Nobela lekcija 1979. gadā

Es lūdzu atļauju runāt skaidrības un caurredzamības vārdā. Ar šiem diviem stāvokļiem raksturojams manis apdzīvotais izplatījums, kurā man bijis dots sevi piepildīt. Stāvokļi, kurus esmu maz pamazām apjautis un kas manī identificējušies ar nepieciešamību izteikt sevi.

Ir labi, ir taisnīgi, ka pienesums mākslai ir tāds, kādu to katram piešķir viņa personīgā pieredze un valodas vērtības. Vēl jo vairāk – ja laiki ir tumsonīgi un uz lietām nākas iegūt iespējami plašāku skatījumu.

Es nerunāju par parastu un dabisku spēju uztvert priekšmetus to detaļās, bet par metaforas varu paturēt tikai pašu galveno un novest tos līdz tādai tīrības pakāpei, ka to metafiziskā nozīme jau šķiet atklāsme.

Es te domāju veidu, kā ar vielu strādāja kiklādiskā perioda tēlnieki, liekot tai pārspēt pašai sevi. Es domāju arī par bizantiešu svētbilžu gleznotājiem, kuri ar tīras krāsas palīdzību vien spēja likt nojaust «dievišķo».

Līdzīga iedarbība uz realitāti – vienlaikus izzinoša un pārveidojoša – man šķiet, visos laikos ir bijusi dzejas augstākais aicinājums. Neaprobežoties ar to, kas ir, bet ietiekties tajā, kas varētu būt. Tiesa gan, tāda rīcība ne vienmēr bijusi cieņā. Varbūt tāpēc, ka kolektīvās neirozes to nepieļāva. Varbūt arī tāpēc, ka utilitārisms neļāva cilvēkiem paturēt acis vaļā tik ilgi, cik vajadzētu.

Daile, Gaisma – gadās, ka tās uzskata par novecojušām, par nenozīmīgām.

Un tomēr! Iekšējā kustībā, ko prasa eņģeļveidīgā tuvošanās, manuprāt, ir nesalīdzināmi sāpīgāka par to, kura dzemdē visu veidu Dēmonus.

Protams, te ir mīkla. Protams, ir noslēpums. Taču noslēpums nav inscenējums, kas izmanto gaismas un tumsas spēles tikai tāpēc, lai mūs iespaidotu.

Tas joprojām ir noslēpums – pat spožā gaismā. Tikai tad tas iegūst spozmi, kas valdzina un ko mēs saucam par Daili. Daili, kas ir atvērts ceļš – varbūt vienīgais – uz to nezināmo daļu mūsos, kura paceļas pāri mums pašiem. Lūk, šī varētu būt vel viena dzejas definīcija – māksla tuvināt mūs tam, kas paceļas mums pāri.

Neskaitāmas slepenas zīmes, ar kurām piebārstīts Visums, veido tikpat daudz neapgūtas valodas zilbju un skubina mūs veidot vārdus, bet no šiem vārdiem – teikumus, kuru atšifrēšana noved mūs pie dziļākās patiesības sliekšņa.

Kur tad galu galā atrodama patiesība? Nolietojumā un nāvē, ko mēs ik dienas konstatējam sev apkārt, vai tieksmē ticēt, ka pasaule ir mūžīga un neizdeldējama? Es zinu – ir gudri izvairīties no vārdu plūdiem. Kosmogoniskās teorijas, kas laika gaitā sekojušas cita citai, tos pielietojušas vietā vai nevietā. Tām ir bijušas sadursmes, tās ir piedzīvojušas ziedu laikus un tad izgaisušas.

Bet būtiskais palicis. Tas pastāv.

Un dzeja, kas saslejas tur, kur racionālisms noliek ieročus, nāk tā vietā, lai dotos uz priekšu aizliegtajā zonā, pierādot, ka ir vismazāk nodeldēta. Ar savu formas tīrību tā nodrošina pastāvīgu dotumu saglabāšanu, caur ko dzīve pārtop par dzīvotspējīgu gara darbu. Bez dzejas un tās modrības šie dotumi pazustu apziņas tumsā, gluži kā aļģes kļūst nesaskatāmas jūras dziļumā.

Lūk, kāpēc mums ļoti nepieciešama caurredzamība. Lai skaidri saskatītu mezglus gadsimtu garumā izstieptajā pavedienā, kas palīdz mums noturēties uz šīs zemes.

Šos mezglus, šīs saites mēs skaidri uztveram no Heraklīta līdz Platonam, no Platona līdz Jēzum. Nonākuši līdz mums dažādās formās, tie apliecina vienu un to pašu: šī pasaule ietver citu pasauli, tā otra – viņsaule – veidojama no šīspasaules elementiem, tā ir otrā realitāte, kas klājas pāri šai, kurā mēs dzīvojam pretēji mūsu iedabai. Runa ir par realitāti, uz kuru mums ir pilnīgas tiesības, un tikai mūsu netalantīgums dara mūs tās necienīgus.

Tā nav nejaušība, ka veselīgajos laikmetos Skaisto identificēja ar Labo un Labo ar Sauli. Cik lielā mērā apziņa attīrās un pildās ar gaismu, tik savelkas un izgaist tās tumšās daļas, atstājot tukšumus, kuri, gluži kā pēc fizikas likumiem, aizpildās ar pretējiem elementiem. Tādējādi tas, kas izveidojas, skatāms divos aspektos: es gribu sacīt – no «te» un no «tur». Vai tad jau Heraklīts nerunāja par pretējo spriegumu harmoniju?

Nav svarīgi, kas iemieso un personificē mūsu vajadzību redzēt materializējamies to, ko izjūtam kā intuīciju, – Apolons vai Venēra, Kristus vai Svētā Jaunava. Svarīga ir nemirstības dvaša, kas ienāk mūsos. Un, pēc manas pieticīgās saprašanas, Dzejai, neievērojot nekādu doktrīnu argumentācijas, jāļauj ieelpot šo dvašu.

Kā lai šeit neatsaucas uz Helderlīnu, šo dižo dzejnieku, kas vienādi uzlūkoja Olimpa dievus un Kristu? Nenovērtējama ir viņa redzesleņķa stabilitāte. Un plašums, kuru viņš mums atklājis, ir varens, es pat teiktu – šausminošs. Tas mudināja viņu toreiz – laikos, kad tikko kā aizsākās kaite, kas šodien mūs pārņēmusi, – izsaukties: «Kam vajadzīgi dzejnieki trūcīgos laikos?» (Wo zu Dichter in dürftiger Zelt?)

Diemžēl cilvēkam laiki vienmēr bijuši «dürftig». Tomēr dzeja nekad nav nodevusi savu aicinājumu. Lūk, tie ir divi fakti, kas nekad nepārstās pavadīt mūsu šīszemes likteni, un katrs no tiem atsver otru. Kā gan varētu notikt citādi? Pateicoties Saulei, mēs pamanām nakti un zvaigznes. Tomēr kopā ar senatnes gudro atcerēsimies, ka, nezinot mēru, Saule top «kaitīga». Lai dzīve būtu iespējama, mums jāturas pareizā attālumā no iedomātās saules, tāpat kā mūsu planētai no dabiskās Saules. Mēs kādreiz esam kļūdījušies nezināšanas dēļ. Šodien mēs kļūdāmies mūsu zināšanu paplašināšanās dēļ. To sakot, es negrasos pievienoties mūsu tehniskās civilizācijas cenzoru garajai rindai. Gudrība, kas ir tikpat sena kā valsts, no kuras es nāku, mācījusi mani akceptēt evolūciju, sagremot progresu «ar visu tā garozu un kauliņu».

Bet kas tad notiek ar Dzeju? Kas tā ir šādā sabiedrībā? Lūk, ko es varu atbildēt: Dzeja ir vienīgā vieta, kur skaitliskuma visspēcība līdzinās nullei. Un jūsu lēmums šogad manā personā godināt mazas zemes dzeju parāda harmonisku atbilstību, vienojot to ar brīvās mākslas koncepciju, vienīgo koncepciju, kam kopš šī brīža jāstājas pretī visspēcībai, kas nāk no cieņas pret kvantitatīvām vērtībām.

Atsaukties uz personīgajiem apstākļiem nozīmētu neievērot pieklājības normas. Slavināt savu māju būtu vēl nepiedienīgāk. Tomēr reizēm, lai šādas interferences palīdzētu skaidrāk saskatīt noteiktu lietu stāvokli, tas ir nepieciešami. Tā noticis šodien.

Man, dārgie draugi, ir lemts rakstīt valodā, kurā runā tikai daži miljoni cilvēku. Taču valodā, kurā ar visai nelielām izmaiņām runāts nepārtraukti vairāk nekā divtūkstoš piecsimt gadu. Šī acīmredzami pārsteidzošā laiktelpas nobīde atrodama manas zemes dimensijās. Tās telpiskais laukums ir ļoti ierobežots, bet tās izplešanās laikā ir bezgalīga. Es to atgādinu ne tāpēc, lai palepotos, bet gan, lai parādītu grūtības, kuras uzbrūk dzejniekam, kas sev visdārgāko lietu nosaukšanai lieto tos pašus vārdus, kurus lietojuši, piemēram, Sapfo vai Pindars, bet kam atņemts klausītājs, kāds bija viņiem un kas toreiz aptvēra visu civilizēto cilvēci.

Ja valoda nebūtu nekas vairāk kā vienkāršs sazināšanās līdzeklis, tad nebūtu nekādu problēmu. Taču reizēm gadās, ka tā ir arī «maģijas» instruments. Vēl vairāk – šajā ilgajā gadsimtu gaitā valoda iegūst noteiktu pastāvēšanas veidu. Tā top cildena. Un šāds pastāvēšanas veids uzliek pienākumus.

Neaizmirsīsim arī to, ka visus divdesmit piecus gadsimtus bez pārtraukuma grieķiski rakstīta dzeja. Šis instruments ir dotumu kopums, ko veido lielais tradīcijas svars. Grieķu modernā dzeja ir šī procesa visai ekspresīvs attēls.

Sfēra, kuru veido šī dzeja, kā jebkura sfēra, satur divus polus: vienā no tiem atrodas Dionisios Solomos, kas, vēl pirms Mallarmē bija parādījies Eiropas literatūrā, ar vislielāko precizitāti un sakarību, tāpat arī visām no tā izrietošajām sekām, prata formulēt tīrās dzejas koncepciju: pakļaut jūtas prātam, darīt izteiksmi cildenu, mobilizēt visas lingvistiskā instrumenta iespējas, orientējoties uz brīnumu. Otrā polā novietojies Kavafis, kas paralēli T.S.Eliotam, izslēdzot jebkuru uzpūstu formu, sasniedza lakonisma galējo robežu un visprecīzāko izteiksmi.

Starp šiem diviem poliem, vairāk vai mazāk tuvinoties viens otram, darbojas pārējie mūsu lielie dzejnieki: Kostis Palamas, Angelos Sikelianos, Nikos Kazandzakis, Jorgos Seferis.

Tāda ir, cik ātri, tik shematiski uzmesta neohellēniskās dzejas diskursa aina.

Mums, sekotājiem, bija jāuzņemas mantojumā atstātā augstā mācība, tā jāpielāgo mūsdienu jūtīgumam. Pārvarot tehnikas robežas, mums vajadzēja nonākt līdz sintēzei, kas, no vienas puses, asimilētu grieķu tradīcijas elementus un, no otras, izteiktu mūsdienu sociālās un psiholoģiskās vajadzības.

Citiem vārdiem sakot, mums visā patiesīgumā bija jāapjauš šodienas eiropietis-grieķis un jāliek šim patiesīgumam darboties. Es nerunāšu par veiksmēm, es runāju par nolūkiem, pūliņiem. Arī orientācijai ir sava nozīme literatūras vēstures pētījumos.

Bet kā lai radoša darbība spētu brīvi attīstīties šajos virzienos, ja mūsdienu dzīves apstākļi iznīcina radītāju? Kā radīt kulturālu kopienu, ja valodu atšķirība uzceļ nepārvaramu šķērsli? Mēs jūs un jūs mūs pazīstat pēc 20 vai 30 procentiem, kas vēl palikuši pāri no daiļdarba pēc tulkošanas. Vēl jo vairāk tas attiecas uz tiem, kuri, turpinot dzīt Solomosa iesākto vagu, gaida no diskursa brīnumu – dzirksti, kas izšķiļas starp diviem patiesi skanošiem, savās īstajās vietās novietotiem vārdiem.

Nē. Mēs paliekam mēmi, nekomunikabli.

Mēs ciešam no kopīgas valodas trūkuma. Un šī trūkuma sekas – es nedomāju, ka pārspīlēju, – ir redzamas pat mūsu kopējās dzimtenes – Eiropas – politiskajā un sociālajā realitātē.

Mēs runājam – un konstatējam to katru dienu –, ka dzīvojam morālā haosā. Un tas notiek brīdī, kad (kas nekad agrāk netika redzēts) viss, kas skar mūsu materiālo eksistenci, tiek iedalīts vissistemātiskākajā veidā, kārtībā, ko varētu nosaukt par militāru, ar nepielūdzamu kontroli. Šī pretruna ir zīmīga. Kad viens no diviem locekļiem hipertrofējas, otrs atrofējas. Uzslavas cienīgā tendence, kura pitagoriskajā nozīmē skubina Eiropas tautas apvienoties vienā monādē, šodien atduras pret nespēju harmonizēt mūsu civilizācijas atrofētās un hipertrofētās daļas. Mūsu vērtību sistēmā kopīga valoda neietilpst.

Dzejniekam tas var likties paradoksāli, bet tā ir patiesība – vienīgā kopvaloda, kuru viņš vēl joprojām lieto, ir – izjūtas. Veids, kādā divi ķermeņi pievelkas un pieskaras viens otram, nav mainījies kopš gadu tūkstošiem. Vēl vairāk – atšķirībā no pārdesmit ideoloģijām, kuras nolaidušas asinis mūsu sabiedrībām un mūs pašus atstājušas tukšām rokām, tas nav izraisījis nekādus konfliktus.

Ja es runāju par izjūtām, tad nedomāju tās tūlīt uztveramās – pirmā vai otrā līmeņa – izjūtas. Es domāju par tām, kuras mūs noved līdz mūsu pašu galējai robežai. Es domāju arī par tām «izjūtu analoģijām», kuras veidojas mūsu prātos.

Jo visas mākslas runā caur analoģijām. Taisna vai līkloču līnija, augsta vai zema skaņa izsaka optisku vai akustisku kontaktu. Visus labos vai sliktos dzejoļus mēs rakstām tajā pašā pantmērā, kādā dzīvojam un domājam – labā vai sliktā šī termina nozīmē. Jūras tēls, kādu mēs to atrodam Homēra darbā, nonāk līdz mums neskarts. Rembo sacīs: «jūra, sajaukta ar sauli» (une mer meles au solei). Ja nu vienīgi vēl piemetinās: «tāda ir mūžība» (C'est la l'eternite). Arhiloha jaunava ar mirtes zariņu atdzīvojas Matisa gleznā. Un no Vidusjūras nākusī tīrības ideja tādējādi mums padarīta taustāma. Starp citu, vai jaunavas tēls no bizantiešu svētbildēm tik ļoti atšķiras no savām pasaulīgajām māsām? Pietiek maza sīkuma, lai šīszemes gaisma pārvērstos pārdabiskā skaidrībā, un otrādi. No senatnes mantotā izjūta un kāda cita, kuru mums novēlējuši viduslaiki, rada trešo, kura līdzinās tām abām, tāpat kā bērns līdzinās vecākiem. Vai arī Dzeju var piemeklēt šāds liktenis? Vai šajā nebeidzamajā attīrīšanās procesā izjūtas var nonākt līdz svētuma stāvoklim? Tad tās atgriezīsies kā analoģijas, pieķersies materiālajai pasaulei un iedarbosies uz to.

Pārvērst mūsu sapņus dzejā – ar to vēl nepietiek. Tas ir par maz. Nepietiek politizēt mūsu sacītos vārdus. Tas ir par daudz. Materiālā pasaule nav nekas vairāk kā matēriju kaudze. No mums pašiem atkarīgs, vai parādīsim sevi kā labi vai slikti arhitekti, vai celsim Paradīzi vai Elli. Tieši to mums nemitīgi apgalvo dzeja – un it īpaši šajos «dürftiger» laikos – tieši to, ka mūsu liktenis, neskatoties uz visu, atrodas mūsu rokās.

Man vienmēr gribējies runāt par saules metafiziku. Nemēģināšu šodien izanalizēt, kādā veidā māksla tiek iesaistīta šādā koncepcijā. Es turos pie viena gluži vienkārša fakta: grieķu valoda kā maģisks instruments intīmām saitēm – īstenībā un simboliski – ir vienota ar sauli. Un šī saule neiedveš tikai noteiktu attieksmi pret dzīvi un tātad dzejas pirmatnējo jēgu. Tā iekļūst dzejoļa kompozīcijā, struktūrā un, lietojot aktuālo terminoloģiju, kodolā, no kura veidojas šūna, ko mēs saucam par dzeju.

Būtu kļūdaini domāt, ka te ir runa par atgriešanos pie tīras formas. Formas izjūta, kādu to mums atstājuši mantojumā Rietumi, ir nemainīga pieredze, kuru pārstāv trīs vai četri modeļi. Varētu teikt, trīs vai četras veidnes, kurās par katru cenu pienāktos ielikt visheteroklītāko vielu. Šodien tas vairs nav iedomājams. Es biju viens no pirmajiem Grieķijā, kas sarāva šīs saites.

Tas, kas mani interesēja sākumā neapzināti, bet vēlāk aizvien apzinātāk, bija materiālā būvēšana ikreiz citā arhitektoniskajā veidā. Lai to saprastu, nav jāatsaucas uz senču gudrību, kuri iecerēja Partenonus. Pietiek pieminēt mūsu māju un Kiklādu kapellu vienkāršos būvētājus, kas katrā gadījumā atrada vislabāko – savu – risinājumu. Reizē praktisku un skaistu – tādu, kādu redzot, Lekorbizjē var tikai apbrīnā un cieņā noliekt galvu.

Varbūt tas ir instinkts, kas manī pamodās, kad pirmoreiz man bija jāveic tik liela kompozīcija kā «Aksion esti». Tad sapratu: ja nedošu tai celtnes proporcijas un perspektīvu, tā nemūžam nesasniegs to pamatīgumu, kādu es vēlējos.

Es sekoju Pindara vai bizantiešu Romānos Melodos piemēram, kuri katrai odai vai dziedājumam izgudroja vienmēr jaunu veidu. Es ieraudzīju, ka noteiktu versifikācijas elementu atkārtojums ar intervāliem patiesi dotu manam darbam šo daudzšķautņaino, tomēr simetrisko substanci, ko biju projektējis.

Un tad, vai nav tiesa, dzejolis, šādi ieslēgts elementu gravitācijas lokā, pārvēršas mazā saulē? Šāda pilnīga atbilstība iecerētajam saturam, kas tādējādi iegūta, manuprāt, ir visaugstākais dzejnieka ideāls.

Turēt rokās sauli neapdedzinoties, to nodot kā lāpu ir sāpīgs, bet, es ceru, svētīgs akts. Mums tas ir vajadzīgs. Kādu dienu dogmas, kuras saslēdz ķēdēs ļaudis, kritīs gaismas pārplūdinātas apziņas priekšā, tā kopā ar sauli veidos vienu veselumu un piestās pie cilvēciskas cieņas un brīvības ideālajiem krastiem.

No franču valodas tulkojusi Dagnija Dreika
Grāmata, 1990. gada jūlijs