Bibliotēka
10.05.2011

Nezināmais kareivis

Komentē
0
Saglabā

I

KĀ IT LABI ZINĀMS, Dievs ir visspēcīgs, viszinīgs un izgudrs. Tā nu viņš savulaik kādā priedājā netālu no Joensū pilsētas bija vēlējis meža ugunsgrēkam izdedzināt desmitiem hektāru valsts meža. Kā jau raduši, ļaudis darīja visu, pūlēdamies apraut viņa darbu, taču viņš nesatricināmi izdedzināja mežu tik plašā teritorijā, kādu ieskatīja par piemērotu saviem nākamajiem nolūkiem.

Kāds pulkvedis pirmais pamanīja, cik tālu sniedzis visspēcīgā skatiens. Pulkvedis bija kāda armijas korpusa štāba priekšnieks un, izvietodams karaspēku, atzina izdegu par īpaši piemērotu nometnes vietu. Somijas Ziemas karš bija izkarots, karš, kas no visiem līdzšinējiem bija vislabākais, jo tajā uzvarēja abas puses. Somi uzvarēja mazāk tādā ziņā, ka viņiem nācās atdot pretiniekiem teritorijas un atkāpties aiz tālabapēc radušās jaunās robežas.

Karaspēka atliekas demobilizēja un vietā ņēma jaunāku gadu iesaukumus. Izdegai par slogu tika strēlnieku bataljons. Pavasara sveilē aizgāja vecie vīri. Jērenēs, kažoku kankaros, vilnas kamzoļos un velteņos. Viņi atgriezās bez “pielāgošanās grūtībām”. Pamatīgs somu žvingulis vispirms, un pēc tam pie darba. Vai mūsu upuri bijuši veltīgi? Par to varēja prātot tie, kurus negaidīja sējas darbi; tas, ka viņi par to prātoja, raisīja šaubas, vai viņu upuri maz bijuši tik gaužām lieli.

Visumā viņi bija veselīgas sugas. Tad kādām vēl dvēseliskām grūtībām vajadzētu piemeklēt, atgriežoties civilajā? Viņi nevarēja atļauties to padarīt par klupšanas akmeni. Un dvēsele drīkst būt veciem ļaudīm, kas izdzīvo grēku nožēlas desmitgadi, bet karavīram ar tādu nav ko iesākt. Kam tāda bija, iespējami drīz bija nācies to ieauklēt miegā. Dziļi iegrimušās acis virs sarainajiem, aprepējušajiem vaigiem bija atspoguļojušas tikai dzīvnieku, kas viltīgs un mežonīgs centās tikt galā ar diviem uzdevumiem, sava stāvokļa un dzīvības mazumiņa saglabāšanu.

Vietā stājās jaunais iesaukums.

Tur viņi stāvēja ar zināmām grūtībām izveidotā ierindā, šie Mātes Somijas pasaules vēsturei izraudzītie upuri. Zemturi biezās drānās, dienenieki vienos svārkos, šlipsi zem saburzītā pilsētas krekla apkakles, barā arī pa kādam pilsētniekam, kam mugurā bija ulsteris un kurš “zin, no visa ceļa neko neatcerējās, zin”.

Sākumā Mekinens neko droši nejutās. Aizsainis padusē, labākās drānas mugurā un kabatā pēdējā meža darbu izpeļņa. Viņam bija arī kaimiņu meitenes fotogrāfija. Mekinens jau nebija meitenē iemīlējies, un meitene viņā ne tik, bet runāja, ka armijā jābūt meitenes fotogrāfijai. Viņi pavisam ikdienišķi bija dzīvojuši kaimiņos, bet aiziedams Mekinens paņēma fotogrāfiju, neveikli kaitēdamies, sak, neaizmirsti un raksti.

Kāda bija viņa attieksme pret pasaules vēstures lielo lavīnu, no kuras šis un tas sasniedza viņa ausis? Ādolfs jauc gaisu. Tā viņš uzskatīja. Mekinens jau nu zināja, kas ir gaisa jaukšana. Dejās joprojām gadījās pa kādam ķenerim, kas ar krēslu aizmēza no griestiem spuldzes un noaurojās: —Tukšu placi, pie velna! — Somi ir nelokāmi, turklāt mēs nesākām. Tātad taisnība mūsu pusē. Arī tā viņš domāja. Un, ja nāks vēlreiz, tad atbildēs uz mata tāpat, dots pret dotu, nolādēts.

“Skaisti ir mirt, kad līdzbiedru priekšā par zemi savu kā varonis krīti.” Pamatskolā šīs dziesmas vārdus mācīja, lai mēģinātu darīt cildenāku to varonību, kas izpaudās plača tukšošanā. Šai pārgalvībai vajadzēja tapt redzamai daiļāk. Taču šo vīru gars neparko neiekvēlojās no vārdiem, kurus bija sarīmējis kāds klibs vīrs “tur, Hellādā, tajos pavisam senajos laikos, tas ir, kad Somijas vēl nemaz nebija”.

Tādas dziesmas der kungiem, jo vīrs no somu tautas parasti labi zina, kas notiek kungu galvās. Pašu prātus vairāk pacilāja stāstījumi par vīriem, kas lēkuši uz tankiem un ar dzelzs stieņiem pagriezuši ložmetēju stobrus. Tas vairāk līdzinājās pašmāju varoņstāstiem.

Tā pacilājās viņu somiskums. Tā viņi bija patriotiski. Patiesībā savā garā iespējami piemēroti tam uzdevumam, kura dēļ sapulcināti.

Pagāja gads. Izdegas malā bija uzslējušās barakas, un pati izdega — attīrīta par apmācību laukumu. Tur viņi skrēja, trokšņoja un pamazām veidojās par dīkdienīgiem “vecajiem”. Laikam arī kareivis Mekinens. Gluži tāds, kā darītāji iecerējuši, viņš neiznāca, taču tikpat bija derīgs, lai iesoļotu pasaules vēstures rīklē.

 

II

Kāds paspīdēja:

— Puiši dzirdējuši ziņnesi sakām, ko teicis bataljona rakstvedis. Mūs vedīs uz Joensū, lai izveidotu garnizonu.

Hietanens labi pazina šādas cerību raisītas baumas, kādas šad un tad paklīda, un tāpēc zobgalīgi sacīja:

— Es atkalās no bataljon zirgpuišiem dzirdēj, ka mēs būs Helsink garnizons. Viss vecās parpals apmainīs pret jaunām. Katram vīram pa galifē ūzām. Lūk, ko es dzirdēj. Es ar vienumēr dzird viss pasauls blēņs.

Otrās nodaļas komandieris, kaprālis Lahtinens, uz grīdas ceļos nometies, sēja mugursomas saites. Šis prāvā auguma puisis no ziemeļu Hemes bija nepārprotami pievērsies komunismam un, rīkodamies ap mugursomu, purpināja:

— Gan vēl matīsiet, poiši, ka čte būsīs villošanās. Čtas perdeļmeška no Vācijas sperīsies pa priekšu, un mūsu sprukstiņi diebīs pakaļ. Zin, šis jau nu ir tā palaidis muti, ka šaubu nevar būt. Viņš bažīgi paskatījās visapkārt, savilcis lūpas svarīgā un raižpilnā urskulī, un turpināja:

— Redzēs tik, kā tur iesīs. Zin, tajā zemē munīcijas pietiksies. Un uz ceļiem, poiši, ir mīnas.

— Un tur i mana Katjuša! — sacīja ierindnieks Rahikainens, mieramika un slamsts no Ziemeļkarjalas.

— Nē, puiši. Es zin. Mēs ies uz robež nocietinājumdarbos. Kungiem bikss trīc, ka Krievija nāks šurp, kad šie sametīsies uz vien rok ar Vācij.

Tā bija Hietanena doma, taču Lahtinens tai nepiekrita, bet turpināja murkšķēt:

— Kas Krievijai čte darāms. Cik man zināms, tā nevienam nav uzbrukusi. Bet čte jau ir friči.

— Atvaļinājuma braucieni.

— Atvaļinājumnieki!

Lahtinena balss tonī jaudās neaptverams daudzums īgna nicinājuma.

 

III

Tad viņi ņēmās tīt ļuļķus no kritušo ienaidnieku kabatās atrastās mahorkas. Viņi gulšņāja zālītē un tērgāja. Visa pasaule šķita mierīga, itin kā kara nemaz nebūtu. Aizlaistā ciema ainava bija skaista. Atmatā atstātie lauki daudzkrāsaini ziedēja, un leknā zāle stipri smaržoja. Viņi ievilka plaušās svaigo vakara gaisu. Debesīs pletās plaša mākoņu strēle, vēršot vakaru tumšu. Laikam taisījās uz lietu.

— Ei, puiši! Lotas! — Un komandieris! Pa lielceļu adjutanta un divu lotu pavadībā nāca bataljona komandieris. Viņi bija izgājuši aplūkot kaujas lauku, un adjutants nofotografējis lotas stāvam pie iegūtā granātmetēja. Viņi bija aplūkojuši kritušos krievus, un lotas drebinādamās bija teikušas:

— Fū, cik pretīgi.

— Kādas šausmas, — viņas bija izsaukušās, ieraudzījušas kritušo, kam šķemba izrāvusi smadzenes no galvas.

— Žēlīgais dievs, kādas puišiem ciešanas, — viņas bija teikušas, noskatoties, kā sanitārās mašīnas aizved uz lauka lazareti otrā bataljona ievainotos.

 [..]

— Paskatieties uz tām gūžām, — sacīja Rahikainens. — Kāds labums tur aizgūrās, bet kas nū tā ierindniekam. Tajā metrā un sešdesmit, puiši, i daudz dārgumu. Bet Rahikainenam te nākas vien rauties čumurā bez tiem. Arī tas i netaisni sadalīts. Citiem pārpāriem, citiem nekas.

— Vieglais lauka matracis, astoņpadsmitais modelis, — kāds ieteicās.

— Ja es būtu ģenerālis, tad savīkštu nū šīm meitumāju, — turpināja Rahikainens. — Kūpā ar dienasnaudu dalītu biļetes.

Rahikainenam paša doma tā iepatikās, ka viņš gandrīz nopietni teica: — Un ar biļetiem varietu tirgūties.

— Ha, ha, ha! Rahikainens andelētos ar biļetēm. Pats arī visas izpirktu. Tās pārdodam jūs viņu nekad neredzētu.

Uz maltīti bija ieradies arī Rītaoja ar savām patronu kastēm. Viņš nosarka un pasmaidīja bērnišķīgo smaidu:

— Pārsiešanas punktā ceļmalā nosaguldīti kritušie. Starp citiem arī Kaukonens. No otrās rotas desmitiem. Mācītājs sasalauzīja žetonus. Nāves žetonus. Zirgi nosabeigušies no granātas. Un vairāki vīri no apgādes daļas... Bet kāpēc viens ievainotais vienā laidā sauca: “Piedod... piedod.” Nosakliedzās ik pa laiciņam un pa starpu runāja dumības.

Lehto nikni aizgriezās no Rītaojas, bet pārējie uz viņu skatījās labvēlīgi. Šī bērnišķība ikvienam atņēma vēlmi zoboties, un Rahikainens jautāja:

— Kādas dumībs?

— Neuzdrostu teikt.

— Ja mirušais uzdrīkstas, kāpēc tad tu ne?

— Sātana Jēzus Kristus.

Pateicis šos vārdus, Rītaoja samulsa, taču Rahikainens bezrūpīgi noteica:

— Gan jau šis drūšības dieļ lūdza piedūšanu abiem.

— Nosabijā tā runāt. Pat sanitāriem bija slapjas acis.

— Pinkšķēšana te nelīdzēs. Sātaniskā švunkā uz priekšu. Kad zirgi pišas, tā ir skarba spēlīte, zeme dreb un žogi krīt.

Ieradās Mielonens un sauca:

— Gotavuotīs!

— Kam?

— Āzīšanai tok.

— Kādai aiziešanai? Uz kurieni iesim?

— Uzbrukumā, pruotams. Kuo tod tu duomāji? Uz mājām sotaisījīs?

 

IV

— Sodu kaprāli Lehto un ierindniekus Mēti un Rahikainenu katru ar vienas diennakts stingro arestu. Sods tiek mainīts pret divu stundu stāvēšanu miera stājā pilnā bruņojumā un ar pilnu uzkabi un tiks izpildīts, sākoties nākamai pilnai stundai. Iemesls: neatļauta marša ierindas atstāšana, pārtikas produktu piesavināšanās un Lehto vēl arī nepiedienīga izturēšanās pret komandieri. Skaidrs?

[..]

Hietanens viņus aizveda patālu no nometnes vietas, jo šie nepavisam netaisījās sodu izciest pārmēru apzinīgi. Sodītie nostājās līdzās.

— Reku, tev būs jāstāv vidū, jo tu esi grupas komandieris un lielākais burlaks, — Mēte teica Lehto.

— Te nu jūs stāv akurātās kā Golgātā, — sacīja Hietanens un apsēdās uz akmens uzsmēķēt. — Pastāvat vien kād brītiņ. Pilns divs stunds mēs te nedirnēs. Kuitala ies uz štāb apraudzīt lots, to es zin drošan, un Koskela tūlītās gulēs.

— Stāvies tak. Bet kāds Jiezulinš tas mūsu kaprālis dūmājas esam, ka lien vidū. Tu tak mūs esi nūvedis neceļūs. Mūs, rātnus un nepieredziejušus ierindniekus, aizmānījis prūm nū militārās disciplīnas.

[..]

— Ienaidnieks... Zenītnieki šauj.

Tālāk atskanēja vieglās pretgaisa aizsardzības klaboņa, taču tās lādiņi savas sarkanās trases iezīmēja tālu aizmugurē.

— Nāk tieši šurp.

No nometnes vietas atskanēja saucieni:

— Gaisa uzbrukums... Slēpties.

Koskela iznāca no telts, paraudzījās uz tuvajām lidmašīnām un uzsauca Hietanenam:

— Lai puiši beidz stāvēt, meklējiet patvērumu!

— Skrienam mežā, puiši, — Hietanens sacīja pārējiem, taču Lehto nekustējās no vietas un nikni teica:

— Es nekur neiešu. Es stāvu stingro.

Hietanens vispirms nosmēja, jo noturēja to par jokošanos, taču tad aptvēra, ka Lehto runā nopietni.

— Tāpiec jau viel nevajag taisīties par trakajiem, — sacīja Rahikainens, nemierīgi skatīdamies aizvien tuvākajās lidmašīnās.

Lehto nosmaidīja derdzīgu smaidiņu. Lidmašīnām viņš neveltīja neskatiena, bet sacīja uzspēlēti bezrūpīgā balsī:

— Kam bail, lai bēg! Es neiešu.

— Man arī pietiks laika še pastāvēt, — sacīja Mēte, tā apgrūtinādams Rahikainena stāvokli. Tam nebija dotību uz varonību, vismaz ne tik caur un caur nejēdzīgu, taču arī viņš, bailīgi žūrēdams uz lidmašīnām, sacīja:

— Kū nu tur, drīz karāsimies kūkūs. Es jau nekaviešu.

— Vai jūs pie piln prāt! Kāda tam jēga? — Hietanens skatījās te uz tuvīnajām briesmām, te uz vīriem miera stājā.

— Prasi kuitalai, — sacīja Lehto. — Vismaz mans prāts te nav pie vainas.

— Tu laikam domā, ka es ir tik šausmīgan liels muļķs, ka nesaprot, ko tu funktierē. Tu domā, ka sargs, reku, aizlaidās, abet jūs tik stāvēs... Ja jūs paliek, es arī nekust ne no viets. Kauču bābieši ar kamanām žmiegt pakaļan... Abet eče... Es redzēj, kā bumbas krīt... Pie veln, nu gan vairs nebūs nekāds krekl mazgāšans strautmalē!

 

V

Pirmais pa klinti augšup uzrāpās ierindnieks Vīrile, lubraks lielu galvu un neaizbāžamu muti. Šis spītmanis bija virsnieku mūžīgais posts, un miera laikā viņš nudien pastāvīgi sēdēja arestā. Taču karā izrādīja tādu drosmi, kas taisni vai robežojās ar plānprātu, un, tāpat kā tagad, vienmēr gāja par brīvprātīgo izlūku. Nebijusi šī drosme, diez vai viņam maz piedotu piedauzīgo braukšanu ar muti uz svētā kara rēķina.

Viņš sasniedza klints kori un apstājās.

— Ei, kuiļi! Tēvzemes rītausmā še zaigo Pedrosavoska.

— Tiešām?

— Tiešām, un dūmi kūp. Tur finski pareņ jau laupa uz pilnu klapi.

Ātri viņi visi uzrāpās klintī. Priekšā pavērās lidlauks, un aiz tā pletās Petroskojas māju puduri. Ēninena ezera klaids nozuda zilpelēkajā horizontā. Pilsētā cēlās dūmu stabi un šur tur vēl atskanēja paretas apšaudes.

— Te nu tā ir.

— Un šitāda draņķa grausta dēļ tāda plosīšanās.

Viņus izbrīnīja pilsētas pelēcība un noplukušais izskats. Haotiska skabūžu pudura vidū slējās tikai pa kādam baltam mūra namam. Tā arī visa pilsēta, un tas viņiem sagādāja vilšanos. Taču pati ainava šķita daiļa. Dūmu zilganotais gaiss ņirbēja virs vizošā ūdens klaida, un tālumā kā zilpelēka migla vīdēja Ēninena zemes ragi.

— Stā...āt!

Rota apstājās, un viņi apsēdās apbrīnot ainavu. Viņu prātus nenoliedzami pārņēma piepildījuma izjūta. Tur tā bija. Tā viņiem bija likusi pārciest visas likstas un grūtumus. Nu viņi bija sasnieguši savu mērķi, un šeit beigsies viņu karš. Nez kāpēc viņi ticēja, ka tas ir iespējams.

Rahikainens bija nepacietīgs:

— Kāpiec mūs atstāja šeit? Citi tur jau rauš labākūs gabalus.

Koskela neko neteica.

Viņš sēdēja uz klints, pavērsis seju pret sauli. Ja viņš ko teiktu, tad vārdi skanētu šādi: “Jauki silda.”

Hietanens bija noslīdzis ceļos. Vispirms viņš ilgi klusēja, taču tad izplūda pārspīlētā runā:

— Topi sveicināta! Tu ir mūsu karstāko cerīb mērķs. Kad nu visi puiši varēt uz tev skatīties. Arī visi tie, kas tevs dēļ atstiep kāts. Te nu mēs ir, kauču arī šie visādan centās mūs aizturēt. Puiši, šis ir vēsturisks notikums. Par to, puiši, vēl stāstīs kardziesmās. Knēveļi reiz vēl dziedās par to, kā mēs tupan rāpan gājām uz Petroskoj. Jū...ū. Šādas lietas akurātan katr dien nenotiek. Tur nu ir Somijs jaunā pilsēta... gan jov tur būs arī pirtis. Man āda knieš tik nolādēti. Atliek ar ķep novilkt gar pakrūt, un četras piecas utis vienādās.

— Kas nū tām tavām utīm! — Rahikainens nicīgi sacīja. — Bet man jau pāris nedieļu viena nabas caurumā valgā piesieta. Oskars vārdā. Puscentimetrs bez melūšanas, un brīvības krusts uz muguras, lai.

 

VI

Rokka kopā ar pavadoni pagāja garām ķēdes pēdējam vīram un turpināja ceļu. Viņš čukstus stāstīja mēmajam sekotājam:

— Pī joda, cik labus velteņus es dīnā dabūju tur uz tā apgādes ceļa. Tik negribēja nākt nost no kājām. Beja jau tā sastinguši.

Vīrs neatbildēja, tikai bailīgi raudzījās visapkārt. Piepeši Rokka apstājās un pacēla roku par zīmi. Lampinenam kaklā sakāpa kamols, kad viņš ieraudzīja, kas izraisījis Rokkas apstāšanos. Priekšā bija purva klajumiņš, un pāri tam viņu virzienā ciešā kolonnā pa divi brida desmitiem vīru sniega tērpos. Rokka māja, lai Lampinens nāk pie viņa, un viņi piesardzīgi nogūlās sniegā.

— Mēs neko nevaram izdarīt, — Lampinens trīcošā balsī sacīja.

— Kā tu to īprīkš vari zināt? Nolādēts, kas jie par viltnīkīm. Sadzirdēja mūsu murdēšanu, tādā vīzē uzzināja, kur mēs esam, un lika vīnībai īt apkārt. Nolādēts, kas man par labu nojautu. Es visu laiku jutu, ka te viss nav tā, kā izskatās.

Ienaidnieks tuvojās lēni un bez piesardzības. Izlūku nebija, kaut gan pašlaik viņi devās pāri purva klajumiņam. Varbūt viņi bija tik droši par savu lietu, ka neuzskatīja ko tādu par vajadzīgu. Rokka un Lampinens iegremdējās sniegā, un Rokka visu laiku čukstēja padomus.

— Te ir pilnās aptveres. Un, kā tik es tās izšūšu tukšas, tā tu jās pīpildīsi. Bet līc pilnās uz pilnajām, lai nesajūk. Esi pavisam mīrīgs. Es ar tāds būšu. Mums te nekas nekaiš. Sprukas tūlīt būs jiem tur, nevis mums. Ja tu māki dzīdāt, tad klusītēm padungo. Tas uztur dūšu možu. Te, reče, jāizmanto tāda dūšas ratēdžija. Domā par cik trakām lītām gribi, šitādā vītā tās šķīt jaukum jaukas.

Rokka zināja, ka ienaidniekus viņa čuksti nesasniegs, jo pašu kāju skrapstoņa slāpēja to ausīm visas klusākās skaņas. Kolonna, smagi brizdama, tuvojās, un Rokka paņēma uz grauda.

— Virsnīks prīkšā. Kad viņa galvas ēna kritīs uz to mazo eglīti, viņa dzīsma būs nodzīdāta. Tā nu es par viņu esmu nolēmis. Un pēc tam būs pārējo kārta. Paskat, kā jie soļo! Tipšina cits aiz cita. Nabaga velni! Jūs nezināt, kas jūs gaida. Tūlīt tu redzēsi, kā Kungs sauc savējos pī sevis. Ja nu jiem ir kādi grēki uz sirds, pīdod tos viņīm, debesu papiņ. Bet pasteidzīs! Nupat jie nāk.

 

VII

Hietanens jau bija galīgā nejēgā. Rokas izpletis, viņš streipuļoja un kliedza:

— Skatās, puiši! Es ir lidmašīna.

Viņš meta lokus uz priekšu un atpakaļ un purkstināja lūpas.

— Puiši, re kur meseršmits.

Tobrīd apklusa Vanhalas gramofons, un, priekā starodams, viņš iekļāvās aviācijas darbībā.

— I-16 ieslīpi no kreisās, motors gaudo uz pilniem apgriezieniem, papapa. Šausmīga gaisa cīņa... Mākoņu brāļi cīņas kņadā, papapapapa... Kara pēdējie bruņinieki, papapapa!

Izplestām rokām viņi meta lokus viens ap otru, rūcinādamies un papapinādamies, un palaikam Vanhala klaigāja:

— Varonība debesu zilgmē... Motoriem gaudojot, vērīgām acīm, stingru roku un dzelžainu drosmi sirdī mūsu brašie lidotāji uzbrūk ienaidnieka maitu lijām... Papapapapapapa...

Hietanens paklupa aiz alkšņa celma un krita. Tur viņš arī atplīsa, nespēdams vairs piecelties. Vanhala, motoram gaudojot, apmeta lielu loku un kliedza:

— I atver izpletni. Tava lidmašīna krīt, hihihi...

— Lidmašīna krīt... apkārtan viss griežs... Gar acīm viss riņķo, — buldurēja Hietanens, ar rokām ķerdamies zālē. Vanhala kliedza viņam ausī:

— Grīste... Lec... vairs neuzraus...

Bet Hietanena lidmašīna, trakā ātrumā griezdamās un virpuļodama, krita lejā. Vīrs vairs nebija nekāds lēcējs, bet līdz ar lidmašīnu vispirms ieslīga dūmakā un pēc tam galīgā tumsā. Vanhala viņu tur atstāja, gremzdamies par cīņas pārlieku ātro nobeigumu.

 

VIII

Savu pusstundu nopļurkstējis, Honkajoki taisījās uz iešanu, taču vēl noņēma no galvas cepuri un sakrustoja rokas, teikdams:

— Tā kā ir jau vēls, īsti vietā būs skaitīt lūgšanu arī šim namam. Pasargā mūs no ienaidnieka viltībām un galvenokārt no viņa snaiperiem un tiešā tēmējuma lielgabaliem. Arī pārtikas deva varētu būt kādu nieku lielāka, ja Tev vēl ir neizmantotas rezerves, ko dot saviem bērniem. Dod ciešamu laiku, lai stāvēt sardzē par Tavu lietu būtu tīkamāk. Mēnesnīca naktīs būtu apsveicama spriedzes mazināšanai un nedaudzo signālraķešu taupīšanai. Sargā visus patruļniekus, sardzes vīrus, jūras braucējus un zirgu puišus, taču par artilēristiem nav tik liela bēda. Sargā virspavēlnieku un ģenerālštāba priekšnieku, kā arī mazākus dūžus, ja vien Tev pietiek laika. Sargā armijas komandieri, divīzijas komandieri, pulka komandieri, bataljona komandieri un jo sevišķi ložmetēju rotas komandieri. Un beigās vispārīgi un konkrēti: sargā Somijas kungus, lai viņi otru reizi neatdauza galvu pret Karjalas priedi. Āmen.

Ja Honkajoki aiziedams būtu ievērojis leitnanta skatienu, tad nākamajā dienā, saņemdams pavēli ierasties Lammio bunkurā, tūlīt zinātu nojaust dažas sakarības. [..]

— Kapteiņa kungs. Ierindnieks Honkajoki ir ieradies.

— To var redzēt. Par kādu propagandas virsnieku jūs te iztaisāties?

— Kapteiņa kungs, morāles vispusīga nostiprināšana šajos smagajos laikos nav nekāds grēks.

— Jūs izplatāt sakāvniecisku noskaņojumu. Vai esat ienaidnieka dienestā?

— Kapteiņa kungs. Mans karavīra gods man neļauj atbildēt uz šo jautājumu...

— Jūsu gods! Ja šī zākāšanās par armiju un tās vadību nebeigsies, es jūs pagodināšu ar kara tiesu. Vai jūs zināt, kas ir šīs valsts vairogs?

— Kapteiņa kungs, tas ir augstdzimušais brīvkungs, Somijas maršals Karls Gustavs Emīls Mannerheims.

— Tieši tā. Viņš un viņa armija. Jūs esat šīs armijas parazīts. Uts, kam patīk tikai netīrība. (Šo salīdzinājumu bija izdomājis nevis Lammio, bet bataljona komandieris.)

— Kapteiņa kungs, manuprāt, utis nekādi nevar vainot par netīrību, jo tās taču nav iemesls, bet gan sekas. Ja vien nepārpratu jūsu domu.

— Atradies pārgudrais. Vai jūs esat komunists?

— Esmu izgudrotājs. Mans īstais arods gan bijusi čiekuru lasīšana, tomēr zinātni uzskatu par galveno savas dzīves uzdevumu.

— Vai jūs esat jucis?

— Kapteiņa kungs. Šādu jautājumu aizdomās turamais nekad nevar izlemt pats. Šo lietu nosaka vide.

— Labi. Es tagad nosaku, ka jums jābeidz šī ākstīšanās. Es jūs nopietni brīdinu. Gan armija atradīs līdzekļus, kā attīrīties. Kaitniecība tiks izskausta. Mēs nevaram atļauties ielaist pozīcijās ienaidnieku, kaut arī viņš nēsātu Somijas armijas pelēko tērpu, kuru nēsāt jūs, starp citu, neesat cienīgs.

— Kapteiņa kungs. Jau ļoti sen viena no manām karstākajām vēlmēm ir to novilkt, taču ilglaicīga pieredze par šis vēlēšanās bezcerību būs gana nopietns iemesls, kas ļauj man ticēt, ka kapteiņa kungs nerunā nopietni.

 

XIX

Mietu galos vārījās erzackafijas katliņi. Mielonens gāja pa ceļu un sauca: — Jo kādam īr vieliešanās, lai nāk uz komandpunktu klausītīs rodio. Tur mīnistrs gvelž.

Vīri gulšņāja pie ceļa, daži aizmiguši, daži vārīdami erzacu.

— Šeit arī dzird. Un zināms jau, kas tur būs. Kā no ābeces.

— Viņi un viņu nūlādietās runas. Ar runāšanu nekas nav līdziets. Kad reiz pulveris beidzies, tad labāk turiet rīkli ciet. Gvelž kaut kū par mazū tautu tiesībām. Sunim kur kāju pacelt.

Tas bija Rahikainens.

— Zināma tāda lieta. Kurš tū nezina, veiše. Zaudietājus nūliek pie vietas. Un viss...

Tas bija Sihvonens. Dusmīgs un noguris, taču mazliet nedrošs par to, uz ko dusmojas.

— ...labu attiecību izveidošana ar kaimiņiem. Lai mūsu mērķis ir sadraudzība ar citām tautām.

Tas bija ministrs.

Honkajoki ņēma no mugursomas maizi un atrada pāris dīvaina veidola koka klucīšu. Viņš pameta tos Vanhalam un sacīja:

— Met, Priha, ugunskurā. Esmu zaudējis pamatdomu.

Priha uz ceļiem tupēja pie erzackafijas ugunskura. Viņš pūta ugunī un dabūja acīs mazliet pelnu. Ar dūrēm tās izberzēja. Tad paskatījās uz Honkajoki. Netīrumi un kvēpi klāja seju, kas bija daudz zaudējusi no sava kādreizējā apaļuma. Taču starp apsārtušajiem un uzblīdušajiem plakstiņiem joprojām zibēja smaids, kad viņš, smieklos dirbinādamies, sacīja:

— I būtu vēl stops, khihi...

— Tjājā. Bet kad tas nolādētais brikšņu vaņka, atvainojos, krūmu padomietis, tika tieši pie pozīcijām... Tur es cietu šī kara smagāko zaudējumu.

Priha atkal pagriezās pret ugunskuru un, tajā pūzdams, sacīja:

— Padomju Sociālistisko Republiku Savienība uzvarēja, taču augstajā otrajā vietā finišu sasniedza mazā, sīkstā Somija.

Noputēja pelni. Khihihihihi.

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Veine Linna

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!