1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas. Šajā ģeopolitiski saspringtajā laikā ir īpaši svarīgi, lai vēlētāji izdarītu gudru un informētu izvēli. Kultūra ir viens no demokrātiskas Latvijas stūrakmeņiem, tāpēc īstenojam sēriju "Balso par kultūru!". Tajā ar rakstu, podkāstu un video sēriju palīdzību analizēsim to, cik veiksmīga bijusi Latvijas nesenā kultūrpolitika, un meklēsim veidus, kā to uzlabot.
Ceturtais, sērijas noslēdzošais raksts veltīts kultūras finansējumam un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) darbībai.
Gadījies tā, ka ilgāku laiku man ir sanācis darboties laukā, kur tiešāk vai mazāk tieši sanāk saskarties ar kultūras finansēšanu. Laika gaitā šādi tādi novērojumi līdz ar piemēriem ir sakrājušies, un droši vien tieši šobrīd ir vērts ar dažiem no tiem padalīties.
Pirmais novērojums. Problēma.
Fundamentālākā problēma ar kultūras jomas finansējumu ir priekšstats, ka kultūra ir tāda pati joma kā jebkura cita – celtnieki, kravu pārvadātāji, trikotāžas ražotāji. Nē, nepavisam ne.
Lai gan kultūrai ir milzīga nozīme ekonomikā un sabiedrības labsajūtā (tas, šķiet, jāatkārto atkal un atkal), padarot vietas dzīvošanai ne tikai pieņemamas, bet iekārojamas un pārvēršot jebkuras jomas produktus no prastiem par izciliem. Kultūras joma elpo pavisam atšķirīgā ritmā, dzīvo pēc citiem principiem un vērtībām, un tāpēc tai objektīvi ir citas vajadzības.
Kultūras joma balstās cilvēkos, viņu radošajā garā un inovācijās, nevis materiālos vai tehnoloģijās. Kultūras jomai ir svarīga kultūras produktu daudzveidība, nevis atsevišķs masveida kultūras produkts. Kultūras produktu raksturo kvalitāte un pievienotā vērtība, nevis patēriņa apjoms un labāk pieejama cena. Kultūras produktu veidošana nav mehanizējama vai automatizējama, savukārt kultūras produkta kvalitāte un pievienotā vērtība nav tehnoloģiski izmērāma, verificējama vai standartizējama. Šo iemeslu dēļ kultūras jomā īsti nedarbojas tie paši principi vai metodes, kas ir lieliski sevi pierādījušas citās ekonomikas nozarēs.
Un vēl – kultūra (kā arī izglītība un fundamentālā pētniecība) nav un nevar būt pilnībā pašpietiekama un pašpelnoša, tā nevar pastāvēt kā pilnvērtīgs spēlētājs, tikai brīvā tirgus likumu regulēta. Kultūra – neatņemama valsts un kopienas identitātes daļa –, tāpat kā zināšanas, tiek un ir tikusi dotēta visos laikos, visās valstīs un kopienās. Vai šo atbalstu uzņemties valstij, atdot mecenātiem vai uzkraut pašu kultūras satura veidotāju pleciem – tā jau ir izšķiršanās, kas katrai kopienai un valstij jāizdara pašai.
Otrais novērojums, saistīts ar pirmo.
Tiklīdz lēmumi par kultūras finansējumu izsprūk no kultūras jomas cilvēku nekrietnajām ķetnām un iegulst citu nozaru gādīgajās rokās, tūlīt atskan balsis, ka kultūras jomā viss ir kaut kā ne tā kā pie cilvēkiem.
Piemēram, pasūtot kultūras produktus, šeit galīgi nevadoties pēc lētākās cenas (bet, ja orķestris spēlē ar tādiem pašiem instrumentiem un tikpat skaļi, kāpēc maksāt vairāk?). Ka kultūras organizācijas darbojoties nesaprātīgi – budžets šūpojas, nav normālu darbinieku, slodzes dīvainas vai nav pavisam (patiešām – vai tad nevar nelēkāt un rakstīt katru gadu projektus par vienādām summām un pasākumiem, lai visu varētu kārtīgi saplānot?). Ka kultūras projektus izvērtējot nepareizi, jo nauda tak būtu piešķirama pēc punktiem pa kategorijām – citādi neesot objektīvi.
Labi, var arī bez ironijas. Nevar kultūras produktus vērtēt pēc zemākās cenas vai punktiem nesalīdzināmās kategorijās. Kultūras produkta (orķestra, organizācijas darba, gleznas, dzejas grāmatas, pasākuma) kvalitāti vai cilvēka radošo darbu un ieguldījumu nevar noteikt citādi, kā vien izvērtējot kvalitatīvi, balstoties uz ekspertu zināšanām par to, kas ir kvalitatīvs kultūras produkts un radošs darbs.
Kvalitatīvā izvērtēšanā vienmēr būs klātesoši apgalvojumi, ka izvērtēšana ir subjektīva. Bet tāda tā arī ir, piešķirot punktus, kuriem nav nekādu objektīvu un tehnoloģiski nosakāmu parametru. Tomēr kvalitatīvā izvērtēšana, kurā lēmumu objektivitāte tiek panākta, sabalansējot vairāku ekspertu neatkarīgo viedokli, būs daudzkārt objektīvāka par "punktu vērtēšanu", kurā noteicošais ir vidējais rādītājs, vienus un tos pašus kritērijus piemērojot saturā un radošajā vērienā pilnīgi dažādām kultūras izpausmēm, t.i., mēģinot starp karbonādi, bubertu un citroniem atrast to, kas ir pieņemamākais (pret kuru vismazāk iebildumu) lielākajai daļai vērtētāju. Uzvarēs citroni, jo ar tām karbonādēm un bubertiem nekad neko nevar zināt, turklāt tikai citroni vienīgie būs piemēroti gan vegāniem, gan cilvēkiem ar laktozes nepanesamību (šeit karbonāde un buberts nepārprotami zaudē). Vienīgais – no citroniem vien paēdis nebūsi. Skābu seju gan iegūsi.
Saistībā ar to manā paša pieredzē ir sacerējums, beidzot skolu. Tajā (kā vēlāk stāstīja mana latviešu valodas skolotāja) mana atzīme esot izšķīrusies starp 2 un 5 (mūsdienu izpratnē – starp 1 un 10). Skolotāju konsīlijs pieņēma lēmumu par labu pieciniekam. Bet, ja visi saliktu savus punktus un tad izrēķinātu vidējo, es droši vien būtu dabūjis tādu ļoti stabilu trijnieku. Ja tā, divnieks man tomēr būtu pieņemamāks, jo viduvējs mans sacerējums pilnīgi noteikti nebija.
Trešais novērojums. Atbalsts.
Kā jau īsi pieskāros, kultūras joma nevar pilnvērtīgi pastāvēt bez ārēja atbalsta. Latvijā šobrīd galvenais radošā kultūras procesa ārējais atbalsta instruments ir Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF). To izveidojot, finansēšanas modelī tika iestrādāts princips, kas tepat Latvijā tika izgudrots vēl pirms 2. pasaules kara – atskaitījumi no t.s. sliktajiem nodokļiem: tabakas un azartspēlēm. Modeļa pamatā bija doma par to, ka finansējums kultūras procesiem ir zināmā sasaistē ar ekonomikas attīstību (lielāki ieņēmumi no nodokļiem, lielāka nauda kultūrai), lai neļautu kultūras budžetam stagnēt. Taču ekonomiskā krīze savulaik ieviesa savas korekcijas un VKKF finansējums tika pārslēgts uz fiksēta budžeta modeli.
Šogad pēc ilgāka pārtraukuma VKKF budžets atgriezies pie atskaitījumiem no nodokļiem, kas nozīmē, ka stagnācijas periods it kā būtu beidzies. Atskaitījuma procenti gan vairs nav tie paši. [1] Faktiski tie ir sanākuši tādi, lai nodrošinātu pieaugumu, bet tikai salīdzinājumā ar to pašu stagnācijas laika budžetu. Tas gan ir tālu no tā finansējuma, kāds VKKF šodien būtu bijis, ja VKKF finansēšanas princips nebūtu savulaik mainīts.
1. attēls. VKKF budžets gadu griezumā. * norāda uz jauno budžeta modeli, kas veidojas no nodokļu atskaitījumiem.
Saglabājot finansējuma modeli ar oriģinālajiem atskaitījumu procentiem, piemēram, 2022. gada budžets būtu trīs reizes lielāks par esošo. Kas būtībā ir optimāli. Salīdzinoši Igaunijā (zinu, ka piesaukt Igauniju kā paraugu ir banāli, un tomēr), kuras iedzīvotāju skaits ir teju divreiz mazāks, līdzīgām vajadzībām tiek atvēlēts 21 miljons eiro. Varam rupji pareizināt ar 2, salīdzināt iegūto skaitli ar mūsu VKKF 2022. gadam pieejamo vai 2023. gadam prognozēto un parēķināt, pēc cik desmitgadēm pie šāda tempa sāksim pietuvoties šodienas vajadzībām un pēc cik – Igaunijas līmenim.
Šodienas reālās vajadzības objektīvi ir ievērojami lielākas. Dati nav tālu jāmeklē, pietiek paraudzīties uz VKKF atbalsta skaitļiem. Vidējais atbalsta apmērs (pieprasītais finansējums pret piešķirto) ir 28%. Ir nozares (mūzika, vizuālā māksla), kur šis atbalsta procents tik tikko pārsniedz 20% jeb vien piekto daļu. Ir nozares (tradicionālās kultūras nozare, mākslas nozare, arī literatūra), kurās dažādu iemeslu dēļ pieprasījums ir apzināti pazemināts, jo tik liels uzsvars tiek likts uz entuziasmu un brīvprātīgo darbu, ka kultūras produktiem tiek prasīts finansējums, kas noteikti ir zem tirgus vērtības. Strādājot VKKF, man ir bijis brīžiem pavisam neomulīgi lasīt projektus, kuros, piemēram, darbs grāmatas sastādīšanā novērtēts ar 50 eiro. Ir nozares (piemēram, populārā mūzika), kuras VKKF atbalstu nesaņem gandrīz vispār.
Šobrīd prognozētais VKKF finansējuma pieaugums gadā drīzāk mēģina panākt inflācijas izmaksu segšanu. Tikmēr VKKF projektu konkursi soli pa solim vairāk sāk līdzināties loterijai, kad VKKF atbalsta saņemšanā līdztekus projektu kvalitātei (kas gan aug tieši ierobežotā finansējuma iespaidā) par svarīgāku faktoru kļūst nevis produkta kvalitāte, bet gan veiksme un budžeta pieticība. Veselīgi kultūrai tas pilnīgi noteikti nav.
Manuprāt, saprātīgs finansējuma apmērs būtu tāds, kas segtu 40% pieprasījuma, turklāt šis rādītājs būtu nodrošināms pie reālistiska pieprasījuma – kad izmaksas nav nodzītas uz minimumu, kad atlīdzības tiek maksātas tā, lai nodrošinātu gan tirgus situācijai atbilstošus ienākumus, gan tādu kultūras jomas cilvēku sociālo aizsargātību, kāda pieejama citās nozarēs.
Vēl viena svarīga lieta, ko ietekmē nepietiekamais finansējums, ir arī lēmēju – ekspertu komisiju – domāšanas veids: no vienas puses vēlme atbalstīt ar šo ierobežoto finansējumu iespējami daudzas kultūras ieceres, bet no otras puses – ierobežotā finansējuma dēļ piešķirt atbalstu šīm iecerēm tikai daļēji, reizēm pat zem tās robežas, kas ļauj ieceri vispār īstenot.
Tas rada papildu turbulenci kultūras jomā, gan radot pastāvīgu neapmierinātību ar projektu rezultātiem, gan mudinot projektu pieteicējus meklēt citus ceļus ideju īstenošanai (piemēram, uz papīra palielinot projektu budžetus, lai pozitīva lēmuma gadījumā iegūtu pietiekamu finansējumu ieceres īstenošanai), gan arī vērtētāju aizdomas, meklējot šādus gadījumus un saskatot tos arī tur, kur to nav (kas ir lielākā daļa gadījumu). Šeit labākais risinājums nudien būtu tāds, kā tas ir daudzās citās jomās – atbalsts iecerēm 100% apmērā, taču pie pašreizējā finansējuma apmēra tas nozīmē, ka puse kultūras produktu vienkārši pārstātu pastāvēt, un tas šobrīd noteikti nebūtu prāta darbs.
Daļējais finansējums liek kultūras satura veidotājiem arī meklēt atbalstu savām iecerēm citur, pieslēdzot veselu iespēju rasolu, kas, protams, ir apsveicami, bet reizēm prasa lielākus ieguldījumus nekā kultūras produkta paša veidošanā, un kvalitāte no tā nepavisam neuzlabojas. Droši vien labs atbalsts šādos gadījumos būtu privātais mecenātisms, taču šobrīd nešķiet, ka Latvijā būtu izveidojušās nopietna kultūras mecenātisma (izņemot ļoti specifiskas jomas) tradīcijas vai izveidojusies iestrādāta mecenātisma atbalsta sistēma.
Ceturtais novērojums. Pašnodarbinātība un blakusdarbs.
Pielīdzināt kultūras jomu citām jomām zināmā mērā ir taisnīgi. Ir taisnīgi prasīt, lai kultūras jomā strādājošajiem būtu pieejama tāda pati izglītība, darbavietas un to aprīkojums, komandējumi un dienas naudas, atvaļinājumi, bērnu kopšanas pabalsti, neapliekamais minimums un citi labumi, kādi pieejami jebkurā citā normālā darbavietā. Tas ir tieši tas, kas kultūras jomā šobrīd nav pieejams vai ir pieejams vien ierobežotā apmērā.
Taču, kā jau minēju, kultūras joma atšķiras no citām. Un galvenā atšķirība meklējama struktūrā – tajā, ka kultūras jomas radošais (un arī izpildošais) kodols ir balstīts nevis pakalpojumā vai produktā, bet atsevišķos cilvēkos, kuri šo kultūras produktu rada vai rāda. Kultūras centra kodols ir viens atsevišķs mākslinieks, rakstnieks, komponists, mūziķis, aktieris, amatnieks. Pat ja šādi cilvēki izveido kopīgu grupu vai uzņēmumu, viņi joprojām savā radošajā darbībā un arī ienākumu sagādē darbojas kā atsevišķi spēlētāji.
Tas arī nosaka, ka visa kultūras joma būtībā ir atkarīga no individuālā darba un individuālajām pašuzturēšanas prasmēm, jo iespējas atrast "normālu" algotu darbu no astoņiem līdz pieciem (ar visiem pieminētajiem vienlīdzīgajiem un taisnīgajiem labumiem) kultūras jomā ir stipri ierobežotas (pamatā – teātri, orķestri u.tml. darbavietas). Daļā kultūras nozaru tādu gluži vienkārši nav.
Lai nebūtu tukša runa, var ieskatīties datos. Pavasarī Kultūras ministrijas darba grupa, kuras mērķis ir apzināt nepieciešamos radošo personu atbalsta mehānismus, veica visai plašu aptauju, kurā piedalījās turpat 800 kultūras jomas profesionāļu, pārstāvot visas svarīgākās kultūras jomas – literatūru, mūziku (akadēmisko un populāro), vizuālo mākslu, dizainu, kino, teātri, arhitektūru, deju un citas. Aptaujā iegūtās atbildes gana izteiksmīgi raksturo veidu, kādā kultūras joma elpo, un tās vajadzības, kādas kultūras profesionāļiem ir.
2. attēls. Kultūras jomas profesionāļu nodarbinātība (KM aptauja par kultūras jomas profesionāļu nodarbinātību un vajadzībām).
Aptaujas dati ļoti labi parāda, ka nodarbinātību kultūras jomā raksturo divi atslēgas vārdi – pašnodarbinātība (visā plašajā šī jēdziena spektrā no autoratlīdzības saņēmēja, mākslas darba pārdevēja, saimnieciskās darbības veicēja – mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja – līdz individuālajam komersantam un SIA īpašniekam) un blakusdarbs.
Ja vairumā citu jomu pašnodarbinātība (iepriekš pieminētajā tvērumā) raksturo ļoti mazskaitlīgas cilvēku grupas (izņēmuma gadījumi), kuras kalpo kā augsne nākamajiem nozares vadošajiem spēlētājiem – uzņēmumiem vai institūcijām, tad kultūras nozarē pašnodarbināto grupa arī ir centrālā nozares spēlētāju kopa un centrālais dzinējspēks. Tādējādi kultūras nozares pastāvēšana un attīstība ir tieši saistīta ar iespējām īstenot savu pašnodarbinātību, pašiem organizēt savu radošo dzīvi un pašiem sagādāt sev ienākumus no radošās darbības, lai kādos dažādos veidos tas notiktu.
Savukārt ierobežotais tirgus un līdz ar to arī ierobežotās iespējas nodrošināt pastāvīgu iztiku no darba kultūras laukā nosaka to, ka liela daļa kultūras produktu top kā blakusdarbs, gandrīz kā vaļasprieks, pamata ieņēmumus gūstot no darba pavisam citās jomās vai (ja paveicas) kādā savai radošajai darbībai tuvākā amatā (piemēram, izglītības iestādē).
Pašnodarbinātība (un atkal – visplašākajā tvērumā) kā pamats kultūras nozares funkcionēšanai labi parādās arī aptaujas atbildēs uz jautājumu par atlīdzību veidiem, kādi saņemti par radošo darbību. Redzams, ka tāds atlīdzības veids, kādu saņem visi normāli cilvēki, ir pieejams vien nelielai daļai kultūras jomas radošo profesionāļu.
3. attēls. Atlīdzība par radošo darbību (KM aptauja par kultūras jomas profesionāļu nodarbinātību un vajadzībām).
Piektais novērojums. Autoratlīdzības un vēl šis tas.
Aptaujas dati arī parāda, ka galvenais ienākumu avots radošajām jomām ir (kāds pārsteigums) autoratlīdzības, par kurām pēdējā laikā daudz runāts kontekstā ar saimnieciskās darbības kontu un visu (aktīvo) autoratlīdzības saņēmēju reģistrāciju saimnieciskās darbības veicēja statusā.
Vēl saistībā ar autoratlīdzībām ir izskanējuši apgalvojumi, ka tās varētu būt izmantotas kā instruments ēnu ekonomikā un tāpēc vajadzētu šo izmaksu veidu reducēt. Tā tas varēja šķist, kad parādījās pirmie dati par autoratlīdzību izmaksām NACE kodu griezumā, no kuriem it kā izrietēja, ka autoratlīdzības tiek maksātas celtniekiem, santehniķiem un citām ar kultūru attālāk saistītām jomām. Tomēr šajos datos ir kāda nianse, proti – NACE kods raksturo autoratlīdzības izmaksātāju (pasūtītāju), nevis saņēmēju (autoru). Analoģijai – ja es tulkoju skursteņslauķu salidojumā (kā man ir gadījies), es tomēr vēl nekļūstu par skursteņslauķi. Un mūziķis, kurš uzstājas santehnikas uzņēmuma pasākumā, tomēr visticamāk neko nesaprot par karstā ūdens pareizu pieslēgšanu.
Nedaudz citāda bilde redzama, ja paraugās uz autoratlīdzībām no saņēmēju puses (sk. 4. attēlu). Tad izrādās, ka divas trešdaļas saņēmēju gadā saņem autoratlīdzību mazāk nekā divu minimālo mēnešalgu apmērā un vispār – autoratlīdzības par summu, kas vispār pieļauj domu par autoratlīdzībām kā galveno ienākumu avotu, t.i., sākot no 12 minimālajām (!) mēnešalgām gadā saņem tikai desmitā daļa (3500) visu autoratlīdzības saņēmēju. Virs divām minimālajām mēnešalgām (t.i., apmēram vidējo algu valstī) autoratlīdzībās saņem tikai 1600 cilvēku. Tas ir ļoti maz, lai varētu runāt par kaut cik nopietnu ēnu ekonomikas problēmu.
4. attēls. Autoratlīdzību saņēmēji saņemto autoratlīdzību apmēra griezumā (VID dati).
Tomēr kopējie autoratlīdzību saņēmēju skaitļi ir pārāk lieli, lai vienkāršoti skatītos uz risinājumiem.
Jāteic, ka sākotnēji šis šķietami lielais autoratlīdzību saņēmēju skaits mulsina. Taču, atceroties pats savu pieredzi, sniegšu nelielu piemēru, kā ar viena izdevuma palīdzību izveidot 44 autoratlīdzību saņēmējus. Piemēram, kāda novada biedrība vēlas sagatavot sava novada vēsturei veltītu izdevumu. Tā atrod 5 nodaļu autorus, tie savukārt sameklē pie 35 vietējiem iedzīvotājiem attēlus ilustrācijām, ko viņi fotografējuši dažādos laikos, atrod vietējo mākslinieku, kas izveido maketu, atklāšanas pasākumā uzaicina uzstāties vietējo dzejnieku, vietējo dziesminieku un vietējo stāstnieci. Rezultātā autoratlīdzības (tiesa, ļoti sīkas – no 5 līdz 200 eiro) saņem 44 cilvēki.
Viens no piedāvātajiem risinājumiem, ar ko aizstāt autoratlīdzības, ir neļaut kārtot ar autoratlīdzībām saistīto deklarāciju iesniegšanu un nodokļu nomaksu izmaksātājam, bet pārlikt šo pienākumu uz saņēmējiem, veicot visu autoratlīdzības saņēmēju reģistrāciju jeb būtībā – pāreju mikrouzņēmuma vai pašnodarbinātas personas (šoreiz likuma izpratnē) statusā. Kuru papildinātu saimnieciskās darbības konts kā iespēja veikt automātisku deklarēšanu un nodokļu nomaksu.
Ja saimnieciskās darbības konta ieviešana tiem, kuri gūst pastāvīgus ieņēmumus, ir vairāk nekā apsveicama, jo ļauj atbrīvoties no nepieciešamības kārtot pat to minimālo grāmatvedību, kāda nepieciešama mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, autoratlīdzības saņēmēju reģistrācija jau ir stipri šaubīgāks piedāvājums, kas rada gūzmu jautājumu.
Iedomāsimies tos 35 iepriekš pieminētos fotogrāfiju autorus, no kuriem katram autoratlīdzībās pienāktos ap 10 eiro. Vai viņi būtu gatavi reģistrēties reģistrā tikai šim vienam darījumam, ja nākamreiz viņi uz jelkādu autoratlīdzību varētu cerēt pēc gadiem vai varbūt vispār nekad? Vai valstij ir jēgpilni uzturēt pastāvīgi augošu "mirušo dvēseļu" reģistru? Vai pati reģistrācijas (un varbūt arī konta atvēršanas) procedūra neizmaksātu vairāk par saņemto atlīdzību un no tās samaksātajiem nodokļiem? Ja konts nav bezmaksas un prasa kaut vai vienu eiro mēnesī, kas notiks 11. mēnesī, kad visi par foto iegūtie 10 eiro būs iztērēti konta izdevumu segšanai? Piemērs ar fotogrāfiem nemaz nav tik absurds, ja paraugās uz atlīdzības saņēmēju tabulas pirmo rindiņu.
Sestais novērojums. Vienlīdzīgas iespējas.
Kultūras jomai jābūt vienlīdzīgām iespējām ar citām jomām. Bet tas nenozīmē, ka kultūras jomas struktūra jāsalauž un jāpārbūvē tā, lai tā sāktu atgādināt citas jomas. Tā tas nestrādā.
Drīzāk būtu meklējami risinājumi, kā, apzinoties jomas īpatnības, nodrošināt tās kodolam vienlīdzīgas iespējas ar citu nozaru kodolā strādājošajiem. Pašnodarbinātība (atkal visplašākajā izpratnē) nozīmē riska uzņemšanos un atteikšanos no virknes citiem pieejamu sociālo labumu. Uzskatāmākie – neapliekamais minimums, bērna kopšanas pabalsts, slimības pabalsts, atvaļinājumi. Galu galā – arī iespēja gūt regulārus, prognozējamus ienākumus.
Pamats, uz kā šos risinājumus būvēt, varētu būt paplašināts radošās personas statuss – problēma, kas aktuāla ne tikai mums, bet visā Eiropas Savienībā, it īpaši pēc pandēmijas, kas parādīja, ka kultūra ir un tā ir ļoti nozīmīga, bet no valsts puses ir ļoti sarežģīti ieraudzīt šīs jomas spēlētājus.
Taču šis statuss būtu jāizmanto plašāk – domājot ne tikai nodokļu un sociālo pakalpojumu, bet arī plašāk – kultūras nozares profesionāļiem piemērojamo administratīvo procedūru atvieglošanas, valsts, pašvaldību un privātā pasūtījuma veidošanas kontekstā.
Nobeigumā vēl nedaudz statistikas. Kas tad ir tas, kas kultūras jomas kodolam būtu nepieciešams? Kas ir tas, kas, pēc jomas profesionāļu domām, ļautu kultūras radošajam procesam pilnvērtīgi darboties un nodrošināt Latvijas kultūras pastāvēšanu un arī izaugsmi? Skatiet attēlu. Tur viss tāpat jau ir skaidrs.
5. attēls. Nepieciešamais atbalsts (KM aptauja par kultūras jomas profesionāļu nodarbinātību un vajadzībām).
[1] Laika posmā no 1998. līdz 2004. gadam, kad tika veiktas izmaiņas VKKF likumā, VKKF budžetu veidoja ienākumi no izložu un azartspēļu nodevas un nodokļa atbilstoši likumam "Par izlozēm un azartspēlēm" (50% no valsts budžeta daļas), ienākumi no alkohola akcīzes nodokļa 3% apmērā, ienākumi no tabakas akcīzes nodokļa 3% apmērā. Tagad, saskaņā ar 2018. gada likuma grozījumiem, kas stājās spēkā no 2022. gada 1. janvāra, VKKF valsts budžeta līdzekļu piešķīrums kārtējam gadam ir 3% no plānotajiem kārtējā gada valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par alkoholiskajiem dzērieniem, 2% no plānotajiem kārtējā gada valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par tabakas izstrādājumiem, 1,37% no plānotajiem kārtējā gada valsts budžeta ieņēmumiem no izložu nodokļa, 2,21% no plānotajiem kārtējā gada valsts budžeta ieņēmumiem no azartspēļu nodokļa. 2008. gadā VKKF budžets bija 10,2 miljoni eiro, 2004. gadā, mainot finansējuma modeli, bija solījums – budžetā tiek garantēts ikgadējs pieaugums 10% apmērā. Pēc 2009. gada krīzes sekoja ļoti liels kritums, un pie 2008. gada finansējuma apjoma izdevās atgriezties tikai 2020. gadā.
Septembrī gaidāmas 4 diskusijas ar vadošo partiju pārstāvjiem, kā arī podkāsti un analītiski kopsavilkumi, kas ļaus noskaidrot, kādu kultūrpolitiku plāno veidot deputātu kandidāti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
1