Seksts Empīriķis, viens no zināmākajiem antīkās filozofiskā skepticisma skolas pārstāvjiem
 
Viedokļi
26.05.2016

Neuzbrūkošs skepticisms

Komentē
3

Konservatīvi noskaņota indivīda (ja mēs vispār lietojam šo tik dažādi interpretēto jēdzienu) pienesums 21. gadsimtā, manuprāt, ir nevis cīnīties "pret" kaut ko, bet gan aicināt apzināties dažādu procesu blakusefektus. Tā ir saruna, kuras ietvaros optimistiski noskaņotajam pretī sēž kāds, kurš nevis noliedz, bet gan saka: "Labi, bet..."

Domas ilustrācijai daži piemēri. Lai uzreiz "neiebrauktu" ierastajā un, pieļauju, daudziem apnikušajā tematikā, sākšu ar kaut ko "eksotiskāku".

Ņemot vērā globālās demogrāfiskās tendences vai, brutāli izsakoties, nepieciešamību pabarot arvien lielāku cilvēku skaitu pasaulē, vaimanāt par lauksaimniecību kā industriju ir lieki. Ir un būs lielas platības, lieli ganāmpulki un spiediens uz t.s. produktivitāti. Tajā pašā laikā ir jāmeklē alternatīvi risinājumi, jo pārliecīga antibiotiku pielietošana lopkopībā noved pie lielākiem metāna izmešiem atmosfērā, kā arī – ganāmpulkiem sabarotajām antibiotikām nonākot augsnē –  nostiprinās patogēni ar tādu rezistenci, ka, tā teikt, nekādi medikamenti tos vairs "neņem". Šajā ziņā mēs esam "aizspēlējušies".

Var saprast tehnoloģiski "advancētu" ļaužu entuziasmu par arvien lielāka iekārtu un mehānismu skaita saslēgšanu tīklā. Konservatīvā loma ir jautāt: vai kiberdrošība attīstās vienlīdz strauji? Konservatīvais var saprast "advancētā" prieku par iespēju, ka nu viņš, izmantojot viedtālruni, var komunicēt ar mikroklimata iekārtu vai ledusskapi mājās, bet ir jāatgādina arī par iespēju kādam neautorizēti iejaukties jūsu auto "datorā" vai pacienta dzīvībai būtisku tehnoloģiju darbā slimnīcās (diemžēl abi varianti vairs nav tikai teorētiski pieņēmumi, ir precedenti...).

Konservatīvais ir tas, kurš debatēs par augstākās izglītības saturu – Latvijā gan šī problēma, šķiet, ir mazāk aktuāla – saka: vai jums neliekas, ka sociālās un humanitārās zinātnes ir pārāk noplicinātas, ravējot ārā personāžus vai epizodes, kas no mūsdienu viedokļa liekas nepietiekami "progresīvas" vai tiek pasludinātas par kādu "aizskarošām"? Konservatīvais ir tas, kurš atgādina, cik viegli labi nodomi var novest pie izteikšanās brīvības ierobežojumiem un paternālisma ("The Economist" šonedēļ ziņo: kādā britu universitātē nolemts liegt studentiem pēc diplomu saņemšanas ceremonijas mest gaisā cepures, jo tās var kādu savainot...). Konservatīvais neapstrīd, ka ir situācijas, kad t.s. pozitīvā diskriminācija ir nepieciešama, bet viņš arī atgādina, ka kvotu sistēma (vienalga, augstākajā izglītībā, politikā, biznesā) ir laiku pa laikam jārevidē.

Konservatīvais "necepas" par izmaiņām, kas skar seksuālo minoritāšu partnerattiecību regulējumu, bet viņš arī seko, lai vispārinājumi netiktu vērsti pret ticīgiem cilvēkiem, lai viņus nestigmatizētu par ignorējamiem "tumsoņām". Ja vien pilsētiņā ir alternatīvas, tad maizniekam ir tiesības necept torti geju laulībām (reāls gadījums ASV). Ejiet citur, izsludiniet boikotu, bet neliedziet indivīdam kaut ko viņam personiski svarīgu (pat ja jūs tos uzskatiet par maldiem). Ja ir jautājumi – un tādi vienmēr ir –, par kuriem ir skaidrs, ka vienprātības nebūs, konservatīvais seko... neomarksista Slavoja Žižeka postulētajam principam "polite ignorance".

Konservatīvais negriež zobus par citai kultūrai un tradīcijām piederīgu cilvēku ierašanos viņa valstī, bet viņš arī raugās, lai šīs valsts likumi attiektos uz visiem, arī iebraukušajiem, un šādā kontekstā apšauba tēzi, ka piederība citām tradīcijām ir arguments, lai kādam radītu izņēmuma situāciju.

Konservatīvais aicina mazāk kaisīt sev pelnus uz galvas par vainu, ko t.s. trešajai pasaulei nodarījis koloniālisms, toties beidzot mazināt vai atcelt barjeras tirdzniecībā ar šiem reģioniem, kas palīdzētu tiem attīstīties.

Konservatīvais skeptiski izturas pret dramatiskiem ekonomiskiem vēstījumiem "1% pret 99%", "globalizācija" utt.; viņš koncentrējas uz konkrētām neaizsargātām grupām (piemēram, nepilnas ģimenes).

Konservatīvais vērš uzmanību uz to, ka problēmām nav viena risinājuma. Mēs varam, cīnoties pret terorismu, sabumbot citas valstis, bet vienlaikus "progresa" vārdā līksmot par arvien plašāku bezpilota lidaparātu pielietošanu, acīmredzot nepieļaujot domu, ka no šīm relatīvi lētajām ierīcēm kāds var ne tikai kaisīt minerālmēslus vai nomest pasta sūtījumu. Problēmu risinājumi bieži paredz arī mūsu pašu rīcības brīvības ierobežojumus, ne tikai, ja tā var teikt, attālinātas manipulācijas, kas mūs it kā neskar. Ja runa ir par drošību, nav "win – win" situāciju.

Konservatīvais šaubās par dažāda veida "humanitāro operāciju" jēgu, ja tās notiek selektīvi, nereti pakļaujoties mediju un NVO spiedienam. Prakse "aizstāvēt demokrātiju" vienviet, bet ignorēt demokrātijas pārkāpumus citviet rada liekulību un cinismu.

Konservatīvais norāda uz riskiem, kas saistīti ar zinātnes atkarību no publicitātes (paviršība, triviālisms utt.). Viņš iebilst pret zinātnes pārliecīgu sasaisti ar jēdzieniem "lietderīgums", "nozīme sabiedrībai". Ja kāds to uzskata par elitārismu, lai tā būtu.

Konservatīvais nopietni izturas pret savu nāciju nevis tāpēc, ka viņam ir tuva jebkurai nācijai neizbēgamā pašmitoloģija, bet gan tāpēc, ka viņš vienkārši jūt cieņu pret citu cilvēku, to skaitā jau mirušo, darbu un dzīvi.

Konservatīvais apzinās jēdzienu "tradīcijas", "dabas (vai Dieva) noliktā kārtība" relatīvumu un tieši tāpat jēdzienu "demokrātijā pieņemts", "humānisms" nosacītību. Viņš neuzticas definīcijām un vispārinājumiem, jo viņam nav ilūziju par savu un citu spēju maldināt sevi.

Kā jau teksta sākumā minēju, apzīmējums "konservatīvisms" mani neapmierina, tādēļ pilnīgi pieļauju, ka lasītāji iepriekš izklāstīto nostādņu fragmentus sauktu citādi. Runa ir par to, ka manā subjektīvajā interpretācijā konservatīvais nevis kaut ko vēlas atgriezt "pareizā pagātnē", bet gan piedalās tagadnē, iespraucoties ar savu skepticismu. Šis skepticisms nav tikai konstatējošs, tas saistīts ar pieņēmumu, ka mēs daudzos jautājumos vienkārši pārāk steidzamies un citi, iespējams, labāki risinājumi ir iespējami, tikai mierīgi jāapdomājas.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!