Cilvēkus, kuriem nepatīk Vladimira Nabokova romāns "Lolita", var iedalīt divās grupās. Tās ir pirmā un otrā. Pirmajā ietilpst tie, kas šo grāmatu - un, ļoti iespējams, arī savu dzīvi - uztver pārāk burtiski, naivi un viennozīmīgi (t.i., neuztver), bet otrajā ir tie, kas gluži vienkārši maz ko saprot (t.i., nesaprot neko) no literatūras. Tāpēc tiem literatūras mīļotājiem, kam līdz šim nav izdevies iepazīties ar "Lolitu" un/vai kādu citu Nabokova trieciengabalu, piedāvāšu pāris ļoti vienkāršas tēzes: 1) Vladimirs Nabokovs ir bri-li-ants; 2) "Lo-li-ta" ir megašedevrs, ģēnijdarbs, chef d'oeuvre, tour de force, crème de la crème, hapax phenomenon, pièce de résistance, kā arī opus tik magnum, ka pilnīgi kaukt gribas. Punkts. Periods. Pilna apstāšanās.
Tulkojums
Sliktās ziņas ir tādas, ka tikko kā atkal-izdotā "Lolita" ir 1992. gada tulkojums no 1965. gada tulkojuma krievu valodā, jo, kā tas visiem ir lieliski zināms, 1955. gadā pirmo reizi publicētās "Lolitas" oriģinālvaloda ir anglene. Pirms saķert galvu un nelabā balsī izteikt savu viedokli attiecībā uz praktiski visu tulkoto tulkojumu zemo kvalitāti tīri strukturālu iemeslu dēļ, jāatceras, ka "Lolitu" krievu valodā tulkoja pats misters Nabokovs, kurš par laimi ir viens pedantisks tulkotājs (kāda, starp citu, ir arī ļoti cienījamā Inga Kalnciema).
Bet kas vainas tulkotajiem tulkojumiem? Lieta tāda, ka, lasot oriģinālvalodā, loģiski iespējami ir tikai divi varianti: vai nu tu, dārgais lasītājs, esi pārāk dumjš, lai saprastu attiecīgo fragmentu, vai arī par neskaidrību ir atbildīgs pats autors (apzināti vai neapzināti). Lasot tulkojumu, uzrodas mediators tulkotājs, kas, protams, ir spējīgs gan uz oriģinālteksta nesaprašanu, gan pašrocīgu papildus neskaidrību radīšanu tulkojumā. Visbeidzot, lasot tulkojuma tulkojumu, kā tāds piektais ritenis ir uzradies ceturtais indivīds - otrais tulkotājs, kurš var gan nesaprast, gan radīt nesapratni - un ne sliktāk kā pirmais tulkotājs. Īsāk sakot: jo vairāk cilvēku, jo vairāk problēmu.
Lai arī "Lolitas" gadījumā "pirmais" tulkotājs ir pats autors un varam diezgan droši pieņemt, ka oriģināltekstu viņš "saprot", nevajadzētu iedomāties, ka oriģinālā "Lolita" un "Лолита" ir identiskas kopijas. Jo tā ne tuvu nav. Redziet, Nabokovs, balstoties uz savām autora tiesībām un cenšoties pēc iespējas labāk pārnest mērķa valodā savas vārdu spēles, "Lolitu" ir nereti tulkojis "pēc būtības", tātad nebaidoties izmainīt kādu detaļu vai izvērst kādu ideju. Lūk, neliela ilustrācija:
1 - Phil calls Philadelphia. Pat calls Patagonia. -> Антон звонит в Бостон, Мария в Рио. -> Antons zvana uz Bostonu, Marija uz Rio. (277. lpp.)
2 - between a Hamburger and a Humburger -> между сосиской и Гумбертом -> starp cīsiņu un Humbertu (155. lpp.)
3 - Clare the Unpredictable -> Кларий Новус -> Klarijs Novuss (283. lpp.)
4 - McFate -> Мак-Фатум -> Makfatums (51., 55. lpp. un citur)
5 - Professor Chem's -> профессора Хима -> profesora Hima (195. lpp.)
6 - Pardon? -> Простите, между какими зонами? -> Piedodiet, starp kādām zonām? (181. lpp.)
7 - [nekas] -> киностатистом -> kinostatists (237. lpp.)
8 - A penny for your thoughts -> Дам тебе грош, коль не соврешь -> Došu grasīti, ja nesāksi prasīt (195. lpp.)
Kamēr transformācija #1 ir ļoti veiksmīga, #2 tulkojumā zaudē jauko Hamburgers-Humburgers vārdu spēli. Uztveramību apgrūtina īpašvārdu tulkojumi #3 un #4, kur saprotamāk būtu "Klērs Neparedzamais" un "MakLiktenis"; #5 vietā pareizi būtu "profesora Ķīma" (kurš ir ķīmijas profesors). Izvērsuma #6 nepieciešamība ir saprotama, bet #7 (ne no kurienes iznirstošais "kinostatists") - zināma tikai pašam Nabokovam. Visbeidzot, kļūdiņa #8 ir tikai Ingas pārskatīšanās.
Pats Nabokovs arī ir atbildīgs par apjukumu saistībā ar īpašvārdu tulkojumiem (e.g. "Rocky Mountains" nekorektais tulkojums "Klinšu kalni") vai arbitrāri nekonsekventas vārdu pirmo burtu kapitalizācijas nosaukumos (e.g., "Eksponāts Numurs Pirmais", "Zelta Sēkliņa"). Bet tālajā 1965. gadā viņiem taču nebija datoru. Un tie taču ir tīrie nieki.
Attiecībā uz Ingas Kalnciemas tulkojumu (i.e. "Lolitas" tulkojuma tulkojumu), jāsaka, ka mana latviskās "Lolitas" kopija [ar biežumu vidēji divreiz katrā lappusē] ir ieguvusi šāda veida korekcijas (cik nu ir iespējams drukātā tekstā pārnest zīmuļšvīkas):
1 - " grūti izdomāt kaut ko par to pretīgāku" (63. lpp.)
2 - " viņas basku izcelsmes tēvs" (225. lpp.)
3 - "arktiskajos apgabalos nimfetes nav sastopamas "(34. lpp.)
4 - "šis gadījums man bija mācība paļauties vienīgi uz sevi" (233. lpp.)
5 - "impotence un traģiskas vecenes brūnās parūkās" (238. lpp.)
Kā redzams, vārdu kārtības "nepareizība" svārstās no vieglas neskanības (#1, #4) vai nepareiza uzsvara (#3) līdz pat gramatiskām kļūdām (#2, #5). Tomēr tas ir tikai ļoti pedantiskās vārds-par-vārdam tipa tulkošanas dēļ, kas principā rada visaugstākās kvalitātes literārus tulkojums. Ja nebūtu šīs te sistemātiskās aizķeršanās, tik tiešām varētu, roku uz sirds liekot, teikt, ka "Lolitas" tulkojums no krievu valodas ir uz goda. Bravo, Inga Kalnciema!
Un kas vēl ir interesanti: tulkojumā "Lolita" skan jūtami perversāk (pornogrāfiskāk?) nekā tā ir oriģinvalodā, līdz ar to zināmā mērā laupot uz eifēmismiem balstīto poētiskumu. Bet par to ir atbildīgs Nabokovs Nekautrīgais. Skatieties paši:
1 - the honey of a spasm -> мед оргазма -> orgasma medus (60. lpp.)
2 - abusing myself in the dark -> онанирующим в потемках -> tumsā onanē (60. lpp.)
3 - a foot of engorged brawn -> толстый фаллос длиною в фут -> pēdu garš falls (265. lpp.)
Ar šo es tikai gribu norādīt uz to, ka oriģinālā tādi vārdi kā "orgasms", "onanēt" vai "falls" neeksistē. Plus man šermuļus uzdzina teikums par "cīsiņa" vai Humberta "mutē ņemšanu" (oriģinālā nekas tamlīdzīgs nav atrodams).
Jā, protams, visas augstāk esošās transformācijas skaidri parāda, ka tulkošana nav mazu bērnu spēle - gan pārnestā nozīmē, gan burtiski. Jā, gan Nabokova, gan Kalnciemas tulkojums ir labs (vai ļoti labs). Un tomēr - nē, es nevaru atturēties - "Lolitas" oriģināls ir daudz smalkāks! Daudz skaidrāks! Daudz plūstošāks, tekošāks, uz priekšu nesošāks! Daudz skaistāks! Daudz oriģinālāks!
Sižets
Tā kā skaidri apzinos, cik dārgs ir šis laiks, ko pavadu kopā ar jums, dārgie lasītāji, neuzdrīkstos jūs apgrūtināt ar "Lolitas" (vai Lolitas) attēliem, shēmām un diagrammām, kas jebkurā gadījumā būtu tikai tāda mērkaķošanās pakaļ Nabokova literatūras analīzes stilam (cf. viņa "Lekcijas par literatūru" (1980): saķēpātā Dublinas karte Džoisa "Ulisam" vai vaboles zīmējums Kafkas novelei "Pārvēršanās"). Tāpēc turpināsim ar maksimāli minimālistisku "Lolitas" sižeta précis ierasto divu teikumu garumā: (1) parīzietis Humberts Humberts [1910-1952, nāves cēlonis: sirds aortas aizsprostojums], izskatīgs neirotiķis ar literārām u.c. novirzēm, pārceļas dzīvot uz ASV, kur 1947. gadā viņam gadās izīrēt istabu pie (un pēc tam arī aiz aprēķina apprecēties ar) atraitni Šarloti Heizu [1912-1947, satiksmes negadījums], kuras ne pārāk ieredzētā meita vārdā Doloresa "Lolita" Heiza [1935-1952, nedzīvas meitiņas dzemdības] viņam it kā reinkarnēti iemieso liktenīgo mīlestību ar Anabellu [1910-1913, tīfs] viņa bērnībā. (2) Pēc Šarlotes nāves jaunizceptais papus Humberts savāc Dolliju un veselu gadu ar mašīnu vazā apkārt pa ASV, tad vēl vienu gadu laiž kaut kādā meiteņu skolā un tad atkal dodas izbraucienā, līdz viņa aizbēg ar netikumīgo (narkotikas, pornogrāfija), bet talantīgo dramaturgu Klēru Kviltiju [1911-1952, .32 kalibra kolts], kuru trīs gadus vēlāk sašauj lupatās likteņa (un Lolitas) salauztais Humberts, kurš it kā arī ir visas "Lolitas" mīnus priekšvārda autors. Tas viss.
Kā jau matemātiski orientētākie lasītāji to būs nopratuši, brīdī, kad Humberts sāk lenkt Lolitu, viņam ir ne mazāk kā 37 un viņai - gluži kā Marķīza de Sada Žastīnei, Justīnei vai Žistinai - ne vairāk kā 12 gadu. (Šokējoši, ne?!) Bez tam Dollija, savā amerikāņu bērna prātā būdama, glītajam un vīrišķīgajam, bet slimīgi nedrošajam Humbertam ne tikai, tā teikt, "atbild", bet arī, tā teikt, "uzprasās". (Kaut kāds ārprāts!) Vēl interesantāk ir tas, ka tā ir Lolita, kas paved - t.i., uzsāk dzimumattiecības ar - Humbertu, un nevis otrādi. (Ak, šausmas!) Visbeidzot, kā kroņa numurs noder vienkāršais fakts, ka Lolitas pirms-Humbertuālā seksuālā pieredze iekļauj grupveida vai gandrīz-grupveida seksu ar kādu 13-gadīgu Čārliju un 14-gadīgu Varvaru (siev. dz.), nemaz nerunājot par dažādām mazās Elizabetes ierādītām "manipulācijām" jau gadu iepriekš. (Jēz-us! Ma-ri-ja!)
Interpretācija
"Uz ko tiecas autors?"(289. lpp.) "Ko šī grāmata grib pateikt?" (289. lpp.) "Kāpēc viņš to ir sarakstījis?" (293. lpp.) "Kāpēc mums jālasa par maniaku?" (294. lpp.) Kā savā pēcvārdā norāda Nabokovs, šāda veida jautājumi attiecībā uz literatūru ir naivi un nejēdzīgi, ja ne pat bezjēdzīgi. Nabokovs saskatīja lielu atšķirību starp literatūru un "žurnālistiskām blēņām, vai, tā sakot, Lielo Ideju Literatūru" (293. lpp.); piemēram, Džordžs Orvels viņa acīs bija žurnālists (un tikai žurnālists). Savās "Lekcijās par literatūru" (1980) Nabokovs saka tā: "Romāna esence ir stils un struktūra; lielas idejas ir muļķības." Tieši tāpēc netērēsim lieki laiku un dārgo dzīvības sulu, dārgie lasītāji, un ar vieglu roku atmetīsim visus šos maza, naiva un nenormāli stulba bērna jautājumus, lai ķertos pie svarīgākām lietām.
Vai "Lolita" ir pornogrāfiska? Vai "Lolita" ir netikumīga? Vai "Lolita" ir amorāla? Lūk, šie ir tie jautājumi, kas pēdējo 50 gadu laikā ir nodarbinājuši ievērojamu daudzumu literātu, literatūras kritiķu, kā arī parasto ierindas lasītāju. Pornogrāfiju savā pēcvārdā Nabokovs precīzi apraksta kā trulu, komerciālu šablonu štancēšanu, bet "norādes uz samaitāta cilvēka fizioloģiskām prasībām" (294. lpp.) savā "Lolitā" attaisno ar to, ka "[b]rīvā valstī nevienam kārtīgam rakstniekam, protams, nav jānovelk stingra robeža starp jūtām un juteklību" (292. lpp.). Paša romāna "priekšvārdā" (kas, protams, nav nekāds priekšvārds) fiktīvais filozofijas doktors Džons Rejs aicina dārgo lasītāju skatīt pavisam reālā ļoti cienījamā tiesneša Džona Vulsija lēmumu "sakarā ar citu, daudz brīvāku grāmatu" (8. lpp.), kuru (i.e. lēmumu) nevajadzētu būt grūti atrast jebkurā uz 1961. gada izdevumu balstītā Džeimsa Džoisa briliantā romāna "Uliss" kopijā. Visbeidzot, šajā sakarā izsakās arī Humberts Humberts: "es neinteresējos par dzimumjautājumiem. Ikviens pats var iztēloties šādas vai citādas mūsu dzīvnieciskās dzīves izpausmes. Mani vilina citāds, dižens uzdevums: reizi par visām reizēm definēt nimfešu liktenīgo valdzinājumu." (126. lpp.) Tik daudz par pornogrāfiskumu.
Attiecībā uz "idiotisko pārmetumu par netikumību" (293. lpp.), citēšu Nabokovu no kādas 1967. gada intervijas: "Man ir nospļauties par sabiedrības tikumību, Amerikā vai kur citur." Vai ir vēl kādi jautājumi? Nē? Ļoti labi. Jau tālajā 1891. gadā Oskaram Vaildam bija kristālskaidrs (cf. romāna "Doriana Greja ģīmetne" priekšvārds), ka grāmatas iedalās nevis morālās un amorālās, bet gan labi uzrakstītās un slikti uzrakstītās grāmatas. Un tas ir arī viss.
Nākamais ir jautājums par pedofīliju. Tātad, vai tas, kas notiek, ņem vietu, panesas starp 37-39-gadīgo Humbertu Humbertu un 12-14-gadīgo Doloresu Heizu - proti, trīs (apaļš skaitlis, veselīgs skaits) dzimumakti dienā - ir pedofīlija? Vai Humberts ir pedofīlis? Vai arī tikai vecs neķītrelis un kārumnieks (kādu šajās dienās nebūt netrūkst)? Ja ignorējam legalitātes dimensiju un spriežam pēc būtības, no pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka "Lolitas" kontekstā visa tā pedofīlija ir aiz ausīm pievilkta. No personīgās pieredzes mēs visi taču skaidri zinām, ka pasaulē (i.e. Rīgā) ir, eksistē, zeļ un plaukst nimfetes, tfu, meitenes, kas izskatās daudz - un šeit es domāju patiešām DAUDZ - vecākas par saviem gadiem. Piemēram, visas tās neskaitāmās trīspadsmit - jā, trīspadsmit! - gadus vecās zeltenes, kas, izskatīdamās pēc izspļautām divdesmitgadniecēm, tusējas Rīgas stilīgākajā deju klubā "Essential". Bet viņas taču nav bērni! Un mēs (apžēliņ!) taču neesam pedofīli!
Un tomēr - viss liecina par to, ka tas, kas darās "Lolitā", ir pedofīlija par excellence. Lolita nav vienkārši "jauna meitene" (young girl); Lolita ir "maza meitene" (little girl). Lai arī "Oxford Dictionary of English" (2003, 2nd Edition) definē "nimfeti" - izcelsme: 1950-ie! gluži kā viņš to paredzēja (9. lpp.), Nabokova termins tik tiešām ir ierakstījies vārdnīcās! - kā "pievilcīgu un seksuāli nobriedušu jaunu meiteni", tas gluži "Lolitas" gadījums. Kā to norāda Nabokovs savā 1967. gada intervijā, viņa jēdziens "nimfete" neapzīmē "jaunas aktrisītes" vai "seksīgus kaķīšus". Plus tas, ka Humberts atsaucas uz 14 gadus veco Lolitu kā viņa "novecot sākušo mīlnieci" (177. lpp.). Īsāk sakot, Lolita ir bērns, un Humberts ir pedofīlis, un punkts.
Kritika
Vissvaigākā sekundārā literatūra par "Lolitu", ar ko man ir gadījies iepazīties, ir "Playboy" decembra numurs, kam uzdūros pēdējos Ziemassvētkos, dziļā depresijā vandoties pa savu "Sigma Phi Epsilon" brāļu aiz sevis atstātajām žurnālu čupām. (Nē, nē, ko jūs! Tas bija nejauši - pilnīgi nejauši! Pū, nē! Es tak' tādus draņķus nekad nelasu!) Lūk, šajā te "žurnālā vīriešiem" (kuru, kā jau teicu, es pilnībā nepārzinu, tfu, nepārzinu vispār) saistībā ar romāna piecdesmit gadu jubileju starp dažādām citām lolitām Nabokova "Lolitai" bija atvēlētas veselas deviņas lappuses, kurās par to bija izteikušies trīspadsmit dažāda ranga literāti u.c. relevantas personas, tajā skaitā Nabokova dēls Dmitrijs. Cik atceros, šie eksperti izteicās ļoti pro-"Lolitiski" un pat pro-Humbertiski ("Jā, viņš ir pedofīlis, bet ko tad viņš tur var darīt" utt.) un daudz runāja par savām subjektīvajām erekcijām, tfu, reakcijām. Atceros arī, ka Dmitrijs nez kāpēc pieminēja, ka itāļu prese pēc "Lolitas" izdošanas itāļu valodā esot viņu (i.e. Dmitriju) iesaukusi par "Lolito"; viņš arī teica, ka tas esot bez pamata. Tātad, kopumā ļoti pozitīvs novērtējums no "Playboy" puses.
Interesanti, ka viens no visniknākajiem "Lolitas" kritiķiem ir (i.e. bija; miris 1995. gadā) britu rakstnieks, rakstnieka Martina Eimisa tēvs Kingslijs Eimiss (1922-1995), kurš jau savā 1959. gada recenzijā žurnālam "The Spectator" Nabokova meistardarbu novērtēja ar superabnormāli zemo "C-". Par "Lolitu" Eimiss vecākais saka tā: "Morālās izjūtas atrofija, kas ir redzama visas grāmatas garumā, galu galā noved pie garlaicības, bezjēdzības un nerealitātes", bet par Lolitu - tā: "Vienīgais grāmatas panākums ir pašas Lolitas portrets." Kingslijam diemžēl nepatika ne "Lolitas" (a)morālās dimensijas, ne (a)gramatiskās stilistiskās izvirtības. Te gan jāatceras, ka Kingslim nepatīk arī Džeimss Džoiss, Dilans Tomass un viņa miesīgā dēla Martina asprātīgais un ļoti baudāmais romāns "Money" (1984), kurš, starp citu, gan ir uzkrītoši nabokovisks. Jāatzīmē arī tas, ka Klingsija bukerprēmijotais, tomēr pliekanais un garlaicīgais 1986. gada romāns "The Old Devils" salīdzinājumā ar Nabokova "Lolitu" vienkārši nobāl, saraujas čokurā un ļoti-ļoti vēlas, kaut varētu noslēpties kādā peles alā un/vai kaut nekad nebūtu piedzimis. Galu galā, kā sava senča pret "Lolitu" vērsto kritiku komentēja Martins savā grāmatā "Experience" (2000), "Stils ir moralitāte: moralitāte detalizēta, konfigurēta, intensificēta."
Pievēršoties "Lolitas" mazāk ideoloģiskām un vairāk uz tekstu balstītām analīzēm, kārtējo reizi jānoelšas, cik daudz akadēmiski literatūr-kritisku blēņu tomēr ir sadomāts un sarakstīts pēdējā pusgadsimta laikā. Piemēram, 1979. gadā kaut kāda acīgu paranoiķu šaika pamanīja, ka "Lolitā" ir kāda temporāla neatbilstība, proti, Humberts Humberts no savas pazudušās Lolitas saņem vēstuli 1952. gada 22. septembrī (248. lpp.), bet nomirst 16. novembrī (7. lpp.), tātad, tieši 56 dienas vēlāk, kuru laikā viņš ir uzrakstījis savu grēksūdzi, ko mēs te visu laiku lasām (288. lpp.). Tātad iztrūkst vismaz trīs dienas (trīs dienas! nu gan zaudējums, jedritvai kociņ), kuru laikā Humbītis ciemojas pie Lolitas un nožmiedz Kviltiju. Kas iepriekšminētajiem plānā galdiņa urbējiem vairāku dekāžu garumā ir licis spriedelēt un spekulēt par to, ka notikumi "Lolitas" pēdējā astotdaļā ir tikai cietumā/psihuškā sēdošā Humberta sapņi, halucinācijas, izdomājumi. Lieki piebilst, ka šī te šizofrēniskā "teorija" ir tikai tās autoru sapņi, halucinācijas, izdomājumi, jo tā balstās uz fantastiskas, gandrīz reliģiskas ticības, ka neviena no trim augstākminētajām detaļām nevarētu nebūt patiesa. Beigu beigās pietiek tikai pieņemt, ka ir notikusi visniecīgākās drukas kļūda (e.g. "19" vietā uzdrukājies "16"), un problēma atrisināta.
Citāts
Šajā brīdī ir vairāk kā skaidrs, ka viss, ko esmu pateicis par "Lolitu", ir aptuveni nekas salīdzinājumā ar to, kas ir par to pasakāms. Vai es minēju, ka "Lolita" ir nežēlīgi asprātīga (e.g. "sabļāvu uz cilvēkiem, kas slēpās zem krēsliem")? Cik ģeniāli tā ir uzrakstīta? Cik tā ir skumja un traģiska? Cik "Lolita" ir skaista?
Gluži tāpat ir vairāk kā skaidrs, ka Humberts Humberts ir maitasgabals. Tur jautājumu nav. Un tomēr, lūk, viens no viņa pēdējiem domu vilcieniem:
"...un te nu viņa gulēja manā priekšā, jau paplukusi, jau ar nebērnišķīgām, satūkušām dzīslām uz šaurajām rokām, ar zosādiņu uz bālajiem apakšdelmiem, ar mazām "pērtiķa" ausīm, ar spalvainām padusēm, te viņa zvilnēja manā priekšā (mana Lolita!), neglābjami novītusi savos septiņpadsmit gados, ar šo mazuli, ko viņa nesa un kurš, kazi, sapņo kļūt par lielu valstsvīru un aiziet pensijā 2020. gadā, - un es skatījos un nespēju novērst acis, un zināju - tikpat droši kā to, ka miršu -, ka es mīlu viņu vairāk par visu, ko jebkad esmu redzējis vai varējis iedomāties šajā pasaulē, vai cerējis ieraudzīt Viņpasaulē." (260. lpp.)
0