdarīs, saniknotie kareivji nonāvēs visu viņa ģimeni. Lantima filmā mīts tiek pieminēts Stefana sarunā ar skolas direktoru par bērnu sekmēm – meita Kima tiek uzteikta humanitārajās zinībās; viņa klasei sniegusi brīnišķīgu prezentāciju "par Ifigēnijas traģēdiju". Iemesls Stefana vizītei skolā ir Aganemnona situācijai nevienāda, taču līdzvērtīgi traģiska izvēle, kas viņam jāveic. Laika kļūst arvien mazāk.

Jāatzīst, pirmo reizi filmu skatoties, jutos sadusmota. Tīši vai netīši, senā teksta ienešana mūsdienu vidē izskatās pēc centieniem leģitimizēt novecojušu varas hierarhiju kā mītisku, "arhetipisku" patiesību. Kultūrvēsturiskajos apstākļos, kuros pastāvēja verdzība un bērni un sievietes tiesību ziņā bija vairāk pielīdzināmi mājlopiem jeb īpašumam nekā mūsdienās, luga ar meitas upurēšanu dievietei nes citu vēstījumu nekā līdzvērtīga situācija mūsdienās. Turklāt pat Ifigēnijai Eiripīda lugā ir vairāk lemtspējas nekā personāžiem Lantima filmā, un viņa izvēlas uzupurēšanos – atbilstoši klasiskās Grieķijas vērtību augstākajai skalai –, kļūstot par tautas varoni. Pārnestas uz ekrāna mūsdienās, Eiripīda lugas varoņu traģiskās izvēles daļu cilvēku pielīdzina mantai un nerealizē neviena personāža kvalitatīvu transformāciju.

Uz mirkli aplūkosim citu, popkultūrai piederīgu Ifigēnijas mīta apspēli seriālā "Troņu spēle". Staniss nāk no Barateonu nama, kuru ģerbonis ir briedis. Priesteriene Melisandra viņam pareģojusi septiņu karaļvalstu troni, un šobrīd viņš ved vīrus kaujā pret Boltoniem (šī nama ģerbonis ir cilvēks uz moku rīka, un tās nudien nav tukšas piktogrammas; skatītāju simpātijas acīmredzami vairāk pieder Stanisam). Priesteriene liesmās izlasa, ka uzvarai kaujā nepieciešams, lai Staniss upurē savu meitu gaismas dievam. Staniss paklausa un sadedzina meitu sārtā, taču viņa cīņai tas nepalīdz: daļa kareivju šausmās uz vietas dezertē, Stanisa sieva pakaras, pārējie kareivji pārbiedēti cīnās, bet kauja tiek smagi zaudēta. Arī Staniss mirst. Internets līksmo par taisnīgumu.

 

Abās Ifigēnijas stāsta mūsdienu parafrāzēs ir kopīga iezīme – traģiskie notikumi, lai cik šausmīgi, izvēršas banāli un nepadara ekrāna personāžus par varoņiem. Drīzāk liek zaudēt tiem iepriekš piemitušo varonības atblāzmu: "Troņu spēļu" Stanisam priesteres sludināto izredzētību, Lantima filmas Stefanam – mūslaiku sabiedrības varoņa nesamaitāto tēlu. Lantims ir autors, kuram patīk paradoksi: viņš ieved personāžus pretrunu pilnās situācijās. Labs piemērs ir filmas "Omārs" beigas. Tās uzdod jautājumu – kas notiek, kad upuris, kuru esi gatavs uzņemties, atceļ pārliecību, kuras vārdā to veiksi? "Svētā brieža nogalināšana" uzdod citu jautājumu – kas rodas no traģēdijas cienīgas izvēles mūsdienu situācijā? Atbildi var izlasīt žanra aprakstā pie filmas anotācijām: trilleris, šausmu filma, drāma. Ar šo godīgumu arī filma atsver šķietami neveiklās izvēles un apliecina sevi kā mākslinieciski daudzslāņainu darbu.

 

Tēmas

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!