Nesteidzīgums kā nepieciešamība

Nu jā, skaidrs ka ja kaut ko gribam tiešām izprast, nevis tikai tiražēt savus "bērnības" aizspriedumus, tas izdarāms tikai lēnā garā, nesteidzīgi. Bet te gan nedaudz cits aspekts, piemēram no raksta: "Mēs varam palūgt ekspertu viedokli par sociālo attiecību modeļiem islāma valstīs", nu jā, bet ja nu patiesībā dziļi neinteresē musulmaņu savstarpējo attiecību modeļi - taču zināmas cēloņsakarības piespiež saskarties ar šo tēmu, taču pilnīgi pretēji izvēlēm un interesēm - tad principā, nesteidzīga un galvenais bezaizspriedumaina iedziļināšanās apriori neiespējama. Tas tad sāktu atgādināt kā savulaik "zinātniskā komunisma" apguvi, piespiedu obligāts, visiem vajadzīgs. Jo šī tēma kā tāda ir uzspiesta.
Un par mūsu septiņdesmitajiem gadiem... starp citu, šodien ar zināmiem nosacījumiem tos varam vērot šodienas Tibetā, lūk skatījos filmu, kur Lhasā tibetieši skatījās kā Ķīnas izlase spēlēja ar kādu Dienvidamerikas izlasi - un cik ļoti tibetieši līksmoja kad bumba atradās Ķīnas izlases vārtos. Kā lai neatceras kā savulaik arī mēs līksmojām par katru golu hokejā, kuru kanādieši iemeta padomju izlases vārtos, un kad krievi tika sakauti, vispār "laime pilnīga". Atšķirīga kultūrvide, savādākā arī tā daudzreiz nevietā ekspluatētā "mentalitāte", taču zināmi vienojošie aspekti - milzīgas kaimiņvalsts okupācija, visaptverošas ideoloģijas varmācīga uzspiešana, kā rezultāts līdzīgas "apziņas nepakļaušanās" izpausmes.