Dzeja
30.03.2018

Nodeva

Komentē
0

***
tu man raksti ka pēdējo pusgadu esi dzīvojusi Meksikā
apguvusi Ajavaskas tradīcijas un satikusi visa kas ir Pirmmāti
daudzas lāšpilnas bet relatīvi siltas naktis esi pavadījusi šūpuļtīklā bez odu pārvalka
kādā tumšzilu zvaigžņlēktu svēdru iekrāsotās Teotivakanas piramīdas ailē

nākamajā naktī tu jautā cik tālu savu dzīves upi esmu nopeldējis es

atbildu ka Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini,
no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet
tāpat ir ar ikvienu kas piedzimis no Gara
tātad nav ne jausmas – atbildu

tad mēs atceramies tos dīvainos ceļiniekus
vīriešus un sievietes ap trīsdesmit četrdesmit
un piecdesmit
kuri dēvējās par Svētās Sirds cilti

toreiz nakts mūs apsedza kā aicinoša selga
abi dzirdīgām ausīm tvērām viņu dzīvības straumju pārpildītos stāstus
− tajos gandrīz nesaklausīja tumšus triepienus
un mums tas šķita savādi jo abi zinājām
ka saules takās oļiem mēdz pagadīties visai asas šķautnes

kāds no vīriem noskaņoja rubabu
ieskanējās svešāda meldija tāla bet reizē sirdij pazīstama
− tu nekavējoties apstiprini manas atmiņas pasvītrojot tās ar savu
''nudien tiesa''

joprojām nemāku stāvēt uz galvas − tu pēkšņi atceries
tas nemaz nav tik sarežģīti − turpinu sarunu −
galvenais − nolikt kreiso plaukstu un labo plaukstu
un galvu tā lai veidojas trīsstūris un tu beidzot sevī sajūti līdzsvaru

***
māsa nāve ar skaistajām zaļajām acīm
māsa nāve ar brūnajām lielajām mandeļacīm

Tu allaž mani apmeklē citā veidolā tērpusies:
pagājšnakt dreboša pavisam kaila Tu klusi man pieglaudies tumšā stundā
citkārt asa kā adata kāra uz skūpstīšanos − ausmas stundā
vijīga sevī aicinoša bet arī tāda kas nepanes maigumu   

māsa nāve ar skaistajām zaļajām acīm
māsa nāve ar brūnajām lielajām mandeļacīm

***
jau trešo nakti
sapņos šķērsoju atskaņu tiltu
tā grīļīgie sūnainie balsti
ir uzcelti no manis pieredzētā cauri laikiem

tilta sākumā
vēlos aizkliegt savu dzīvi prom uz neatgriešanos
bet vidū sajūtos mēms
pie beigām es nespējot izšķirties klusēju

jau trešo nakti
tilta beigās mani aicina sarkana puķe
kas notiks
ja to noplūkšu?

***
Vairākas gaismas nu pārcēlušās uz otru krastu

gan sirmais vīrs Alekss
kurš spēja sastindzināt krāšņās dzīves vijīgo dziesmu un arabeskas mūžības attēlos
tāpat mans ebreju draugs Niks kurš mīlēja dzīvniekus un ziedoja nieri kādam anonīmam cietējam – pēkšņi saļima Bangkokā un nepiecēlās – viņam bija mazliet pāri četrdesmit
− Bils kurš sevi dēvēja par Tauriņu Bilu – stāstnieks un kalnos kāpējs – bezgalības vārsmotājs ar labsirdīgu smaidu kā apaļvaidzim bērnam – sasniedza savas dzīves rietu dabā starp mūžzaļiem kokiem un zivju dzenīšu trakulīgo šaudīšanos virs mežezeriem

šonakt atkal klausos Tarhu – raudošo vēja vijoli
dzimušu asā saulē starp smilšakmens mūriem
šoreiz spēlējošu mēness dziesmu
dziedot ardievas gaismām pie kurām esmu sildījies it kā tikai mirkli bet reizē it kā veselu mūžību

iespējams caur plīsumiem rakstā un rētām ritumā mūsos sāk dzīvot mīlestība
caur nāvēm kas pārrauj laiku un telpu mēs ieraugām to kas dzīves raupjajā apģērbā esošs tomēr vienmēr palika apslēpts

***

kalnu Pilnmēness nāca ar violeto amarantu ziedēšanu
kādu rītu Milošs nokrita no ūdenskrituma - 
salauza potīti un delnas locītavu
1200 metru augstumā viņam atlidoja pakaļ helikopters

nakts saltums cirta kā melnā lāča zobi taisni cauri visām drēbju kārtām 
skūpstīties bija siltāk (un drošāk) kā sēdēt pie ugunskura - 
tā akmeņi mēdza sprāgt jo upes ūdens tajos nebija izžuvis
un pie noteikta karstuma spēra gaisā krītkrāsas šrapneļus

ungārs kurš sevi dēvēja par Fangornu paunā atnesa Čai-Masala garšvielas
sekoja čapati nakts un gailošu ogļu apdedzināta plaukstu āda 
pelnus kā vienmēr izmantojām trauku mazgāšanai
ungārs kurš sevi dēvēja par Fangornu atkal aizgāja mežā

kādu dienu virs korēm pacēlās melni viesuļi
krita krusa visi slēpās visiem bija bail
vētra gāza simtgadīgus kokus ar visām zirnekļainajām saknēm

kādam sešdesmitgadīgam ceļotājam nepaveicās 
krītošs koks pāršķēla viņa galvaskausu sievas un divu dēlu acu priekšā
- tā bija ātra nāve

pēc vētras nākamajā dienā divām sievietēm pie ūdenskrituma piedzima pa bērnam
puikam deva vārdu – Noa
meita bija Audra

es nostiprināju nometni ar akmeņiem un virvēm
izjūtot bijāšanu pret kalnu vēja spējo dzīves svinēšanu

***

mani sagūstījušas Krētas liras raudas
tās izkaisījušas manu visas dzīves laikā meklēto un atrasto
kā saules zibšņus Vidusjūrā starp vulkānisko Nisiros salu un klusi vientuļo Simi salu

*
līdz ar šīrīta ausmu pār Elafas kalnu
manī dzimusi skanīga dziesma
ar katru kadenci tā vijas plašumā 

kļūst arvien grūtāk noturama sirdī

drīz tā dziedās ne tikai mani 
bet arī visu visu pasauli

Rodas sala, 2017. gada jūlijs

Tēmas

Harijs Vagrants

Harijs Vagrants ir beidzis Teoloģijas fakultāti. Grupā ''Zāle'' spēlē Vidējos Austrumos izplatītu mūzikas instrumentu santuru. Raksta dažādiem izdevumiem, klausās tautas un pasaules mūziku. Reizēm dze

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!