Foto: Juris Justs, "Riga street photography"
 
Proza
08.01.2020

No Korsikas, teiksim

Komentē
0
Saglabā

Šo stāstu vari klausīties arī autora lasījumā:

"Viss būs lieliski!" viņš man saka un izsit automašīnas aizmugures stiklu. Kaut kāds iztramdīts, mūžam ne savā vietā, bet bērnišķīgas sajūsmas un pārliecības pilns – tādu es viņu atceros no tās nakts, un tieši tāds viņš uzpeld manā priekšā arī šovakar. Es stāvu uz Matīsa un Barona ielas stūra, apkārt midžina bākugunis, skraida cilvēki formās – kaut kas ir lēcies, bet ne velna nevar saprast, kas tieši, – un es stāvu, garlaikoti smēķēdams, gaidu, kad atskanēs sprādziens vai notiks vēl kas tamlīdzīgs. Kaut kas tāds, kas ļautu atbīdīt saskrāpētai platei līdzīgo paša eksistenci tālāk atvilktnē kaut uz pāris stundām. Tā arī notiek: manā priekšā piepeši stāv viņš un, mežonīgi smaidot, krata manu roku. "Vecīt, vecīt... Pēc visiem šiem gadiem... Atpazīstu pat tumsā... It kā vakar... Ejam, ko mēs te gaidām? Tu kādu gaidi? Ejam iedzert. Te nav diez ko omulīgi starp tiem mentiem. Tas garais – redzi? – tas mani savāca te nesen. Uz tevi tieši skatās. Arī ir bijis tas prieks? Ejam."

Viss droši vien būtu noticis nedaudz citādi, kaut mazliet, bet tomēr labāk, ja es viņam mūždien nepiekāptos. Un tomēr – tāpat kā es vienmēr esmu gājis, tā mēs ejam arī šovakar. Kamēr viņš gvelž bez apstājas, es domāju par to, kas liek man viņam paklausīt. Mēs iepazināmies gadus padsmit atpakaļ, un arī tad viņš vienkārši uzrunāja mani kādā nakts veikalā, kur abi pirkām alkoholu, – teica, ka jāiet pie viņa. Garš, kārns, vēl kārnāks par mani, viņš ar savām pinkām izskatījās pēc kaut kādas modificētas Igija versijas. Viņam līdzi bija meitene Linda, man līdzi nebija neviena, un es vēl nebiju īsti apsvēris viņa piedāvājumu, kad jau sēdēju pie viņiem virtuvē. Viņš lēkāja ap plīti un cepa pelmeņus, uzgriezis liesmu līdz pēdējam, ar lāpstiņu vienā rokā mētājot tos uz visām pusēm un ar otru vienlaicīgi dzerot no kādām piecām glāzēm un pīpējot astoņas cigaretes. Linda klusi vēroja mani, nekustīgi sēžot pretī pie galda. Samiegtām acīm, izstieptu muti – viņā bija kaut kas no čūskas vai kā tamlīdzīga. Tā man toreiz šķita, es atceros.

"Mēs varētu paņemt ripas, man bija baigi labās ripas, un man tagad to nekad vairs nebūs, jo tās te nevar dabūt pat tad, ja esi pats bagātākais kretīns pilsētā," viņš klaigāja, dejojot ap degošo pannu, "bet tad ir Linda, teiksim, kura vienkārši paņem un padirš tās visas, ja? Nu, izmet laukā, jo viņai bērnībā, pieņemsim, kaut kas slikts uz galvas uzkritis, un tagad mēs varam tikai atcerēties, ka man tādas bija. No Korsikas, teiksim, kam vairs nav nozīmes." Tonakt mēs kopā ieēdām pārogļojušos pelmeņus un izdzērām vairākas pudeles. Linda aizgāja gulēt – tā arī nepateikusi ne vārda –, bet mēs vēl nosēdējām līdz rītam, tarkšķot, par neatceros vairs ko. Blāvas, indīgas rītausmas gaismā brienot mājās, domāju, ka vairāk viņus nesatikšu.

Tieši tā tas arī varēja būt, galu galā. Es būtu varējis viņus vairs nekad nesatikt. Neiet pie viņiem un nekad neuzzināt, ka viņš izcietis vairāku mēnešu sodu par valsts simbola zaimošanu un grūtos laikos braucis pārziemot uz Dānijas cietumiem. Ka viņa vecākais brālis nogalinājis sevi, pakaroties savu kāzu priekšvakarā. Ka Lindai bija bērns un viņa vispār ir krietni vecāka par mums abiem. Ka viņai ir smaga diagnoze un reizēm viņa aizmirst savu vārdu. Tā droši vien būtu bijis labāk, bet tā nenotika, un pāris nedēļas vēlāk es atkal sēdēju pie viņiem virtuvē un skatījos, kā viņš plašiem vēzieniem ar cirvi skalda laukā ledu no veca ledusskapja saldētavas, caur dūmu mutuļiem no mutes kaktiņā iespraustās cigaretes stāstot kaut ko par Himalajiem, bet es jutu Lindas skatienu sev uz pieres.

Nedomāju, ka pats iedevu savu numuru, tas ir ļoti mazticami. Tomēr sākumā man sāka zvanīt viņš: "Ei, vecā skava, atpazīsti? Īsāk sakot, bliez šurp! Man ir četras burkas. Atteikumus nepieņemu. Dreskods parastais." Un pēc tam arī viņa. "Te Linda. Tu nezini, kur viņš varētu būt?" Man liekas, tieši tā es vispār pirmo reizi dzirdēju viņas balsi. "Tu vari atnākt tagad? Man ir kaut kā... Nu? Tu vari atnākt tagad?" Un es gāju. Sēdēju ar viņu virtuvē, gaidot, kad viņš pārnāks, centos pļāpāt kaut kādas uzmanību kliedējošas blēņas un palēnām ieķēros viņas padzisušajā, mēmajā skatienā. Es biju tieši tik dumjš, lai tas notiktu.

Tādi cilvēki, tādi pāri kā viņi – tās ir staigājošas pirotehnikas rūpnīcas. Varētu domāt, ka vienīgais, toties ļoti cieši vienojošais faktors starp viņiem ir neformāla noruna – nosvilstot paķert sev līdzi pēc iespējas vairāk ķīlnieku dzīvību. Vai kā tās divu komponentu līmes – kopā turēties viņi neparko nevēlējās, bet katrs atsevišķi it kā zaudēja jebkādu pielietojumu. Viņu strīdu laikā pa logu lidoja laukā trauki un mēbeles. Drēbes un cilvēki. Viņš regulāri uz nakti vai divām pazuda pie kaut kādiem jauniem skuķēniem, viņa atbildot skrupulozi demolēja dzīvokli. Es centos netrāpīties pa vidu tādās reizēs, bet nekādi matemātiski aprēķini tur nelīdzēja. Pat gaišākajos mirkļos tas tāpat bija brīdis pēc vai īsi pirms.

Un tagad es sēžu ar viņu tajā bārā uz kaut kāda Čakielas stūra, vēroju viņa salauzto profilu – arī tajā viņš ir pārspējis mani jau kaut kad ļoti sen atpakaļ – meitenīgā spītībā atkal un atkal atsakos no piedāvājuma "paņemt ko jēdzīgāku", lēni dzeru savu pēc samazgām smirdošo alu un prātā salīdzinu šo un iepriekšējo vakaru, kad tikāmies. Man neliekas, ka es būtu baigi mainījies. Manis, saprotams, ir par kādu sauju mazāk – es esmu griezts un kaltis luminiscējošo lampu gaismā. Bet mani joprojām var atpazīt "pat tumsā", savukārt viņš – viņš ir kļuvis pieaudzis. Un man, kā es piepeši to ļoti skaudri saprotu, ir grūti viņam to piedot. It kā tas pats, bet tomēr apaudzis – tas redzams pat tās draņķa ieskrietuves blāvajā gaismā – apaudzis ar dubultzodiem uz sava strausa kakla, maisiem zem acīm, dziļām rievām uz šaurās pieres. Un man negribas vairs klausīties viņa tērgāšanā, it kā viņš būtu vainīgs pie tā, ka noveco, vai pie tā, kas tas viss drīz skars arī mani pašu. Un es saku: "Klau, apklusti, ok? Apklusti tagad." Ir skaidrs, ka vairs neiešu ar viņu nekur, kaut kas tiešām ir beidzies. "Ko tāds nervozs – meitenes nedod?" viņš jautā un pat atbīdās tālāk no manis.

Meitenes. Jā, protams.

Tajā vakarā Linda devās prom no viņa. Sakrāmēja mantas, izsauca taksi. Sākumā zvanīja viņš: "Ei, nu te es, nezinu, kas notiek, bet tu nāc, būs jautri, resnais!" Pēc tam arī viņa: "Atnāc, lūdzu, lai te nesāktos... Tu no viņa draugiem tāds prātīgākais liecies." To viņa teica visiem viņa draugiem. Es, saprotams, skrēju, tomēr mazliet nokavēju un no viņu mājas iekšpagalma ārā braucoša takša vietā ieraudzīju policijas mašīnu. Kāpņu telpā kāds mauroja, pēc mirkļa parādījās Linda ar pāris kopiem, tad izskrēja viņš un ievilka Lindu atpakaļ. Man nelikās, ka man tur tobrīd vajadzētu atrasties – visa mana būtība kliedza, ka nevajadzētu. Tomēr turpināju stāvēt. Pāris stāvus augstāk atsprāga kāpņu telpas logs, un es, pacēlis galvu, ieraudzīju tur Lindu. Viņa raudot kaut ko skaidroja kruķiem. Pēc mirkļa pa durvīm izskrēja viņš. Izspūris, ar kaut kādu Pirmā pasaules kara šineli plecos un plikām krūtīm, pilnīgi noteikti kaut ko sarijies. Mani ieraugot, viņš priecīgi iegavilējās un pieskrēja klāt: "O, forši, ka atnāci. Vajag savākt viņas pasi. Viņa grib lidot uz Atēnām. Pie tā mudaka. Vajag savākt viņas pasi, un tad iedzersim." Kad redzēju, kā viņš lodā ap policijas mašīnu, sāku ko nojaust. Redzēju, kā viņš pamana viņas somiņu uz pakaļējā sēdekļa.

"Eu," es teicu, "pagaidi..."

"Viss būs lieliski!" viņš man teica un izsita automašīnas aizmugures stiklu.

"Diez vai," es nodomāju un metos skriešus. Caur pagalmiem, pār Dzirnavu ielu, pāri būvlaukumam, prom. Diez vai būs lieliski. Diez vai šoreiz, piedod, draudziņ.

"Piedod, draudziņ," es saku viņam šovakar, mēs uz kaut kāda stūra jau minūtes piecas atvadāmies, un es nekādi nespēju piesmēķēt, viss ir samircis, sabrāķēts un ārā metams. Viņš tikai gvelž kaut ko, un jau tagad, stundu vēlāk, es vairs neatceros – ko tieši. "Man patiesībā ļoti gribētos vēlreiz nokļūt pie jums virtuvē," es saku, ja nu Tu šo lasi. Paklausīties Tavus stāstus par Japānu, uzcept pelmeņus. Linda skatītos uz mani klusi, viņa būtu vesela un īsta. Viss būtu diezgan ok. Bet nav. Un es tomēr domāju, ka vainīgs esi tikai Tu. Pat pie tā, savādā kārtā, cik līdzīgi mēs esam. Un nav tā, ka nesaku Tev to acīs tāpēc, ka baidītos. Jēzus, es vispār nebaidos ne no kā. Un tu pats to labi zini. Manis vienkārši ir par maz bailēm. Tāpat kā tevis – par daudz jebkam, ko varētu, ja arī tikai caur zobiem, nosaukt par normālu dzīvi.

Pēc tam eju mājās. Tur neviena nav, jo viņa ir kaut kur aizgājusi, es sēžu pie loga un domāju par to, ka šis gads sācies jocīgi. Un tagad nāksies nedaudz uzgaidīt, lai sāktu jēdzīgāk citu, bet pie šīm mazajām neveiksmēm jau sen esmu pieradis.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!