Darbs no izstādes "Melu valsts" (страна для лжизни – krievu val., vārdu spēle, kurā baltkrievu opozīcijas sauklis "valsts dzīvei" pārvērsts, vēstot par Lukašenko režīma radīto īstenību).
 
Sarunas
22.09.2022

No kurienes visas šīs asinis? Saruna ar baltkrievu aktīvisti

Komentē
0

Anastasija (vārds mainīts) ir baltkrievu politiskā aktīviste un māksliniece. Šobrīd viņa atradusi patvērumu Latvijā. Kopā ar citiem baltkrievu bēgļiem Anastasija turpina atbalstīt baltkrievu politiski ieslodzītos, ģimenes, kuras palikušas bez apgādātājiem, un citus bēgļus. Viņa ir pateicīga Latvijai par iespēju dzīvot brīvā sabiedrībā, bet norāda arī uz šķēršļiem, ar kādiem Latvijā sastopas baltkrievi, kuri bēg no Lukašenko režīma represijām.

Linda Gabarajeva

Linda: Kā ir veidojusies tava apziņa par sevi kā politiski aktīvu baltkrievieti?

Anastasija: Man ir 30 gadu, no kuriem 26 es dzīvoju Baltkrievijā. Pēdējos 4 gadus dzīvoju Sanktpēterburgā, tolaik nebiju politiski aktīva. Taču 2020. gada martā savu kandidatūru uz Baltkrievijas prezidenta amatu pieteica Viktors Babariko, kura ģimeni pazīstu personiski, viņa dēls bija mans skolasbiedrs. Babariko strādāja banku sektorā, taču vienmēr bija tik cilvēcisks, centās palīdzēt citiem, veda uz Baltkrieviju izcilus mākslas darbus, tā parādot, ka Baltkrievija nav nomale ar neizglītotiem cilvēkiem. Man bija ļoti bail par viņu ģimeni, jo zināju, ko Lukašenko dara ar saviem oponentiem. Babariko runāja ar baltkrieviem tik cieņpilni, ka cilvēki noticēja, ka mēs esam liela nācija un varam kaut ko panākt, ka prezidents var būt cilvēks, kurš ciena iedzīvotājus. Ka prezidents kalpo cilvēkiem, nevis cilvēki prezidentam. Mēs tiešām ticējām, ka tas var mainīties. Tad parādījās vēl 2 kandidāti – blogeris un IT speciālists. Un man bija labs iespaids par viņiem. Bet tad kandidātus sāka arestēt. Jūnijā, divus mēnešus pirms vēlēšanām, Viktors Babariko ar dēlu gāja iesniegt balsis Centrālajā vēlēšanu komisijā: ir jāsavāc noteikts skaits balsu, lai drīkstētu kandidēt. Viņi iegāja, bet neiznāca. Kopš tā laika neviens nav viņus redzējis. Viktoram Babariko piesprieda 14 gadus cietumā, bet viņa dēls pat nesaņēma oficiālu apsūdzību, viņš vienkārši sēž un gaida. Vienkārši sēž divus gadus.

Pēc viņu aresta es jutu, ka tā ir mana personiskā lieta. Ka man ir jāpiedalās un jāpalīdz. Es tolaik biju Sanktpēterburgā un kopā ar citiem diasporas baltkrieviem izveidoju čatu, kurā mēs koordinējām kopīgu rīcību.

Vēlēšanu dienā plkst. 12.00 devos uz Baltkrievijas vēstniecību un gaidīju astoņas stundas, lai nobalsotu. Pa to laiku pavirzījos līdz rindas vidum. Mūsu rinda divas reizes aptvēra visu kvartālu. No 4000 cilvēkiem, kuri stāvēja rindā, nobalsot tika 400. Astoņos vakarā iznāca vēstniecības pārstāvis un paziņoja, ka diemžēl vēlēšanas ir beigušās un rezultāti liecinot, ka vairāk nekā puse esot balsojusi par Lukašenko. Mēs visas dienas garumā bijām aptaujājuši cilvēkus, un labi ja 2 vai 3 bija balsojuši par Lukašenko, būtībā visi balsoja par Tihanovsku.

Rinda 2020. gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās Sanktpēterburgā. 

Todien izlēmām, ka kaut kas ir jādara. Nevarējām tikt uz Baltkrieviju kovida dēļ, jo Krievija bija aizvērusi robežas. Ja mēs aizbrauktu, mūs vairs nelaistu atpakaļ. Baltkrievus apcietināja, spīdzināja, nogalināja. Mēs gribējām atbalstīt viņus un pusgadu katru dienu nācām uz vēstniecību, vienkārši stāvējām, klusējām un protestējām. Rīkojām izstādes un sporta pasākumus, vācām naudu, lai palīdzētu ģimenēm, kuru apgādnieki tika arestēti. Mums neviens nedeva finansējumu, paši gādājām līdzekļus. Cilvēkus Baltkrievijā apcietināja, ja viņi saņēma naudu no atbalsta fondiem, jo tas nozīmēja, ka viņi ir pret režīmu. Šobrīd Baltkrievijā oficiāli ir 1262 politiski ieslodzīto, bet neoficiāli daudz vairāk. Es domāju, ka ap 10 000.

Linda: Kā jūs saņemat informāciju no cilvēkiem Baltkrievijā, kuriem nepieciešama palīdzība?

Anastasija: Starp baltkrieviem ir liela solidaritāte. Daudz palīdzējuši blogeri, kuri radījuši platformu saziņai. Ir "Telegram" kanāli "Matolka help", "Vytebsk 97%", "Strana dlja zhizni", Sergeja Tihanovska kanāls. Arī Eduarda Babariko draudzenes Sašas Zverevas kanāls. Ir kanāls, kurā var ziņot par cilvēkiem, kas ir pazuduši. Piemēram, ja tavs draugs aiziet uz protestu un neatgriežas, vari rakstīt "Vesno", kuri reģistrēs visu informāciju. Viņi arī sniegs informāciju, ja kāds cits zina kaut ko par pazudušo. Iedod visus numurus, kuriem zvanīt, lai noskaidrotu kaut ko par saviem pazudušajiem draugiem un tuviniekiem.

Linda: Kas jāizdara, lai cilvēku Baltkrievijā apcietinātu par pretošanos režīmam?

Anastasija: Tu vari iziet uz ielas ar Ukrainas vai Baltkrievijas opozīcijas karogu. Tas ir vairāk nekā pietiekami, lai tevi arestētu. Nesen Minskas naktsklubu rajonā notika koncerts, kurā dziedātāja [Meriema "Hera" Gerasimenko] izpildīja ukraiņu grupas "Okean Elzy" dziesmu. Viņu apcietināja. Apcietināja arī bāra īpašnieku, jo viņš ļāva viņai uzstāties. Es domāju, ka viņa tam bija gatava. Iespējams, koncertā vai uz ielas bija kāds no policijas.

Linda: Tātad Baltkrievijā nedrīkst paust jebkāda veida atbalstu Ukrainai.

Anastasija: Protams. Tas ir tāpat kā Krievijā. Ja tev ir Ukrainas karogs, laipni lūdzam cietumā. Varbūt vairs neapcietina, ja tu izej ar baltām kedām, kurām ir sarkanas kurpju šņores. Nezinu. Bet, ja tu izietu ar dzeltenām kedām, kurām ir zilas šņores, viņi varētu tevi apcietināt. Atkarīgs no garastāvokļa. Viņi aizliedz krāsas. Baltu un sarkanu, zilu un dzeltenu.

Darbs no izstādes "Melu valsts". Lukašenko lelle, novietota kambarītī, kurā ikviens drīkst ieiet un darīt ar lelli visu, ko vien vēlas. 

Linda: Arī policisti ir pilsoņi, bet viņi ir citā pusē. Kā tu skaidro to, ka vesela pilsoņu grupa nostājas pret pārējiem? Vai tu pazīsti kādu policistu?

Anastasija: O, jā. Bet mēs par to nerunājam. Viņš zina, ko es daru, un es zinu, ka viņš ir policijā. Es zinu, ka viņš skatās manus "Instagram" stāstus. Ceru, ka viņš nezina visu, ko esmu darījusi, bet viņš zina, ka esmu pret režīmu.

Kāpēc viņi atbalsta režīmu? Sistēma ir uzbūvēta tā, ka policija ir Lukašenko personiskā armija. Policija kalpo nevis iedzīvotājiem, bet Lukašenko. Turklāt, ja tu strādā policijā, tev ir dažādas privilēģijas. Tu vari iestāties jebkurā universitātē bez iestājeksāmeniem.

Linda: Ko? Arī medicīnas?

Anastasija: Esmu diezgan droša, ka jā. Tev iedod dienesta dzīvokli. Ja tu gribi to nopirkt, tev dod atlaides kredīta procentiem. Tev nav jāmaksā par studijām. Bet, ja vēlies aiziet no sistēmas, tev ir jāatmaksā viss, ko valsts par tevi ir samaksājusi. Tiem, kuri pēc 2020. gada 9. augusta gribēja pamest policiju, tika piestādīti rēķini, reizēm 50 tūkstoši dolāru. Tu vari samaksāt un aiziet, bet kur lai cilvēki ņem tādu naudu? Sistēma ir izveidota tā, ka tu viegli vari tajā ienākt, bet nevari aiziet.

Tāpat cilvēkus, kuri veica represijas pret protestētājiem, saista izlietās asinis. Viņiem bail, ka tad, ja viņi iznāks no sistēmas un atzīs izdarīto, to, ka ir spīdzinājuši cilvēkus, brīvajā Baltkrievijā viņus apcietinās un sodīs. Jo cilvēki neaizmirsīs un nepiedos.

Es domāju, ka tie, kuri tiešām gribēja pamest sistēmu, to izdarīja. Baltkrievu IT uzņēmums "PandaDoc" piedāvāja atbalstīt ikvienu, kurš pamet policiju. Viņi par velti apmācīja tos, kuri vēlējās. Daudzi cilvēki palīdzēja arī, lai atmaksātu kredītus. Un ne tikai policistiem, arī juristiem, tiesnešiem, citiem valsts sektorā strādājošajiem. Mēs visi palīdzējām.

Linda: Kas ir tas, ko tu un tava kopiena šobrīd dara, lai palīdzētu?

Anastasija: Sanktpēterburgā vairs nedrīkst protestēt, tevi uzreiz apcietina. Baltkrieviem tas nozīmē deportāciju uz Baltkrieviju, uz cietumu tur. Sanktpēterburgā jau apcietināti vairāki baltkrievi, un mēs cenšamies viņiem palīdzēt. Rakstām vēstules, sūtām uz cietumu mantas, sazināmies ar viņu juristiem. Sanktpēterburgā ir projekts, kuru sauc "Garage sale", tajā mēs vācam mazlietotas mantas, pārdodam tās un visu naudu sūtām baltkrieviem, kuriem to vajag.

Agrāk mēs rīkojām pasākumus – izstādes, sporta pasākumus, pat konferenci par protestiem. Bet šobrīd tas nav iespējams. Bija pat diezgan kuriozs gadījums – uz vienu protestu atnāca puisis, kuram ap kaklu bija viņa mīļākās futbola komandas šalle, kuras krāsas ir sarkana un balta, zila un dzeltena, un viņu apcietināja. Tas bija pirms kara Ukrainā.

Izstādes "Protestam ir sievietes seja" plakāts. 

Mēs sekojam līdzi tam, kas notiek ar ieslodzītajiem. Es sarakstījos ar Janu Pinčuku, kuru apcietināja decembrī Krievijā par to, ka viņas administrētais "Telegram" kanāls "Vitebsk 97%" atbalsta terorismu. Baltkrievijā ikviens kanāls, kurš ir pret Lukašenko, ir teroristisks. 9. augustā izlēma, ka Janu sūtīs uz Baltkrieviju. Tieši 2 gadus pēc nolaupītajām vēlēšanām. Viņa uzrakstīja par to vīram. Vairākas dienas neviens nezināja, kur viņa ir. Viņas draugi un tuvinieki sūtīja viņai adresētas vēstules uz dažādām pilsētām, jo administrācijai ir jāatbild, ja meklētā cilvēka tur nav. Mēs atradām viņu Maskavā. Policija nesaka, kur viņa ir tagad. Viņas vīru arī gribēja apcietināt, viņu jau uzaicināja uz policiju kā liecinieku kādai neesošai lietai, tāpēc viņš aizbēga, jo sievas labā var izdarīt vairāk, ja pats nav cietumā.

Linda: Kāpēc tu nevēlies, lai tavs vārds tiktu publicēts šajā intervijā?

Anastasija: Jo Baltkrievijā ir ierasta prakse, ka policija atnāk pie to režīma pretinieku ģimenēm, kuri paši ir ārzemēs, un apcietina tuviniekus, lai šantažētu tevi. Nesen policija ieradās pie opozīciju atbalstošās operdziedātājas Margaritas Ļevčukas vecākiem un apcietināja viņus, lai piespiestu Ļevčuku atgriezties Baltkrievijā. Un, pat ja viņa atgriezīsies, nav garantijas, ka vecākus atbrīvos.

Es cenšos darīt tik, cik varu, bet nerādīt savu seju, nerakstīt savu vārdu, jo tas pakļautu briesmām manu mammu. Un to es nevēlos.

Linda: Kāpēc tu atbrauci uz Latviju?

Anastasija: Tas bija spontāns lēmums. Es biju Sanktpēterburgā, kad sākās karš Ukrainā. Sekoju ziņām, centos saprast, ko vēl varu darīt, esot valstī, kura ir agresore. Un izrādījās, ka es neko daudz nevaru darīt. Bet es varēju aizsūtīt uz Ukrainu naudu. Taču pēc dažām dienām Krievijas bankas sāka policijai sūtīt informāciju par cilvēkiem, kuri pārskaita naudu ukraiņiem. Izlēmu, ka vairs nevaru palikt. Atbalsts Ukrainai tiek uzskatīts par atbalstu terorismam, un es sapratu: ja viņi atnāks pēc manis, tad atklās arī visu, ko esmu darījusi Baltkrievijas sakarā. Es nezināju, kur braukt. Man ir draugs un divi kaķi, kaķus es nevarēju atstāt, biju viņus paņēmusi no ielas. Zināju, ka Baltkrievijā nevaru atgriezties. Uzrakstīju pilnīgi visām Eiropas valstu vēstniecībām un konsulātiem Sanktpēterburgā un Maskavā. Un vēstulē Latvijas konsulātam pieļāvu kļūdu – uzrakstīju, ka vēlos patvērumu Somijā! Kad to pamanīju, man bija tāds kauns, bet uzreiz aizsūtīju arī īsto vēstuli. Varbūt šī kļūda palīdzēja. Lielākoties vēstniecības mani sūtīja uz citām organizācijām, bet Latvijas konsulāta darbiniece vienkārši uzrakstīja: atsūtiet savu telefona numuru. Piezvanīju pati. Viņa teica: pastāsti man piecās minūtēs, kas noticis. Viņa uzaicināja mūs ierasties konsulātā jau nākamajā dienā. Tas, kā mēs vedām pierādījumus par savu politisko aktīvismu, ir vesels stāsts. Kad Krievijā ieej metro, ir ierasta prakse, ka tavas somas tiek pārbaudītas. Mēs salikām visus dokumentus un citus pierādījumus lielā, melnā mugursomā. Četros Sanktpēterburgā pavadītajos gados bijām iemācījušies to īpašo sejas izteiksmi, kura ļauj izvairīties no policijas, un viņi mūs palaida garām! Citādi mūs apcietinātu, deportētu un iedotu ne mazāk kā 15 gadus cietumā.

Mēs nokļuvām konsulātā, un no sarga būdiņas iznāca krievu policists, kurš uz kādām 7 minūtēm paņēma mūsu pases – skaidrs, ka viņš visu informāciju reģistrēja. Bet mani ielaida konsulātā. Konsulāta darbiniece bija pretimnākoša, ar tik lielu uzmanību klausījās manī. Viņa tiešām saprata situāciju, un es jutu viņas lielo atbalstu. Pēc nedēļas viņa piezvanīja un teica, ka vīzas ir gatavas. Es zinu arī citus baltkrievus, kuriem viņa palīdzējusi.

"Protestam ir sievietes seja" – Baltkrievijas mākslinieku un aktīvistu veidotā izstāde, kurā tika apskatīta sieviešu loma Baltkrievijas politiskajos procesos.

Linda: Vai šobrīd Rīgā ir vienota baltkrievu kopiena?

Anastasija: Pirms kara Ukrainā bija čats, kurā sazinājās politiski aktīvie baltkrievi Latvijā, un tajā bija ap 20 cilvēkiem, tas ir ļoti maz, laika gaitā daudzi nogura, nebija finansiāla atbalsta, lai rīkotu pasākumus vai akcijas, un pamazām kustība apsīka.

Linda: Vai viņi visi bija politiskie bēgļi?

Anastasija: Nē, lielākoties atbraukuši vēl pirms 2020. gada. Latvija nav populārākais galamērķis tiem, kuri nevar palikt Baltkrievijā. Mēs ļoti maz zinām par Latviju. Mums ir laba informācijas apmaiņa ar Lietuvu un Poliju, bet ne ar Latviju. Turklāt vēl nesen baltkrievu bēgļiem Latvijā bija jāgaida pusgads, līdz varēja sākt oficiāli strādāt. Tad bija jāiegūst uzturēšanās atļauja, kas arī prasa laiku. Protams, ir bēgļu centrs "Mucenieki", kur ļoti cenšas palīdzēt. Bet palīdzība nav pietiekama – 3 eiro dienā ēdienam, katru mēnesi iedod paciņu, kurā ir brokastu pārslas, makaroni, vistas, tomātu un kukurūzas konservi, e-talons ar 10 braucieniem. Ar to nevar izdzīvot. Man ir divi kaķi, un es nevaru dzīvot "Muceniekos", jo tur nedrīkst palikt ar mājdzīvniekiem. Bet es biju tam gatava. Jāsaka liels paldies tiem baltkrieviem, kuri panāca, ka laiks, kurā nedrīkst strādāt, tiek samazināts no sešiem uz trim mēnešiem.

Pēc kara sākuma uz Poliju devās ukraiņu bēgļi, un viņiem patvērums ir nepieciešams vairāk. Baltkrievi, kuriem jāpamet valsts, vairs tik daudz nebrauca uz Poliju, turklāt uz robežas ir uzcelti žogi, kas neļauj bēgt. Pēc kara sākuma Latvijas baltkrievu čatam pievienojās ap 320 cilvēku. Tas ienes jaunu sparu, jo mēs visi gribam aktīvi darboties. Mēs nākam no valsts, kurā viss ir aizliegts, un tagad esam valstī, kurā vari uz ielas kliegt: "Putin hujlo, Lukašenko hujlo!" – un viss ir kārtībā, tevi par to neapcietinās. Mums ir liela motivācija darīt.

Pirmais lielais pasākums bija gājiens 9. augustā, un mēs negaidījām, ka piedalīsies tik daudz cilvēku! Arī agrāk tika rīkoti baltkrievu protesti pie Krievijas vēstniecības, bet tajos piedalījās kādi 10 cilvēki. Šoreiz bija ap 100 cilvēku. Un ieradās pat Rīgas mērs! Viņš turēja karogu, nāca kopā ar mums no Nacionālās bibliotēkas un arī kliedza: "Lukašenko v avtozak!" [Lukašenko aiz restēm! – krievu val.] Tas ir tik liels atbalsts – just, ka cilvēki zina par situāciju un nāk mūs atbalstīt.

Izstādes "Melu valsts" plakāts. 

Linda: Kāds atbalsts šobrīd ir nepieciešams baltkrieviem, kuri meklē patvērumu Latvijā?

Anastasija: Ja runājam par bēgļiem, kuri ieradušies tikko, tad tas pats, ko jau tagad dara "Muceniekos", tikai lielākā apmērā. Bet kopumā, piemēram, izglītības joma – dažas universitātes uzņem studentus un ļauj viņiem mācīties angļu valodā, taču man ir bijusi pieredze ar Latvijas Mākslas akadēmiju, kurā, kā saprotu, var mācīties tikai latviešu valodā. Angliski ir tikai viena maģistra studiju programma, kura ir daudz dārgāka nekā pārējās. Varbūt ir iespējams dot iespēju mācīties angliski. Piemēram, Latvijas Kultūras akadēmija ļāva manai paziņai studēt angliski. Tikai es laikam izvēlējos vislatviskāko skolu (smejas).

Liela problēma ir informācijas trūkums. Piemēram, meitenes, kuras uzņēma augstskolā, tikai caur paziņām uzzināja, ka ir iespējams saņemt atlaides studiju maksai. Es izveidoju "Telegram" kanālu, kurā baltkrievi Latvijā ievieto informāciju par praktiskiem jautājumiem – dzīvokļa meklēšanu, sabiedrisko transportu, medicīnas iestādēm, mācībām.

Kad atbraucu, nevienu nepazinu, bet man palīdzēja meitene, kura pameta Baltkrieviju 2020. gada decembrī, un viņa Latvijā dzīvo jau ilgi. Viņa uzrakstīja garu sarakstu ar ieteikumiem: nemeklē dzīvokli šajos rajonos, telefonu var nopirkt tur un tur, lūgt patvērumu var te (jo es nezināju, kur oficiāli pieteikties kā patvēruma meklētājai). Visi Pilsonības un migrācijas centri bija pilni.

Linda: Paldies, Anastasija. Vai ir kas tāds, ko tu vēlētos piebilst?

Anastasija: Jā. Es gribu pateikt , ka esmu ļoti pateicīga Latvijas cilvēkiem. Mēs esam sarežģītā situācijā, un mums nav, kur iet. Mums tiešām ir nepieciešams jūsu atbalsts. Ai, es tūlīt sākšu raudāt.

Linda: Es arī, es visu laiku turos!

Anastasijas darbs "No kurienes visas šīs asinis?". 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!