Nobela lekcija 1978. gadā

Rakstniekam un dzejniekam mūsdienās, gluži kā visos laikos, jābūt vārda pilnā nozīmē dzīvā gara uzturētājam, nevis tikai sociālo vai politisko ideālu sludinātājam. Garlaicības mākti, lasītāji paliek ārpus paradīzes, un nav attaisnojuma pelēkai literatūrai, kas lasītāju neaizrauj, neiepriecina, nepaceļ viņa garu un neliek aizmirsties – nenodrošina visu to, ko allaž sniedz īsta māksla. Tomēr arī tā ir patiesība, ka īstam mūsdienu rakstniekam jābūt bažīgi ieinteresētam savas paaudzes problēmās. Viņš nevar neredzēt, ka reliģijas ietekme, it īpaši ticība atklāsmei, šodien ir vājāka nekā jebkurā citā laikmetā visā cilvēces vēsturē. Arvien vairāk un vairāk izaug bērnu, kas netic Dievam, netic, ka var nākt sods un atmaksa, netic dvēseles nemirstībai un pat ētisko vērtību jēgai, īsts rakstnieks nedrīkst ignorēt faktu, ka ģimene zaudē savu garīgo pamatu. Visi drūmākie Osvalda Špenglera pravietojumi kopš Otrā pasaules kara ir kļuvuši par īstenību. Nekādi sasniegumi tehnikā nav spējuši remdināt modernā cilvēka vilšanās izjūtu, vientulības slogu, mazvērtības izjūtu, viņa bailes no kara, revolūcijas un terora. Mūsu paaudze zaudējusi ticību ne vien Liktenim, bet arī cilvēkam kā tādam, bieži vien pat savam vistuvākajam.

Daudzi no tiem, kas vairs netic mūsu sabiedrības vadībai, izmisumā vērš godbijīgus skatienus uz rakstnieku – vārda meistaru. Veltīgi, tomēr cerēdami, ka talanta un iejūtas cilvēks, iespējams, izglābs civilizāciju. Varbūt galu galā māksliniekā saglabājusies apslēpta pravieša dzirksts.

Būdams tās tautas dēls, kura saņēmusi visdrausmīgākos belzienus, uz kādiem vien spējīgs cilvēka trakums, daudzreiz esmu samierinājies ar domu, ka mums nekad neatrast īsto izeju. Bet atkal un atkal uzaust cerība, kas saka – mums visiem kopā vēl nav par vēlu pārlūkot visu un pieņemt kādu noteiktu lēmumu. Es esmu uzaudzis ticībā cilvēka brīvajai gribai. Lai gan dievišķo atklāsmi apšaubu no sākuma līdz galam, tik un tā nespēju pieņemt domu, ka neaptveramā pasaule ir kādas fizikālas vai ķīmiskas sagadīšanās, aklas evolūcijas rezultāts. Kaut arī esmu iemācījies saskatīt melus, domāšanas šablonus un elku pielūgšanu cilvēka apziņā, tomēr palieku pie dažām patiesībām, kuras, pēc manām domām, kādudien, iespējams, atzīsim itin visi. Nevar būt, ka nav tāda dzīves veida, kas cilvēkam sniegtu visu prieku, visas zināšanas un iespējas, kādas vien paver daba, reizē ļaujot arī kalpot Dievam – Dievam, kas runā uz mums ar saviem darbiem, nevis vārdiem, ar darbiem, kuru vārdu krājumā ietverta visa pasaule.

Man nav kauns atzīties, ka piederu pie tiem, kuri iztēlē redz, ka literatūra spēj atklāt jaunus horizontus un jaunas perspektīvas – gan filozofiskas un reliģiskas, gan arī ētiskas un pat sociālas. Senebreju literatūras vēsturē starp dzejnieku un pravieti pašos pamatos nekad nav bijis atšķirības. Mūsu senā dzeja nereti kļuva par dzīves kārtības un likumību atspulgu.

Daži mani vistuvākie draugi Ņujorkas kafetērijā blakus «Jewish Daily Forward» sauc mani par pesimistu un dekadentu, taču šie rezignētie vārdi pauž uzticēšanos un atzinību. Dziļu gandarījumu man snieguši tādi pesimisti un dekadenti kā Bodlērs, Verlēns, Edgars Alans Po un Strindbergs. Interesēdamies par cilvēka psihi, es dvēseles mierinājumu guvu tādu mistiķu darbos, kāds ir jūsu (zviedru – M.P.) Svēdenborgs un mūsu pašu Nahmans Braclāvers, tāpat arī mans laikabiedrs un draugs – lielais dzejnieks Arons Ceitlins, kas pirms dažiem gadiem aizgāja viņsaulē, atstādams augsti māksliniecisku gara mantojumu, galvenokārt rakstītu jidišā. Radoša indivīda pesimisms nav vis dekadence, bet neapslāpējama kaisle izpētīt cilvēku. Sniegdams mums garīgu baudījumu, dzejnieks reizē meklē mūžīgās patiesības, pašu esamības kvintesenci. Pa savam viņš cenšas atminēt laika un mainības mīklu, rast atbildi uz jautājumu, kas ir ciešanas, un ieraudzīt mīlestību pašā netaisnības un ļaunuma bezdibenī. Šie vārdi varbūt izskanēs dīvaini, bet manī bieži vien plaiksnās doma, ka brīdī, kad visas sociālās teorijas sabruks un kari un revolūcijas iegrūdīs cilvēci pašos tumsības dziļumos, dzejnieks – tas pats, kuru Platons izraidīja no savas Republikas, – var celties augšām, lai izglābtu mūs visus.

(Turpmākās rindkopas misters Zingers nolasīja jidišā, turklāt savas lekcijas sākumā.)

Lielais gods, ko man parādījusi Zviedrijas Akadēmija, vienlaikus ir atzinība jidiša valodai – trimdas valodai, kurai nav savas zemes; valodai bez savas valsts robežām; valodai, kuru nebalsta neviena valdība un kurā nav kara ieroču un amunīcijas vārdu, militāro manevru un kara darbības taktikas apzīmējumu; valodai, kuru nicinājuši kā neebreji, tā emancipēti ebreji. Patiesība ir tāda, ka to, ko sludina lielās reliģijas, jidišā valodā runājošā tauta neskaitāmajos geto ir īstenojusi diendienā. Tie bija Bībeles ļaudis šā vārda visīstākajā nozīmē. Viņiem nebija lielāka prieka kā izzināt un mācīties cilvēciskās attieksmes – pēc Toras, pēc Talmuda, Mūsāras (jādomā, tā pati Māsora – M.P.), Kabalas. Ebreju geto bija ne tikai vajātā mazākuma patversme, bet arī liels dzīves kārtības, pašdisciplīnas un humānisma eksperiments. Un tādā nozīmē geto paliekas vēl arvien turpina pastāvēt, negrib atzīt sevi par bezcerīgām, neraugoties uz apkārtējās īstenības brutalitāti.

Tādu cilvēku vidū es uzaugu. Mana tēva māja Krohmalnas ielā Varšavā bija pulces vieta, kur izsprieda tiesu, skaitīja lūgšanas, teica nostāstus, tāpat arī rīkoja kāzas un hasīdu svinīgos mielastus. Vēl bērns būdams, es uzklausīju no sava vecākā brāļa un audzinātāja I.Zingera (kurš vēlāk sarakstīja «Brāļus Aškenazi») visus iebildumus, kādus racionālisti – no Spinozas līdz Markam Nordausam – izvirzīja pret reliģiju. Un no tēva un mātes saņēmu visas atbildes, kādas ticība Dievam sniedz tiem, kuri šaubās un meklē patiesību. Mūsu mājā un citās manās mājvietās mūžīgās patiesības jautājumi allaž bijuši daudz aktuālāki nekā jaunākās ziņas jidiša laikrakstā. Kaut arī esmu pilnīgi brīvs no ilūzijām un dziļi skeptiski noskaņots, es domāju, ka citas tautas no šiem ebrejiem daudz ko varētu mācīties – viņu domāšanas veidu, bērnu audzināšanas paņēmienus, spēju būt laimīgiem tur, kur pārējie cilvēki neredz vairs neko citu kā vien postu un pazemojumus.

Jidišs un tie, kas šajā valodā runā, man ir viens un tas pats. Jidiša izteiksmē, runā tu jūti svētsvinīgu prieku, dzīves kaisli, ilgas pēc mesijas, pacietību un dziļu pietāti pret cilvēka savdabību. Un viegla humora noskaņa iemīt jidišā, pateicība par katru nodzīvotu dienu, par ikvienu sīku panākumu, par katru mīlestības izpausmi. Jidiša mentalitātē nav augstprātības. Tā atzīst, ka uzvara nav pati par sevi saprotama dāvana. Tā nepieprasa un nepavēl, bet mudināt mudina kaut kā izkulties, tā paspraucas garām, paslepen ielavās starp iznīcības varām, apzinādamās, ka Dieva pasaulsradīšanas ideja vēl aizvien ir pašā savas piepildīšanās iesākumā.

Nav mazums tādu, kas jidišu sauc par mirušu valodu, bet, raugi, senebreju valodu ivritu tā dēvēja divus tūkstošus gadu. Mūsdienās senebreju valoda patiesi brīnumainā, pārsteidzoša kārta ir atdzīvojusies. Aramiešu valoda tik tiešām bija mirusi gadsimtiem ilgi, bet, re, tā lika iemirdzēties Zohārai (spīdēšana, greznums, krāšņums – Kabalas otrā sastāvdaļa – M.P.) – lieliskam, diženam misticisma sniegumam. Jidiša literatūras klasika – nenoliedzams fakts – ir arī modernā ivrita literatūras klasika. Jidišs vēl nav teicis savu pēdējo vārdu. Tajā glabājas dārgumi, kas vēl nav atklāti pasaules acīm. Tā ir svēto un mocekļu valoda, jidišā runā sapņotāji un kabalisti, šī valoda ir izteiksmē bagāta, tās atmiņā fiksēts kaut kas tāds, ko cilvēce nekad nedrīkstētu aizmirst. Tēlaini izsakoties, jidišs ir mūsu visu gudrā un pazemīgā valoda, baiļu piemeklētās un cerībā drebošās cilvēces sakāmie vārdi.

KĀPĒC ES RAKSTU BĒRNIEM

Pastāv tūkstoš un viens iemesls, kāpēc es sāku rakstīt bērniem, taču, lai taupītu laiku, minēšu tikai desmit no šiem apsvērumiem.

Pirmais. Bērni lasa grāmatas, nevis to apskatus. Viņiem ir pilnīgi vienalga, ko saka kritika.

Otrais. Bērni nelasa tālab, lai atrastu grāmatās paši sevi.

Trešais. Viņi nelasa tālab, lai atbrīvotos no atbildības, sažmiegtu dūres uz sacelšanos vai arī domās aizietu no īstenības.

Ceturtais. Psiholoģija bērniem bijusi nebijusi.

Piektais. Bērni jūt riebumu pret socioloģiju.

Sestais. Viņi necenšas izprast Kafku vai arī «Finegana vāķēšanu».

Septītais. Viņi aizvien vēl tic Dievam, ģimenei, eņģeļiem, velniem, burvjiem, gariem un rūķīšiem, loģikai, skaidrībai, interpunkcijai un tamlīdzīgām novecojušām būšanām.

Astotais. Bērniem patīk aizraujoši stāsti, nevis komentāri, skaidrojoši ceļveži un zemsvītras piezīmes.

Devītais. Ja grāmata garlaicīga, viņi atklāti žāvājas, nekautrējoties un nebaidoties no autoritātēm.

Desmitais. Bērni necer, ka viņu iemīļotais rakstnieks spēs izglābt cilvēci. Vēl tik jauni būdami, viņi zina, ka tas nav iespējams. Vienīgi pieaugušie lolo šādas bērnišķīgas ilūzijas.

Šo ziņojumu, ko I. B. Zingers sākumā bija sagatavojis Nacionālās Grāmatu balvas (ASV) saņemšanas reizei 1970. gadā par grāmatu bērniem «Prieku diena: stāsti par zēnu, kurš uzauga Varšavā», viņš nolasīja Nobela prēmijas banketā Stokholmas Pilsētas hallē 1978. gada 10. decembrī.

No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs
Grāmata, 1990. gada decembris