Komentē
31
Saglabā

Šī nav recenzija par Mišela Velbeka romānu "Pakļaušanās"

2015. gada 7. janvārī, kad Charlie Hebdo redakcijā ielauzās ar automātiem bruņotie brāļi Kuaši, klajā nāca žurnāla jaunākais numurs ar franču rakstnieku Mišelu Velbeku uz vāka. Šajā karikatūrā viņš bija attēlots kā nākotnes pareģis zvaigznēm un mēnestiņiem rotātā burvja cepurē. Iespiedis cigareti starp zeltnesi un vidējo pirkstu, viņš teica: "2015. gadā man izkrita visi zobi. 2022. gadā es svinēšu Ramadānu."

Tajā pašā rītā grāmatnīcās parādījās Velbeka jaunākais romāns "Pakļaušanās", kurš jau brīdi pirms oficiālās prezentācijas bija paspējis sacelt nelielu troksni presē un soctīklos. Romāna darbība risinās 2022. gadā, uzreiz pēc Francijas prezidenta Fransuā Olanda otrā termiņa beigām, kad pie varas nāk fiktīva partija "Musulmaņu brālība" un tās harismātiskais līderis Mohameds ben Abess. Ar apbrīnojamu politisku izveicību viņš sakauj labējo nacionālistu līderi Žanu Marī Lepenu prezidenta vēlēšanās, un burtiski dažu mēnešu laikā Francijā tiek iedibināts šariata likums. Iespējams, ja šīs grāmatas iznākšana nebūtu tik precīzi sakritusi ar teroraktu Charlie Hebdo redakcijā, tā drīz vien tiktu aizmirsta kā lielākā daļa provokācijas nolūkos uzrakstītas daiļliteratūras. Taču aktuālo notikumu gaismā romāns izraisīja skaļu ažiotāžu – pietiekami skaļu, lai Velbekam nāktos atcelt grāmatas reklāmas tūri un bruņotas policijas apsardzes pavadībā patverties kaut kur dziļi Francijas laukos.

Neilgi pēc šīs notikumu vētras premjerministrs Manuels Valls plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem sniedza komentāru: "Francija nav Velbeks. Tā nav neiecietība, naids un bailes." Velbeks gan ir teicis, ka "Pakļaušanās" esot sociāls komentārs, nevis islamofobisks manifests. Un daļēji viņam ir taisnība. Klaju islamofobiju es grāmatas tekstā patiešām nemanīju, lai gan pirms lasīšanas biju tai morāli sagatavojies. Taču Velbeka apgalvojums vienalga nav sevišķi godīgs. Ir jāņem vērā socālpolitiskais konteksts, kurā šis darbs ir tapis, kā arī tas, ka visi viņa līdzšinējie romāni ir bijuši izteikti provokatīvi. Jau pirms "Pakļaušanās" Velbeks bija pazīstams kā viens no Eiropas skandalozākajiem rakstniekiem un Francijas literāro aprindu enfant terrible. Un nav svarīgi, vai viņš par tādu ir kļuvis apzināti vai ne. Pierādīt autora provokatīvos nodomus nav iespējams, taču no viņa bibliogrāfijas var secināt – viņš lieliski saprot, kur meklēt sabiedrības jūtīgākos punktus. Var jau būt, ka viņam tas izdodas gluži intuitīvi, taču es tam, kā teica Staņislavskis, "neticu". Būtu jābūt pilnīgam idiotam, lai pēc piecu skandalozu bestselleru sarakstīšanas pat nenojaustu, cik skaļu reakciju izraisīs grāmata, kas spēlējas ar vienu no mūsu laika spēcīgākajiem baiļu avotiem. Jā. "Pakļaušanās" nav islamofobisks teksts, taču gan lasītāju islamofobija, gan Valla piesauktie "neiecietība, naids un bailes" ir tieši tas, kas šo grāmatu padara konvertējamu literatūras tirgū.

Vēl vairāk, man ir aizdomas, ka atklātas islamofobiskas retorikas prombūtne tikai pastiprina "Pakļaušanās" provokatīvo efektu – pirmkārt, mulsinot kreisi domājošus liberāļus ar salīdzinoši gaumīgu vēstījumu, otrkārt, dekonstruējot ksenofobiskāko lasītāju bailes, tādējādi pārbiedējot tos vēl vairāk.

Katrs, kurš ir lasījis Velbeku, zina, kāds ir viņa piedāvātais centrālā tēla modelis: skumjš, modernajā dzīvē vīlies pusmūža vīrietis, kuram nav neviena īsta drauga un kura vienīgās vērā ņemamās īpašības ir mizantropija, bailes, cinisms, pasivitāte un pilnīgs intelektuāls tukšums. Tādi bija brāļi Bruno un Mišels no "Elementārdaļiņām", tāds bija Daniels no romāna "Varbūt ir sala", un tieši tāds pats ir Fransuā no "Pakļaušanās". Pēdējais izceļas ar to, ka ir literatūrzinātnieks un lektors Sorbonnas Universitātē un akadēmiskajās aprindās tiek gandrīz dievināts par izciliem (lai arī 15 gadus seniem) sasniegumiem Karla Vismansa daiļrades pētniecībā. Taču šis klasiski izglītotais Parīzes intelektuālis jau no grāmatas pirmajām lappusēm pārsteidz ar savu apbrīnojamo aprobežotību, trulumu un jebkādu interešu trūkumu, ja neskaita Velbeka personāžu obligāto interesi par seksu, kas brīžiem robežojas ar maniakālu apsēstību. Velbeka labākajās tradīcijās šajā romānā nav absolūti nekā patīkama, nekā cilvēcīga, ne mazākās atelpas no cinisma, nihilisma, vientulības un pilnīgas apātijas pret notiekošo. Iespējams, to var lasīt kā skarbu satīru, taču Velbeks nekad nav izcēlies ar savu humora izjūtu.

Esmu vairākkārt dzirdējis versiju, ka Fransuā simbolizē tā saucamās Rietumu sabiedrības intelektuālo vakuumu un morālo lejupslīdi. Taču daudz pārliecinošāks šķiet apgalvojums, ka tas nesimbolizē neko citu kā vien paša Velbeka neapskaužamo psiholoģisko stāvokli. Teorētiski tam pat nav lielas nozīmes, taču piemērot atsevišķa cilvēka diagnozi sabiedrībai kopumā ir, maigi izsakoties, diezgan tuvredzīgi, pat ja tā ir daļa no romāna simbolu sistēmas.

To, ka "Pakļaušanās" galvenais varonis tiek izmantots par platformu plašākai sociālai analīzei, it kā daļēji pierāda Fransuā savdabīgā attieksme pret sievietēm. Bet arī te kaut kas nav kārtībā. Es neesmu nekāds politkorektuma advokāts, taču tas, ka Velbeks šajā grāmatā visas sievietes iedala "mauķelēs" un "virējiņās", pat man šķiet par daudz. Turklāt šis secinājums nav jauniedibinātā musulmaņu režīma atbalss. Nē, tā ir vienkārši autora spriedelēšana, kārtējais Fransuā (pārliecināta ateista) iekšējais monologs, domājot par sievietes lomu tradicionālā ģimenē. Varbūt arī tas būtu jāsaprot kā joks? Iespējams, taču tas neattaisno šī joka bezgaumīgumu.

Un vispār, lasot šo grāmatu, rodas iespaids, ka Velbeks sevišķi bieži neiet ārā no mājas un priekšstatu par dzīvi galvenokārt gūst no televīzijas pārraidēm. Varbūt es maldos, taču arī viņa slavenās seksa ainas, kuras savulaik izsauca tik vētrainu lasītāju reakciju, patiesībā izklausās pēc pornofilmu pārstāstiem vidusskolas pīpētavā, nevis pēc seksuāli pieredzējuša vīrieša (par kādu Fransuā tiek uzdots) atskaitēm. Tas pats ar universitāti – Velbeks nekad tādā nav spēris kāju pat kā students, kur nu vēl kā pasniedzējs (šis fakts tiek apstiprināts romāna beigās ierakstītajā pateicībā). Akadēmiskā karjera šajā romānā ir kaut kas tāds, kas neprasa itin nekādu intelektuālu piepūli, un, kad Fransuā atzīstas, ka viņa vienīgā profesionālā motivācija kā mācībspēkam ir skatīties uz studenšu pēcpusēm un retu reizi ar kādu no viņām nokniebties, arī tas nav nedz asprātīgi, nedz trāpīgi. Literārās kvalitātes ziņā tas ir līdzvērtīgi sižetam no filmas par ūsainu montieri, kurš ieradies vientuļas, puskailas mājsaimnieces dzīvoklī, lai "salabotu santehnikas caurules".

Protams, tas nenozīmē, ka grāmata ir slikti uzrakstīta. Velbeks veikli operē ar saprotamu, lakonisku valodu. Gribētos to saukt par vienkāršu, taču es zinu, ka vienkāršība ir mānīgs jēdziens. Izteikties skaidri un tajā pašā laikā nezaudēt teksta māksliniecisko kvalitāti ir daudz grūtāk, nekā pieblīvēt teikumus ar necaurredzamām dekorāciju vinjetēm.

Velbeka stils lieliski piestāv politisko norišu aprakstam – kas, starp citu, ir viena no grāmatas interesantākajām daļām. Tiesa, arī tur ir problēmas. Lasot par to, kā "Musulmaņu brālība" dažu dienu laikā – demokrātiski, bez ekstrēmisma – apspēlē konkurējošos politiskos spēkus, reorganizē izglītības sistēmu un kaut kādā veidā izstumj visas (!) sievietes no darba tirgus, rodas aizdomas, ka šajā sižetā ir vismaz daži pamatīgi robi. Tas viss ir aprakstīts lakoniski, kā no avīžu slejām, un rada pseidodokumentālu efektu, kā filma, kas uzņemta ar rokas kameru. Taču pat tiem, kuri ir pārliecināti, ka islāms šajā pasaulē ir visa ļaunuma avots, noteikti radīsies jautājums, kā tas viss būtu izdarāms, neizraisot masu nemierus un pilsoņkaru tajā pašā dienā. Lai nu kur, bet Francijas vēsturē ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka tik krasas politiskas pārmaiņas nekad nenāk viegli. Taču Velbeks apraksta notikumus tā, it kā patrioti un nacionālisti pēkšņi būtu kaut kur izgaisuši un atlikušie Francijas iedzīvotāji pārvērtušies par tādiem pasīviem Fransuā, kuri peld pa dzīvi kā pagales pa straumi. Atkal prasās pēc Staņislavska citāta.

Lai nu kā, režisors Alvis Hermanis ir nolēmis atklāt 2016./2017. gada sezonu ar "Pakļaušanās" iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī. Savu izvēli viņš komentē šādi: "Šis romāns ir nesaudzīga un asprātīga Rietumu sabiedrības diagnoze. Utopiskais stāsts [..] kopš romāna iznākšanas laika kļūst arvien aktuālāks, un to lasīt vairs nav tik jautri kā pirms pusotra gada. Velbeks ir viens no retajiem mūsdienu intelektuāļiem, kuram vispār ir jebkāds viedoklis par virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība."

Ignorēsim faktu, ka noteikt sabiedrībai "diagnozes" nozīmē raksturot sarežģītu situāciju caur vispārinājumiem. Atslēgvārds, kuram šeit būtu jāpievērš uzmanība, ir "jebkāds". Tas, protams, liek Velbekam izskatīties kā cēlam taisnības sludinātājam starp miljoniem gļēvu, nedomājošu bezmugurkaulnieku. Nebrīnītos, ja kādā intervijā Hermanis uzsvērtu, ka Velbeks ir cilvēks, kurš "pasaka, kā ir". Šo vārdu savienojumu esmu dzirdējis no vairākiem "Pakļaušanās" aizstāvjiem. Cilvēkiem patīk, ja "pasaka, kā ir". Un nav svarīgi, vai tas, kurš to saka, patiešām ir guvis dziļu un skaidru izpratni par notiekošo. Lai "pateiktu, kā ir", vajag vienkārši apstiprināt cilvēku bailes un riebumu. Tas ir iemesls, kāpēc tik daudziem amerikāņu vēlētājiem patīk Donalds Tramps un krievu vēlētājiem – Putins: viņi "pasaka, kā ir". Un Viesturs Rudzītis "pasaka, kā ir". Un portāls pietiek.com "pasaka, kā ir". Un, lai cik banāli tas izklausītos, domāju, ka arī tad, kad Hitlers deklamēja savas aizrautīgās runas no tribīnes, tūkstošiem cilvēku vēroja viņu ar apbrīnas liesmiņām gaišzilajās acīs, jo viņš teica tieši to, ko pūlis tajā laikā un vietā vēlējās dzirdēt.

Tas nenozīmē, ka, pēc manām domām, mūsdienu pasaulē viss ir kārtībā: tas ir ļoti tālu no patiesības. Un jebkura problemātiska jautājuma apspriešana, bēgļu krīzi un radikālo islāmu ieskaitot, ir svarīgs un obligāts process. Bet vai tas nebūtu jādara konstruktīvi, vismaz cenšoties uzklausīt un saprast pretējās puses pārstāvju viedokli, nevis aplejot tos ar samazgām interneta komentāros? Ļoti šaubos, ka "Pakļaušanās" un tās iestudējums izraisīs kaut ko vairāk par kārtējo sabļaustīšanos starp nikniem oponentiem, un noteikti neesmu vienīgais, kuram tas viss jau sen ir līdz kaklam. Piedodiet, bet, kamēr cilvēki lasa tādus autorus kā Velbeks, pasaulē top laba literatūra. Liela daļa no tās ir socālpolitiski aktuāla un, iespējams, kādā brīdī ieviesīs kaut nelielas pozitīvas pārmaiņas, nevis ar "jebkāda viedokļa" palīdzību izsauks aizvien jaunus strīdus, neiecietību, bailes un naidu.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
31

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!