Kino
30.08.2018

Neviens negrib būt vecs

Komentē
0

Par Mani Hagigī filmu "Cūka", 2018

"Jo veciem virsū nāve lec" reiz dziedāja grupa "Tumors". Šķiet, ka šī pati doma nomāc Mani Hagigī jaunās filmas "Cūka" galveno varoni: neirotisko narcisu Hasanu Kasamī. Viņš staigā apkārt ar pusaudzīgi īgni sarauktu pieri, valkā rokgrupu T kreklus un meklē mierinājumu turpat, kur visi nepieaugušie vīrieši: pie mammas.

Irāņu režisoru Mani Hagigī dēvē par "anarhistu", jo viņa filmas spītīgi spurojas pretī valsts kontrolējošajam un reliģiskajam režīmam. Jau pēc viņa iepriekšējās filmas "Pūķis nāk" noskatīšanās mēģināju saprast, kas viņa darbos ir tāds, ka tie tomēr izslīd cauri cenzūras žņaugiem. Un "Cūka" šķietami sniedz atbildi: absurda komēdija, kas kritizē režīmu caur humoru un kaut kā ne "līdz galam", tomēr ir pieļaujama. Šādā vīzē režīms simulē savu demokrātismu, jo katrā galmā taču ir nepieciešams kāds āksts, kas caur jokiem stāsta patiesību. Bet ne pārāk skaudru patiesību.

"Cūka" stāsta par pusmūža režisoru Hasanu, kurš ir nokļuvis Irānas "melnajā sarakstā". Tas nozīmē, ka viņš jau divus gadus nedrīkst filmēt kino, tikai reklāmas, kuras arīdzan, kā izrādās, tiek pakļautas stingrai cenzēšanai. Hasana čīkstulīgā nomāktība izvēršas paralēli vēl baisākiem notikumiem: kāds nogalina kinorežisorus, nocērtotot viņiem galvu un pierē iegriežot vārdu "cūka". Taču šie baisie notikumi vairāk traumē Hasana trauslo ego, nevis izraisa bailes par savu dzīvību. Jo, ja reiz tiek nogalināti visi "krutie" režisori, tad kāpēc slepkava jau nav uzmeklējis viņu?! Un tieši šajā pretnostatījumā slēpjas filmas burvība. Lai arī cik lielas šausmas notiktu apkārt, nekas nav svarīgāks par šo trauslo vīrieša ego. Turklāt režisora profesija ir ne tikai vientulīgākā profesija, bet arī visegoistiskākā (es tā drīkstu teikt, jo pati ar to nodarbojos): viss ir pakārtots tikai mākslas darbam, un liels daudzums cilvēku palīdz piepildīt viena cilvēka ideju un redzējumu. Un Hasans šo egoismu neslēpj, reizē kļūstot gan komisks, gan kaitinošs, gan nožēlojams. Protams, aktiera Hasana Madžuni tēlojums viņu padara arī trakoti simpātisku un izraisa līdzjūtību, lai arī patiesībā gribētos šo režisoru vienkārši pacelt gaisā aiz padusēm un kārtīgi sakratīt: sak', "saņemies, vecais!".

Mani Hagigī metakomēdija paceļas visaugstāk, kad režisors farsam pievieno arī krietnu devu sirreālisma. Hasana fantāziju ainas atgādina elpu aizraujošos kadrus no "Pūķis nāk", kā arī parāda skatītājam, ka viņš nav tikai ziedu laikus nokavējis mākslinieks: mēs ieraugām viņa iztēles pasaules plašumus un mazliet pat spējam iztēloties, kādas filmas Hasans reiz taisījis (lai gan tiek minēta tikai viena, ironiski nodēvētā, "Randiņš kautuvē"). Un, jo vairāk šī fantāzija ielaužas realitātē, jo īstenība kļūst absurdāka un neizprotamāka. Savā ziņā brīžiem pat savelkas paralēles ar Franca Kafkas daiļradi: Hasana ieslodzījums un vēlākie mēģinājumi pierādīt savu nevainību šķiet tik neizprotami un bezjēdzīgi, ka atgādina K. nedienas "Procesā". Un kur nu vēl sarkanie kukaiņu kostīmi, kas piemiedz ar aci stāstam "Pārvēršanās".

Jāteic, ka var piekrist kritiķiem, kuri uzskata, ka filmas fināls tomēr liek vilties, jo šķiet, ka režisors ir vēlējies runāt par vienu tēmu (kas skaidri iezīmējas jau tās pirmajā ainā), pa vidu ir par to piemirsis un beigās atkal attapies. Tai pašā laikā "Cūka" savā metalīmeņu spēlē un nekautrīgajā kinematogrāfijā var atļauties jebko. Filma ripo uz priekšu un rauj skatītāju līdzi, liekot neticībā smieties ne reizi vien. Šajā krāsainajā farsā viss ir atļauts un jautājumus labāk neuzdot.

"Cūka" arī liek domāt par Federiko Fellīni 1963. gada filmu "Astoņarpus" – arī Hasana pasaule ir pilna ar viņa dažādajām sievietēm, kuras katra ietekmē gan viņa mākslu, gan dzīvi un bez kurām nekā nebūtu. Tās ir gan viņa vājība, gan glābējas, reizēm šīs lomas arī filmas gaitā nomainot. Jā, vispār viens no filmas lielākajiem plusiem ir sieviešu tēli, kuri patiesībā virza uz priekšu visu pasauli. Un ne jau tādā nīgra tviterantifeminista "Kāpēc jums vajag kaut kādu līdztiesību, ja jau vecenes tāpat visu kontrolē" stilā. Pateicoties Mani Hagigī varonēm, tāds Hasans vispār ir spējīgs jelko izdarīt. Visspēcīgāk to iemieso viņa mūza, Šiva, ko atveido viena no Irānas populārākajām aktrisēm Leila Hatami. Savā ziņā arī šīs aktrises izvēle lomai šķiet kā protests. 2014. gadā aktrisei nācās publiski atvainoties par to, ka viņa uz vaiga noskūpstīja Kannu filmu festivāla prezidentu, tādējādi radot "greizu priekšstatu par irāņu sievietēm". Zinot, cik reliģiski stingros nosacījumos dzīvo Irānas sievietes, Leilas Hatami neatkarīgais un dīvai līdzīgais tēls "Cūkā" kļūst par simbolisku pašnoteikšanās atgūšanu. Līdz zināmai robežai. Jo šajā filmā, par spīti māksliniecisko robežu neesamībai, viss pārējais notiek "līdz zināmai robežai". Galu galā, Mani Hagigī, visticamāk, pats nevēlētos nonākt "melnajā sarakstā".

Jāatzīst, lai arī sižetiski mulsinošāka, "Pūķis nāk" šķita daudz noapaļotāka un viengabalaināka filma nekā "Cūka". Režisora pašironijas līmenis, protams, šoreiz ir pacēlies jau nākamajā līmenī, taču brīžiem rodas iespaids, ka Hagigī līdz galam nav izlēmis, par ko tieši ir vēlējies taisīt šo filmu. Bet, galu galā, mēdz taču teikt, ka svarīgākais ir ceļojums, nevis galamērķis.

 

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!