Foto no Ingas Erdmanes izstādes "Nezināšanas prieks"
 
Māksla
25.04.2018

Nezināšanas prieks vai neierobežota vieta priekam?

Komentē
0

Rīgas Fotogrāfijas biennāle vienmēr nāk ar aktuālo Latvijas un pasaules fotogrāfijā – tendencēm, vēlmēm, nākotnes rakursa definēšanu, mēģinot notvert to, kā mainās mūsu izpratne par fotogrāfiju un kas paliek nemainīgs – vai cilvēciskais faktors jeb "jūtas, sāpes un līdzcietība" nav jau pagaisis no digitālās realitātes neskaitāmajām sejām? Starp biennāles darbiem man ir prieks ieraudzīt arī fotogrāfes Ingas Erdmanes projektu "Nezināšanas prieks", kas turpina jau pirms pieciem gadiem pieteiktu, Latvijas kontekstā maz redzētu un drosmīgu tēmu par indivīda eksistenci likuma varas pelēkajā zonā – par sabiedrības kontroles sistēmu un indivīda dziņu saglabāt tajā savu brīvības telpu. 2011. gadā Laikmetīgās mākslas centrā notikusī Erdmanes izstāde un pašizdotā fotogrāmata "Atzīstu, ka kļūdījos saskaitot. Sistēmas kļūda, krimināllieta Nr. 15890013311" bija personiski atkailinošs darbs par mākslinieces pašas administratīvās tiesas procesu, kas pārsteidza ar dziļi introspektīvu un godīgu atzīšanos savā vainā, muļķībā, neziņā, nogurumā un nepilnīgumā, kā arī spēju vispārināt vainas un soda ideju, šķetinot šīs attiecības arī ārpus cietuma un sadzīves konteksta – mākslas pasaulē caur fotogrāfijas prizmu. Viņas atzīšanās toreiz tika ielikta kā ķīlis starp pareizo pasauli un Ingas pasauli, un, lai arī kopš tā laika māksliniece piedalījusies arī cita rakstura vietējos un starptautiskos projektos, kas joprojām saistīti ar dažādām sabiedrības norisēm un krīzēm, viņa, šķiet, pārliecinoši atradusi savu stabilu nišu likuma varas un indivīda brīvības konfrontācijas zonā.

Biennāles laikā Fotogrāfijas muzejā atklātais "Nezināšanas prieks" nav izstāde tikai par nejaušību – par nejauši uzņemtiem neprofesionāļu kadriem un daļēji jaušo secību, kādā nekvalificētie izstādes apmeklētāji, iejūtoties kuratoru un redaktoru lomā, ieliks dažus no kadriem rāmīšos, nojaucot iepriekšējo apmeklētāju sakārtoto atlasi. Lai arī ar šīm nejaušībām pietiktu, lai izvilinātu daudz atziņu par fotogrāfijas mirklīgumu, gadījuma raksturu, subjektīvo redzējumu un sauktu Ingas Erdmanes izstādi par klasiski konceptuālu, tomēr izstādes vēstījums ir precīzāks, humānāks un reizē arī plašāks par tīri estētisko uztveres un kārtošanas prieku un jau daudzkārt pierādīto patiesību, ka jebkuri attēli pieklājīgā rāmītī ir karināmi pie sienas un, atšķaidīti ar akurātu teksta daudzumu, veido viegli šķiramu grāmatu, kurā mēs katrs varam izlasīt kaut ko savu. "Nezināšanas prieka" īstie autori ir pieci probācijas dienesta klienti, kas piedalās Ingas Erdmanes fotogrāfijas darbnīcā. Pieci likumpārkāpēji... noziedznieki? Pieci cilvēki, kuri ir atļāvušies šķērsot atļautā un pieņemamā robežu, tikuši sodīti un tiek laboti – formāli integrēti atpakaļ sabiedrības noteiktajā kārtībā. Lai arī izstādes veidotāji – fotogrāfe Inga Erdmane un kurators Eds Shautens – cenšas likt uzsvaru uz radīšanas prieku, nevis uz mazliet sensacionālo faktu, ka fotogrāfiju autori ir sasmērējušies ar likumu, lai vēstījums neieslīgtu pārlieku romantiski kaupēniskā vai robinhudiskā interpretācijā un provokācijā, tomēr šis ir ļoti būtisks aspekts konceptuālā darbā, kurā runāts par robežām plašākā mērogā.

"Es tikai gribēju, lai viņi atrod hobiju, un varbūt tas palīdz viņiem arī atrast savu vietu, jaunu vietu dzīvē," stāsta izstādes autore. "Galvenais, ko es viņiem meistarklasē mācīju, ka ir jāpieņem savas kļūdas. Kameras, ko es viņiem iedevu, nebija nekādas dārgās kameras, un daudzas tehniskās nepilnības attēlos nav atkarīgas no viņiem. Viņi ļoti pārdzīvoja savas kļūdas un sašļuka, negribēja turpināt. Taču man likās svarīgi, lai viņi saprot, ka ir joma, kurā nepienākas sods, ja nedari visu pēc likumiem."

Pieņemt savas kļūdas – vispirms pašam. Pieņemt to, ko citi šķietami nekad tevī nekad nepieņems. Biedējošais priekšstats par "citiem", kuri nekad nekļūdās: par nevainojami ētiskajiem, izglītotajiem, čaklajiem, fiziski attīstītajiem, ģimeniskajiem cilvēkiem mums apkārt, kuriem mēs nekādi nespējam līdzināties. Es redzu Erdmani to mākslinieku rindās, kas iestājas par "neprofesionālismu mākslā", kādu pozicionē amerikāņu mākslas kritiķis Endrū Berardini (Andrew Berardini) savā esejā "Kā būt par neprofesionālu mākslinieku": "Nevienam nepatīk, kad viņu sauc par amatieri, iesācēju, diletantu. "Neprofesionāls" ir apvainojums. Profesionālis vienmēr rīkojas pareizi, atrod īstos vārdus un pareizos cilvēkus. Savaldīgs un ieturēts, profesionālis nekad neielaižas dzimumsakaros ar neīsto cilvēku un ballītē neiedzer par daudz. Nekad nešņukst izstādes atklāšanā, neguļ caurām dienām gultā slims, depresīvs un nespējīgs pakustēties. Par profesionāli saka "ar viņu ir tik viegli sastrādāties" un "prasīgs, bet izcils" (..) Diemžēl tu nekad tā nejūties."

"Nezināšanas prieks" ir fotogrāfiju instalācija – sociālais projekts, kas aktualizē mākslu kā vēlamo vietu, kurā nav nevainojamu un neizpildāmu standartu un kurā nav policijas, kas soda par neatbilstību normām: ja mēs nevaram būt brīvi mākslā, tad mēs nevaram būt brīvi... vispār. Tas šķietami ilustrē apgalvojumu "ikviens var būt mākslinieks nevis tāpēc, ka viņam ir grāds vai viņu viegli pārdot, bet gan tāpēc, ka viņš dzīvo mākslinieciski – ar prasmi, iztēli, brīvību un izpratni" (no tās pašas Berardini esejas), un "iniciatīvas uzņemšanās" ir viens no izstādes atslēgvārdiem.

Lai panāktu konceptuālo darba saliedētību, Inga Erdmane izmanto ļoti vienkāršu paņēmienu, atbrīvojošu žestu – katrā izstādes un grāmatas veidošanas etapā darīt tieši pretēji tam, kā būtu pieņemts profesionālu fotogrāfu aprindās: iedot kameru nepratējiem, grāmatā atlasīt pilnīgi visus kadrus no visām izmantotajām filmiņām, vākam izvēlēties pirmo uzņemto kadru – portretu, kurā fotogrāfa pirksts (klasiski) aizsedz portretējamā galvu, toties atklājas viss, ko mēs prasti gribam noslēpt (lētās 90. gadu mēbeles, iepelējušais kakts un vēdera kroka), – grāmatas pavadošo tekstu ļaut nepastarpināti bez redakcijas grāmatas maketā rakstīt diviem performances māksliniekiem, kas papildina viens otru, neredzot iepriekš rakstīto. Šo attieksmi māksliniece saglabā arī izstādes iekārtošanas procesā, izstādot četrus rāmīšus, kuros skatītāji paši pēc savas gaumes var ievietot no kastēm paņemtos attēlus, veicot savu atlasi, stāstu un kompozīciju.

Tas, cik brīvi un autonomi izstādes veidošanā tiek iesaistīts skatītājs, atceļ pēdējo distanci un aizsprieduma robežu, kas nostāda mākslinieku un publiku bieži vien iedomātā opozīcijā. Uz skatītāja skeptisko "Kas tad tā par mākslu, katrs tā var" Erdmanes atbilde ir aktīvi tieša, tāpat kā viss projekts kopumā: "Ja tu tā vari, tad dari!" Izšķirstīt tūkstots lappuses fotogrāmatā, t.i., apskatot visus uzņemtos kadrus, ir ļoti nopietna skatītāja iesaiste – laika un uzmanības veltīšana. Tas ir vairāk par iepazīšanos, tā ir iedziļināšanās visu piecu fotogrāfu ikdienas un iekšējā pasaulē, izejas punktā, attīstībā un nemainīgi individuāli raksturīgajā – varbūt ne ar simtprocentīgu precizitāti, bet, šķirot lappuses, mēs iemācamies atšķirt visas piecas dažādās fotogrāfu personības: kādu, kurš ļoti mīl savu sunīti, kādu, kurš vienmēr skatās putnos, atspīdumos, debesīs, kādu, kurš meklē pilsētas ritmus, kādu, kurš grib izcelties savu draugu acīs, un vēl kādu, kurš mēģina definēt savu piederību vietai un mājām.

Ar katru pāršķirto lappusi es jutu sarūkam skepsi un nedrošību par viņu spējām un pieaugam maigu sajūsmu par godīgumu savā priekšā. Es pazīstu šīs vietas un šos rakursus, turpat staigāju arī es: stacija, kanālmalas, Vecrīga, Daugava, zoodārzs, mikrorajoni, pieturas, krustojumi. Mēs grozāmies kaut kur blakus – viņi un mēs. Es pazīstu arī intenci, ar kādu uzņemts kadrs, un nojaušu, kas tur bija domāts īstenībā, bet man pietrūktu dūšas nospiest slēdzi, zinot, ka šajā gaismā kanāla ūdens ņirba nenokļūs uz filmiņas, katrā ziņā ne tāda, kā es to redzu un sajūtu savā priekšā, – manī ir bailes izgāzties, bailes no ārēja soģa, kurš redzēs manu neprofesionalitāti. Veroties attēlā, es jūtu leņķi, kādā ir pagriezta fotogrāfa galva, un vēlmi... atrast, saskatīt skaisto un svarīgo, ļauties zīmīgam brīdim. Tas ir tik pazīstami – tā ir tāda kā naiva iekšējā gaisma, kas manī atrodas cieši līdzās gļēvai neticībai šim visam un pašai sev. Un nu tas jau ir stāsts par mani, nevis viņiem. Ir kadri, kurus es saprotu, un ir arī pilnīgas mīklas. Ir neizdevušās ieceres (tas ir subjektīvi), un ir fantastiski skaisti un veiksmīgi kadri, pie kuriem gribas noelsties. Šajās lapās ir ļoti maz banālā un samocītā.

Es redzu vairākas, iespējams, nejauši sanākušas, bet spēcīgas metaforas. Piemēram, zoodārza būris, tukšais, pamestais ziloņa sprosts, kas liekas zīmīgs saistībā ar vienīgo biogrāfijas faktu, ko zinām par fotogrāfiem, – viņi iet cauri probācijas procesam. Šī perspektīva patiesībā daudzus attēlus liek interpretēt tendenciozi, īpaši, kad tajos parādās citi jaunieši un ieroči. Taču pāri aizdomīguma malai attēlos jūtams arī vēl kas cits – autoru marginalitāte un īpašais dvēseles stāvoklis. Mēs nezinām, kādi ir pagātnes notikumi – vai kāds nupat iznācis no nebrīves vai pārdzīvojis tiesas procesu, vilšanos (sevī?), nodevību –, taču attēlos jaušas kaut kas no atgūtas brīvības sajūtas: it kā sakāpināta mīlestība pret vienkāršo ikdienu, vientulīga kontemplācija par savu vietu tajā (ideālais fotogrāfa dvēseles stāvoklis!) vai arī jūsma par brīvību fotografēt – darīt jebko, kas ienāk prātā, milzīgā iespēju okeānā, kurā visas robežas atcēlis nezināšanas prieks.

Fotogrāfijas kā "gaismas māksla" – darbs ar gaismu, spēja to pamanīt un izmantot savā labā – Erdmanes projektā kļūst simboliska attiecībā uz cilvēkiem, kuri iet cauri rehabilitācijas vai reiintegrēšanas procesam: "darbs ar gaismu" kā terapeitiska noticēšana sev un pasaulei. Savu tiesas procesu dokumentējošo mākslas projektu pirms pieciem gadiem Erdmane raksturoja kā "aizsargmehānismu, kā izdzīvot laiku starp tiesām". Nejauši vai pusapzināti viņa šo mehānismu tagad piedāvā arī citiem – ne tikai notiesātajiem un vainīgajiem, bet ikvienam, kurš nespēj turēt līdzi sabiedrības ekspektācijām. Tā ir milzīga ticība cilvēkam, indivīdam, kurš vienmēr ir vairāk par sabiedrības iedalīto lomu pat galēji ierobežojošās un diskreditējošās situācijās. Ticība milzīgai iekšējai brīvībai, kura sākas ar savu kļūdu atzīšanu un pieņemšanu un kurai ir jādod iespēja. Ingai Erdmanei šī iespēja ir fotogrāfija.

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!