Dzeja
26.08.2016

No rudens līdz pavasarim

Komentē
1

svīres

lūdzu, nodziedi mani – es lūdzu. es skatījos acīs, bet acu nebija. tikai lēni mākoņi laiski slīdēja gar horizontu. nodziedi mani, jo citādi es neesmu. vien augšā, virs smagi melniem padebešiem, mūžam riņķo milzīgas, sniegbaltas svīres. vienmēr aizmigušas un vienmēr kliedzienā pavērtiem knābjiem. reiz, kad būs pagājusi puse no mūžības, putni pamodīsies. acis atvērsies, knābji aizvērsies un iestāsies klusums. tad būs par vēlu, tad mēs būsim nokavējuši. mēs būsim beigušies.

tikai putni, saules apmirdzēti, turpinās lidot. pilnīgā klusumā, skatoties bezgalībā.

ursa major

perseīdas ir uzsākušas savu skrējienu. tikai es nekad nepaspēju ievēlēties. es nemaz nezinu, ko man vajadzētu vēlēties. manī ir uzsprāguši visi asinsvadi. visas vēnas un artērijas, un kapilāri. visas mazās caurulītes, trubiņas un šļauciņas. viss dzīvības labirints. ienirt melnā, melnā, maigā ūdenī dziļi zem lielajiem greizajiem ratiem, zem lielā lāča. ūdens ir mana māte un mājas. es pati esmu ūdens. vienmēr esmu bijusi. upe. mana gultne ir dziļa un plaša, es lēni un mierīgi dodos uz okeānu. es visu nesu sev līdzi. mani tur gaida. pacietīgi un vienmēr – es varu nesteigties. ietīties miglā. visi tilti ir ietīti miglā. pretējā krasta nav un varbūt arī nekad vairs nebūs. virs miglas ir zvaigznes. viņas ir atgriezušās naktī. zvaigznes, kuras nāk apēst vasaru. kā tārpi saēd trūdošu miesu. tik svešādi tu smaržo. varbūt tu trūdi.

annai

nekas nav beidzies. mūžīgs un bezgalīgs entropijas akts. straumes šņāc. brūnas straumes, sarkanas straumes, melnas straumes, aukstas straumes, dedzinošas straumes, asiņu straumes, tauku straumes, kanalizācijas straumes, melodiju straumes, dūmu straumes, gaismas straumes, mūžam nebeidzamās – mēs sekojam tām, mēs sekojam tām. manās mājās ir ienākušas šaudīgas ēnas, lietas ir pazaudējušas savas vietas un gaisma krīt tik rudenīgos leņķos. rūsgani sarūsējusi, kvēpaini ruda. vasara vējā. es jūtu, kā dziļi, dziļi zem zemes sāk sabiezēt veļi. veļas kamolos un laiski staipās. viņu laiks ir tuvu. paskatīties acīs sev – tik tukšās, tik caurspīdīgās, tik nemierīgās. man žēl to, kuri dzīvo bez robežām. robežas neierobežo, robežas dod satvaru, jēgu un karkasu, ko aizpildīt ar savu bezgalību. robežas atbalsta un sargā. tik šaurs ved ceļš uz miera ostu, tik aizaudzis un aizmirsts. cik muļķīgi un augstprātīgi ir iestāties svešā straumē un iedomāties sevi spējam to apturēt. straume nejautā, straume plūst tālāk un aiznes visu sev līdzi, ierauj dzelmē, un tu vairs nezini, kā elpot. tev atliek vien samierināties. māte samierināšanās, māte, kura nekad nav pratusi mīlēt. viss ir kļuvis citāds, visi trūkumi ir saskaitīti, un īstenībai nav jābūt izdevīgai. tumša pazemes upe zem degošām tuksneša smiltīm. aizskalo kaulus, aizskalo kaunu, aizskalo visu bezsatvarīgo. pazemes upe, bez kuras valgmes tu jau sen būtu sabirzis pelnos. upe, kas seko mums. upe, kas šņākdama nes mūs un visas ostas uz priekšu.

bērns

tu baro nāvi
tā ēd no tavas rokas
un pamazām atmaigst
murrā vai luncina asti
kā jau daždien dzīvnieks
kas beidzot remdējis
mūžsenu izsalkumu

***

es braucu pie tevis pēc 12  stundu darbdienas,
nogurusi un tukša, jo man darbā nekas nebija jādara,
es braucu pustukšā vilcienā un lasu dzejas krājumu,
kuru aizgāju nopirkt darba laikā.
fotografēju dzejoļus ar viedtālruni un
sūtu tev mesendžerī.
tu atpazīsti, ka tie ir Draguna dzejoļi,
tas mani pārsteidz
(es padomāju, ka drīz varbūt varēsim spēlēt līdzīgu spēli
kā Bertoluči "Sapņotājos", kurus skatījāmies vakar, pirms seksa).
tu raksti, ka esot to krājumu gribējis šodien nopirkt, bet aizmirsis.
es nopirku. izdevniecības veikalā, pa lēto.
es gandrīz neizkāpju no vilciena,
jo tas apstājas pie nepareizā perona un atver durvis otrā pusē.
es ceru, ka tu būsi atbraucis man pretī, jo esmu nogurusi,
bet neesi.
es uzlieku austiņas, ieslēdzu mūziku un eju mājās.
mūsu ielas galā es satieku tevi braucam man pretī,
mašīnā ož pēc cigaretēm, bet to nav tev līdzi
man somā ir vegānu desa, ar atlaidi nopirkti vīraki un Draguns,
tu esi izvārījis cūku pupas, un mēs skatāmies tevis,
ar analogo fotoaparātu bildētās, melnbaltās fotogrāfijas.

mūsu laivas nav nogrimušas
mūsu laivas nav nogrimušas
mūsu laivas nav nogurušas

nelaimdotai

tavs laiks pienāks tai stundā, kad augšāmcelsies visi uz šosejas notriektie zvēri. izžuvušiem purniem, saķepušiem kažokiem un nepilnīgiem iekšējo orgānu komplektiem. viņi izkāps no grāvmalēm, piesliesies no ceļa nomalēm, atlīmēsies no asfaltbetona segumiem un pagriezīsies pret tevi ar saviem tukšajiem acu dobumiem. viņi celsies un ies, un paņems tevi sev līdzi.

***

piena ceļš sabiezē
tur tālu augšā
un akmeņos pelēkos
zvaigznes spoguļojas

gaiss dzidrs un trausls
kā nopulēts stikls
un smaržo pēc āboliem
dūmiem un trūdiem

tas laiks ir tuvu
kad pāri aizsalušai jūrai
skries atkal blāvas
ziemeļblāzmas

un laiks ir tuvu
kad platīnbaltās mēnesnīcās
izsalkuši zvēri
pār sniega laukiem staigās

vēl mākoņos kliedz dzērves
bet dienas irst
un tumši rudos vakaros
ņirdz rudens tavos logos

***

es dejoju ar tevi, tad nedejoju, tad atkal dejoju
tad izraujos, izskrienu ārā un iekrītu sniegā
nodziestu
tu nāc mani meklēt, bet ir tumšs
un es vairs neatstaroju gaismu

***

tu atdevi mīlestību bailēm
bailes izauga un apēda mani
tagad es dzīvoju bailēm vēderā
tur ir gulta, mazs galdiņš, skapītis
un pusnaktīs zvana zvani

***

varbūt šis būs tas pavasaris, kurā izkusīs nevis sniegs, bet zeme. paliks tukšums un balta, trauslas sērsnas čaumala, kurā iebrūkot dzērves salauzīs kājas. kustību pazaudējis, sastindzis ūdens. tu esi tik vientuļa, tu esi nepateiktu vārdu klucīši, kas salikti cilvēka veidolā. viens nejaušs pieskāriens, viens skatiens, viena vēja elpa, un tu jau esi čupa, kas, nevarīgi guļot, gaida. gaida, kad kādas maigas un gādīgas rokas saliks tevi atkal cilvēkveidīgā formā. bet – tās rokas ir izkusušas, zeme ir izkususi un saule vairs neskatīsies uz šo pusi. ir tikai auksta, spoža, griezīga sērsna un raudošu gājputnu kāši debesīs.

Inese Tone

Inese Tone dzīvo pasaulē skaistākajā mazpilsētā, ēd dārzeņus, skatās kā ganās viņas zirgs, braukā pa grantiniekiem un palīdz KVADRIFRONAM būt par KVADRIFRONU.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!