Nobela lekcijas
10.02.2007

Nobela lekcija 1993. gadā

Komentē
0
Saglabā

Amerikāņu rakstniece Tonija Morisone (Toni Morrison), īstajā vārdā Hloja Antonija Voforda, ir dzimusi 1931. gadā Loreinā, Ohaio štatā. Viņa ir melnādaina, otrā no četriem bērniem strādnieku ģimenē. Interese par literatūru radusies jau agrā bērnībā. Studējusi humanitārās zinātnes Hovarda un Kornela universitātēs, viņas akadēmiskā karjera ritējusi Teksasas Dienvidu, Hovarda un Jeilas universitātēs, bet kopš 1989. gada viņa ir katedras vadītāja Prinstonas universitātē. Strādājusi arī par redaktori izdevniecībā Random House, rakstījusi kritikas, uzstājusies ar daudziem priekšlasījumiem, lielākoties par afroamerikāņu literatūru.
Viņas pirmais romāns iznāca 1970. gadā, ātri gūstot gan kritiķu, gan citu lasītāju atzinību.
Tonijas Morisones grāmatas: romāni - “Viszilākā acs” (The Bluest Eye, 1970), “Sūla” (Sula, 1973), “Zālamana dziesma” (Song of Solomon, 1977), “Darvas bērns” (Tar Baby, 1981), “Mīļotā” (Beloved, 1987), “Džezs” (Jazz, 1992). 

Esejas:  ”Spēles tumsā - baltums un rakstnieka iztēle” (Playing In The Dark - Whiteness And The Literary Imagination, 1992).

 

 

 ___

“Reiz, sensenos laikos, dzīvoja kāda veca sieva. Akla, bet gudra.” Vai, varbūt, tas bija vecs vīrs? Teiksim, guru. Vai aukle, kas nomierina saniķojušos bērnus. Esmu sastapusi šo nostāstu vai precīzus tā līdziniekus vairāku kultūru tradīcijās.

“Reiz, sensenos laikos, dzīvoja kāda veca sieva. Akla. Gudra.”

Man zināmajā variantā sieva ir vergu meita, melnā, amerikāniete, viņa dzīvo viena pati namiņā aiz mazpilsētas robežas. Viņas gudrības slava ne ar ko nav salīdzināma, nav apšaubāma. Savu ļaužu pulkā viņa ir gan likums, gan tā pārkāpums. Viņa tiek godāta un bijāta ne tikai savā apvidū, bet arī tālos novados, līdz pat lielpilsētai, kur lauku praviešu dzīvesziņa ir lielas uzjautrināšanās avots.

Kādu dienu pie sievas ierodas daži jaunieši, kas, šķiet, ir iecerējuši atspēkot viņas gaišredzību un atmaskot viņas krāpšanos, par kuru tie ir pārliecināti. Jauniešu plāns ir vienkāršs: viņi ienāk sievas mājā un uzdod jautājumu, kura atbilde balstās vienīgi uz atšķirību starp sievu un viņiem, uz atšķirību, kas, jauniešuprāt, ir būtisks sievas trūkums: aklums. Viņi nostājas sievas priekšā, un viens saka: “Veco siev, man rokā ir putns. Saki, vai tas ir dzīvs vai miris?”

Viņa neatbild, un jautājums tiek atkārtots. “Vai putns man rokā ir dzīvs vai miris?”

Tomēr viņa neatbild. Viņa ir akla un nevar redzēt savus ciemiņus, nerunājot nemaz par to, kas tiem rokās. Viņa nezina ne viņu ādas krāsu, ne dzimumu, ne dzimteni. Viņa zina vienīgi viņu nodomu.

Vecā sieva klusē tik ilgi, ka jauniešiem ir grūti novaldīt smieklus.

Pēdīgi viņa ierunājas, un viņas balss skan klusi, bet stingri. “Es nezinu,” viņa saka. “Es nezinu, vai putns tavās rokās ir beigts vai dzīvs, bet es zinu, ka tev tas ir. Tas ir tavās rokās.”

Viņas atbildi var uztvert šādi: ja tas ir beigts, tu esi vai nu atradis to jau mirušu, vai nogalinājis viņu. Ja tas ir dzīvs, tu vēl vari to nogalināt. Viņš var palikt dzīvs, ja tavs lēmums būs tāds. Jebkurā gadījumā tu būsi par to atbildīgs.

Jaunajiem ciemiņiem ir izsacīts pārmetums par spēka izrādīšanu iepretī viņas bezpalīdzībai, viņiem tiek pateikts, ka viņi ir atbildīgi ne tikai par ņirgāšanos, bet arī par niecīgo dzīvības kamoliņu, kas upurēts, lai nolūks izdotos. Aklā sieva pārliek uzsvaru no spēka apliecinājuma uz līdzekli, ar kuru tas tiek īstenots.

Man vienmēr ir paticis prātot, ko vēl (atskaitot savu trauslo ķermeni) varētu nozīmēt rokā turētais putns, un jo sevišķi man patīk tā prātot tagad, kad man jādomā par savu darbu, kas ir atvedis mani šajā auditorijā. Tātad - es izvēlos uztvert putnu kā valodu un sievu kā pieredzējušu rakstnieci. Viņa uztraucas, vai ar valodu, kurā viņa sapņo, kura viņai dota piedzimstot, apietas cienīgi, vai to liek lietā. Varbūt to pat slēpj no viņas kāda nekrietna nolūka pēc? Kā jau rakstniece, viņa domā par valodu - daļēji kā par sistēmu, daļēji kā par dzīvu būtni, kas atrodas viņas pārziņā, bet visvairāk kā par darbību, kā par rīcību ar sekām. Tātad bērnu uzdotais jautājums, vai putns ir dzīvs, vai miris, nav nereāls tāpēc, ka viņa uztver valodu kā mirstīgu, iznīcīgu parādību; katrā ziņā valoda ir apdraudēta, un to var izglābt, tikai piepūlot paša gribu. Viņa tic - ja putns viņas ciemiņu rokās ir miris, tad tikai šie atnācēji ir atbildīgi par nāvi. Mirusi valoda viņai nav tikai tāda valoda, kurā vairs nerunā un neraksta, tā ir arī neauglīga valoda, kura apmierinās, apbrīnodama pati savu sastingumu. Gluži kā valsts ierēdņu valoda, cenzēta un pašcenzējoša. Tās pienākums ir nežēlīgi ierobežot, tai nav citas vēlēšanās un cita mērķa kā vienīgi saglabāt brīvu augsni pašai savam narkotiskajam narcisismam, savām ārkārtas tiesībām un pārspēkam. Tomēr, par spīti savam sastingumam, tā aktīvi apkaro prātu, iemidzina sirdsapziņu, ierobežo cilvēka iespējas. Būdama neapšaubāma un nemaināma, tā nespēj veidot vai vismaz pieciest jaunas idejas, radīt savādākas domas, stāstīt citus stāstus, piepildīt mokošus klusumus. Oficiālā valoda, kaldināta, lai attaisnotu tumsonību un saglabātu privilēģijas, ir gluži kā līdz žilbinošam spīdumam nospodrinātas bruņas, kā čaula, kurā sen vairs nav bruņinieka. Tāda nu tā ir: trula, nodevīga, sentimentāla. Skolēnos tā iedveš bijību, despotiem tā ir drošs patvērums, sabiedrību tā mudina atminēties nekad nebijušu stabilitāti un saskaņu.

Viņa ir pārliecināta, ka atbildība par valodas nāvi, tai mirstot nelietošanas vai paviršas lietošanas dēļ, pašapziņas trūkuma vai vienaldzības dēļ, vai, kad to iznīcina ar dekrētu, gulstas ne tikai uz viņu, bet arī uz visiem pārējiem valodas lietotājiem un veidotājiem. Bērni viņas valstī ir nokoduši sev mēles un runā ar lodēm, lai paustu mēmuma sakāmo, izkropļotās un kropļojošās valodas sakāmo, tās valodas sakāmo, no kuras pieaugušie ir atteikušies pavisam, kā no nederīga līdzekļa nozīmes, jēgas, mērķa vai mīlestības izteikšanai. Bet viņa zina, ka valodiskā pašnāvība nav tikai bērnu izvēle. Tā ir parasta arī starp tuvredzīgiem valstu galvām un varas tirgoņiem, kuru sterilajā valodā nav vietas cilvēciskām tieksmēm, tāpēc ka viņi runā tikai, lai viņus dzirdētu pakļāvīgie vai arī lai piespiestu citus pakļauties.

Sistemātiskajai valodas aplaupīšanai ir raksturīga valodas lietotāju tendence atteikties no tās niansēm, smalkumiem, no tās dzīvinošajām bagātībām par labu draudiem un apspiešanai. Varmācīga valoda ne tikai ataino varmācību, tā pati ir varmācība; tā ne tikai ataino zināšanu robežas, bet pati ierobežo zināšanas. Vienalga, vai tā ir miglainā valsts valoda vai liekulīgā bezdomu preses valoda, vai tā ir svinīga un pārkaļķojusies akadēmiķu valoda, vai šauri praktiskā lietišķo zinātņu valoda, vai tā ir ļauna neētisku likumu valoda, vai valoda, kas radīta, lai atstumtu minoritātes, valoda, kurai ir literārs vaigs un rasiska būtība, - šāda valoda ir jānoraida, jāatmasko un jāmaina. Tā ir valoda, kas dzer asinis, piesūcas vārīgām vietām, valoda, kas slēpj savus fašistiskos zābakus zem cienīguma un patriotisma krinolīniem, nemitīgi slīdot pagrimumā, galīgi pagrimušā apziņā. Seksistu valoda, rasistu valoda, teistu valoda - tās ir tipiskas policejiski kundziskas valodas, kas nepieļauj jaunas zināšanas un neveicina savstarpēju domu apmaiņu.

Vecā sieva skaidri apzinās, ka viņas uzskati nepārliecinās nevienu algotu intelektuāli, nevienu negausīgu diktatoru, nevienu uzpirktu politiķi vai demagogu, nevienu melīgu žurnālistu. Allaž no jauna mostas un modīsies tāda valoda, kas pati bruņos pilsoņus un arī mudinās bruņoties, kas pati slepkavos un mudinās slepkavot alejās, tiesu namos, pasta kantoros, rotaļu laukumos, guļamistabās un bulvāros; musinoša ultimātu valoda, kuras uzdevums ir nomaskēt nevajadzīgu upuru nāves traģismu un bezjēdzību. Arvien pilnveidosies diplomātiskā valoda, kas iedrošinās vardarbību, spīdzināšanu, atentātus. Ir daudz un būs arvien vairāk pavedinošas, pieglaimīgas valodas, kuras nolūks ir apspiest sievietes, aizbāzt viņām mutes kā zosīm, ko nobaro pastētēm, aizbāzt ar viņu pašu noliedzošajiem, zaimojošajiem vārdiem; būs arvien vairāk uzraugošas valodas, kas izliksies par pētniecisku valodu; būs politikas un vēstures valoda, kas radīta ar mērķi darīt mēmus cietēju miljonus; žilbinoši uzspodrināta valoda, kam jāuzbudina neapmierinātie un aplaupītie, lai viņi uzbruktu saviem kaimiņiem; izaicinoša, pseidoempīriska valoda, kas uzmeistarota, lai ieslēgtu radošus cilvēkus mazvērtības un bezcerības izjūtu būros.

Zem daiļrunības, spožuma un prātnieciskā iespaida, lai cik tas būtu pārliecinošs un aizraujošs, slēpjas šādas valodas nīkulīgā sirds, kas varbūt vairs nepukst nemaz - ja putns jau ir miris.

Viņa ir domājusi, kāda gan varētu būt jebkuras nozares intelektuālā vēsture, ja vien tai nebūtu bijusi vajadzīga vai uzspiesta laika un dzīvības izšķiešana, ko prasīja dažādu kundzības veidu un izpausmju pilnīgošana - šī iznīcinošā, atšķirošā plūsma, kas gan pašiem atšķīrējiem, gan atšķirtajiem bloķēja pieeju izpratnei.

Nostāstā par Bābeles torni ir pieņemts šīs celtnes sabrukšanu uzskatīt par nelaimi. Daudzo valodu pretrunība vai svars ir sagrāvis nemākulīgi uzcelto torni. Viena, monolīta valoda būtu paātrinājusi celtniecību un debesis būtu sasniegtas. Kā debesis, viņa prāto? Un kādas? Iespējams, Paradīzes iemantošana būtu pāragra, drusku sasteigta - ja jau nevienam nepietika pacietības, lai saprastu citas valodas, citus uzskatus, citus stāstījumus. Ja būtu pieticis pacietības, viņi varbūt atrastu iedomātās Debesis turpat pie savām kājām. Jā, būtu sarežģīti un grūti uzlūkot dzīvi kā Debesis; dzīvi, nevis pēc-dzīvi.

Viņa negrib radīt saviem jaunajiem ciemiņiem iespaidu, ka valoda noteikti jāatstāj dzīva tikai pašas dzīvības pēc. Valodas dzīvīgums slēpjas tās spējā atainot runātāju, lasītāju un rakstītāju faktiskās, iedomātās un varbūtējās dzīves. Kaut pati valoda dažkārt pārklājas pieredzei, tā nevar pieredzi aizstāt. Tā tiecas uz varbūtējās būtības pusi. Kad Savienoto Valstu prezidents apdomāja, par kādu kapsētu ir pārvērtusies viņa valsts, viņš teica: “Pasaule nepievērsīs sevišķu uzmanību tam, ko mēs šeit runājam. Tā neatcerēsies teikto, bet tā nekad neaizmirsīs, ko mēs esam šeit darījuši.” Viņa vienkāršie vārdi ir uzmundrinoši ar savu tieksmi pēc dzīvības turpināšanās, jo ar tiem viņš atsakās ieslodzīt sešsimt tūkstošu cilvēku bojāeju kataklizmiska rasu kara rāmjos. Atsakoties no iemūžināšanas, no “pēdējā vārda”, no precīzas “rezultātu apkopošanas”, atzīstot vārdu “trūcīgās spējas ko pielikt vai atņemt”, viņa teiktais pauž bijību pret apraudāmās dzīves netveramību. Sievas dzinulis ir šī bijība, atzīšana, ka valoda nekad un nekādi nevar aizstāt dzīvību. Tas nemaz nav vajadzīgs. Valoda nekad nespēs “nolikt pie vietas” verdzību, genocīdu un karu. Tai nemaz nav jāuzstājas ar šādām pretenzijām. Valodas spēks un svētība slēpjas tās tiecībā pēc neizsakāmā.

Lai kāda tā būtu - krāšņa vai vienkārša, savpatīga vai plosīga, vai svētumus noliedzoša, skaļš smējiens vai kliedziens bez alfabēta, sevišķi izvēlēts vārds vai klusums - nepaverdzināta valoda tiecas uz zināšanu, nevis uz tās sagraušanu. Bet kas gan nav dzirdējis par literatūru, kas aizliegta, tāpēc ka uzdod jautājumus, nonievāta, tāpēc ka kritizē, nīcināta, tāpēc ka atšķiras? Un cik daudzus sanikno doma par valodas pašiznīcināšanos?

Viņa domā, ka darbs ar vārdu ir cildens, tāpēc ka tas ir radošs; tas rada būtību, kurā slēpjas mūsu atšķirīgums - mūsu cilvēciskais atšķirīgums no visām citām dzīvajām radībām.

Mēs mirstam. Tāda varētu būt dzīves būtība. Bet mēs darām valodu. Tāds varētu būt mūsu dzīvju mērs.

“Reiz, sensenos laikos…” atnācēji uzdod vecajai sievai jautājumu. Kas ir šie bērni? Kā viņi uzlūko šo sarunu? Ko viņi dzirdēja pēdējos vārdos: “Putns ir tavās rokās”? Vai šis teikums viņiem pavēra iespēju? Vai varbūt tas izklausījās kā aizkrītošas slēdzenes klikšķis? Varbūt viņi dzirdēja, lūk, ko: “Es esmu veca, es esmu sieviete, melnā, akla. Mana vienīgā gudrība ir apjēgt, ka es nevaru jums palīdzēt. Valodas nākotne ir jūsu rokās.”

Viņi tur stāv. Ja nu viņiem rokās nav nekā? Ja nu viņu ierašanās ir tikai viltība, triks, lai beidzot kāds viņus uzrunātu, lai beidzot kāds ņemtu viņus par pilnu? Ja nu viņi izmanto iespēju ar varu ielauzties pieaugušo pasaulē, iegrimt purvā, kurā rodas attieksme pret viņiem, domas par viņiem, bet nekas nekad nerodas viņu pēc? Uz spēles ir sāpīgi jautājumi, ieskaitot to, ko viņi jau uzdevuši: “Vai putns mūsu rokās ir dzīvs vai miris?” Varbūt šis jautājums nozīmē: ”Vai kāds mums var pateikt, kas ir dzīve? Un kas ir nāve?” Nekādu triku, nekādas muļķošanās. Tiešs jautājums, kas ir gudrā atbildes cienīgs. Vecā atbildes cienīgs. Un ja vecā, gudrā sieva, kas nodzīvojusi garu mūžu un skatījusies nāvei acīs - ja pat viņa nespēj atbildēt, kas tad spēj?

Bet viņa neatbild; viņa neizpauž noslēpumu, paliekot augstās domās par sevi; viņas daļa ir aforistisks paudums, māksla bez uzdevuma. Viņa uztur distanci, apliecina to un aiziet vienatnē un atšķirtībā, aiziet smalkā izredzētības telpā.

Nekas, neviens vārds neseko viņas teiktajam, kas pārliek uzsvaru. Šis klusums ir dziļš, dziļāks par nozīmi, kas var slēpties viņas sacītajos vārdos. Šis klusums virmo, un bērni, vīlušies, piepilda to ar spēji turpat radītu valodu.

“Vai tiešām nav tāda sakāmā,” viņi jautā viņai, “tādu vārdu, ko tu varētu mums dot, lai palīdzētu izlauzties cauri tavu neveiksmju klāstam, cauri tevis tikko mums sniegtajai zināšanai, kas vispār nav nekāda zināšana, jo mēs cieši pievēršam uzmanību arī taviem darbiem, tiklab kā vārdiem; vai nav tādu vārdu, kas izlauztos pie tās sienas, ko tu esi uzcēlusi starp augstsirdību un gudrību?

Mūsu rokās nav nekāda putna, ne dzīva, ne miruša. Mums esi tikai tu un mums ir svarīgs jautājums. Vai nekas mūsu rokās ir tāds, ko tu nespētu apcerēt vai pat vienīgi apjaust? Vai tad tu neatceries savu jaunību, kad valoda bija burvības pilna bez jel kādas būtības; kad tas, ko tu varēji pateikt, nevarēja būt būtisks; kad iztēle tiecās ieraudzīt neredzamo; kad jautājumi un atbildes alku liesmas dega tik spilgti, ka tu drebēji no dusmām par nezināšanu?

Vai mūsu pirmajiem apzinātajiem soļiem jāved uz cīņu, ko tev līdzīgas varones un varoņi jau ir izcīnījuši un zaudējuši, neatstājot mūsu rokās neko, izņemot to, ko tu iedomājies tur esam? Tava atbilde ir mākslinieciska, bet tās mākslinieciskums mūs mulsina un tam vajadzētu mulsināt arī tevi. Tava atbilde ir piedauzīga savā pašcildinājumā, sadomāta kā telefilmas scenārijs, kam nav nekādas jēgas, ja mūsu rokās nav nekā.

Kāpēc gan tu nepasniedzies, nepieskāries mums ar saviem maigajiem pirkstiem, neaizkavēji skanisko kodienu, nepakavējies ar mācību, iekams uzzināji, kas mēs esam? Vai tevi tik ļoti kaitināja mūsu viltība, mūsu modus operandi, ka tu nespēji samanīt, cik mēs bijām samulsuši, cik iztvīkuši pēc tavas uzmanības? Mēs esam jauni. Nenobrieduši. Visu mūsu īso mūžu mums ir bijis jāklausās, ka mums jābūt atbildīgiem. Ko gan tas varēja nozīmēt šai pasaulē, kas ir kļuvusi par nemitīgu katastrofu; kur, kā teicis dzejnieks, “nekam nav jānorauj aizsegs, jo viss jau ir kails”. Mūsu mantojums ir apkaunojošs. Tu gribi, lai mums ir tavas vecās, blāvās acis un lai mēs redzam vienīgi nežēlību un viduvējību. Vai tu domā, ka mēs esam tik stulbi, lai atkal un atkal nepatiesi zvērētu iedomātai valstij? Kā tu uzdrīksties runāt ar mums par pienākumu, ja mēs esam līdz viduklim iestiguši tavas pagātnes indē?

Tu trivializē mūs un trivializē putnu, kura nav mūsu rokās. Vai tad mūsu dzīvēm nav nekāda konteksta? Nekādu dziesmu, nekādas literatūras, nekādas dzīvinošas dzejas, nekādas ar pieredzi saistītas vēstures, ko tu mums varētu nodot, lai palīdzētu mums iesākt stipriem? Tu esi pieaugusi. Veca, gudra. Mitējies domāt par savas stājas saglabāšanu. Padomā par mūsu dzīvēm un izstāsti mums savu sevišķo pasauli. Izgudro stāstu. Stāstījums ir radikāls, tas rada mūs pats savas rašanās brīdī. Mēs nevainosim tevi, ja tu neaizsniegsi visu, pēc kā sniegsies; ja mīlestība tā aizdedzinās tavus vārdus, ka tie liesmodami sadegs un paliks pāri vien nodeguļi; vai ja tavi vārdi ar gluži ķirurģisku precizitāti aizšūs tikai tās vietas, kur varētu plūst asinis. Mēs zinām, ka tu nevari izdarīt to līdz galam - reizi par visām reizēm. Ar kaislību vien nekad nepietiek, tāpat kā ar prasmi. Bet pamēģini. Mūsu un sevis dēļ aizmirsti savu vārdu uz ielas; izstāsti mums, kā pasaule ir izturējusies pret tevi tumšās vietās un kā gaismā. Nestāsti mums, kam ticēt, no kā baidīties. Parādi mums ticības plašo robežo un valdziņu, aiz kura atšķetināt baiļu tīklu. Tu, vecā, ar aklumu svētītā sieva, spēj runāt tādā valodā, kas mums pavēstī to, ko tikai valoda var pavēstīt: kā redzēt bez attēliem. Valoda pati pasargā mūs no tām biedējošām parādībām, kam nav vārda. Valoda pati ir apcere.

Izstāsti mums, ko nozīmē būt sievietei, lai mēs varētu uzzināt, ko nozīmē būt vīrietim. Kas virmo pie robežas. Kā tas ir - būt šai vietā bez mājām, būt atšķirtam no tā, kas pazīts. Kā tas ir - dzīvot blakus pilsētām, kas nevar ciest tavu klātbūtni.

Izstāsti mums par kuģiem, ko Lieldienās nelaiž krastā, par dzemdībām uz lauka. Stāsti par ratiem, pilniem ar vergiem - kā tie dziedāja tik klusi, ka viņu elpa nebija atšķirama no krītoša sniega skaņas. Kā viņi pēc blakussēdētāja pleca kumpuma spēja pateikt, ka nākamā pieturvieta būs pēdējā. Kā viņi ar klēpjos kā lūgšanai saliktām rokām domāja par karstumu, par saulēm. Paceldami galvas, it kā iedomātais būtu paņemams ar roku. Pagriezdamies, it kā būtu paņemams ar roku. Viņi piestāj iebraucamā vietā. Važonis un viņa biedrs ņem lukturi un iet iekšā, atstājot viņus dungojam tumsā. Karsti zirgāboli nokrīt pie pakaviem sniegā, kas šņākdams kūst, salstošajiem vergiem skaudīgi noskatoties.

Iebraucamās vietas durvis atveras: no gaišās telpas iznāk meitene un zēns. Viņi iekāpj ratos. Pēc trīs gadiem zēnam būs ierocis, bet tagad viņam rokās ir lukturis un krūze ar siltu sidru. Viņi pasniedz to no mutes uz muti. Meitene piedāvā maizi, gaļas gabalus un vēl - acu skatu ikvienam, ko apkalpo. Viena deva katram vīram, divas katrai sievai. Un skatiens. Viņi arī skatās meitenei acīs. Nākamā pietura būs pēdējā. Šī vēl ne. Šajā viņi ir sasildīti.”

Kad bērni apklust, atkal iestājas klusums - līdz tam brīdim, kad to pārtrauc sieva.

“Beidzot…” viņa saka. “Tagad es jums uzticos. Es uzticu jums putnu, kura nav jūsu rokās, jo jūs tiešām esat to noķēruši. Skatieties. Cik tas ir skaists, tas, ko mēs esam padarījuši - kopā.”

 

 

No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs

© The Nobel Foundation, 1993

Pirmpublikācija žurnāla Luna 7. numurā 2002. gadā.

 

Tonija Morisone

Amerikāņu rakstniece Tonija Morisone (Toni Morrison), īstajā vardā Hloja Antonija Voforda, ir dzimusi 1931. gadā Loreinā, Ohaio štatā. Viņa ir melnādaina, otrā no četriem bērniem strādnieku ģimenē. In...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!