Nobela lekcija 1971. gadā

Mana uzruna būs garš ceļojums, tā būs mana gaita caur novadiem, kas ir tik tāli, kartē tik pretēji Skandināvijai un tomēr līdzīgi ziemeļu ainavām, ziemeļu vientulībai. Tie ir manas dzimtenes galējie dienvidi. Ar savām robežām aizsniedzot Dienvidpolu, mēs, čīlieši, nonākam tik atstatu no pasaules, ka ģeogrāfiski atgādinām Zviedriju, kas ar galvu aizskar planētas sniegotos ziemeļus.

Un tur, manas tēvzemes attālajos plašumos, uz kuriem mani aizveda tagad jau aizmirsti notikumi, nākas šķērsot Andus - man vajadzēja tos šķērsot, meklējot savas valsts robežu ar Argentīnu. Nepieejamo apvidu klāj diženi meži, tajos jūties kā tunelī, turklāt mūsu ceļš bija slepens un neatļauts, tāpēc varējām orientēties tikai pēc niecīgākajām zīmēm. Nekādu iemītu pēdu, nevienas stigas. Es un mani četri ceļabiedri - visi zirgos -, vienīgi nojautas vadīti, mēs meklējām taku uz manu brīvību, līkumotā zosu gājienā pārvarot šķēršļus - varenus koku stumbrus, nepārskatāmas upes, milzīgus klints bluķus, nedzīvus sniegājus. Maniem pavadoņiem bija zināms virziens - iespēja nenomaldīties lapu un zaru biežņā, tomēr drošības pēc viņi, zirgos sēdot, brīdi pa brīdim iecirta zīmes dižkoku stāvos, pēc kurām vadīties atceļā, kad es būšu atstāts vienatnē ar savu likteni.

Mēs gājām uz priekšu, un katru no mums kā važas ieskāva bezgalīgā vientulība, zaļi baltais klusums, koki, gigantiski vīteņaugi, gadu simteņiem krājušies trūdi, sašķiebušies stumbri, kas piepeši izauga mūsu ceļā kā kārtējais aizšķērslis. Tā bija žilbinoša un noslēpumaina daba, bet reizē ar to - briestoši draudi: saltums, sniegs, vajāšana. Viss saplūda vienā - briesmas, vientulība, klusums un manas misijas neatliekamība.

Reizēm mēs gājām pa tikko jaušamām pēdām - varbūt tās bija atstājuši kontrabandisti, varbūt parasti bēguļa noziedznieki, un mēs nevarējām zināt, vai daudzi no viņiem gājuši bojā, kad tos piepeši pārsteigušas ziemas ledainās rokas vai baismīgās sniega vētras, kas uzbrāžas odiem, ietin ceļinieku un aprok to septiņu stāvu dziļā baltumā.

Mežonīgajā pamestībā taciņas abās pusēs es saskatīju kaut ko līdzīgu cilvēka roku darbam. Pārcietušas neskaitāmas ziemas, tur gulēja salauztu zaru kaudzītes - ceļinieksimtu nestais zieds, kapkalniņi par atceres zīmi kritušajiem, lai katrs pieminētu tos, kuri nebija spējuši turpināt ceļu un bija palikuši šeit, zem sniega, uz mūžiem. Arī mani pavadoņi ar savām mačetēm nocirta pa zaram, kas skāra mūsu galvas, slīgdami lejup no milzīgajiem skuju kokiem vai ozoliem, kuru pēdējās lapas trīsēja ziemas vētru gaidās. Arī es atstāju pa piemiņas veltei uz katras kopiņas: vizītkarti - mežam nozagtu zaru, izrotādams kāda nezināmā ceļinieka atdusas vietu.

Mums bija jāpāriet upe. Parasti nelielas, Andu virsotnēs dzimušas straumes brāžas lejup, atbrīvojas no reibinošā, gāzmainā spara, pārvēršas ūdenskritumos, dragā krastus un akmeņus, šķiezdamas spēku un ātrumu, ko atnesušas sev līdzi no milzu augstumiem, bet šoreiz mūsu priekšā bija vesels ieloks, plašs ūdens spogulis ar braslu. Zirgi iebrida upē, ātri vien pazaudēja pamatu un peldus laidās uz pretējo krastu. Drīz mana zirga mugura tikpat ka nogrima - palicis bez atbalsta, es saku izmisīgi cilāties seglos, kājas kuļājās ūdenī, bet zirgs tostarp pūlējās noturēt galvu virspusē. Un tad jau esam pāri. Tikko bijām nonākuši otrā krastā, zemnieki, kas mani kā tekziņi pavadīja, drusku smīnīgi vaicāja:

- Vai stipri nobijāties?

- Stipri gan. Likās, ka nupat pēdējā stundiņa klāt, - es atbildēju.

- Mēs bijām jums aiz muguras ar laso rokās, - jautātājs paskaidroja.

Tieši šai vietā mans tēvs noslīdēja no zirga, un viņu aizrāva straume, - viens no vīriem piemetināja. - Ar jums tā nebūtu noticis.

Mēs turpinājām ceļu un nonācām dabas veidotā tunelī. Varbūt sen mirusi diža upe bija to izgrauzusi varenajās klintīs, varbūt kāds planētas satricinājums bija augstu augstumos paveicis šo darbu - izcirtis akmenī, granīta sienā alai līdzīgo eju, kurā mēs iegājām. Tikai daži soļi, un mūsu zirgi sāka zaudēt līdzsvaru; meklējot stabilu pamatu starp akmens izciļņiem, tie brīdi pa brīdim slīdot saļodzījās ceļos, pakavi izšķīla dzirkstis, un es ne vienu vien reizi iztēlojos, kā, izsviests no segliem, guļu uz asajām radzēm. Manam zirgam suloja nāsis un asiņoja kājas, tomēr mēs nepielūdzami mērojām tālāk šo grandiozo, smago, neaprakstāmi skaisto ceļu.

Bet neskartā mūžameža vidū mūs kaut kas gaidīja. Piepeši gandrīz kā vīzijā nonācām pie mazas, burvīgas pļaviņas klinšu ielokā: dzidrs ūdens, zaļa zāle, meža puķes, strautu čala un zila debess virs galvas, dāsna, lapotnes netraucēta gaisma.

Tur mēs apstājāmies kā maģiska apļa vidū, kā viesi svētvietā: pat ceremonijai, kuras dalībnieks kļuvu, piemita īstena svētuma gars. Jātnieki nolēca no zirgiem. Ieloka centrā kā rituāla objekts gulēja vērša galvaskauss. Mani ceļabiedri cits pēc cita klusu piegāja tam klāt un ielika kaula iedobumos pa monētai, pa ēdamlietai. Es pievienojos viņiem, lai atstātu arī savu velti nomaldus klīstošajiem necilajiem ulisiem, visu pasugu bēguļiem, kas varēs rast maizi un atspaidu beigtā vērša acu dobuļos.

Bet neaizmirstamais rituāls ar to vēl nebija galā. Mani draugi zemnieki noņēma cepures un uzsāka dīvainu deju: viņi lēkāja uz vienas kājas apkārt pamestajam galvaskausam, no jauna izdejodami apli, kuru pirms viņiem bija ieminuši tik daudzi citi šī ceļa gājēji. Stāvēdams tur, blakus saviem neizdibināmajiem pavadoņiem, es neskaidri nojautu, ka eksistē saziņa arī starp vienu nepazīstamo un otru, pastāv gādība, pastāv lūgums un atbilde uz to - pat šeit, pasaules vistālākajā, visnomaļākajā savrupībā.

Tālāk uz priekšu, jau pie pašas robežas, kas mani uz ilgiem gadiem atšķirs no dzimtenes, satumstot naktij, mēs nokļuvām pie pēdējās kalnu aizas. Drīz pamanījām degam gaismiņu - cilvēka mitekļa pazīmi. Pienākuši tuvāk, atradām dažas sagrabējušas būves, graustiem līdzīgas mītnes, kas šķita neapdzīvotas. Iegājām vienā no tām un telpas vidū ieraudzījām uguns mēlēs degošus milzu bluķus, gigantiskus koku stuburus; tie tur, liekas, gruzdēja dienām un naktīm, celdami, cauri plaisainajam jumtam augšup dūmu stabus, kas izplūda debesu krēslotnē kā tumši iezilgans šķidrauts. Mēs ieraudzījām kaudzēs sakrautus sierus, ko sien šo augstieņu iemītnieki. Pie pašas uguns, saguluši kopā kā maisi, zvilnēja vairāki vīri. Klusumā ieskanējās ģitāras stīgas; saklausījām dziesmu - dzimusi oglēs un tumsā, tā atnesa mums pirmo cilvēka balsi šai ceļojumā. Tā bija mīlas un atšķirtības dziesma, mīlas un nostalģijas pilnas žēlas pēc tālīnā pavasara, pēc pilsētām, no kurām mēs nācām, pēc dzīves bezgalīgajiem plašumiem. Viņiem nebija zināms, kas esam, neko viņi nezināja par mūsu bēgšanu, viņi nepazina nedz manas vārsmas, nedz manu vārdu. Varbūt tomēr pazina? Bet notika tā, ka mēs vakariņojam un dziedājām pie šī ugunskura un pēc tam tumsā devāmies uz necilām naktstelpām. Cauri mītnei irdza karsta upīte - vulkānisks strauts -, un mēs iegremdējāmies siltumā: attecējis no kalnu gālēm, tas vēlīgi ņēma mūs savā klēpī.

Mēs tīksmīgi plunčājāmies, gremdējāmies līdz kaklam, mazgājām nost pārlieku garajā ceļā sakrāto smagumu. Rītausmā uzsākot pēdējos kilometrus, kas mani šķīra no tēvzemes zaudības, mēs jutāmies moži, kā no jauna piedzimuši, kā tikko kristīti. Kāpām zirgos, aizsākām dziesmu un devāmies prom, iemantojuši jaunu elpu, jaunu sparu, kas mudināja mūs pretim lielajam pasaules ceļam - tas mani jau gaidīja. Skaidri atceros: kad gribējām atstāt kalniešiem pāris monētu pateicībā par dziesmām, par ēdienu, par karstajiem ūdeņiem, par maizi un pajumti, varētu teikt - par necerēto patvērumu, ko bijām guvuši, viņi bez minstināšanās noraidīja dāvāto. Tas bijis pakalpojums, vairāk nekas. Un šajos vārdos - neskanīgajā «vairāk nekas» - slēpās tik daudz kas apjausts: varbūt tā bija atpazina, varbūt tie paši sapņi.

Dāmas un kungi!

Es neesmu iemācījies no grāmatām nevienu dzejoļa rakstīšanas recepti - savukārt arī pats nesniegšu nekādus padomus, izteiksmes vai stila paraugus, no kuriem jaunie dzejnieki varētu gūt kādu lāsi iedomāta vieduma. Ja es savā uzrunā vēstīju par konkrētiem pagātnes notikumiem, ja šai ceremonijā un šai vietā, kas ir tik tālu no manis pieredzētā, atdzīvināju nekad neaizmirstu stāstu, tad tas bija tāpēc, ka savas dzīves gaitā - lai kur tas arī būtu - vienmēr esmu radis nepieciešamo apliecinājumu, formulu, kas manī gaidīja, nevis lai nocietinātos manos vārdos, bet lai izskaidrotu man sevi pašu.

Toreiz garajā ceļojumā es guvu vajadzīgo impulsu, lai uzrakstītu poēmu. Savu tiesu man sniedza gan zeme, gan cilvēka dvēsele. Es domāju, ka dzeja ir darbība - gaistoša vai svinīga -, kurā kā līdztiesīgi partneri piedalās vientulība un vienotība, izjūtas un norises, tuvība sev pašam, tuvība cilvēkam un dabas noslēpumainajai atklāsmei. Un tikpat stipri es ticu, ka to visu - cilvēku un viņa ēnu, cilvēku un viņa nostāju, cilvēku un viņa dzeju - balsta arvien dziļāka kopības izjūta un pūles mūsos uz mūžu savienot realitāti un sapņus, jo tieši tā tos savij un sasaista dzeja. Un tāpēc man jāteic, ka pat pēc tik ilgiem gadiem es nespēju izšķirt, vai atziņas, ko guvu, pārvarot galvu reibinošo upi, dejot ap vērša galvaskausu, peldinot miesu kalnu virsotņu šķīstajā ūdenī, - nespēju izšķirt, vai šīs atziņas piedzima manī, lai vēlāk es tās aiznestu daudziem citiem, vai arī tā bija zīme, ko citi kā prasību vai kā pavēsti sūtīja man. Nezinu, vai es to piedzīvoju vai sacerēju, nezinu, vai tā bija īstenība vai dzeja, īslaicība vai mūžība, vārsmas, ko pārdzīvoju tai brīdī, vai pārdzīvojums, kas pārtapa dzejā pēc tam.

No visa tā, mani draugi, izriet mācība, kas dzejniekam jāpārņem no pārējiem cilvēkiem. Nepārvaramas vientulības nav. Visi ceļi aizved pie viena: pavēstīt citiem, kas mēs esam. Vajag iziet cauri vientulībai un grūtumam, atšķirtībai un klusumam, lai nonāktu burvju vietā, kur varam diet savu lempīgo deju un izdziedāt melanholisko dziesmu, bet ar šo deju vai ar šo dziesmu mēs izpildām pašus senākos apziņas rituālus, apliecinot, ka esam cilvēki un ticam kopīgam liktenim.

Patiesībā ir tā: pat ja daži vai daudzi cilvēki uzskatījuši mani par sektantu, kam nav lemts sēsties pie kopējā draudzības un atbildības galda, es negribu taisnoties - nedomāju, ka sūdzības vai aizstāvēšanās runas ietilpst dzejnieka pienākumos. Galu galā neviens dzejnieks nav nolikts par dzejas virsraugu, un, ja kāds no viņiem ir ņēmies apsūdzēt līdzbiedrus vai kāds cits nolēmis iztērēt dzīvi, aizstāvoties pret dibinātiem vai absurdiem apvainojumiem, es esmu pārliecināts, ka vienīgi godkāre spēj novest mūs tādos neceļos. Manuprāt, dzejas naidnieki neslēpjas vis starp tās radītajiem vai apsargiem, bet gan paša dzejnieka iekšējā nesaskanībā. Tāpēc nevienam dzejniekam nav cita nopietna ienaidnieka - tikai viņa paša nespēja saprasties ar saviem vismazāk ievērotajiem un visvairāk izkalpinātajiem laikabiedriem. Un tā tas ir bijis visos laikos un visās zemēs.

Dzejnieks nav «maziņš dievs». Nē, viņš nav «maziņš dievs». Viņš nebūt nenes mistisku likteņa zīmi, kas darītu viņu pārāku par citu amatu un arodu pratējiem. Es bieži esmu sacījis, ka izcilākais no dzejniekiem ir cilvēks, kas dod mums mūsu dienišķo maizi, - tuvējais maiznieks, kas sevi, nudien, neuzskata par dievu. Kā brālības pienākumu viņš veic savu dižo un necilo darbu - samīca mīklu, iešauj krāsnī, zeltaini nobrūnina un pasniedz mums dienišķo maizi. Un, ja dzejnieks sasniedz šādu vienkāršu apzinīgumu, tad arī tas pārtaps par augsta aroda sastāvdaļu, par ķieģelīti vienkāršai vai sarežģītai celsmei - tas nozīmē būvēt sabiedrību, pārveidot cilvēka dzīves apstākļus, pasniegt to, kas viņam pienākas, - maizi, patiesību, vīnu, sapņus. Ja dzejnieks iesaistās šai nebeidzamajā cīņā par to, lai katrs ieliktu otra rokās savu nolīgto daļu, savu devumu viskopīgā ikdienas darbā un savu maigumu, tad dzejnieks būs līdzdalīgs, mēs, dzejnieki, būsim līdzīgi visas cilvēces sviedros, maizē, vīnā un sapņos. Tikai ejot šo neatsvešināto parasta cilvēka ceļu, mēs spēsim atgūt dzejai tās plašo telpu, kas sarūk pa gabalam katrā laikmetā un ko mēs paši ik laika sprīdi padarām šaurāku.

Kļūdas, kas mani novedušas pie relatīvas patiesības, un patiesības, kas vairākkārt aizvadījušas mani līdz kļūdai, - gan vienas, gan otras man ir liegušas skaidrot, vadīt vai mācīt citiem to, kas saucas par radošo procesu un ko dēvē par literatūras līkumotajiem ceļiem (un es nekad neesmu uz to pretendējis). Tomēr vienu gan esmu sapratis: to, ka mēs paši darinām māņu tēlus, aizraudamies ar mītu radīšanu. No tās pašas javas, ko mēs lietojam vai gatavojamies lietot, vēlāk rodas kavēkļi mūsu izaugsmei un nākotnes attīstībai. Mēs tiekam nelokāmi vadīti pretī realitātei un reālismam, tas ir, pretim tiešai apkārtesošā izpratnei, tiešiem pārveides ceļiem, un tikai tad, kad jau šķiet par vēlu, aptveram, ka īstenībā esam uzbūvējuši tik pārspīlētu robežvalni, ka nogalinām visu dzīvo, nevis palīdzam tam atraisīties un uzziedēt. Mēs uzspiežam sev reālismu, kas vēlāk izrādās smagāks par ķieģeļiem, neuzcēluši ēku, kuras radīšanu uzlūkojām par neatņemamu sava pienākuma daļu. Bet, ja paveicam pretējo, ja mums izdodas radīt fetišu no nesaprotamā (vai tikai dažiem saprotamā), no izmeklētā un noslēpumainā, ja kopā ar reālistiskajām pārmērībām izdeldējam pašu realitāti, tad ātri vien nokļūstam uz neiespējamas zemes, kur kājas iestieg lapu, dūņu un mākoņu dūkstī, un mēs nosmokam no saziņas nepietiekamības.

Tieši mēs, rakstnieki no Amerikas izplatījuma, bez apstājas klausāmies aicinājumā piepildīt šo milzu telpu ar būtnēm no miesas un asinīm. Mēs apzināmies savu sūtību - piepildīt zemes virsu, bet reizē jo svarīgs ir pienākums laikus padot vēsti neapdzīvotā pasaulē, kur tāpēc, ka tā ir tukša, nav mazāk netaisnības, pāridarījuma un ciešanu. Mēs atbildam arī par to, lai tiktu atmodināti senie sapņi, kas snauž akmens tēlos un mūžvecos tempļos, bezgalīgu stepju neaptveramā klusumā, pirmatnīgu mežu biezokņos un pērkongrandošās upēs. Mums jāaizpilda ar vārdiem mēmā kontinenta vistālākie nostūri, un šis uzdevums - sacerēt, nosaukt - mūs apskurbina. Varbūt tas arī ir galvenais iemesls visam, kas notiek ar mani: ja tā, tad mani pārspīlējumi, vārdu aumaļas un retorika nav nekas cits kā amerikāņa dienišķā darba visparastākās izpausmes. Katra no manām vārsmām ir gribējusi atrast sev vietu kā taustāms priekšmets, katrs no maniem dzejoļiem tiecies kļūt par derīgu darbarīku, katra no manām dziesmām tīkojusi kalpot par sastapšanās zīmi telpā, kur krustotos ceļi, par akmens vai koka atlūzni, uz kura kāds vai kādi - tie, kas atnāks, - varētu atstāt jaunas zīmes.

Paplašinot dzejnieka pienākumus - varbūt pareizi, varbūt kļūmīgi - līdz galējām robežām, es nolēmu, ka manai darbībai ļaudīs un dzīves norisēs arī jākļūst kaut nedaudz partijiskai. Es to izlēmu, noraugoties uz lepnām neveiksmēm, vientulīgām uzvarām un žilbinošām sakāvēm. Nokļuvis uz Amerikas cīniņu skatuves, es sapratu, ka mana cilvēciskā sūtība nav nekas cits kā pievienoties plašiem organizētas tautas spēkiem, pievienoties ar asinīm un dvēseli, ar kaisli un cerību, jo vienīgi šī pārpilnā straume spēj dzemdināt rakstniekiem un tautām nepieciešamās pārmaiņas. Un pat tad, ja mana nostāja izraisīja un turpina izraisīt rūgtas vai laipnīgas iebildes, es tomēr neredzu cita ceļa, kas būtu ejams mūsu plašo un nežēlīgo zemju rakstniekam, ja mēs gribam, lai uzzied tumsa, ja mums rūp, lai miljoniem ļaužu, kas nav iemācījušies nedz izlasīt mūs, nedz vispār lasīt, kas joprojām neprot nedz rakstīt, nedz atrakstīt mums, beidzot sajustu .sevi pašcieņas valstībā, bez kuras cilvēks nespēj kļūt pilnvērtīgs.

Mēs esam mantojuši šo nožēlojamo dzīvi no tautām, kas nes sev līdzi gadsimtu slogu, no tautām, kas kādreiz bija vislaimīgākās, visšķīstākās, kas būvēja no akmens un metāliem brīnumainus torņus, žilbinoši greznus dārgumus, no tautām, ko drīz vien aplaupīja un apklusināja drausmīgie gadsimti, koloniālisms, kas turpinās arī pašlaik.

Mūsu vadzvaigznes sauc par cīņu un cerību. Bet nedz cīņa, nedz cerība nevar pastāvēt vienprātīgi. Katrā cilvēkā saplūst tālīni laikmeti, dīkums, kļūdas, kaislības, mūslaiku vajadzības un vēstures steiga. Bet par ko es kļūtu, ja, piemēram, kaut kādi būtu centies saglabāt dižā Amerikas kontinenta feodālās pagātnes vaibstus? Kā gan es spētu pacelt pieri, ko dara gaišu Zviedrijas dāvātais gods, ja nejustu lepnumu par to, ka esmu piedalījies, kaut mazliet piedalījies savas tēvzemes tagadnes pārveidē? Ir jāielūkojas Amerikas kartē, jāsastopas ar grandiozo dažādību, ar kosmiski cēlo plašumu, kas mūs apņem, lai saprastu, ka daudzi rakstnieki atsakās kā savējo pārciest pagātnes negodu un laupīšanas, ko ļaunās dievības bija lēmušas Amerikas tautām.

Es esmu izvēlējies grūto līdzdalīgas atbildības ceļu - tā vietā, lai vēl un vēlreiz slavinātu indivīdu kā sistēmas centrālo sauli, es uzskatīju par labāku pazemīgi piedāvāt savu palīdzību prāvajam karapulkam, kas, tiesa, laiku pa laikam var maldīties, tomēr bez atelpas virzās uz priekšu un dienu no dienas cīnās gan ar tiepīgiem vecā aizstāvjiem, gan ar vīzdegunīgiem nepaciešiem. Jo es ticu, ka mans dzejnieka pienākums nav vienīgi sadraudzība ar rozi un simetriju, ar jūsmīgu mīlu un bezgala ilgām, bet arī brālība ar sūrajiem cilvēka pūliņiem, ko esmu iemiesojis savā dzejā.

Tieši pirms simts gadiem kāds nelaimīgs un lielisks dzejnieks, kaismīgākais no izmisušajiem, uzrakstīja šo pravietojumu: "Av aurore, armés d'une ardente patience, nous entrerons aux splendides Vilies." "Rītausmā, degošu pacietību bruņoti, mēs ieiesim mirdzošajās pilsētās."

Es ticu šim Rembo - Viedīgā - pravietojumam. Es nāku no tumšas provinces, no zemes, ko asas kontūras nošķir no visām pārējām. Es biju vispamestākais no dzejniekiem, manas vārsmas bija nomaļas, sāpīgas un lietainas. Bet es vienmēr esmu ticējis cilvēkam. Nekad neesmu zaudējis cerību. Varbūt tāpēc es tagad esmu nonācis šeit - ar savu dzeju, ar savu karogu.

Noslēgumā es gribu sacīt labas gribas ļaudīm - strādniekiem, dzejniekiem -, ka visa nākamība ir ietverta šai Rembo frāzē: tikai ar degošu pacietību mēs iekarosim mirdzošo pilsētu, kura dāvās gaismu, taisnību un pašcieņu visiem cilvēkiem.

Tad dzeja nebūs skandēta veltīgi.

No spāņu valodas tulkojis Guntis Valujevs