Foto: Jolanta Vaļeniece
 
Mūzika
25.04.2019

No autiņiem uz zābakiem jeb atkārtotā ekshumācija

Komentē
2
Saglabā

Par grupas "Bērnības milicija" albuma "Mūzika dejām" (2003) pārizdoto izdevumu (2019)

Cilvēki uzmanīgi krāmējas pa kastēm, meklējot katrs savu flīzi, lai paši savām rokām izgatavotu "Bērnības milicijas" debijas albuma "Mūzika dejām" oriģinālā noformējuma kopiju. Patiesībā šīs flīzes ir pusfabrikāti, jo tās jau ir aplīmētas ar Luija Aragona grāmatas "Komunisti" lapām un atliek tikai dziedātāja, ģitārista, dziesmu autora Jura Simanoviča un pirmā sastāva bundzinieces Lienes Hapanionekas vadībā tām pielīmēt diska kabatiņu, uz kuras redzams jau sen realitātē vairs nesastopama (aizkrāsota) sienas gleznojuma fotouzņēmums, kur stārķis savā sarkanajā knābī nes trīs autiņos ievīstītus jaundzimušus bērniņus – tas kādreiz bija redzams pie Rīgas Dzemdību nama. Kad kabatiņa pielīmēta, var doties pie basģitāristes Aigas Upinieces saņemt pašu disku, lai nokomplektētu iesaiņojumu līdz galam. Pārlocītajai informācijas lapiņai ir vēl kāda funkcija – ar tās palīdzību disku var dabūt ārā, lai ieliktu atskaņotājā. Aiga nesen apmulsusi, kad viena meitene esot jautājusi: kāda ir sajūta zinot, ka ar jums ir izaugusi vesela paaudze? Un viņa pat neesot aizdomājusies, ka tā varētu būt, jo "Bērnības milicija" taču nejūtas vēl tik veca. Tātad pie Dzemdību nama uzņemtā fotogrāfija uz vāka izrādījusies pravietiska, jo no autiņiem uz zābakiem pārkāpusi tā paaudze, kas dzima ap 2000. gadu, un šodien tā apmeklē grupas koncertus.

No savas gana lielās pieredzes neatceros nevienu mūzikas albumu, kura izdošana būtu kļuvusi par tāda mēroga notikumu ar pašu klausītāju iesaistīšanos, turklāt runa ir par atkārtotu izdošanu pēc piecpadsmit gadiem. Tam veltīts pasākums 14. martā tika rīkots Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālajā lasītavā, kur simts visu laiku labāko albumu izstādē "Zibens pa dibenu" redzams arī albuma "Mūzika dejām" 2004. gada izdevuma oriģināls. Šim notikumam par godu grupa savā vecajā sastāvā, sekojot tālaika tradīcijām un mainoties ar instrumentiem, ekskluzīvi nospēlēja ne vien koncertu turpat bibliotēkā, bet pēc dažām dienām otru arī Jura Simanoviča un draugu kafejnīcā "Aleponija" Ernesta Birznieka-Upīša ielā, kas pēdējā gada laikā kļuvusi par vienu no iecienītākajām atpūtas vietām Rīgā, kur bieži notiek arī koncerti.

Pagājušajā rudenī otro kafejnīcas telpu, kas kļuva par koncertzāli, iesvētīja citas paaudzes grupa – "Dzeltenie pastnieki", un Ingus Baušķenieks no skatuves paziņoja, ka šī esot jaukākā vieta, kur jelkad nācies spēlēt. Par to, ka Juris Simanovičs savieno paaudzes, runā arī kroga nosaukums "Aleponija", jo tieši tā sauca astoņdesmito gadu grupas "Bedre" izveidoto "valsti valstī ar saviem statūtiem un senatoriem kā parodiju un protestu pret apkārt notiekošajām auseklīšu aktivitātēm un padomju iekārtu".

Koncerts festivālā "Skaņu mežs" 2009. gadā. Foto: Uldis Rudaks

Arī iedvesma "Bērnības milicijas" tapšanas aizmetņiem Jurim radās, sekojot līdzi iepriekšējās – deviņdesmito gadu latviešu andergraunda paaudzes – aktivitātēm, kas risinājās Alises ielas ūdenstornī, kur darbojās mēģinājumu telpa, studija, biedrība, izdevniecība "Tornis", kā arī klausoties Dambja un Jāņa Daugavieša raidījumu "Bitīt' matos", kas skanēja radio "KNZ" un vēlāk radio "NABA". "Tornis" kļuva arī par "Bērnības milicijas" pirmā ieraksta vietu, un divi "Torņa" ilggadējie skaņas vīri – Daugavietis un Mārcis Bērziņš – atbildīgi par albuma skaņu.

Cits "Torņa" cilvēks Andris Grandbergs, kuram deviņdesmitajos gados bija grupa "Smogs" un joprojām top ieraksti ar nosaukumu "Isms", gan par tādu toreizējo jauniešu ienākšanu "Tornī" savā komentārā pie ziņas par "Bērnības milicijas" iekļaušanu radio "NABA" raidījuma "Zibens pa dibenu" simtniekā, ir daudz skeptiskāks: "Šis albums ir tipisks hipsterrevolūcijas iesākumu perēklis, no kādiem turpmāk izplūdīs noskaņa ar garām krūzei aizkaisītu cukuru un mājdzīvnieku racionālu izmantošanu. Nav jau teikts, ka šis ir tāds pirmais, bet kas sākās pēc tam – tas ir maigi... Pat metaleri kļuva smaidīgi un ielēca sieviešu apartamentos. Bet intereses pēc pats vari paanalizēt, no kā vietējais hipsterbumbulis ir savēlies." Juris atzīst, ka vismaz daļēji tā ir taisnība, jo visas subkultūras tagad ir saplūdušas un maz ir tādu "tīro panku" vai "tīro metālistu" – visi klausās visu un arī izskatās līdzīgi.

Pats Juris pēc skata atgādina sendienu studentu vai varbūt apjukušu galēji intravertu zinātnieku noplukušā un caurumainā mētelī, kurš vienmēr runā un dzied tā, it kā izmisīgi par kaut ko taisnotos, bet viņa brilles vismaz iztēlē varu iedomāties pa pusei izjukušas: viena kāja nolūzusi un pieķibināta atpakaļ ar kādu drāts gabalu. Bet nācies viņu savulaik – pirms vairāk nekā desmit gadiem – satikt arī uzvalkā grāmatnīcā "Valters un Rapa" ar plāksnīti "Juridisko personu apkalpošana", kas gan neesot nozīmējis kompetenci juridiskos jautājumos – viņš vienkārši bijis pārdevējs, kurš apkalpojis juridiskas personas un no darba brīvajā laikā transporta līdzekļos, tāpat kā savulaik Ritvars Dižkačs pa ceļam no Salaspils uz Rīgu, pierakstījis savas domas un novērojumus, kas vēlāk kļuva par dziesmu tekstiem, un tie ierindojami starp labākajiem, kādi latviešu populārajā mūzikā tapuši.

"Bērnības milicija" patiešām ir bijusi visādu lietu avangardā – savā pirmajā albumā viņi dziedāja: "Noliec cigareti / Noliec vēzi", bet tolaik kampaņa ar smēķēšanas aizliegumiem un šausmīgajiem brīdinājumiem uz paciņām vēl nebija sākusies, viņi izmantoja visādus tā saucamajam indīpopam tagad raksturīgus elementus, kurus līdz plašākām masām vēlāk lokālā mērogā noveduši "Carnival Youth", "The Sound Poets", "Instrumenti", ko var uzskatīt par iepriekšminētā Grandberga nolamāto hipsteru iecienītajām grupām. Nemaz jau nerunājot par Laura Reinika slaveno dziesmu par skriešanu, kas ieskaņota pat vairākās valodās, bet "Bērnības milicijai" jau pirms tam bija dziesma "Viņš vienmēr skrien". Juris dzied tādā kā tikko kaut kur nevietā pamodināta un iztraucēta cilvēka fatālajā balsī, kādā varētu runāt eksāmenā, darba intervijā, tiesā vai izdvešot savus pēdējos vārdus uz ešafota. Jā, starp citu, trešā "Bērnības milicijas" albuma nosaukums "Dzeriet van Hutena kakao" ņemts no Vladimira Majakovska poēmas "Mākonis biksēs", kur pieminēti uz nāvi notiesāta cilvēka pēdējie vārdi pirms soda izpildes. Un nāve, protams, nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās – "Mūziku dejām" 2004. gadā "Bērnības milicija" prezentēja koncertā, ko sauca par albuma ekshumāciju.

Albuma "Mūzika dejām" prezentācijas koncerts 2003. gadā. Foto: Jānis Daugavietis

Jautāts par to, vai Juris pats kā klausītājs šodien aizietu uz "Bērnības milicijas" koncertu, viņš atbild, ka uz pirmo sastāvu noteikti aizietu, uz otro (tajā tagad spēlē Filips Derums un Aigars Valdmanis) droši vien arī, bet pēc neveiklas pauzes, kuras laikā var rasties aizdomas, ka savas šī brīža aktivitātes pašu nemaz neinteresē, Juris sāk stāstīt, ka tas, kas noticis sen, protams, vienmēr šķiet interesantāks, vēl jo vairāk, ja tas ir bijis pats sākums. Juris gribēja radīt tā saucamo lo-fi mūziku, jo viņam bija priekšstats, ka cilvēki, kuri labi iemācījušies izmantot savus instrumentus, spēlē garlaicīgi. Jurim ģitāra, ko viņš spēlē "Bērnības milicijā", bija pirmais instruments, savukārt basģitāriste Aiga un akordeoniste Indra Lazdiņa ir muzikāli skolotas un varēja uzspēlēt arī klavieres četrrocīgi, toties Lienei bija pieredze savā agrajā jaunībā Mālpilī ja ne gluži nopietni spēlējot, tad vismaz daudz laika pavadot ar grupu "Apēdājs", "Dzelzs Vilks", "Ex Anima" dalībniekiem. Jā, un Indras klavieru transportēšana uz leju pa "Torņa" kāpnēm, kad tā telpas bija jāatstāj, bija vesela akcija, kurā arī šo rindu autoram laimējies piedalīties, un nākamā rīta no kaut kādiem apslēpto rezervju avotiem izlietā melnā balzāma garša ir neaizmirstama.

Ir novērots, ka pret komplimentiem "Bērnības milicija" izturas ar piesardzību. Piemēram, kad viņiem tiek atgādināts, ka kāds albums ir viens no labākajiem, kas togad izdots, tāpēc to vajadzētu iesniegt mūzikas ierakstu gada balvai "Zelta Mikrofons", lai tā gala aina pilnīgāk atspoguļotu konkrētajā laika nogrieznī latviešu mūzikā radīto, viņi atbild, ka tā neesot viņu prioritāte. Tā ir attieksmes izrādīšana pret šādiem "oficiāliem" novērtējumiem, kādu pasaulē paudis Džonijs Rotens un "Sex Pistols", neierodoties uz savu pieņemšanu rokenrola slavas zālē, toties atsūtot vēstuli, kurā pasaka visu, ko domā par šo ceremoniju, zālē sēdošajiem tās nolasīšanas laikā lokoties smieklos, un ej nu uzmini, vai viņi smejas paši par sevi vai par stulbo Rotenu, kurš šādi nolēmis vēlreiz izcelties.

Aiga par domu viņu nodēvēt par mūsdienu roka dīvu, līdzīgi kā citas dāmas, kuras bijušas basģitāristes – piemēram, Sūzija Kvatro saptiņdesmitajos, Kima Dīla no "Pixies" un Kima Gordona no "Sonic Youth" astoņdesmitajos, Dārsija no "The Smashing Pumpkins", Melisa der Mūra no "Hole" un mūsu pašu Laura Ziemele no "Sirkes" deviņdesmitajos – atbild, ka neko par dīvām nezina, bet, piemēram, līdz nesen Rīgā otro reizi pabijušajiem "Xiu Xiu" viņiem esot supertālu. Mēs tomēr esam maza tauta. Ja "Bērnības milicijas" dziesmas būtu valodā, kuru saprot vairāk cilvēku nekā tikai latvieši, viņi noteikti būtu pazīstami visā pasaulē, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka viņiem būtu jāsāk savas dziesmas tulkot angļu, spāņu, franču vai ķīniešu valodā, jo tieši latviešu valodas specifiskais skanējums ir viens no viņu galvenajiem instrumentiem, ja ne pats galvenais, jo basģitāra, ģitāra, akordeons, klavieres vai bungas visā pasaulē skan līdzīgi, tāpat varētu atrast radniecīgus nošu savirknējumus vai intonācijas. No otras puses – vai tā pasaules slava viņus vispār interesē? Visticamākais, ka tomēr ne, ņemot vērā Jura teikto par to, ka savus instrumentus labi apguvušie jau sāk izklausīties garlaicīgi. Šķiet, ka viņi nemaz nejustos labi, ja mūzika viņu dzīvē pārņemtu visu un kļūtu par biznesu – koncerti būtu jāspēlē gandrīz katru dienu, albumi jāizdod, līdzko tie ierakstīti, lai nauda griežas, nevis jāmarinē kā tos piecus simtus sen saražoto disku "Mūzika dejām", kas ilgus gadus glabājās pie Daugavieša, vai pēdējos gados ierakstīto EP, ko arī neviens vēl nav dzirdējis, bet tam būšot ļoti īpašs dizains. Kad pienāks laiks. Varbūt zem šīs neizdarības slēpjas ticība, ka laba mūzika nenoveco, līdzīgi kā "Dzelteno pastnieku" un "N.S.R.D." astoņdesmito gadu ieraksti joprojām ir aktuāli un tos izdod ārzemēs trīsdesmit gadus pēc to tapšanas.

"Bērnības milicijas" koncerts "Saksofonā" 2003. gadā. Foto: Jolanta Vaļeniece

Arī tad, kad vēlējos "Bērnības milicijas" albumu iekļaut savā "Radio Nabas" simts visu laiku labāko latviešu albumu topā, sekoja skeptisks Jura izbrīns un kaut kas zem deguna tika noņurdēts par simts albumiem, kas iezīmē Latvijas simtgadi. Kad jautāju Jurim par grupas uzstāšanos "Aleponijā" (pirms tas bija noticis), viņš kaut ko atjokoja par sliktu gaumi. Tie klausītāji, kuriem retajos koncertos ir iespēja pavisam tuvu redzēt viņus spēlējam, var justies privileģēti, jo viņiem ir iespēja baudīt klātienē to, kas pieejams vien dažiem simtiem, nevis masu produktu, kas pazīstams tūkstošiem vai pat miljoniem visā pasaulē.

Tēmas

Uldis Rudaks

Uldis Rudaks ir mūzikas žurnālists, kritiķis un rakstnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!