Redzējumi
30.08.2011

No autora nāves līdz slavenības dzimšanai

Komentē
0


Mūsdienās atliek tikai atvērt žurnālu vai ieslēgt sarunšovu, lai ieraudzītu spriedelējam kādu autoru.. par to, kur viņš smeļas iedvesmu, ko ēd brokastīs un, protams, kāda ir situācija ar amerikāņu romānu.
Newsweek, 1982. g.

"Domājošos ļaudīs" attieksmi pret kādu literatūru rada tikai un vienīgi pati šī literatūra, nevis patika vai nepatika pret tās autora personu.
V. Felsbergs


Īpatnēja lieta tā domāšana. Piemēram, tad, ja es lieku sev iedomāties vārdu “dzejnieks”, pirmais, kas nāk prātā, ir Ojārs Vācietis ar visu savu beretīti. Savukārt, ja es gribu priekšstatīt vārdu “autors”, tad uzreiz jādomā par “Autora nāvi”.

Šķiet, Latvijā nav literatūrteorētiska teksta, kas būtu atpazīstamāks par minēto Rolāna Barta programmatisko eseju (skat. šeit). Katrs pirmklasnieks zina, ka tajā reizi par visām reizēm pārliecinoši argumentēts, ka nav nekādas jēgas mēģināt iesaistīt autoru teksta interpretācijā, jo, tiklīdz teksts ir uzrakstīts, autors no tā nenovēršami un neatgriezeniski attālinās. Tekstu komentāra vēsturē sastopamas dažādas šī motīva variācijas - sākot ar pieticīgo novērojumu, ka darbiem ir raksturīgi dzīvot ilgāk par to radītājiem, un vēstures gaitā lasītāji neizbēgami daļu nozīmju vairs nespēs uztvert, toties pievienos citas, par kurām autors nebūtu varējis pat iedomāties, un beidzot ar dekonstruktīvistu radikālajām atklāsmēm par teksta saprašanas neiespējamību.

Šīs esejas mērķis tomēr ir nevis lieku reizi izstaigāt teorijas vēstures labirintus, bet palūkoties uz šo problēmu drīzāk socioloģiski.

No vienas puses, pētot dažādu laiku kritikas, ir skaidrs, ka autora figūra nekad nav pilnībā pazudusi no lasītāju redzesloka. No otras puses, tautas psiholoģijā sastopam priekšstatu, ka, jo zinātniskāka un profesionālāka kritika, jo striktāk tā pievēršas tieši teksta (nevis “ārpustekstuālu” elementu) analīzei. Proti, “zinātniska” analīze ir formālistiska - tā atklāj darba “struktūru” (piem., “gredzenveida kompozīcija” vai “nelineārs laika plūdums”) un uzskaita mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus (biežāk pieminētās krāsas, u.c. mīļākās metaforas - un ko tas viss simbolizē). Pilnīgs šīs pieejas pretstats ir anonīmo interneta komentāru tradīcija, kurā, tiklīdz rodas iespēja, bez žēlastības un lakoniski tiek formulēts viedoklis par pašu autoru, neuzskatot par nepieciešamu to pamatot ar krāsu izmantojuma analīzi vai kā tamlīdzīgi.

Recenzijas žanrs atrodas krēslas zonā starp zinātnisku analīzi un izklaidējošu, mazliet izglītojošu emuāru. Atšķirībā no literatūrzinātnieka, kam jebkurš literārs darbs var kļūt vienkārši par “interesanto”, recenzents ir spiests ievietot tekstu kādā hierarhijā un tās ietvaros noteikt darba vērtību. Šis uzdevums ir pietiekami apšaubāms tāpēc vien, ka topu un reitingu kultūra kā tāda ir bezdibenīgi bezgaumīga. Ir bezjēdzīgi balsot par to, kurš tad ir krutāks - Džoiss vai Dostojevskis, savukārt “vidējo rakstnieku” nolīdzināšana līdz ar zemi pilnīgi neko neuzlabo - vismazāk jau “latviešu literatūras stāvokli”. Bez šaubām, nepieciešams kāds mehānisms, lai nodrošinātu, ka lasītāji pērk “labo” rakstnieku grāmatas, un lai šie rakstnieki uzzina, ka tiek novērtēti. Tomēr literatūra ir pietiekami subjektīva joma, un vērtētāji neizbēgami sastopas ar ne vienu vien ētisku dilemmu.

Recenzentiem visbiežāk pārmet trīs lietas: 1) ka viņi ir angažēti - slavē savus draugus un kritizē tos, ar kuriem radušās personiskas nesaskaņas; 2) ka viņi ir pārāk subjektīvi - pamato ar emocionāliem, nevis racionāliem argumentiem; 3) ka izsaka vērtējumu, bet to nepierāda.

Šoreiz gribu nedaudz plašāk parunāt par pirmo iebildumu. Šis pārmetums tiek saistīts ar Latvijas literārās vides šaurību - visi cits citu pazīstot un esot personiski ieinteresēti. Patiesi, varētu iedomāties, ka nav vēlēšanās rakstīt superironisku recenziju par cilvēku, ar kuru tūliņ saskriesies prozas lasījumos. Taču šī personiskās pazīšanās loma tiek krietni pārspīlēta.

Nav noliedzams, ka, salīdzinot ar XX gs. vidus tradīciju, mūsdienu recenziju valoda bieži ir ievērojami neformālāka un pat familiārāka. Nereti nākas lasīt, ka “autors X” ir liels malacis - formas meistars un valodas pirmatnējā haosa pavēlnieks - tā vietā, lai pavēstītu kaut ko konstruktīvu un empīrisku par tekstu; gadās arī, ka kritiķis maigu jūtu uzplūdā sauc rakstnieku vārdā. Šķiet, rakstnieka draugs vai radinieks tomēr ir pēdējais, kuram varētu pasprukt šāda vaļība. Familiaritātei visticamāk nav nekāda sakara arī ar to, ka “Latvija ir tik maza”.

Katrs, kurš vērojis, piem., tenisa mačus specializētā tenisa TV kanālā, būs ievērojis, ka Rafaels Nadāls nereti tiek saukts par Rafu, bet Rodžers Federers - par Rodžeru. Ja tā ir Krievijas televīzija, tad vārdu saīsinātajās formās (Maša, Miša u.tml.) ik pa laikam tiks saukti pilnīgi visi Krievijas spēlētāji, īpaši bieži - sievietes. Proti, pirmkārt, familiārāka izteiksmes forma tiek attiecināta uz savas etniskās / valsts kopienas locekļiem, otrkārt, uz tiem, kas tiek uztverti kā jaunāki, mazāki un mīļāki (t.sk. visas sievietes). Treškārt, vārdā uzrunā lielākās zvaigznes - izņemot gadījumus, kad konkrētā tenisa personība ir tik robusta un neganta, ka saukt to vārdā šķiet nedabiski. Jo lielāka tenisa zvaigzne, jo drīzāk iespējams, ka mača komentāra diskursā parādīsies frāzes par sportistu privāto dzīvi, raksturu, veselības problēmām un attiecībām ar treneriem. Šāda čomošanās vērojama arī visur, kur vien izklaides industrijas patērētājiem ir iespēja izteikties par saviem elkiem - interneta komentāros un personiskajos blogos vai koncertos ar plakātu un izkliedzienu starpniecību.

Kā nereti norādījuši mediju pētnieki, publiskajā telpā pieejamā informācija par slavenībām rada pazīšanās ilūziju. Gan pašas filmas, seriāli un šovi, gan “ārpusteksta” slavenību dzīves gaitas kļūst par dzīves un attiecību surogātiem, un patērētāji tic, ka viņu jūtas pret šiem nekad dzīvē nesastaptajiem cilvēkiem ir reālas (piemēram, sēras pēc princeses Diānas nāves).

Aizsākusies XX gs. sākuma Holivudas zvaigžņu fabrikās, slavenību kultūra ar mediju gādību nu ir inficējusi visdažādākās jomas - mums ir zvaigžņu pavāri, starhitekti, harismātiskie biznesa līderi, politiķi un pat filosofi - ikonas. Slavenības galējā izpausme un prototips ir “persona, kas ir slavena ar to, ka ir slavena” (Daniel Boorstin), taču par slavenību kultūras ietekmi var runāt visur, kur vien ievērojams cilvēks ir interesants ne tikai kā savas jomas profesionālis, bet tiek pozicionēts kā personība ar noteiktu ģimenes, materiālo stāvokli, dzīvesveidu, gaumi utt.

Par slavenībām, protams, kļūst arī rakstnieki. Latvija ir pārāk maza, lai spētu ražot tāda tipa vai “kalibra” literārās zvaigznes kā Dž. Apdaiks vai Dž. K. Roulinga, tomēr daudzi rakstnieki neapšaubāmi ir publiskajā telpā pamanāmas figūras, sniedz padomus attiecībās, dalās ar gardāko zemeņkūku receptēm u.tml. Tie, kas interesējas par “nopietno” literatūru, labprāt domā, ka viņu interese par autoriem ir intelektuālāka nekā vienkāršās tautas interese par aktrišu kleitām un politiķu mīļākajām, tomēr strukturāli šeit nav būtiskas atšķirības.

Interese par rakstnieku personībām vēsturiski ir vecāka par slavenību kultūru - vismaz kopš XIX gs. mēs to pastāvīgi sastopam gan saistīti, gan nesaistīti ar konkrētu tekstu interpretācijām. Dažkārt autora personas identifikācija ar tekstu korpusu var būt apbrīnojami burtiska. Piemēram, Anšlavs Eglītis 1946.g. raksta par Ē. Ādamsonu: “Ja pareizs ir teiciens, ka stils ir pats cilvēks, tad tas vislabāk piemērojams Ērikam Ādamsonam. Viņa mākslu visvieglāk raksturot, aprakstot viņu pašu. Slaids, mazliet lielāks par vidējo augumu, samērā ovālu seju, viņš bija pats miers un rātnums.. Viņš sekoja Oskara Vailda tēzei, ka viselegantāk tērptais cilvēks ir visneuzkrītošākais. Mums pat neienāk prātā domāta par šī cilvēka tērpu, mēs tikai jūtam, ka viss ir kārtībā, ka mūsu priekšā ir ārīgi un iekšķīgi harmoniska un noskaidrota personība.. Šāds tērps savā ziņā ir Ādamsona dzejas forma. Nekur nevienas “sitošas” atskaņas, nevienas uzmācīgas ekstravagances, reti kāds neparastāks ritms vai patvaļīgāka panta uzbūve.” (Eglītis, A. Par rakstniekiem un grāmatām. R.: Zvaigzne, 1993., 19. lpp.)

Citkārt daiļrades avoti tiek meklēti gan personiskās dzīves drāmās, gan rakstnieka raksturā un īpašajos talantos, gan psihiskās novirzēs. Atkarībā no teorijas modes tendencēm un konjunktūras tiek uzsvērts autora individuālais stils, talants un pašaizliedzīgais darbs, vai arī viņš tiek uztverts tikai kā laikmeta, kultūras un augstāku psiholingvistisku spēku medijs, starpnieks, nozīmju filtrs.

Latviešu literatūras kontekstā īpašas uzmanības vērts ir “lielo dzejnieku” fenomens latviešu padomju literatūrā - īpatnēja forma, kurā personības pielūgsme savienojas ar priekšstatu par radīšanu kā nevis reprezentējošu, bet pašiznīcinošu procesu. Rakstnieks īsti nedzīvo savu dzīvi - viņš caur sevi izsāp un izsaka vispārcilvēciski un sabiedriski nozīmīgo. O. Vācietis un I. Ziedonis droši vien ir visvairāk ikonizētās figūras, taču rakstnieka un dzejnieka statuss vispār ir neparasti augsts. Publiskajā telpā šajā laikā rakstnieks tiek pozicionēts kā standartizēta, nevainojama figūra, tāpēc pēc neatkarības atjaunošanas neizbēgami paveras plašas demītizēšanas un cilvēciskošanas iespējas. 
 
Pat laikā, kad, Barta vārdiem runājot, “autora figūriņa samazinās literārās skatuves dziļumā”, joprojām aktuāls paliek jautājums par teksta robežām. Pieņemsim, ka mūs interesē nevis autora dzīve, bet tikai viņa rakstu korpuss. Taču kas tieši ietilps šajā rakstu korpusā? Vai svarīgi ir tikai dzejas un prozas darbi, vai arī jāņem vērā vēstules, dienasgrāmatu ieraksti, nepabeigtie darbi, piezīmes uz lappušu malām un izsvītrotie fragmenti? Ko iesākt pilsoniski aktīvu publicistiku, autobiogrāfijām, intervijām vai kultūrkapitāla aizkulišu tenkām? Kur beidzas “teksts” un sākas “autors”? Šis jautājums šķiet pilnīgi lieks mediju vidē, kur autoru pašveidotās mājas lapās dzeja plūstoši pāriet pārdomās par dzīvi un politiku, un to visu ilustrē privātas fotogrāfijas vai vannas istabā uzstādītas vebkameras lodziņš.

Pirms kāda laika šo Gordija mezglu varēja pārcirst, pasludinot, ka autors tāpat vienmēr ir tikai tekstuāla konstrukcija, nosacīts tēls, kas apvieno kādu iespaidu virkni - kā jau minētā princese Diāna. Tomēr simulakri vairs nav modē, no tiem palikusi tikai tukšu ratu grabēšana, un visu turpina sarežģīt laikmetīgā apsēstība ar autentiskumu. Prasība pēc autentiskuma tiek attiecināta uz visiem mākslinieciskas reprezentācijas līmeņiem - no valodas leksikas, frāzes uzbūves un intonācijas elementiem līdz personāžu raksturiem un naratīvam. Visam jābūt dabiskam un ticamam; līdz galējībai tiek izkoptas mākslas mimētiskās iespējas - kā A. Hermaņa dokumentālajā teātrī. Līdzīgi tiek mēģināts notvert vai rekonstruēt un iemūžināt autoru kā cik vien iespējams autentisku un īstu - Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa kopdarbā (“Nenoteiktā bija”) iekapsulēts kaut kas līdzīgs Ziedoņa apziņas plūsmas fragmentiem, savukārt grāmata par Dz. Sodumu (“Vīrs zilajā lietusmētelītī”) sastāv galvenokārt no autentiskām Soduma un Ikstenas vēstulēm, it kā tiecoties pēc iespējas mazināt biogrāfa spalvas konstruējošo un korozīvo iedarbību.

Produktīvāk ir uz šo problēmu palūkoties no cita skatu punkta: “autors” patiešām ir konstrukcija, taču tā ir nevis hiperreāla vai ireāla subjekta konstrukcija, bet lingvistisks un konceptuāls rāmējums, kas ļauj strukturēt pieredzi. Daļā gadījumu, kad recenzijas tekstā sastopamies ar formulu “autors X ir tāds un tāds” - tā ir vienkārši retoriska figūra, nevis smagi literatūrteorētiski maldi. Daudz uzmanīgāku dara tas, ko Barts sauca par autora hipostāzēm – personificētas kultūras, laikmeti un vēsturiski literatūras un mākslas virzieni. Proti, caur noklusēto autoru mūs uzrunā veselas tautas, pauzdamas savas bažas, kompleksus un slēptākās vēlmes, savukārt simboli manifestē kaut kur zemes dzīlēs rūcošas mītiskās apziņas darbību. It kā „mītiskā apziņa” būtu zinātniskāka par, piemēram, „G. Repšes apziņu”. Dažkārt šķiet jēdzīgāk noskaidrot, kādā krāsā bija Repšes pirmais galvas lakatiņš, nevis atbildēt uz jautājumu, „vai ir iespējama literatūra, kas vēro?”.

Lai arī garīgi smalkāk veidotā sabiedrības daļa ar lielām aizdomām nolūkojas uz izklaides un kultūras industriju personību ražošanas procesu, šķiet, nevar apstrīdēt, ka uz personībām orientētā slavenību kultūra ekspluatē nevis vienīgi trulāko sabiedrības slāņu muļķību, bet raksturīgu cilvēka psihes darbības īpatnību. Mūs  gluži vienkārši interesē cilvēki, turklāt personas kā konceptuāli rāmējumi ir glīti un dabiski plauktiņi, kuros ērti sagrupēt informāciju.

Anda Baklāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!