Foto – no izstādes "Aspazija/Rainis: la rebelle et l’humaniste. Histoire de deux poètes lettons" materiāliem
 
Kultūra
15.04.2015

No kura gala, no kura sākuma

Komentē
3

Muzejos un senās grāmatās ir aplūkojamas kartes, ko cilvēki zīmējuši vēl tajos laikos, kad viņiem šķita, ka pasaule ir plakana. Šādai ērti plakanai pasaulei bija aizsniedzamas malas un, protams, arī centrs. Centrā bieži vien tika iezīmēta vai nu paša kartes autora atrašanās vieta, vai pilsēta, ko autors uzskatīja par pasaulei īpaši nozīmīgu – piemēram, Jeruzaleme vai Roma. Līdzīgi kā tagad mums blakusesošajā valstī tās prezidents cenšas uzzīmēt pasaules karti, kuras centrā kopš nezin kādiem laikiem ir bijusi Maskava. Nav grūti iztēloties, ka tajos senajos laikos, sākot kādam stāstīt, kā nokļūt no punkta A uz punktu B, cilvēks savos skaidrojumos kā pirmo atskaites punktu visticamāk izmantoja tieši sevis iztēloto pasaules centru. Mūsdienās tas atgādinātu situāciju, kad jūs pie Rīgas autoostas kādam iebraucējam no laukiem mēģinātu izskaidrot, kā nokļūt, piemēram, līdz Lāpstu ielai, bet kā pirmo orientieri nosauktu Brīvības pieminekli, pasaules radīšanas brīdi vai Lielo sprādzienu.

Taču ir tādi brīži, kuros mēs vēl aizvien atskāršam, ka mūs iespējams saprast vienīgi tad, ja savus skaidrojumus sāksim ar tik tālu un senu atkāpi, cik nu vien iespējams. Tie ir brīži, kad mums nākas stāstīt par savu vēsturi, valodu un mūsu valsts ģeogrāfisko atrašanās vietu.

"Tātad jūs savā zemē sarunājaties krievu valodā?" tev vientiesīgi pavaicā kāds tepat netālu dzīvojošs un pārsteidzoši nezinošs vidējais eiropietis. Un tu jau nez kuru reizi sāc stāstu par senajiem indoeiropiešiem, mūsu valodas radniecību ar lietuviešu valodu un jau izmirušo prūšu mēli, turklāt uzskati par vajadzīgu piekodināt, ka igauņu valoda gan ir pavisam no citas šlakas – viņi kopā ar somiem un ungāriem ir tie somugri. Tālāk no Eiropas parasti tiek sagaidīti nevis lingvistiski, bet ģeogrāfiski paskaidrojumi, taču tad bieži vien izrādās, ka pat vispārinājums "Eiropa" daudzviet pasaulē izklausās tikpat tāls, eksotisks vai abstrakts kā pasaules mala.

Nesen kaut kur internetā ierakstītos komentāros pamanīju pukošanos, ka nu jau bezmaz vai neviens notikums vai pasākums Latvijā nevar notikt bez Aspazijas, Raiņa un viņu 150 gadu jubilejas piesaukšanas. Pasākumu šajā jubilejas gadā patiesi ir daudz, un no cilvēkiem, kas jau pamatskolas solā ir iemācīti visu turpmāko mūžu nemīlēt ne Aspaziju, ne Raini, droši vien neko citu nav jēgas sagaidīt. Taču par abiem literātiem – lai arī daudzu nemīlētiem un, protams, ikdienā nelasītiem – mums kaut kāda zināšana vismaz priekšstatu līmenī ir. Mēs ejam garām Rīgā Esplanādē sēdošajam akmens Rainim, zinām, kur ir Raiņa, kur Aspazijas bulvāris (vai Raiņa iela kādā citā Latvijas pilsētā), un atceramies, ka "Jānis Rainis, galvā spainis, apkārt bleķis, vidū speķis".

Bet, kad par Aspaziju un Raini ir jāpastāsta citā zemē un cilvēkiem, kuri, visticamāk, nekad neko nav dzirdējuši par abiem, mēs saskaramies ar diezgan lielām grūtībām. Šīs problēmas atrisināšana bija galvenais uzdevums, veidojot Aspazijai un Rainim veltītu izstādi "Aspazija/Rainis: la rebelle et l'humaniste. Histoire de deux poètes lettons", kas 20. aprīlī tiks atklāta UNESCO centrālajā ēkā Parīzē (te jāpaskaidro – esmu viens no ekspozīcijas autoriem; izstādi rīko Latvijas Republikas Pastāvīgā pārstāvniecība UNESCO, UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja, Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāts, Raiņa un Aspazijas muzejs un Memoriālo muzeju asociācija, kā arī Rakstniecības un mūzikas muzejs; šo pārdomu rakstīšanas brīdī saņēmu ziņu, ka visi ekspozīcijas materiāli ir sekmīgi iesaiņoti un devušies ceļā uz Parīzi).

Amerikāņu arhitekta Marsela Breiera, itāļa Luidži Nervi un francūža Bernāra Zerfisa projektētās, 1958. gadā atklātās un nu jau par modernisma arhitektūras pieminekli uzskatāmās ēkas interjerus rotā daudzu 20. gadsimta mākslas klasiķu darbi un etnogrāfiski priekšmeti. Džakometi, Pikaso, Tapiess, Tadao Ando projektētā meditāciju telpa, senākā atrastā cilvēka galvaskausa kopija – tāds ir fons, uz kura nepilnas nedēļas laikā jāmēģina kļūt pamanītiem abiem mūsu rakstniekiem (fakts, ka Aspazijas un Raiņa 1894.–1929. gadu sarakste ir iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā, bet nav tulkota un izdota citās zemēs, neko daudz šajā pasākumā nepalīdz).

Lauzot galvu par to, kā to izdarīt, mēs nonācām pie secinājuma, ka, lai kādam citam mēģinātu izstāstīt to, cik Aspazija, Rainis un viņu paveiktais ir nozīmīgs, mums vispirms tas ir jāsaprot un jāizstāsta pašiem sev. Un arī tad bez vairākām pamatīgām vēsturiskām atkāpēm neiztikt.

Aspazija un Rainis bija pirmie (un laikam gan vienīgie un pēdējie) 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam daudzviet raksturīgā lielā vēriena rakstnieki latviešu literatūrā, un kā tādi viņi ir atstājuši pamatīgu iespaidu uz valodu, kurā vēl arvien runā pat tie, kas abu darbus uzskata par garlaicīgiem un nelasa. Jā, un tā ir latviešu, nevis kāda nebūt cita valoda. Vai valodiņa, ja ļautos Aspazijai tik mīļajiem deminutīviņiem. Ja Gliks radīja apjausmu, ka latviešu valodā ir pietiekami daudz vārdu, lai tajā varētu izstāstīt Bībeles stāstus, ja Stenders pierādīja, ka latviešu valodā var izteikt dabaszinības, Rainis un Aspazija apliecināja, ka latviešu valodā var izskanēt ne vien oriģinālliteratūra, bet arī pasaules literatūras klasika, sākot ar Gēti un beidzot ar Aleksandru Dimā, kā arī visdažādākās visas pasaules iedzīvotājiem nozīmīgas tēmas. Un vēl abu rakstnieku dzīves un darbošanās laiks sakrita ar, iespējams, pašu nozīmīgāko mūsu nācijas un valsts vēstures posmu, bez kura mēs par sevi kā latviešiem un par savu valsti Latviju, visticamāk, tagad varētu arī nerunāt.

Pašiem savas politiskās partijas un savi politiķi, kas, kā mums allaž patīk domāt, īsti nezina, ko dara, pašiem savi dažnedažādu jomu zinātnieki, kuru uzturēšanai un pētījumiem, kā allaž, mums ir pārāk maz naudas, pašiem savi operas solisti, diriģenti, mūziķi un režisori, kas izraisa sajūsmu smalkākajos pasaules operteātros un koncertzālēs – tas viss un vēl daudz kas cits pašiem savs mums tagad šķiet pašsaprotams, dots kā no debesīm nomests desas luņķis, tāds, kas mums vienkārši pienākas. Ja vien aizmirstam, ka pirms gadiem 100–150 itin nekā no tā visa mums nebija.

Nemaz nerunājot par sieviešu tiesībām piedalīties vēlēšanās, arī pārējiem nebija tiesību vispār kaut ko vēlēt vai pārāk daudz vēlēties. Kur nu vēl par dzīvnieku tiesībām cīnīties.

Taču jau 1934. gada oktobrī avīzē "Rīts" lasāms: "Savā laikā lopu patversmes pārzini Zigrīdu Pātersoni tiesa divas reizes sodīja par lopu mocīšanu ar netīrību patversmē Ormaņu ielā Nr. 82. Pēc šim prāvām par kaķu un suņu ēdināšanu sākusi interesēties lopu aizsardzības biedrības goda prezidente dzejniece Aspazija. Viņa patvertnē ieradusies ar ēdieniem, bet pārzine Pētersone Aspaziju neielaidusi. Šī gada 16. jūlijā Aspazija, policista pavadībā, atkal ieradusies patversmē, bet arī tad neielaista. Policists pārkāpis sētu, tad atslēgti vārti un tā apmeklētāji tikuši patversmē iekšā. Aspazija pārzinei Petersonei aizrādījusi, ka ar lopiem vajagot apieties saudzīgāk. Uz to Pētersone pietrūkusies kājās un ar suņu pātagu uzbrukusi Aspazijai. Policists par notikušo sastādījis protokolu un Pētersone saukta pie atbildības par Aspazijas piekaušanu un nolamāšanu. Lieta vakar iztiesāja Rīgas 12. iecirkņa miertiesnesis Vikmanis. Apsūdzēto aizstāvēja zv. adv. Dolgjjs. Aspazija tiesai ziņoja, ka viņa vairs sūdzības neuztur, jo Pētersone esot lūgusi piedošanu." Dzīvnieki Aspazijai bijuši mīļi, un vēl 1930. gadā "Pēdējā brīdī" pie raksta "Kā Aspazija kārto J. Raiņa rakstus" publicēts attēls, kurā dzejniece redzama kopā ar kaķi Ingu, "kurš nāves dienā atradies pie Raiņa. Lāde un skapītis pilni ar Raiņa rokrakstiem". 1938. gadā žurnālā "Zeltene" publicētā rakstā "Pie dzejnieces Aspazijas" stāstīts: "Dzejniece saņem mani savā siltajā, mājīgajā istabā, un tiklīdz mēs sākām sarunu, man klēpī ielec liels, dzeltenraibs kaķis. Izrādās – tas vēl Raiņa kaķis un dzejniecei mīļš draugs. Dzejniece man pastāsta vairākas epizodes, kuras norāda uz kaķu saprātu un pieķeršanos cilvēkam. Tā jau bērnībā, kad viņa reiz iekritusi dīķī, kaķis viņu izglābis no nāves, jo sācis tik stipri ņaudēt dīķa malā, ka saskrējuši cilvēki un dzejnieci izglābuši. Slobodskā dzīvojot, pie viņas un Raiņa šad un tad mēdzis ap pusdienas laiku atnākt kāds kaķis. Tas pāris reizes novērojis, ka pusdienas laikā galdā nav pusdienu un nākošo reizi ieradies ar lielu peli, nolicis to zemē, un skatījies gudrām acīm: "Sak, ņemiet nu un ēdiet". Tā viņš peli ir nesis divas dienas no vietas, kamēr tam parādīts, ka skapītī ir šis tas ēdams. Arī Raiņa dzelteni-raibais, skaistais kaķis vēl nesen, kad dzejniece sasitušies kāpjot pa stāvajām vasarnīcas trepēm, ar savu ņaudēšanu uzmodinājis pārējos mājas iedzīvotājus, kas snieguši dzejniecei palīdzību." Kā zināms no vēstures, testamentā dzīvnieku patversmei dzejniece novēlēja 3000 latu (cik desmiti tūkstošu eiro tas būtu tagad, man tā arī neizdevās kaut cik pārliecinoši sarēķināt vai izdibināt, lai gan vienā kuslā mēģinājumā sanāca kādi 14 000).

Bet arī tas droši vien nekad nebūtu noticis, ja vien 19. gadsimtā pakāpeniski visā tagadējās Latvijas teritorijā netiktu atcelta dzimtbūšana, un līdz tam laikam par spīti visam nebūtu izdzīvojusi pirmoreiz rakstos vien 1544. gadā pavīdējusī latviešu valodā kā viena no divām vēl dzīvajām indoeiropiešu baltu valodu atzara mēlēm. Prūšu valoda rakstos iemūžināta krietni vien senāk, taču bads, mēris un citas ligas to veiksmīgi piebeidza jau ap 18. gadsimta sākumu.

Vārdu sakot, mūsu – un tā visa, ar ko nu mēs te šeit un tagad nodarbojamies ("Instagram" publicētas bildītes ar kaķīšiem?) un par ko raizējamies, – varēja arī nebūt. Bet Aspazija un Rainis kaut kādā ziņā ir liecinieki un pierādījums tam, ka mēs esam.

Izstāde "Aspazija/Rainis: la rebelle et l'humaniste. Histoire de deux poètes lettons" būs skatāma UNESCO centrālajā ēkā Parīzē (7 Place de Fontenoy) no 20. līdz 24. aprīlim.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!