Foto: Ilmārs Znotiņš. Dziesmu un deju svētki, "Zvaigžņu ceļā".
 
Komentārs
15.04.2019

Nevaino spoguli, ja ģīmis greizs!

Komentē
0
Saglabā

Ja jāizvēlas, ko lasīt pirmo – kāda vācu vai maķedoniešu dzejnieka darba jauno tulkojumu –, es parasti izvēlos sākt ar maķedonieti. Jo man ļoti patīk Eiropas kultūras un vēstures daudzveidība. Runā – tā esot apdraudēta. Iespējams, ka tā arī ir, un, ja paveras uz politisko retoriku Eiropas parlamenta vēlēšanu kontekstā, draudu avots esot "Briseles birokrātija", kura sadarbībā ar Eiropas Savienības lielajām valstīm pārējām uzspiež vienveidību un prasa pakļāvību. Negrasos tērēt laiku mūsu politisko partiju citēšanai – ar to priekšvēlēšanu programmām ikviens pats var iepazīties vienkopus Centrālās vēlēšanu komisijas interneta vietnē.

Attieksmē pret varu turpinu pieturēties pie kāda domātāja pasen paustā – piesardzības nekad nav par daudz, ja runa ir par attiecībām ar varu. Jebkuru. Tomēr man neliekas pamatoti apgalvojumi, ka Eiropas (ne tikai, protams) dažādību apdraud tieši un vienīgi "globālā elite". Bulgārijā novērojami centieni izravēt no publiskās vēstures turku un musulmaņu gadsimtiem ilgo klātbūtni un ietekmi, bet iemesls ir vietējie ideoloģiskie uzstādījumi, nevis "Briseles direktīvas". Polijas Pomožes (Pomerānijas) vojevodistē nesokas ar unikālā flāmu un vācu menonītu mantojuma saglabāšanu, bet cēloņi ir vietējie, nevis "Berlīnes" vai "Sorosa" iniciēti.

Ir arī pretēji un pozitīvi piemēri. Nesen Rīgā daži desmiti ekspertu un interesentu vairāk nekā triju stundu garumā dedzīgi apsprieda latviešu tautas tērpa jautājumus. Tas nozīmē – ja ir cilvēki, kuriem lokālais un atšķirīgais patiešām rūp, tad tas arī tiks saglabāts, lai kādi "kosmopolītisma vēji" nepūstu. Itālijā ir spēcīgas lokālās identitātes, tiek rakstīta literatūra itāļu valodas reģionālajos variantos (skat. interviju ar vēstures zinātņu doktoru Džovanni Savīno), un tam nav nekāda sakara ar t.s. eiroskeptiķu nākšanu pie varas šajā valstī – paši itāļi lokālo uztver un uztur kā vērtību.

Nevar noliegt, ka pretrunas modelī "nacionālais – pārnacionālais" Eiropā pastāv, piemēram, virknē vēstures jautājumu. Tomēr, piemēram, pašreizējais politiskais režīms Ungārijā nolēmis demontēt Ungārijas Republikas pirmā prezidenta Mihāja Kāroji memoriālu, uzskatot, ka Kāroji piekāpības rezultātā Ungārija pēc Pirmā pasaules kara zaudējusi tai pienākošās teritorijas. Tas vienalga ir ungāru lēmums, un viņi paši to arī īsteno, lai gan no Eiropas vēstures "kopējās bildes" viedokļa tas nav taisnīgi pret šo cilvēku. Formulēšu citādi. Jā, sociālās zinātnes dažkārt grēko ar vispārinājumiem, likumsakarību un "diskursu" atrašanu tur, kur to nav, ar lokālā ignorēšanu. Viens no pēdējiem piemēriem paša pieredzē – publikācija visnotaļ jēdzīgā socioloģijas žurnālā, kurā, manuprāt, nepamatoti tika salīdzinātas situācijas Austrumeiropā un Tuvējos Austrumos protesta kustību kontekstā. Bet kas par to? Neviens eksperts, tostarp politiski angažēts, ar saviem apgalvojumiem nevar traucēt skotiem interesēties par viņu vēsturi vai slovēņiem kopt viņu valodu. Tāpat būtu dumji noliegt kopīgās tendences vēsturē, piemēram, institūciju (universitāte, armija, cietums, muzejs utt.) parādīšanos vai sabiedrības modeļu maiņu virzienā no "Gemeinschaften" uz "Gesellschaften". Tomēr globālā sekularizācija nevar konkrētai nācijai piederošajam indivīdam traucēt būt stingri iesakņotam vietējā reliģiskajā tradīcijā.

Citiem vārdiem sakot, ja mums liekas, ka latviešu valoda un Latvijas kultūrtelpa tiek apdraudēta, tad vispirms ir jāuzdod jautājums: vai mums pašiem aizstāvētais ir tik būtisks? Vai mēs paši vērtības ne tikai deklarējam, bet ar tām arī dzīvojam? Man dažkārt šķiet, ka "globalizācijas", "Briseles" utt. piesaukšana ir ērts veids, lai maskētu savu neieinteresētību.

Varu prognozēt iebildumus par to, ka tik optimistisks skatījums uz indivīda un kopienas spēju saglabāt atšķirīgo kultūrā plašākā nozīmē neņem vērā ekonomisko procesu nenoliedzamo globalizāciju. Tāda tiešām ir, un, piemēram, ekoloģisko situāciju šī globalizācija ietekmē atbaidoši nepārprotami, lai kur mēs dzīvotu. Tomēr ir jābūt stipri vulgarizēta marksisma piekritējam, lai uzskatītu, ka cilvēku garīgā pasaule un vēsturiskā atmiņa ir tikai "virsbūve", kas pilnībā atkarīga no "bāzes".

Pieļauju arī iespēju, ka pašpasludinātie lokālā aizstāvji mūsu politiskajās aprindās par apdraudējumu "nacionāli īpatnējajam" klusībā uzskata "visu to mums svešo modernismu". Laupīšu sev to prieku un atturēšos no ironiskām versijām par to, kas aizstāvjus īsti dara bažīgus – "modernisms", "postmodernisms", bet varbūt tomēr "metamodernisms"? Jebkurā gadījumā lokāli atšķirīgais šādā "aplenktā cietokšņa" interpretācijā tiek identificēts ar "tradīciju". Atkal atturēšos no vingrinājumiem iedomāties, kas veido aizstāvju priekšstatos "nacionālās" Latvijas kultūrtelpas "pareizo un dabisko" atšķirīgumu. Acīmredzot kaut kāds kopums taču pastāv. Bet atkal – vai patiesībā te nav jāsaskaras ar kaut kādu mazohisma un kūtruma mistrojumu? Kultūrtelpās, ko veido skaitliski nelielas nācijas, regulāri ir zināma rīvēšanās starp vietējiem "tradicionālistiem" un "modernistiem vai kosmopolītiem". Un tā tas ir bijis ne tikai 20. gadsimta pirmās puses Latvijā, bet arī – minu tikai tādus piemērus, par kuriem pats esmu lasījis, bet noteikti ir vairāk – dažādos periodos Rumānijā, Gruzijā, Portugālē un Beļģijā. Un, iedomājieties, "modernisti" nav "tradicionālistiem" galu galā nekādu skādi nodarījuši, jo normāli funkcionējošas kultūrtelpas skaistums ir tajā iespējā, ka cilvēks var nelasīt, neklausīties un neskatīties to, kas viņa ieskatā "nav nekāda māksla!", "vai tad tā ir dzeja?!" utt. Man ir tādas aizdomas, ka lielākā kliegšana notiek tad, kad "tradicionālistam" patiesībā ir diezgan paviršas zināšanas vai vāja saikne ar tik dedzīgi aizstāvēto, jo viņam, tēlaini izsakoties, nav kultūrtelpas, kurā mierīgi dzīvot ar sev pieņemamo un nenervozēt tik traki par citiem.

Rezumējot: mazāk jāaizraujas ar varonīgu pozu ieņemšanu, labāk ir skaidri apzināties savu lokālo identitāti un cienīt to bez pašmērķīgas pretinieka meklēšanas.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!